twitter facebook instagram

Edgara Gaurača futbola stils

19.Jūn.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
327
Edgara Gaurača futbola stils

Latvijas čempionvienības Jūrmalas Spartaka uzbrucējs Edgars Gauračs savā ziņā ir unikāls futbolists, jo spēlēšanu viņš apvieno ar kluba ģenerāldirektora amatu. Ar to vien nebeidzas Gaurača aktivitātes — 29 gadus vecais rēzeknietis ir arī izveidojis jaunatnes futbola apmācības projektu Future Football. Katrā ziņā Spartaka kapteinim ir bagātīga pieredze, ar ko padalīties, jo karjeras laikā viņš spēlējis sešās valstīs, kā arī aizvadījis divus desmitus maču Latvijas valstsvienībā. Savukārt modīgās ģērbšanās, daudzo tetovējumu un publiskā imidža dēļ Edgaru bieži vien arī sauc par Latvijas stilīgāko futbolistu.

ITĀLIJAS SKOLA

Edgars Gauračs ar futbolu sāka nodarboties dzimtajā pilsētā Rēzeknē, kur arī vietējās komandas Dižvanagi sastāvā debitēja Latvijas virslīgā. Tomēr jau debijas sezonas vidū astoņpadsmitgadīgais Edgars devās meklēt laimi uz Itāliju, kur pēc pārbaudēm dažādos A sērijas klubos noslēdza līgumu ar tā laika A sērijas vienību Ascoli. Tiesa, Itālijas augstākajā līgā Gauračs tā arī neuzspēlēja, pavadot vairākus gadus Ascoli dublieru vienībā un drusku uzspēlējot pēc skaita ceturtajā Itālijas līgā. Tomēr tieši Itālijā Edgars ielika pamatus savai futbola profesionālajai karjerai.

“Sanāca diezgan labi sevi parādīt Latvijas U-19 izlasē, tad aģents atrada iespēju man doties atrādīties uz Itāliju. Biju dažos klubos, bet labākais piedāvājums, arī ar perspektīvu, bija no Ascoli. Bija arī piedāvājumi no Skonto un Liepājas metalurga, kas tad bija Latvijas čempione, bet es sapņoju par ārzemēm un gribēju pamēģināt. Man bija doma, ka Latvijā vienmēr varēs atgriezties, bet, ja ir iespēja aizbraukt, tad tā ir jāizmanto. Itālijā biju četrus gadus, tas man daudz ko iemācīja gan kā futbolistam, gan kā personai. Man ļoti palīdzēja spēcīgi treneri, kuri darbam ar mani veltīja daudz laika. Tas, protams, bija cits līmenis. Gan infrastruktūras, gan treniņu ziņā. Itālijā biju ļoti laimīgs,” stāsta Edgars Gauračs.

Tik agrā vecumā doties spēlēt uz ārzemēm mūsu futbolā bija neierasta lieta. Tagad jaunieši dodas meklēt laimi ārzemēs arvien aktīvāk, taču joprojām ir strīdi, vai tas ir pareizi, jo ir uzskats, ka vispirms ir jākļūst labākajam Latvijas čempionātā, tikai tad jāsāk skatīties tālāk.

“Manuprāt, ja ir iespēja aizbraukt uz kādu Top līgu, tad vajag braukt un mācīties kaut ko jaunu. Tā ir cita mentalitāte, cita pieeja futbolam, tā ir fantastiska pieredze. Itāļu treneri man daudz ko iemācīja, Itālijā notika pāreja no jauniešu futbola uz lielo, tur guvu jaunu iedvesmu,” uzskata Gauračs.

