twitter facebook instagram

Dzīve šķēpa zīmē

22.Mai.2009 - Portāla Administrators

Numurs: 
172/173
2-1-Luusis-LEGENDA-DSC_5213.jpg

Jānis pagājušonedēļ noķēra puskilo smagu
foreli. Tepat pie mājas, Mazajā Juglā, pie kuras var nokāpt pa trepītēm. Nākamajā
dienā smīlāja smalks lietutiņš un mājas saimnieks priecājās - beidzot tikko
sastādītajiem kartupeļiem kaut kas arī tiks. Diena Zušu mājās rit mierīgi un
nesteidzīgi, Jāņa sieva Elvīra ar riteni aizminusies uz mežu. Bet vairākas
reizes nedēļā Jānis iziet uz Ērgļu ceļa 45. kilometra, lai kāptu autobusā un
brauktu uz Rīgu.

 

Jānim Lūsim dzīve joprojām
rit šķēpa zīmē, un viņš ir klāt visos Latvijas Šķēpmetēju kluba rīkotajos pasākumos.
Ar padomu, ieteikumu. Ja nevar iestāstīt, tad Jānis ņem rīku rokā un parāda.
Latvijas jaunie šķēpmetēji ir izredzēti, jo nekur citur pasaulē nav iespējams
satikties ar olimpisko čempionu, sudraba un bronzas medaļu īpašnieku, četru
olimpisko spēļu dalībnieku, četrkārtēju Eiropas čempionu, divkārtēju pasaules
eksrekordistu vienā personā, jo otra tik titulēta šķēpmetēja pasaulē nav.

Vērojot jauniešu sacensībās,
esmu pamanījis, ka Jānis ir ļoti pieejams, treneri ap viņu pulcējas, labprāt
aprunājas. Kad Jānis pats pienāk pie kāda jaunā sportista un viņa trenera, tad
visi sarosās - o, tātad no tā kaut kas var iznākt.

Ar Jāni Zušos pirms
70 gadu jubilejas mazāk runājām par viņa izcīnītajiem tituliem, vairāk par to,
kam atdoti vairāk nekā piecdesmit mūža gadi - par šķēpa mešanu.

- Par šķēpmetēju piedzimst vai to visu var
veidot?

- Uztrenēt var visu -
spēku, ātrumu, tehniku, bet nevar uztrenēt tādu nieku kā šķēpa izjūtu. Kad skatās
uz mazajiem, uzreiz var pamanīt šo dabas spēju - asumu, ātrumu, prasmi izšaut.
Viņš var ieskrieties klupdams krizdams, bet kad seko rāviens, tad uzreiz varu
pateikt - ir to vērts darīt vai nav. Iedodiet bērnam bumbiņu, akmeni, kādu sakaltušu
zemes piku - lai met. Atceros, kad pats tikko sāku (metu drusku pāri 70
metriem) un pirmo reizi aizbraucu uz Krieviju, treneris Pēteris Vārna par visu
varu gribēja mani parādīt PSRS izlases trenerim Suļijevam. Viņš pētoši mani
noskatīja un pateica - paņem akmeni un met. Aizmetu, un tālaika lielākais
speciālists savā krievu tiešumā tikai norūca - buģeš metaķ, sabaka! (metīsi, suns tāds!).

- Bet kā lauku puisim ienāca prātā mest šķēpu?

- Es tiešām esmu īsts
laucinieks. Šad tad skan, ka esmu no Kandavas, bet tas nav precīzi - esmu
dzimis un audzis Matkules pagastā, Kandavā tikai mācījos vidusskolā.

Dzīvoju laukos, mums
bija neliela saimniecība, vasarās jau no 11 gadu vecuma strādāju arī kolhoza sēklu
brigādē - stādīju, ravēju, kaplēju. Mācēju pļaut, art, sēt.

Tas jau visiem
apnicis, bet jāsaka vēlreiz - kad nebija ne TV, ne datoru, tad brīvajos brīžos
nekas cits kā sports arī nevarēja būt. Nu varbūt vēl traktoru motoru jaukšana -
mans vecākais brālis Aivars to vien darīja, kā staigāja ar eļļainām rokām. Mani
tehnika nekad īpaši nav interesējusi.

Spēlējām volejbolu,
basketbolu, futbolu, peldējām, skrējām. Par šķēpmešanu, protams, neko nezināju,
kaut arī dārzā pie mājas paštaisītās bedrītēs lēcu tālumu, augstumu.

