twitter facebook instagram

Edgars Bertuks. Viena diena manā mūžā

17.Dec.2013 - Ieva Runge

Numurs: 
285
Edgars Bertuks. Viena diena manā mūžā

Edgars Bertuks ir vienīgais latvietis, kam divus gadus pēc kārtas pasaules čempionātā orientēšanās sportā izdevies kāpt uz goda pjedestāla — šogad bronza garajā distancē, bet pērn čempiona zelts vidējā distancē un trešā vieta garajā. Pagājušajā gadā Šveicē bez medaļām palika šī sporta veida dzīvā leģenda Tjerī Georžiu no Francijas. Šobrīd Edgaram ir tikai 28 gadi. Viņš ir arī pretendents uz Latvijas Gada populārā sportista titulu.

„Es jau pirmajā dienā nobalsoju par Martinu Dukuru, kura uzvara Pasaules kausa kopvērtējumā ir apbrīnas vērta. Zinu, ka orientieristi ir organizēta komūna, tomēr viņiem teicu, ka šoreiz ir balsojums par populārāko. Bija nedaudz jocīgi, ka pērn šajā balsojumā mani vispār neiekļāva, lai gan biju izcīnījis divas pasaules čempionāta medaļas. Taču būt par populārāko nav pašmērķis. Galvenais, lai izskan orientēšanās sports.”

2013. gada pasaules čempionātā Voukati Edgars Bertuks vissekmīgāk startēja garajā distancē, izcīnot trešo vietu, — 1.43:29. No čempiona Tjerī Georžiu viņš atpalika par minūti un 50 sekundēm, no otrās vietas ieguvēja Jani Lakanena — 32 sekundes.

Šoreiz ieskatīsimies mūsu labākā orientierista vissekmīgākajā aizejošā gada dienā — 9. jūlijā —, kad viņš kāpa uz pjedestāla.

„Kaut arī pērn zeltu izcīnīju vidējā distancē, tomēr par savu uzskatu garo distanci,” atzīst Edgars Bertuks. „Garā distance uzvarētājam jāveic apmēram 100 minūtēs. Atkarībā no distances sarežģītības un apvidus īpatnībām tās garums svārstās samērā lielā diapazonā — no 13 kilometriem līdz pat 20, kā tas bija šogad Somijā. Tad vēl jāpierēķina kādi 20 procenti klāt, jo mēs jau nekad nenoskrienam distanci pa gaisa līniju.”

MIEGAM VAJADZĪGA TUMSA

Lai labi justos sacensību dienā, man iepriekšējā naktī jānoguļ astoņas stundas. Tāpēc pirmsstarta vakarā cenšos likties slīpi, vēlākais, vienpadsmitos. Septiņos jau jābūt augšā. Svarīgs priekšnoteikums iemigšanai ir tumsa istabā. Tobrīd Somijā ap desmitiem vēl bija gaiša diena, taču istabā bija labi aizkari, tāpēc problēmu ar iemigšanu nebija. Labāk, lai telpā vēsāk nekā karsti. Pirmsstarta uztraukuma iepriekšējā vakarā parasti nav un nav jāpiemeklē kāda grāmata vai mūzika. Iemiegu labi arī bez tā. Parasti spēju pamosties piecas minūtes pirms zvana. Pat ja gulēt aizietu trijos naktī, ilgāk par astoņiem nogulēt nespētu. Tikai būtu mazāk možs. Tomēr īpaši atbildīgos gadījumos, drošs paliek nedrošs, uzlieku arī modinātājzvanu.

Arī šoreiz pamodos pirms zvana. Otrreiz parasti vairs neiemiegu. Uzreiz no gultas augšā nelecu. Ieklāju akupunktūras paklājiņu un vēl kādas 5 minūtes paguļu uz tā. Tad ceļos un pirms rīta rosmes izdzeru apmēram puslitru ūdens. Esmu iecienījis Karaļavotu ūdeni, ko bieži ņemu līdz arī uz sacensībām. Rīta rosme viesnīcas apkaimē ir apmēram 30 minūšu garumā. Uzskrienu arī kāpinājumus, veicu sprinta vingrinājumus, lai pamodinātu eksplozīvo spēku. Beigās galvenā vērība tiek veltīta skriešanas tehnikai. Ja jūtos labi, tad ātrākā tempā noskrienu kilometru.

