twitter facebook instagram

Dzīvei pēc sporta

12.Feb.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
334
Dzīvei pēc sporta

Cilvēka dzīvi var mērīt posmos. Ir bērnība, skolas laiks, augstskolas gadi, darba dzīve un, vēlams, cienīgas vecumdienas. Tomēr šādā mūža konstrukcijā nereti grūti ierakstīt sportistus, kuriem ir iespēja izdzīvot mūžu mūžā. Bet pēc sporta karjeras nākas atgriezties parastajā dzīvē, un tas visbiežāk nav vienkārši. Ko darīt, kā nopelnīt, kur likties? Šie un citi jautājumi nereti kā sniegs uz galvas uzkrīt ne vienam vien sportistam, kad viņš pēdējo reizi nokāpj no pjedestāla. Uz šiem jautājumiem atbildes var sniegt Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) Atlētu karjeras programmas instruktore, olimpiete Keidija Kanutē Tunkara.

Rīgā norisinājās SOK Atlētu karjeras programmas Trenē treneriseminārs, kura mērķis bija iepazīstināt ar vairāk nekā 10 gados gūtajām atziņām par sporta karjeru beigušo sportistu iesaisti darba tirgū. Sarunā ar žurnālu Sports Keidija Kanutē Tunkara, kas Pekinas olimpiskajās spēlēs startēja Mali basketbola komandā, kas kļuvusi par pieckārtēju Francijas čempioni, bet pēc tam Ņujorkā studējusi mārketingu un menedžmentu, atzina — jo agrāk sportists sāks domāt par to, kas notiks pēc viņa pēdējā finiša lielajā sportā, jo sekmīgāk viņam veiksies turpmākajā karjerā.

— Kāpēc sportistiem nepieciešama šāda programma?

— Sportisti no citiem cilvēkiem ļoti atšķiras. Laiks, ko viņi iegulda sportā, nereti nedod iespēju padomāt par savu nākotni, jo viņi nemitīgi strādā, lai tiktu sporta pasaules elitē. Tas prasa daudzas darba stundas. Programma piedāvā jaunu skatījumu, kā domāt par dzīvi pēc sportista karjeras – kā sabalansēt sportu, karjeru un izglītību. Sporta karjerai, kas patiesībā ir īss posms, visbiežāk seko ļoti garš dzīves posms, un programma palīdz sagatavoties dzīvei pēc sporta. Programmā, kas sākta 2005. gadā, tiek uzsvērti trīs galvenie pīlāri — izglītība, dzīves prasmes un nodarbinātība, un katrs no tiem izstrādāts, balstoties uz vajadzībām un resursiem, kas vislabāk der attiecīgajam sportistam.

— Raksturojiet šo periodu, kurā sportists pabeidz savu sportista karjeru.

— Neviens sportists nav priecīgs, beidzot karjeru. Tā ir bijusi viņa identitāte vairāku gadu garumā. Tas nav viegli, un, ja sportists tam nav sagatavojies, tas var kļūt depresīvi un neizturami. Sportistiem jāspēj pārvarēt virkni psiholoģisko grūtību, pastāv arī mentālu problēmu risks — tas ir sarežģīts dzīves posms, taču daudz sarežģītāks tas ir tad, ja tam nav gatavs.

— Ir zināmi stāsti par sportistiem, kas savas karjeras laikā bijuši pasaules elitē, bet pēkšņi attopas pie sasistas siles, viņu dzīve vairs nevienu neinteresē...

— Šī vienmēr ir bijusi problēma. SOK uzmanību tā piesaistīja 20. gadsimta beigās, strādājot ar daudzām sporta federācijām ASV. Tā ir problēma un izaicinājums, kas izplatīts visā pasaulē. Sportisti nav sliktāki un nav arī dumjāki par citiem — viņi bieži vien vienkārši nav gatavi tam, kas nāk pēc karjeras beigām. Šī nav atsevišķu valstu vai pasaules reģionu problēma. Arī ASV, kas citviet pasaulē tiek uzskatīta par sportam ļoti labvēlīgu valsti, ir gadījumi, ka izbijušas sporta zvaigznes dzīvo uz ielas, guļ mašīnās un strādā mazkvalificētus darbus. Realitāte ir tā, ka palīdzība nepieciešama atlētiem visā pasaulē.

— Kā izvairīties no drūmās realitātes?

— Pirmais solis jāsper vēl pirms karjeras beigām, proti, laikā, kad sportists vēl ir aktīvs sacensību dalībnieks. Ir jādomā par to, ka, neskatoties uz daudzajām stundām treniņos un sacensībās, jārod laiks izglītības iegūšanai, nākotnes karjeras redzējuma veidošanai. Jo agrāk sportists par to sāk domāt, jo labāks būs rezultāts, tādējādi neveidojoties pārrāvumam starp divām dzīvēm. Atbildēm uz jautājumiem, ko darīt, kuras ir manas stiprās puses, jābūt jau tad, kad cilvēks ir iesaistīts sportā.