Kad mūs 1957. gadā no
Kandavas veda uz skolēnu spartakiādi, nebija, kas lec trīssoli. Aptuveni
sapratu, ka to dara ar trim soļiem, un izcīnīju ceturto vietu (12,55 m), tikai
dažus centimetrus zaudējot medaļniekiem.

Kā par brīnumu, mani
uzaicināja uz treniņnometni, un tur pirmo reizi tā pa īstam paņēmu rokā šķēpu.
Ar mums strādāja Elmārs Krūze, kas vēl pats meta šķēpu. Pieteicos šķēpmešanas pārbaudes
sacensībām un visus... vinnēju. Arī tos, kuri pie Elmāra trenējās šajā
disciplīnā. Rezultāts gan pašvaks - pāri 44 metriem un uz Vissavienības
sacensībām mani neņēma.

Atgriezos Kandavā,
beidzu skolu un devos uz Rīgu, lai mēģinātu iestāties Latvijas Lauksaimniecības
akadēmijā un mācītos par agronomu. Liktenīgi sagadījās, ka Rīgā uz ielas
saskrējos ar slaveno skrējēju treneri Imantu Gaili. Viņš izmeta, ka Elmārs
Krūze esot teicis, ka no manis nekāds šķēpmetējs neiznākšot. Tas mani tā
aizskāra un uzdzina spītu, ka mainīju virzienu un iesniedzu dokumentus Fizkultūras
institūtā - es tiem rīdziniekiem vēl parādīšu. Kaut kā iekšā tiku, jo bija
labas atzīmes vispārizglītojošajos priekšmetos, bet ieskaitei augstāko
rezultātu sasniedzu augstlēkšanā.

Vēlāk no Elmāra
mēģināju izdibināt - tas bijis joks vai ne, bet viņš tik smej un saka: redz, kā
es tev palīdzēju kļūt pa šķēpmetēju.

Fizkultūras institūtā
nonācu pie trenera Valentīna Mazzālīša. Mēs tur bijām nolasījusies vesela grupiņa
jauno - Nāzers, Lankarovskis, vēlāk arī Saulīte, Drauga, Kantāne, Doniņš, no
kuriem vēlāk iznāca daudz slavenu sportistu. Tas pats Jānis Doniņš varēja būt
izcils šķēpmetējs, bet pēc sudraba Eiropas meistarsacīkstēs (tūlīt aiz manis)
viņu sāka mocīt traumas un visas savas iespējas viņš tā arī nespēja izmantot.

- Cik liela ir trenera nozīme tik sarežģītā
vieglatlētikas disciplīnā kā šķēpmešana?

- Vari būt
visfantastiskākais treneris, bet, ja tev nav, ar ko strādāt, tad neviens par to
nezinās. Ir vajadzīgas liktenīgas sakritības - pareizā laikā satikties īstajam trenerim
un audzēknim.

Tolaik Mazzālītis tikko
sāka, un viņam bija milzīga interese par visu, kas notiek šķēpmešanā.
Iespējams, ka šodien treneriem tas prasa mazāk pūļu, jo daudz ko var uzzināt
internetā, mūsējiem tagad ir vairāk iespēju redzēt pasauli, bet tolaik viņš
daudz filmēja, fotografēja, meklēja grāmatās. Viņš izgudroja visādas
palīgierīces, kuras vēlāk izmantoja arī citu valstu treneri un sportisti.

Mēs ļoti daudz uzmanības
pievērsām vispusīgai fiziskajai sagatavotībai - 60 m skrēju 6,9, tālumā lēcu
pāri par 7 metriem, simtiņu ap 11 sekundēm, augstumā ar pārvēlienu 1,92 metri,
lodi pāri par 15 metriem.

Bez īpašas tehniskās
sagatavotības startēju arī desmitcīņā (Latvijas komandai vajadzēja ieskaiti),
un sasniedzu tobrīd piekto labāko rezultātu pasaulē. Vairākās disciplīnās
nebiju sevišķi tehnisks, bet spēka pietika. PSRS izlases vadība uzskatīja, ka
manās pirmajās olimpiskajās spēlēs Tokija 1964. gadā jāstartē desmitcīņā. Tomēr
palika tikai pie šķēpa, bet desmitcīņā gūta nelielā trauma lika sevi manīt un
izcīnīju tikai bronzu, kaut arī biju sezonas līderis.