Pēc dušas varu ķerties klāt brokastīm. Neēdu gaļu, piena produktus, olas. Tomēr, ja būtu jāizvēlas nepaēst vai nobaudīt gaļu, izvēlētos pēdējo. Nepaēdis uz labu rezultātu nevari cerēt. Šoreiz šādas dilemmas nebija. Manu brokastu kodols ir putras. Voukati priekšroku devu griķu putrai, kuru ņemu līdzi no Latvijas. Ja nav, der arī auzu pārslu putra. Klāt pievienoju rozīnes, aprikozes vai vīģes, ko iemērcu ūdenī jau iepriekšējā vakarā, lai attīrītu. Dažkārt pievienoju arī riekstus, kuri arī tiek vispirms mērcēti, bet jau divu iemeslu dēļ: lai attīrītu unlai izvilktu inhibitorus — vielas, kuras, vienkāršoti runājot, neļauj gremošanas sistēmai pārstrādāt riekstus.Ēdot nedzeru. Vēl vienu devu ūdens izdzeru pēc stundas. Kopumā šķidrumu lietoju daudz. Apmēram 2 stundas pirms starta dzeru sporta dzērienu, kurš satur garo ķēžu ogļhidrātu maltodekstrīnu un apēdu kādu Isostar batoniņu.

KARANTĪNAS ZONA UN PIRMSSTARTA PROCEDŪRAS

Tālāko lielā mērā nosaka, cikos ir starts, kāda ir starta secība. Šoreiz starta intervāls bija divas minūtes ierasto triju vietā un pirmie vīri startēja, kad sievietes vēl bija distancē. Līdz ar to mazāk laika bija jāpavada tā saucamajā karantīnas zonā — organizatoru noteiktā vietā, kurā nedrīkst izmantot nekādas komunikāciju iekārtas (telefonus, radio, datorus utt.). Tā tiek gādāts, lai nenotiek informācijas apmaiņa ar jau startējušajiem sportistiem un ar finiša zonu. No karantīnas vietas līdz sacensību apvidum bija jābrauc gandrīz stunda. Nokļūšana karantīnā ir komandas ziņā. Mūsu gadījumā tas aizņēma 10 minūtes. Šoreiz karantīnas zonā uzturējos tikai stundu, bet reizēm tajā nākas pavadīt pat četras. Bez sakariem ar ārpasauli. Tāpēc ņemu līdz gan dzērienu, gan ēdienu un pat matracīti, lai varētu nosnausties. Tur labi noder arī mūzika. Tā palīdz atslēgties. Man pietiek iesnausties kaut uz 10 minūtēm un esmu pilnīgi restartējies. Ir iegūta jauna sajūta dienai.

Man pirmsstarta zonā, lai labi sagatavotos distancei, vajag būt stundu, pirms sāku sacensības. Pats rēķinu, ar kuru organizatoru nodrošināto autobusu es braukšu. 40 minūtes ceļā aizrit mūzikas pavadījumā. Mēģinu relaksēties.

Teju vai pirmais darbs pēc ierašanās pirmsstarta zonā ir potīšu noteipošana, lai skrienot tās neizmežģītu. Jo skrienam ne jau pa stadionu. Reizēm tas aizņem pat 15 minūtes, jo šis darbs jāveic ļoti rūpīgi, lai nebūtu kļūdu. Nedrīkst noteipot ne par stingru, ne par vaļīgu.