APCEĻOJOT EIROPU

Pēc Itālijas Gauračs 2009. gadā uz pusgadu pievienojās tā brīža Latvijas čempionvienībai FK Ventspils, kas bija izcīnījusi tiesības spēlēt Eiropas līgas grupu turnīrā. Gauračs uzreiz izcēlās jau Eiropas līgas pirmajā mačā, Berlīnē gūstot vārtus mačā ar pazīstamo Vācijas klubu Hertha. Latvijā gan Edgars ilgi neaizkavējās, karjeras turpinājumā uzspēlējot vienā no spēcīgākajiem Rumānijas klubiem Bukarestes Rapid, titulētākajā Moldovas komandā Tiraspoles Šeriff, Krievijas pirmajā līgā (Krasnojarskas Jeņisej un Maskavas Torpedo), kā arī Šveices augstākajā līgā klubā Aarau.

“Visur bija labi. Ar Šeriff spēlēju Eiropas līgā, tur piepildījās mans bērnības sapnis spēlēt pret Andriju Ševčenko, kad tikāmies ar Kijevas Dinamo. Turklāt mēs uzvarējām. Maskavas Torpedo bija fantastiski fani un atmosfēra, ko nevaru aizmirst. Torpedo atradu kontaktu ar faniem, pēc spēlēm ar tūkstoš faniem svinējām uzvaras. Futbola ziņā īpaši izceltu Šveici, kur gan nebiju tik ilgi, jo guvu nopietnu traumu. Fantastiska komanda bija Ventspilī, kad spēlējām Eiropas līgā, tur bija daudzas Latvijas futbola zvaigznes. Tad arī savā debijas spēlē Eiropas līgā Berlīnē pret Hertha man izdevās gūt vārtus — vēl šodien atceros, ka aiz priekiem nezināju, kur skriet un kā svinēt. Nospēlējām neizšķirti 1:1. Sadzīviskā ziņā ļoti labi ar ģimeni jutāmies Itālijā un Šveicē. Tur ar ģimeni labprāt atgrieztos,” atklāj Edgars. Starp citu, Gauračs prot piecas valodas — latviešu, krievu, itāļu, angļu un rumāņu.

“Pārceļoties uz jaunu valsti, tā ir pirmā lieta, kas ir jāizdara, — jāiemācās valoda. Tas ir cieņas jautājums. Tikai tā arī var iejusties vietējā sabiedrībā, iepazīt kultūru.”

SPARTAKAPLĀNI

Jauna ēra Gaurača karjerā sākās 2014. gadā, kad viņš no Maskavas Torpedo atgriezās dzimtenē, parakstot līgumu ar Jūrmalas Spartaku. Tolaik Edgars neslēpa, ka vēl cer sagaidīt labāku piedāvājumu no kāda stiprāka Eiropas čempionāta. Tā arī notika — 2014. gada sezonā Gauračs Latvijas virslīgā 16 mačos guva 14 vārtus, un vasarā viņš jau pārcēlās uz Šveices augstāko līgu. Šveicē Edgars kluba Aarau rindās uzreiz debitēja ar uzvaras vārtiem, taču jau otrajā Šveices čempionāta mačā Gauračs guva nopietnu krustenisko saišu traumu, kas viņam liedza turpināt spēlēt Šveicē.

Savukārt pagājušajā gadā Edgars sezonas pirmo pusi ar īres tiesībām pavadīja FK Liepāja rindās, bet uz čempionāta izšķirošajiem notikumiem viņš atgriezās Spartaka rindās, pirmo reizi kļūstot par Latvijas čempionu. Arī šogad Spartaks ar 11 mačos izcīnītajiem 22 punktiem ir izvirzījies čempionāta līderpozīcijās, bet Gauračs, kura rēķinā šosezon virslīgā ir trīs gūtie vārti, visos mačos ir devies laukumā pamatsastāvā. Tas ir apbrīnojami, ņemot vērā, ka kopš maija Spartaka kapteinis Gauračs pilda arī kluba ģenerāldirektora pienākumus.

“Kad biju Torpedo, saņēmu piedāvājumu no Spartaka, uzzināju, ka klubam ir lieli mērķi un ambīcijas. Devu jāvārdu un nenožēloju. Šosezon vienu dienu atbrauca kluba akcionāri un izteica piedāvājumu kļūt par kluba ģenerāldirektoru. Man tas bija negaidīti, bet, tā kā es vēl varu turpināt spēlēt, tad piekritu,” stāsta Gauračs.