- Ja runājam par treneriem, tad Latvijā nemaz
tik daudz to augstas klases speciālistu nav, bet šķēpmetēju mums ir simtiem...

- Domāju, ka tas tā ir,
lielā mērā pateicoties Latvijas šķēpmetēju klubam. Ja Valija Drauga (viņa ir tā
īstā mūsu šķēpmešanas māte) savulaik nebūtu pratusi kādu pierunāt, dot atļauju,
tad diez vai kāds to šķēpu tā īsti mestu. Klubs veic milzīgu darbu, apbraukājot
Latviju, meklējot talantus, aicinot bērnus nodarboties ar šķēpmešanu. Protams,
tas nebūtu tik viegli, ja nebūtu lietisku pierādījumu - pēdējo olimpiāžu
sudraba medaļas ieguvēju Vadims Vasiļevskis un Ainārs Kovals ir vistiešākie
kluba bērni. Vadims ir rīdzinieks, Ainārs ir nācis no Vecumniekiem, tad
mācījies Murjāņos, un viņi jau kopš bērna kājas piedalījušies visos kluba
pasākumos, mazi būdami, braukājuši pa ārzemēm, mācījušies un skatījušies, kā
šķēpu met kaut vai tajā pašā Somijā, kur katru gadu notiek plašs šķēpmetēju
karnevāls.

Arī lauku un
mazpilsētu skolotāji ir ļoti atsaucīgi un labprāt piedalās mūsu darbā. Reizēm
brīnos, kā tādās nomalēs bērni met šķēpu, kas tomēr ir visai specifiska
padarīšana.

- Ja bērnam ir dotības un patīk mest, vai
lauku sporta skolotājs spēj viņu aizvadīt līdz augstam rezultātam?

- Līdz zināmam līmeni
pietiek ar labu fizisko sagatavotību, dotībām, bet par meistarklases metēju
diez vai tā kļūsi. Kaut arī mēs apmācām un konsultējam šķēpmešanas entuziastus,
saprotam, ka lielākiem tālumiem vajag lielāku prasmi. Tur, kur parādās visādas
smalkas tehniskas nianses, nepieciešamas arī trenera prasmes un zināšanas. Ja
cilvēks pats nekad nav metis šķēpu, tad viņš nespēj saskatīt dažus it kā sikumus,
kas tomēr daudz ko izšķir. Nesen pat kāds skolotājs man sacīja, ka savu audzēkni
nekādi nevarot iemācīt pareizi pabeigt ieskrējienu - kaut kā beigās izlokoties
un šķēps nelidojot. Paskatos un redzu, ka gluži vienkārši ieskrējiens jāpaņem
garāks, jo tā locīšanas sākas no tā, ka bērns izmet pārāk tuvu līnijai un
cenšas neuzkāpt uz tās. To var just, ja pats esi metis, citādi sekas redzi, bet
cēloni neizproti.

Otra lieta, ka tieši
pamatkustības ir jāiemāca pareizi, jo vēlāk pārmācīt ir praktiski neiespējami.
Jaunietis jau cenšas, un treniņos it kā viss izdodas pareizi, bet kad jāmet
maksimālā tālumā, tā vecās kļūdas atkal atkārtojas. Tāpēc savos semināros
lielākoties runājam un rādām pamatprincipus - ieskrējiens, krustsolis,
izmetiens. Tik vienkārši, bet cik daudz nianšu, jo katrs metējs jau ir
savādāks.

Ja skatāmies uz norvēģi Torkildsenu, somu
Pihtemaki, Vasiļevski vai Kovalu - katrs savādāks, nezinātājam šķiet, ka arī
met dažādi, bet tas mirklis, kad šķēps izlido, visiem ir apmēram vienāds, jo tur
darbojas tīra biomehānika un nav svarīgi, kādā veidā tu tiec pie pareiza izmetiena.

- Ja laukos aug talants, tad nevajadzētu ātrāk
viņu izdot pie lielāka speciālista?