— Kā veicināt šādu domāšanas veidu?

— Tas ir šīs programmas uzdevums. Sportistam savas karjeras laikā jau ir jārīkojas tā, lai, noslēdzot karjeru, ir skaidrs turpmākās rīcības plāns, zināmi cilvēki, kas sniegs palīdzīgu roku. Mēs pagaidām neesam šo domu novadījuši līdz visiem sportistiem, taču programma ir domāta tieši tam. Mēs gribam, lai tajā tiek iesaistīti visi sportisti.

Dažās valstīs ir vienošanās ar personāla rekrutēšanas uzņēmumu Adicco — mūsu partneri. Mēs esam Latvijā, jo te nav Adicco aģentūras, līdz ar to veidojam darba grupas. Mans mērķis nav apmeklēt visas valstis — mēs vēlamies apmācīt vietējos darba grupas cilvēkus, lai viņi tālāk izplatītu zināšanas citiem.

— Diemžēl ne visi sporta karjeras laikā patiesi nopietni domā par izglītību un karjeru. Kāpēc?

— Tas saistās ar nemitīgām rūpēm par savu sportisko sniegumu. Taču domāšana mainās, saprotot, ka sportisti pēc sporta karjeras saskaras ar tiem pašiem izaicinājumiem, ar ko saskaras visi cilvēki. Mēs esam piedzīvojuši virkni dramatisku gadījumu, kad sportisti, noslēdzot karjeru, nav gatavi dzīvei pēc sporta, nav spējīgi nodrošināt savu dzīvi, pelnīt iztiku. Līdz ar to sportistiem ir jādomā, ko darīt — sportistiem ir nopietni jādomā par duālo karjeru.

— Kā sabalansēt sporta dzīvi un mācības tad, kad esi augsta līmeņa sportists?

— Tehnoloģijas piedāvā dažādas iespējas. Sportisti daudz ceļo, bet tas vairs nav šķērslis, lai attālināti tiešsaistē apgūtu zināšanas un studētu. Tāpat sportistiem jāsaprot, ka viņiem ir jāiekļauj izglītība kā daļa no savas dienaskārtības, jo sportista karjera ir īsa un vienubrīd tā beigsies. Tas ir sportistu pienākums panākt risinājumus kopā ar savām federācijām, sponsoriem, lai nodrošinātu izglītības iekļaušanu dienaskārtībā.

— Bet vai, piemēram, sponsori ir ieinteresēti investēt sportistu izglītībā?

— Sponsori piekritīs visam, kas vajadzīgs sportistam, jo viņiem vajadzīgi sportisti. Ja sponsori sapratīs, ka izglītība ir viena no sportista prioritātēm, viņi mēģinās palīdzēt. Jārod kompromiss. Visi grib, lai sportisti, pabeidzot karjeru, dzīvotu labi. Tāpēc tam ir jābūt visu kopīgam uzdevumam to nodrošināt.

— Varbūt runāt par to jāsāk jau skolās, sporta stundās?

— Noteikti! Tas ir veids, kā no mazotnes topošajiem sportistiem iestāstīt, ka viņiem ir jādomā par savu nākotni ārpus sporta. Iespējams, sporta skolās, universitātēs būtu vajadzīgi arī speciāli kursi, kuros skaidrotu, kā nodrošināt gludu pāreju no sporta uz normālu dzīvi.

— Kā sportistam saprast, kuras vēl ir viņa stiprās puses, ja viņš jau ir sportā?

— Programmā tiek piedāvātas lekcijas, lomu spēles, karjeras konsultanti. Adicco materiāli balstīti 10 gadu pieredzē darbā ar šīm problemām. Mēs negribam, lai sportisti pēc sporta karjeras noslēguma darbotos, neņemot vērā savu potenciālu, bet izvēloties vieglāko ceļu.

— Vai valstij ir jāpiedalās sportistu atbalstīšanā pēc karjeras noslēguma?

— Protams. Tas jādara, kaut vai nodrošinot iespējas īstenot šādus projektus vai piedāvājot karjeras konsultācijas. Tas ir valsts uzdevums — sportisti reprezentē valsti un ir par piemēru citiem. Sportisti ir talantīgi, un mēs gaidām no viņiem rezultātus. Augstskolās sportistiem būtu jāpiedāvā stipendijas dažādās jomās, ne tikai tradicionālajās.