“Kluba prezidents Spartaks Melkumjans nevar viens paveikt visas lietas, vajag kādas svaigas idejas, tagad kopā strādājam. Viņam ir liela pieredze, no kuras varu mācīties, tāpat arī es varu ienest kaut ko jaunu. Mūsu kopīgais mērķis ir izvest klubu citā līmenī, jo rezultāti šobrīd ir ļoti labi, bet ir jāstrādā arī pie citām lietām. Man ir daudz funkciju, bet cenšos to apvienot ar futbolu. No rīta ir treniņš, pēc tam braucu darīšanās kluba labā. Pagaidām to fiziski un psiholoģiski varu apvienot, kā būs tālāk, grūti pateikt, jo patiešām tas ir grūts darbs, liela atbildība.”

Vai tas nozīmē, ka Gauračs Spartakā ir uz palikšanu un vairs negaida piedāvājumus no spēcīgākām līgām?

“Esmu reālists, bija man piedāvājumi no citām valstīm, bet es vairāk redzu sevi Latvijā, tāpat jau domāju par perspektīvu, kas būs pēc futbola. Drīz man būs 30 gadi, tāpēc ir laiks aizdomāties, ko darīšu pēc pieciem sešiem gadiem. Es vienmēr domāju uz priekšu, par nākotni. Ja ne šis amats, tad Latvijas līmenī vēl varētu mierīgi spēlēt piecus sešus gadus, bet amats visu maina. Varbūt spēlēšu līdz sezonas beigām, bet varbūt vēl piecus gadus,” saka Spartaka uzbrucējs, kapteinis un ģenerāldirektors. Gauračs neslēpj, ka Spartakam ir lieli plāni un ambīcijas.

“Šogad Spartakam ir uzdevums nosargāt čempionu titulu. Izcīnīt titulu ir ļoti grūti, nosargāt — vēl grūtāk. Bet tāds ir mūsu mērķis. Protams, kļūstot par čempioniem, mums ir iespēja spēlēt Čempionu līgā, tad pienākas arī nauda attīstībai no UEFA. Varu pateikt, ka transfēru logā mēs plānojam piesaistīt vēl dažus stiprus futbolistus no ārzemēm, kā arī vēl skatāmies uz mūsu latviešu puikām. Saprotam, ka Čempionu līga ir drīz un mums vajag vēl jaunus spēkus. Pie tā arī strādājam.”

BALTIJAS TALISMANS

Vēl pagājušajā gadā Gauračs tika aicināts arī uz Latvijas valstsvienību, ar ko trešo reizi pēc kārtas izcīnīja Baltijas kausu (2012., 2014. un 2016. gadā). Tiesa, pērn abos turnīra mačos Gauračs palika rezervē, bet viņa zvaigžņu brīdis bija 2012. gada Baltijas kausa izcīņa, kad Edgars ar divos mačos gūtajiem trim vārtiem kļuva par turnīra rezultatīvāko spēlētāju. Starp citu, Gauračs ar 10 vārtu guvumiem ir visu laiku rezultatīvākais Latvijas U-21 izlases spēlētājs. Īpaši atmiņā palikusi 2009. g. Eiropas jauniešu čempionāta atlases spēle, kad Gauračs guva hettriku pret spēcīgo Rumāniju, palīdzot Latvijas U-21 izlasei svinēt iespaidīgu uzvaru 5:1. Savukārt valsts galvenajā komandā Gauračs debitēja 2011. gadā, pavisam aizvadot 20 spēles, kurās guva piecus vārtus.

“Baltijas kausā esmu tāds kā talismans. Tāpēc, ja Starkova kungs pēc gada grib vinnēt Baltijas kausu, tad viņam vajag saukt mani,” smejas Edgars.