- Maz jau mums ir to
augstas klases treneru, labākos vajadzētu sūtīt uz Murjāņiem, kur strādā
treneris Andrejs Vaivads, bet ne visi to grib. Rīgā ir mūsu visslavenākā
trenere Valentīna Eiduka (viņa ir divus gadus vecāka par mani), bet cik
audzēkņu viņai var uzkraut un ar cik daudziem viņa var pilnvērtīgi strādāt? Jau
tagad ārzemnieki brīnās un īsti neizprot, kā viena trenere var uz olimpiādi
aizvest trīs šķēpmetējus. Vēl strādā bijušās šķēpmetējas Mārīte Alaine (dēls
Kārlis jau met pāri astoņdesmit), Ināra Ošiņa, bet arī viņām nepieciešams ilgs laiks,
lai izveidotu savu skolu, pirmkārt, lai saprastu, ka nepietiek tikai ar savu
šķēpmetējas pieredzi, ka jāizprot un jāpielāgojas katram savam audzēknim. Tur
var paiet ne viens vien gads, lai cik labi viņa trenētu.

Māris Grīva praktiski
strādā tikai ar Ēriku Ragu, ventspilnieks Juris Petrovičs trenē visus
disciplīnu pārstāvjus, un strādāt ar saviem talantīgajiem metējiem viņam
vienkārši pietrūkst laika.

Baidos, ka pēc kāda laiciņa
būs vēl problemātiskāk, jo jaunu treneru, kas nodarbojas tikai ar šķēpmetēju
trenēšanu, ir daudz par maz. Nenāk, jo iespējamā materiālā atlīdzība jaunam cilvēkam
šķiet (un arī ir) smieklīga. Bet ir pāris kandidātu, kas, iespējams, pēc kāda
laika varētu izaugt par labiem treneriem, bet ja viņi nevar atļauties to
pamēģināt...

Ja tā skatos, tad šķiet,
ka Vasiļevskis spētu daudz ko iemācīt, bet viņš varbūt pats vēl metīs gadus
desmit. Par to vajadzētu padomāt, ja mēs negribam zaudēt savas pozīcijas šķēpmešanā.

- Vai savu dēlu Voldemāru jūs savulaik arī
netrenējāt pēc sava ģīmja un līdzības?

- Nedomāju, jo es jau
biju izgājis labu skolu kā PSRS izlases, armijas treneris, un es vienmēr esmu
centies izmantot audzēkņu specifiskās īpašības, nevis mācīt tā, kā pats metu.
Divu vienādu cilvēku nemēdz būt.

Voldemārs jau nemeta
slikti - 84 metri tomēr ir pasaules klases rezultāts. Kad beigās viņš aizgāja
pie Eidukas, tad vairs īsti nekas neizdevās un viņš beidza savu karjeru.
Iespējams, ka viņš nespēja uztvert Valentīnas citādo pieeju, kaut arī sākums
likās daudzsološs. Bet Voldemārs nebija Vadims. Pienāk brīdis, kad sportists
pats sāk lauzīt galvu par savu tehniku. Domāju, ka arī Ainārs Kovals pats daudz
domā un sāk labāk izprast savas stiprās puses. Augstas klases sportists vairs
akli nepakļaujas trenerim un dažkārt viņu pat pāraug.

Savu sporta gaitu
beigās arī es it kā šķīros no Valentīna Mazzālīša, jo PSRS sportā valdošā sistēma
neļāva viņam izbraukāt man visur līdzi un es pieradu pie patstāvības. Retajās
tikšanās reizēs viņš man nevarēju neko daudz dot, jo mani tik labi vairs
nejuta. Nē, mēs nešķīrāmies naidīgi, jo viņam esmu pateicīgs par visu, ko
sasniedzu.

- Bet šobrīd mēs turamies braši. Vai jūs
redzat mūsu olimpiskajiem vicečempioniem Vadimam un Aināram iespējas uzlabot savus
rezultātus ?

- Mēs jau esam tāda
ziemeļu tauta un tas karevīgums un neatlaidība mums laikam asinīs, dienvidnieki
reti tik tālu met. Somi, zviedri, norvēģi, mēs, arī igauņi.

Par Vadimu es teiktu
tā, ka viņš vēl daudz ko sasniegs, ja viņu nesabeigs traumas. Puisim ir tāds
raksturs, ka viņam ne no viena nav bail. Ja viņš ir labā formā un startē
piemērotos laikapstākļos, tad no viņa var gaidīt gan 90 metrus, gan tālākus
metienus.