— Vai programmā ir apkopota informācija par to, ko sportisti izvēlas darīt, beidzot savu sportista karjeru?

— Nevēlamies kategorizēt. Programmas mērķis ir likt saprast, ka sportisti var darīt jebko! Mums jāatver sportistu domāšana un redzesloks. Tas lēnām arī notiek — daudzi ir ieinteresēti uzņēmējdarbībā, un sportisti vēlas apgūt uzņēmējdarbības prasmes. Galvenais uzstādījums ir atvērt acis un ļaut saprast, ka viņi var darīt visu. Mums ir mērķis ar Adicco līdz 2020. gadam aptuveni 1000 sportistiem rast darbavietas. Daudzi uzņēmumi izrāda iniciatīvu un piedāvā dažādas nodarbinātības iespējas.

— 1000 sportistu nodarbināšana nešķiet daudz, zinot, cik liels ir sportā iesaistīto cilvēku skaits...

— Tas jau ir vērā ņemams daudzums un labs žests. Ir jārunā ar sponsoriem, citiem atbalstītājiem, jāmēģina norunāt t. s. ātrās tikšanās ar sportistiem. Nereti sportisti, kuriem ir arī laba izglītība, neapzinās savas spējas ārpus sporta, līdz ar to ir svarīgi vienkārši viņus uzrunāt un ļaut izmēģināt sevi jaunā laukā.

— Nereti no sportistiem tiek gaidīts viens — kļūt par treneriem...

— Sportisti sabiedrībā nereti tiek uztverti ļoti stereotipiski, arī viņu dzīve un karjeras izvēle. Cilvēki vienkārši nevar iedomāties, ka ilggadēji sportisti var veiksmīgi darboties arī citās, nereti no sporta ļoti attālās jomās. Esmu satikusi sportistus, kas kļuvuši par ārstiem, juristiem, uzņēmējiem, fermeriem. Ir vienkārši jāsaprot, kas sportistu dara laimīgu un kādas ir viņa spējas. Vissvarīgākais ir būt laimīgam par to, ko dari.

Sporta karjeru pabeidz daudzas spilgtas pasaules sporta zvaigznes. Vai tās piedalās šādā programmā?

— Mēs nevērtējam atlētus, skaitot viņu medaļas un sasniegumus. Taču, jā, arī lielas sporta zvaigznes piedalās šajā programmā. Programma ir domāta visiem. Tā ir SOK prezidenta Tomasa Baha prioritāte — arī viņš ir bijis sportists, kuram ir saprotama šī problēma. Mēs gribam, lai cilvēki būtu veiksmīgi ne tikai sacensību laukumā, bet arī ārpus tā. Sportisti ir ļoti gudri, talantīgi un spējīgi. Uzņēmumiem tādi darbinieki ir vajadzīgi. Programmā jau iesaistīti 35 000 sportistu 119 valstīs.

— Latvijā valda bezdarbs, daudziem cilvēkiem, īpaši attālākos reģionos, nav darba. Vai ticat, ka sabiedrība spēj izprast to, ka sportistiem vajadzīgs īpašs atbalsts situācijā, kad bez darba ir ļoti daudzi?

— Mums ir jāatzīst, ka sportisti ir īpaši cilvēki. Viņi ieguldījuši neskaitāmas stundas treniņu procesā. Sportisti nes pasaulē savas valsts vārdu, gūst medaļas un nodrošina atpazīstamību sev, sporta veidam un valstij. Domāju, ka visiem vajadzētu saprast, ka sportistiem pēc karjeras beigām ir nepieciešams atbalsts.

— Jautāju to, ņemot vērā, ka sabiedrībā nereti ir plašas diskusijas arī par naudas balvām sportistiem...

— Protams, sabiedrībā pastāv dažādi uzskati par sportistiem un to, kas viņiem varētu vai nevarētu pienākties. Cilvēki runā par to, cik naudas pelna sportisti, taču ļoti reti tiek runāts par to, kādu naudu uz sportistu sasniegumu un darba rēķina pelna, piemēram, viņu sponsori. Galu galā sports ir lielākais notikums, kas var vienot cilvēkus, un sportisti ir paraugi sabiedrībai. Sportisti ziedo savu dzīvi augstiem sasniegumiem, sportam, medaļām, par ko priecājas sabiedrība, un tas ir jāņem vērā. Cilvēki nereti nesaprot, ka nauda, ko pelna sportisti, tiek pelnīta ierobežotas un nereti īsas sporta karjeras laikā, savukārt viņu vienaudži jau ir darba tirgū, arī pelnot naudu. Savas dzīves ziedošana sportam ir jāatzīst, jāsaprot un jāatbalsta.

Autori: 
Anastasija Tetarenko