Zeķu vietā lietoju futbola getras, kas man iepatikušās. Speciālās zeķes ir par ciešu. Tā var kājas pasargāt no nobrāzumiem un savainojumiem, jo skrienam taču pa mežu! Ar visu to kājas ir vienās rētās, tomēr, par laimi, lielu traumu nav bijis. Tfu, tfu, tfu! Ir arī kājsargi, tomēr lieku svaru negribas nēsāt, un tos nelietoju. Par kāju glītumu vairāk jāuztraucas meitenēm. Kaut arī vairakkārt esmu savainojis acis, tomēr skriet brillēs nedomāju. To dara tikai daži. Es arī esmu mēģinājis, taču ir pavisam cita sajūta un kļūdu skaits pieaug. Uz brillēm sakrājas sviedri un putekļi, apgrūtinot asu redzamību.

Iesildīšanos sāku parastajos skriešanas apavos, bet uz beigām jau uzvelku tos, ar ko skrienu sacensībās. Šoreiz tie bija Adidas Kanadia krosam paredzētie apavi, jo šādam apvidum labi derēja. Vidējā distancē lietoju specializētos IceBug ar radzēm, jo pa tik akmeņainu apvidu citādi nevarētu normāli paskriet, un tas jau kļūtu ļoti riskanti.

Skrējiens apvidū mums ir ļoti svarīga treniņu sastāvdaļa. Tas ir pavisam citādāk nekā skriet stadionā. Čempionātā Francijā, kad pirmo reizi ieraudzījām apvidu un kalnus, likās, ka tur vispār nevarēs paskriet. Taču apstākļi gandrīz visiem ir vienādi — braucām, trenējāmies piedāvātajos treniņu apvidos, un progress bija jūtams. Protams, ka gadās daudz krist, ko nobrāzt, arī tā, ka mediķiem jāšuj. Tāds ir mūsu sporta veids.

Pirmsstarta zonā saņemam iesildīšanās kartes. Ir pienācis laiks iestrādāt pareizo skriešanas tehniku apvidū, sajust apvidu. Kalnā — augšā lejā. Ir svarīgi sakārtot elpošanu. Paralēli tam apdomāju filozofiskas lietas. Jāsasniedz tāda iekšējā gatavība, lai distancē no sevis dabūtu ārā visu, kas ir iekšā. Kad uz starta ir daudzi spēkos līdzīgi, uzvar tas, kurš sevi prot vislabāk noskaņot esošajam mirklim — tagad un te! Skaidrs, ka būs smagi brīži un ne viens vien. Lūk, tieši šis darbs ar sevi ir ļoti svarīga pirmsstarta sagatavošanās procedūra.

Pirms starta iedzeru ierastos Isostar dzērienus, kuri satur arī kofeīnu. Ikdienā kafiju nedzeru, tāpēc kofeīna iedarbība ir jūtama. Pat kofeīna garša vien man dod stimulu. Vēl dažkārt lietoju dažādu augu ekstraktus, piemēram, makas auga sakni. Tas viss kopā sagatavo hormonālo sistēmu un rada arī uzmundrinošo efektu. Vismaz uz mani, kam ir savdabīgāka ēdienkarte nekā vairumam, tas iedarbojas ļoti labi.

PUSMARATONS NEZINĀMĀ DISTANCĒ

Tad sākas pirmsstarta laiks. Astoņās minūtēs man jānonāk starta zonā, kur notiek atzīmēšanās sistēmas pārbaude un tiek notīrīti visi iepriekšējie dati. Iedod GPS raidītāju, lai live (tiešraides) reportāžā esi redzams.

Tehniskā starta vietā jābūt minūti pirms starta. Stāvu uz paaugstinājuma, saņemu kontrolpunktu aprakstu, kurā, izmantojot īpašus simbolus, atainots precīzs kontrolpunkta novietojums dabā. Par pirmo izlasu līdz startam, bet ar katru nākamo iepazīstos, kad esmu paņēmis iepriekšējo. Tas ir ļoti svarīgi, jo kontrolpunkts var būt kalna galā vai arī jau aiz tā. Uzreiz to vari arī nepamanīt, bet aprakstā viss ir pateikts. Tikai tad vari domāt par pirmo kontrolpunktu.

Starta tiesneša roka ir man uz pleca, jo signālu troksnī reizēm var arī nesadzirdēt. Roka ir noņemta. Starta līnijas šķērsošanai atvēlētas piecas sekundes un tūdaļ aiz tās tieku klāt kartei. Laiks ir sācis skriet! Es arī.