Ainārs ir citāds,
stiprs pēc velna, bet psiholoģiski viņam ir problēmas. Vispirms pašam ar sevi,
treniņos met līdz žogam, bet mačos desmit metrus tuvāk. Varbūt sudrabs Pekinā
viņam šogad būs devis pārliecību, ka arī 90 metri viņam nav nekas neiespējams.
Abiem vēl īstie gadi priekšā.

- Bet
Ēriks Rags?

- Puisis ir malacis. Klusi,
it kā savā nodabā, tālu met gadiem ilgi. Ja kāds saka kaut ko par gadiem (Ērikam
ziemā palika 34 gadi), tad atcerieties pasaules rekordistu Janu Železniju, kas
darbināja tādu katapultu, kādas nebija mums nevienam. Viņš četrdesmit gadu
vecumā Gēteborgā 2006. gadā izcīnīja bronzas medaļu Eiropas čempionātā. Tagad
divus gadus viņš nemet, bet, kā stāsta aculiecinieki, tad šopavasar viņš
niekodamies aizmetis 84 metrus. Starp citu es, savā 45 gadu jubilejā, bez
treniņiem aizmetu 78 metrus! Tā kā gadi šķēpa mešanā vēl neko nenozīmē.

Starp citu pamanīju,
ka Ēriks pērn vēl kaut ko bija uzlabojis savā tehnikā un domāju, ka par viņu
vēl dzirdēsim. Tikko viņš aizmeta 82 metrus un par nieka tiesu zaudēja
Torkildsenam. Vienīgi man liekas, ka katru sezonu Ēriks par ātru sasniedz savu
labāko sportisko formu un līdz galvenajiem mačiem augustā (notiks pasaules
čempionāts) to nespēj noturēt.

Ap 80 metriem
stabilizējas Kārlis Alainis un pienācis laiks mest arī tālāk. Jauniešu mačos
mums arī katru gadu pa medaļai gan pasaulē gan Eiropā.

Mazliet iestrēgām
sieviešu sacensībās, bet pērn kā pirmā mūsu šķēpmetēja 60 metrus sasniedza
Sinta Ozoliņa, kas nesen laida pasaulē bērniņu, bet jau atkal sākusi trenēties.
Ja viņa uzlabos savu tehniku un panāks stabilitāti, tad tas nepavisam nav viņas
pēdējais vārds, jo dotības viņai ir.

Žēl, ka traumas dēļ
savu karjeru beigusi iepriekšējā rekordiste Inga Kožarenoka, kurai bija patiesi
kaujiniecisks raksturs un labas iespējas.

- Ja runājam par traumām. Vai šķēpmetēji šeit
neizceļas?

- Nedomāju. Vienīgi
šķēpmešana vairāk nekā citas disciplīnas parāda tavas tehnikas nepilnības. Tajā
īsajā izmešanas brīdī organismam ir tāda pārslodze kā nekur citur. Katra mazākā
neprecizitāte sit pa plecu, roku, muguru, kāju. Tad arī rodas traumas.

Tehnika tomēr šķēpmešanā
ir galvenais. Ja spēji būt stabils, tad esi gan pasargāts no savainojumiem, gan
vari sasniegt daudzmaz vienādus, augstus rezultātus. Cik daudz ir tādu, kas
vienreiz trāpa un tad staigā ar savu rekordu gadiem, nespēdams tam pat
pietuvoties. Kad man prasa - kā es varēju startēt četrās olimpiādēs, tad mazāk
atsaucos uz raksturu vai gribu, bet pamatā lieku tomēr stabilu tehniku. Ja tu
visu izdari pareizi un tev ir fiziskā bāze, tad šķēpam ir jālido. Fināla fāzē
visam jābūt pareizi - šķēps nedrīkst lidot ne par augstu, ne par zemu - tam
jāizlido pareizajā leņķī. Katrs kļūdas centimetrs izmetienā stadiona otrajā
galā pārvēršas metros. It sevišķi, ja gribi mest tālu.

Varbūt arī tāpēc man
īpašu savainojumu nekad nav bijis, par operācijām nemaz nerunājot. Tagad gan
ceļa trauma reizēm liek sev manīt, bet kur man vairs jāskrien?..

- Saka - planējošais šķēps, kuru savulaik meta
jūsu paaudze, lidoja tālāk nekā mūsdienu pikējošais...