“Man šogad bija uzdevums atgriezties izlasē, zināju, ka treneris atkal būs Aleksandrs Starkovs. Cenšos pierādīt sevi laukumā, bet mūsu futbola pasaule ir maza, un Starkova kungs noteikti zināja, ka man ir jauns amats un ka tas būtu nepareizi. Kad mani uzaicināja kļūt par Spartaka ģenerāldirektoru, es apzinājos, ka Latvijas izlasē vairs nevarēšu spēlēt. Tas būtu smieklīgi. Tagad izlasē uzaicināti daudzi jauni, talantīgi spēlētāji, bet es savu lēmumu esmu pieņēmis.”

Pēdējā laikā Latvijas izlases faniem nav daudz, par ko priecāties, bet pazīstamākais Rēzeknes futbola audzēknis ir pārliecināts, ka nākotnē Latvijas futbolam ir iespējas atgriezties agrākajos augstumos: “Esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka Latvijas futbolu nākotnē vēl gaida lielas uzvaras. Ja neticētu, tad neko nedarītu futbola labā. Redzu, ka nāk jaunā paaudze, kas arī to dara — nāk Māris Verpakovskis ar savu redzējumu, Kaspars Gorkšs arī drīz beigs karjeru, ir daudz jaunu futbolistu ar pieredzi ārzemēs, kuri paveiks kaut kādas izmaiņas.”

NĀKOTNES FUTBOLS

Gaurača darbība futbolā neaprobežojas tikai ar Spartaku — viņš ir izveidojis jaunatnes futbola projektu Future Football jeb Nākotnes futbols. Tās ir papildu nodarbības bērniem, kuri jau trenējas savos klubos, akadēmijās, bet vienreiz nedēļā var nākt uz papildu treniņiem. Šobrīd Future Football darbojas septiņās Latvijas pilsētās — Rīgā, Jūrmalā, Liepājā, Rēzeknē, Varakļānos, Preiļos un Līvānos.

“Dibinājām to kopā ar brāli Rihardu Ivanovu, kurš man arī palīdz ar darbu Spartakā. Mūsu mērķis ir popularizēt futbolu Latvijā un motivēt jaunos futbolistus kļūt par profesionāliem futbolistiem. Bieži aicinām arī profesionālos sportistus, lai viņi dalītos ar savu pieredzi. Šobrīd darbojamies septiņās Latvijas pilsētās, kur katru nedēļu notiek nodarbības, tāpat arī ir atvērtas filiāles Itālijā un Kazahstānā. Daudz kur esmu spēlējis, daudz palicis draugu. Mums diezgan labi iet, tagad ir plāni Baltijas valstīs un Krievijā. Mēs neesam futbola klubs vai akadēmija, bet piedāvājam vēl papildu treniņus, nometnes, turnīrus, rīkojam labdarības pasākumus. Principā ideja radās, jo man ir dēls Enriko, kurš trenējas futbolā. Viņš trenējās arī Krievijā, Šveicē, Jūrmalā, Liepājā, bet divi vai trīs treniņi nedēļā ir par maz. Ja grib kļūt par labu futbolistu, kurš var spēlēt Latvijas izlasē vai labā līgā, tad ir jāstrādā vairāk. Man ir liela pieredze, jo esmu daudz ceļojis, skatījies, tagad gribu to izmantot,” stāsta Gauračs.

“Mūsu darbības karte ir interesanta, jo bija doma sākt ar vismazākajām pilsētām, kur patiešām ir vajadzīga palīdzība, Rīgā ir ļoti daudz piedāvājuma, var izvēlēties skolu un treneri, bet, piemēram, Varakļānos nav izvēles, ir viens treneris, un viss. Mūsu ideja bija palīdzēt tām mazajām pilsētām ar kaut kādu alternatīvu, citu redzējumu. Palīdzēt, teiksim, Varakļāniem attīstīties ar idejām, pasākumiem, labāku inventāru. Esam vēl Rēzeknē, Līvānos, Preiļos, kur uz mūsu treniņiem nāk 30—40 cilvēku, un viņiem patiešām patīk. Uz Rīgu gribējām atnākt tad, kad jau būsim zināmi. Tagad esam ienākuši ar savām idejām arī Rīgā. Mēs strādājam kopā ar sporta skolām. Man ir futbols, tāpēc par naudu nav jādomā. Galvenais ir tas, ka šis projekts pēc 10 gadiem, kad būšu beidzis spēlētāja karjeru, būs tā lieta, ko esmu paveicis.”