Garākie posmi starp kontrolpunktiem ir līdz 2,5 km. Pirmais tāds gandrīz nekad nav. Bet otrais vai trešais jau diezgan droši būs garie.

Ir kompass un karte. Kompass svarīgs ir pašā sākumā, lai precīzi pagrieztu karti. Pēc tehniskā starta daži simti metri ir pa marķētu distanci, un skrienot varu pētīt karti. Ja bieži skatīsies kartē, būs grūtāk skriet. Ir labi, ja ir izcila fotogrāfiskā atmiņa. Taču tādas nav pat Georžiu. Kaut arī pirmais posms nav garš un sarežģīts, atslābt nedrīkst, jo pat niecīga kļūda sākumā var ļoti izsist no līdzsvara.

2., 3. un 4. kontrolpunkta veikšanai jau bija varianti. Uz otro izvēlējos mazāk tradicionālu variantu, vairāk skrienot pa ceļu. Mana izvēle bija mazliet garāka, taču skriešana tur sanāca daudz pateicīgāka. Patērēju mazāk spēka un neko nepazaudēju. Varbūt pat ieguvu. Pie 5. kontrolpunkta somu, kurš startēja divas minūtes pirms manis un beigās izcīnīja sudrabu, jau gandrīz panācu (to vēlāk uzzināju, noskatoties GPS ierakstu), taču sīka kļūmīte ļāva viņam pazust. Ja panāktu, situācija sacensībās būtiski mainītos. Tad es varētu viņu kontrolēt un abi kopā varētu vēl uzkurināt tempu, jo kartē skatītos pārmaiņus. Tas nav aizliegts. Jo viens otram tāpat paliekam konkurenti.

Ļoti svarīga ir skriešanas tehnika. Tie nav ne 1500 m stadionā, ne maratons pa ielu. Virsma ir ļoti nelīdzena, mīksta un dažkārt akmeņaina. Jāprot skriet, skatīties kartē un tajā pašā laikā saglabāt tempu. Līdz ar to katru reizi kartei atvēlēts tikai mirklis. Tāpēc tajā īsajā brīdī, kad tai uzmet skatu, svarīgi maksimāli lietderīgi to paņemt smadzenēs. Teiksim ne vienu, bet piecus procentus no piedāvātās informācijas. Sekundes un minūtes sakrājas no sīkumiem.

Voukati garās distances apvidus bija ļoti skrajš. Līdzīgs Pierīgai, tikai ar kalniem. Distance līdz ar to bija ātra, parocīgāka skrējējiem, arī man. Esmu vairākus gadus trenējies vieglatlētikā un paņēmis sev daudz no tās pasaules. Mans personīgais rekords pusmaratonā ir 1.08:32, bet tad vēl nebiju profesionālis. Šobrīd man vajadzētu skriet ātrāk. Šādos apvidos ir daudz mazāk objektu, pēc kuriem orientēties. Kalnos to ir vairāk, bet tur ir fiziski grūtāk skriet. Varētu teikt, ka Somijā lielākais izaicinājums bija spēt noorientēties lielā skriešanas ātrumā, savukārt nākamā gada čempionāts notiks Itālijas kalnos un tur būs jāvar piespiest sevi domāt arī tad, kad, paņemot kārtējo kalnu, smadzenēs iezagsies tumsa.

ZELTA CĪŅA PAR BRONZU

Pēc astoņpadsmitā punkta arēnā bija kartes maiņa. Sākās sacensību otrā daļa. Bet skriešanai jau bija atlikusi mazākā puse.

Arēnā ir dzirdināšanas vietas. Var padzerties, paķert kādu želeju. Tās parasti ņemu līdz, bet ūdens ir tur. Taču neviens šajā zonā neuzkavējas. Padzerties var arī skrienot. Tur ir iespējams iegūt arī informāciju par notikumiem distancē. Uzzināju, ka 1.—3. vieta ir mazā intervālā. Es biju otrais un līderis tikai 13 sekundes priekšā. Taču tas bija Georžiu. Pāris sekundes ar ātrāku skriešanu atlikušajā distancē varbūt arī varētu atvinnēt. Tāpēc, lai tiktu pie zelta, vajadzēja riskēt distances izvēlē. Un es tiecos pēc zelta.