- Kas to tagad
pateiks. Protams, ka pirmajā brīdī, kad šķēpu smaguma centru pārbīdīja (lai nemestu
pāri simt metriem), tad tas pēc lidojuma strauji sagriezās un dūrās zemē, tāpēc
retais varēja sasniegt 80 metrus. Gadu gaitā konstruktori daudz ko uzlaboja un
tagad es vairs neredzu pārāk lielu atšķirību, iespējams, ka mēs metām mazliet
zemākā leņķī un līdz ar to varējām ielikt lielāku spēku. Nedomāju, ka es mestu
daudz tuvāk, ja mums būtu mūsdienu šķēps. Nezinu, varbūt man palīdzēja lauku
zēna rūdījums. Ja es kaut ko iesāku, tad zināju, ka man tas jāpabeidz - ja
sāksi pļaut, vai tad nepabeigsi?... Cik atceros, nevienu treniņu neizlaidu,
vienmēr centos izdarīt visu un mazlietiņ vairāk.

Tā jau ir kaut kāda
burvestība, kad tu ieskrienies, tad visu savu spēku, māku, gribu ieliec metienā
un šķēps tā šņākdams, vibrēdams izlido un tad pamazām sāk celties, celties un
lidot.

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

 

Jānis Lūsis

šķēpmetējs

Dzimis                         1939. gada 19.
maijā Jelgavā

Augums, svars         180
cm, 93 kg

Sportā pirmais un vienīgais treneris     Valentīns Mazzālītis

Lielākie sasniegumi          četru olimpisko spēļu (1964.-1976. g.)
dalībnieks - pilna olimpisko medaļu komplekta īpašnieks: 1968. g. Mehiko -
olimpiskais čempions; 1972. g. Minhenē - sudraba medaļa un 1964. g. Tokijā -
bronzas medaļa.

Divas reizes
labojis pasaules rekordu šķēpmešanā: 1968. g. 24. jūnijā - 91,98 m un 1972. g.
6. jūlijā - 93,80 metri.

Četras reizes bijis
Eiropas čempions: 1962. g. Belgradā, 1966. g. Budapeštā, 1969. g. Atēnās un
1971. g. Helsinkos. Divkārtējs Eiropas kausa izcīņas uzvarētājs: 1965. g. un
1967. g. Pasaules Studentu universiādes čempions (1963. g.). PSRS čempions 12
reizes (1962.-1976. g.), Latvijas - vienu reizi (1968. g.).

Latvijas rekordu
šķēpmešanā labojis 10 reizes (no 77,48 m 1961.g. līdz 93,80 m 1972. g.); seši
no tiem bija arī PSRS rekordi. Trīs reizes labojis arī Latvijas rekordu
desmitcīņā. IAAF savā 75 gadu jubilejas aptaujā J. Lūsi atzina par visu
laiku labāko šķēpmetēju.

Desmit reizes
(1962.-1973. g.) atzīts par gada populārāko sportistu Latvijā.

Apbalvojumi                PSRS Nopelniem
bagātais sporta meistars, PSRS Nopelniem bagātais treneris; apbalvots ar PSRS
ordeņiem - Darba Sarkanā Karoga ordeni, Goda zīmi un Tautu Draudzības ordeni;
apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni un LOK Goda zīmi.

Ģimene          dzīvesbiedre - Romas olimpiādes spēļu
(1960. g.) čempione šķēpa mešanā Elvīra Ozoliņa, dēls - divu olimpisko spēļu
dalībnieks, šobrīd LVS ģenerālsekretārs Voldemārs Lūsis

Zīmīgi fakti un
skaitļi

* Savā šķēpmetēja karjerā 19 gadu laikā ( 1957.-1976.g.) Jānis Lūsis
piedalījies gandrīz 300 sacensībās (ieskaitot startus kvalifikācijas
sacensībās).

15 gadu laikā (1961. g.-1976. g.) 178 sacensībās rezultāts bijis labāks
par 80 metriem.

* 1961. g. 5. oktobrī PSRS čempionātā Tbilisi, aizmetot šķēpu 81,01 m,
Jānis Lūsis kļuva par pasaules šķēpmetēju neoficiālā Klubs - 80
metri
biedru ar kārtas numuru 22.

* Sešu gadu laikā (1967. g.-1973. g.) 15 sacensībās rezultāts bija
labāks par 90 metriem.