UZMANĪBAS CENTRĀ

Gauračs ir ne tikai pamanāms futbola laukumā, bet izceļas arī ārpus tā. Jau spēlējot Maskavas Torpedo, Gauračs tika saukts par vienu no Krievijas čempionāta stilīgākajiem futbolistiem, bet tagad to pašu var teikt arī par Latviju. Edgars ir viens no visaktīvākajiem latviešu futbolistiem sociālajos tīklos — viņš regulāri publicē savus foto instagramā, kur viņam ir vairāk nekā 21 tūkstotis sekotāju, bet tviterī Edgaram ir vairāk nekā četri tūkstoši sekotāju. No Latvijas futbolistiem tviterī vairāk sekotāju ir tikai Latvijas izlases kapteinim Kasparam Gorkšam, bet salīdzinājumam var piebilst, ka pārsvarā valstsvienības futbolistiem tviterī seko tikai daži simti cilvēku.

“Manai sievai ir stila izjūta, tāpēc man ir jātur līdzi. Daudz ko viņa iemācīja, daudz ko redzēju Itālijā, daudz esam ceļojuši pa ārzemēm. Latvijā tas ir mazāk, bet ārzemēs, ja esi futbolists, tad uz tevi daudzi skatās, vienmēr ir foto, video, fani, tāpēc ir jābūt solīdam, jo uz tevi skatās arī bērni, pusaudži. Es neko speciāli neesmu darījis. Tas ir tikai normāli — ja esi profesionāls futbolists, tad vajag izskatīties labi. Tetovējumiem ir sava nozīme, bet tas ir personīgi,” atklāj Edgars.

“Man ir septiņus gadus vecs dēls Enriko, viņš trenējas futbolā FK Liepāja, bet meitiņai Emīlijai ir trīs gadi, viņa dejo. Ģimene joprojām dzīvo Liepājā, es tur laiku pa laikam braukāju no Jūrmalas, bet ar jauno amatu varbūt drīz pārvāksimies uz Rīgu. Labprāt gribētu, lai dēls kļūtu par profesionālu futbolistu, bet nekādā gadījumā nespiežu. Viņš pats redz, kā tēvs spēlē, staigā uz stadionu, man arī ir liels prieks skatīties, kā viņš spēlē, gūst vārtus, tas ir fantastiski, bet es respektēšu viņa izvēles. Protams, futbolistam ir smags darbs, bet plusu ir vairāk par mīnusiem.”

 

Edgars GAURAČS

futbolists, FK Spartaks ģenerāldirektors

Dzimis: 1988. gada 10. martā Rēzeknē

Pozīcija: uzbrucējs

Pirmais treneris: Žanis Ārmanis

Klubs: Spartaks (Jūrmala)

Pārstāvētie klubi: Rēzeknes Dižvanagi, Ascoli (Itālija), Rodengo Saiano (Itālija), FK Ventspils, Bukarestes Rapid (Rumānija), Tiraspoles Šeriff (Moldova), Krasnojarskas Jeņisej (Krievija), Maskavas Torpedo (Krievija), Aarau (Šveice), FK Liepāja

Debija valstsvienībā: 2011. g. 4. jūnijs (Latvija—Izraēla 1:2)

Spēles Latvijas izlasē: 20 (5 vārti)

Ģimenes stāvoklis: sieva Jūlija, dēls Enriko, meita Emīlija

Autori: 
Kristiāns Girvičs