* 1967. g. 7. septembrī sacensībās Odesā, aizmetot šķēpu 90,98 m, Jānis
Lūsis aiz norvēģa Terjes Pedersena kļuva par pasaulē otro šķēpraidi, kurš
pārsniedzis 90
metru robežu.

* Jāņa Lūša pirmo reizi pārsniegtās zīmīgās robežas šķēpmešanā: 1958. g.
26. jūlijā Rīgā pirmo reizi pārsniegta 60 metru robeža - 60,48 m; 1959. g.
25. septembrī  Rīgā 70 m robeža - 72,63
m; 1961. g. 5. oktobrī PSRS čempionātā Tbilisi pārsniegti 80 metri - 81,01
m; 1967. g. 7. septembrī Odesā 28 gadu vecumā pārvarēta šķēpmetēju lielmeistara
robeža 90 metri
- 90,98 metri.

* Jāņa Lūša vārds divas reizes ierakstīts IAAF oficiālajā pasaules
rekordu sarakstā: pirmo reizi 1968. g. 23. jūnijā Sārijervi (Somija) - 91,98 m,
norvēģa Terjes Pedersena 1964. g. sasniegto rekordu 91,72 m labojot par 26
centimetriem. Otro reizi pasaules rekords krita 1972. g. 6. jūlijā Stokholmā
(Zviedrija) - 93,80 m, 1969. g. Jormas Kinunena rekordu 92,70 m labojot par
1,10 metriem.

* Pirmais Lūša sasniegums pasaules rekorda rangā noturējās 360 dienas -
līdz 1969. g. 18. jūnijam, kad Jorma Kinunens (Somija) sacensībās Tamperē
sasniedza rezultātu 92,70 m, par 72 cm pārsniedzot Lūša rekordu. Savukārt
otrais noturējās 303 dienas - līdz 1973. g. 5. maijam, kad Klauss Volfermanis
(VFR) sacensībās Lēverkūzenē Jāņa Lūša rekordu pārsniedza par 18 cm - 94,08
metri.

* Latvijas rekordu šķēpmešanā Lūsis labojis 10 reizes - no 77,48 m
(1961. g.) līdz 93,80 m ( 972. g.).

* Trīs reizes Lūsis Latvijas rekordu labojis arī desmitcīņā - no 6596 p.
(1960. g.) līdz 7763 p. (1962. g.). Pēc pašreizējām punktu tabulām pēdējā
rekorda punktu summa ir 7402 punkti.

* Jānis Lūsis piedalījies četrās olimpiskajās spēlēs: 1964. g. Tokijā -
bronzas medaļa; 1968. g. Mehiko - olimpiskais čempions; 1972. g. Minhenē -
sudraba medaļa un 1976. g. Monreālā - 8. vieta.

* Lūsis startējis piecos Eiropas čempionātos (1962. g.-1974. g.), četras
reizes (1962. g., 1966. g., 1969. g. un 1971. g.) kļūstot par čempionu, bet
1974. g. ierindojoties 6. vietā.

* 16 gadu laikā (1960. g.-1976. g.) J. Lūsis piedalījies 17 PSRS
čempionātos, 12 reizes kļūstot par čempionu, vienu reizi izcīnot sudraba, bet
divas reizes - bronzas medaļas.

* Jānis Lūsis tikai piecas reizes (1959. g.-1971. g.) piedalījies
Latvijas čempionātos un tikai vienu reizi (1968. g.) kļuvis par Latvijas
čempionu. Divas reizes izcīnījis arī otrās vietas.

* 1962. g. pirmo reizi notika Rīgas
kausu
sacensības, Lūsis tajās startējis 10 reizes - septiņas reizes uzvarot
un divus no kokā grieztajiem kausiem iegūstot savā īpašumā. Divas reizes -
trešās vietas.

* Pirmajā Rīgas kausu izcīņas
reizē J. Lūsis sasniedza jaunu Latvijas rekordu - 83,45 m, bet, uzvarot sestajā
reizē - 1971. g. -, viņa rezultāts 88,74 m tā arī palika nelabots visā
tālākajā Rīgas kausu izcīņas vēsturē
(līdz 1993.g.).

* Kopš 1962. g. būdams PSRS vieglatlētu izlases dalībnieks, Lūsis
piedalījies 31 mačā ar ASV, VDR, Polijas, Francijas, Lielbritānijas, VFR,
Itālijas, Beļģijas, Rumānijas un Somijas vieglatlētiem. 19 startos uzvarēts.

Tālaika prestižākajā mačā PSRS - ASV J. Lūsis piedalījies (1962.
g.-1976. g.) 10 reizes un piecas - uzvarējis.

* 17 gadu laikā (1960.-1976. g.) Lūsis ik gadus bija pasaules labāko
šķēpmetēju saraksta galvgalā. Piecas reizes (1962., 1967., 1968., 1971. un
1972. g.) viņam bijis labākais rezultāts, 1965., 1966. un 1969. g. - otrais
labākais, bet 1973. g. - trešais labākais. Jāņa Lūša šķēpmetēja karjerā ir
četri ilgāki periodi, kuru laikā viņš bija uzvarējis visās sacensībās.
Visilgākais - 1089 dienas: no 1967. g. 31. jūlija (PSRS Tautu spartakiādes)
līdz 1970. g. 24.  jūlijam (PSRS un ASV
mačs). 954 dienas - no 1961. g. 5. oktobra (PSRS čempionāts Tbilisi) līdz 1964.
g. 16. maijam (zaudējums V. Aksjonovam). 657 dienas bez zaudējuma no 1965. g.
22. augusta (Eiropas kausi Oslo) līdz 1967. g. 10. jūnijs (zaudējums vācietim
M. Štollem). 427 dienas - no 1971. g. 3. jūlija (PSRS - ASV mačs) līdz 1972. g.
3. septembrim (zaudējums K. Volfermanim Minhenes olimpiskajās spēlēs).

* PSRS izlases sastāvā (1962.-1976. g.) Lūsis startēja 108 sacensībās.
No tām 65 - uzvarēts, bet 43 - zaudēts. Puse no šiem zaudējumiem (22) tika
piedzīvoti viņa sportiskās karjeras nobeiguma posmā (1973.-1976. g.).

Visbiežāk - 8 reizes - J. Lūsis zaudējis, sacenšoties ar Nikolaju
Grebņevu. Piecas reizes Lūsi pieveicis igaunis Marts Pāma un mūsu pašu Vilnis
Feldmanis. Četras reizes pārāki bijuši Jānis Doniņš un Klauss Volfermanis, bet
trīs reizes - poļu šķēpmešanas leģenda Janušs Sidlo, ungārs Ģērģs Kulčars, kā
arī somu šķēpraidis Hannu Sītonens. Vēl septiņi šķēpmetēji (viņu vidū arī  Aleksandrs Makarovs un Uldis Doniņš)
pieveikuši Lūsi divas reizes.

J. Lūsis bija arī lielisks daudzcīņnieks, vairākās disciplīnās viņa
labākie rezultāti ir augstās vietās Latvijas visu laiku labāko vieglatlētu
rangā: desmitcīņā - 7402 p. (1962. g.) - 14. v.; lodes grūšanā - 15,52 m (1972.
g.) - 59. v.; tāllēkšanā - 7,25 m (1964. g.) - 88. v.; trīssoļlēkšanā - 14,41 m
(1960. g.) - 130. vieta.

* Starptautiskā Vieglatlētikas federācija (IAAF) 1987. gadā savas
pastāvēšanas 75 gadu jubilejas reizē veica aptauju 1000 ekspertu vidū par visu
laiku pasaules izcilākajiem atlētiem katrā no 37 disciplīnām. Šķēpmešanā par
visizcilāko tika atzīts Jānis Lūsis - 1795 p. Otrajā vietā palika pirmskara
laika somu slavenība - Matti Jervinens  -
1750 p., bet trešajā - pirmais un vienīgais šķēpmetējs, kurš pārsniedzis 100 m
robežu, - Uve Hons (VDR) - 1427 punkti.

* Šķēpmetēju Jāņa, Elvīras un Voldemāra Lūšu ģimene ir sasniegumiem
visbagātākā Latvijas vieglatlētu ģimene. Visu triju kontā ir astoņi starti
olimpiskajās spēlēs, seši pasaules rekordi, pieci Eiropas čempionu tituli
(Elvīra - 1962. g.). Bet vienā rādītājā dēls Voldemārs apsteidzis tēvu Jāni -
Voldemārs Latvijas čempiona godā bijis divas reizes - Jānis tikai reizi.

Andris STAĢIS