21. kontrolpunkts bija lēzenā uzkalnā — ne īpaši izteiktā vietā. Izvēlējos skriet taisni, taču tur grūtāk ar piesaistes punktiem. Kad sapratu, ka esmu kļūdījies, nedaudz sajaucu orientierus un pieļāvu vēl vienu kļūdiņu. Tādā brīdī ir svarīgi savākties, saprast, ka viss vēl nav zaudēts. Jo arī pārējie ir tikai cilvēki. Gan tie, kas priekšā, gan tie, kas aizmugurē. Iepriekš minēto somu sportistu panācu pašās beigās, bet viņš jau skrēja uz pēdējiem kontrolpunktiem. Man vēl atlika pēdējā cilpa (garajās distancēs tiek lietota izkliedes sistēma, kas nodrošina, ka viens aiz otra startējošie sportisti neņem visus kontrolpunktus vienādā secībā). Kad ieraudzīju priekšā somu, sapratu, ka atlikušais posms jānoskrien divās minūtēs. Tuvāk finišam mežā ir arī vairāk organizatoru un preses pārstāvju, viens no viņiem man ar pirkstiem parādīja 3 un uzsauca Fight! Kas nozīmēja, ka viss vēl iespējams. Es startēju somu klubā un somiem patīku, tāpēc atbalstīja.

Pēdējie kontrolpunkti parasti ir vieglāki, taču atslābt nedrīkst. Vēl jāņem vērā, ka esi gandrīz pilnībā izspiests, taču vēl jāliek smadzenēm strādāt. Tā arī ir cīņa. Tāpēc arī vienmēr distancē pareizi jāsadala spēki. Varbūt jāskrien nevis ar 98, bet 95 procentu atdevi, lai saglabātu skaidru domātspēju.

Pēdējie, apmēram 300 m, uz finišu ir marķēti. Tad jau var skriet tā, ka migla gar acīm. Bija arī, tomēr pēdējos kilometros zaudēto atgūt vairs neizdevās. Cīnījos par zeltu, bet biju priecīgs arī par bronzu, jo arī ceturtā vieta vairs nebija tālu.

LIETIŠĶĪBA AP PJEDESTĀLU

Medaļniekiem atšķirībā no pārējiem dzīve ar finišu vēl nebeidzas. Pirmā ir dopinga kontrole. Pēc finiša dušā iet nedrīkstam. Daudz dzeru, lai iespējami ātri atjaunotos. Pārsvarā tie ir sporta dzērieni. Vispirms bija preses konference, kurā daudz jautājumu nebija. Somu žurnālistiem gan neesmu svešinieks. Pēc tās dodamies uz dopinga kontroles vietu. Tā bija apmēram 15 minūšu brauciena attālumā, taču ceļi ir pilni ar dažādiem braucamlīdzekļiem, satiksme liela, tāpēc ceļā pavadījām apmēram stundu. Ar burciņas satura piepildīšanu man lielu problēmu nav, vienīgi analīzēm dažreiz nav vajadzīgā blīvuma. Tad jāmēģina vēlreiz. Rezultātā kāda pusotra stunda tur paiet. Zinot šīs nianses, arī kaut ko ēdamu paņemu — banānu vai kādu citu augli.

Kad analīzes bija nodotas, pa taisno devos uz apbalvošanu. Komandas biedri uz turieni atkal bija paņēmuši līdz arī ko ēdamu, jo apetīte tad ir laba. Tie ir enerģijas batoniņi, banāns, makaroni.

Apbalvošana ir klasisks rituāls. Mūsu sporta veidā uz pjedestāla jākāpj tukšām rokām un pliku galvu, arī karogu nedrīkst ņemt līdzi. Individuālās distancēs skrienot finišā, karogu reti kad kāds paņem. Stafetēs gan. Protams, ja ir pieklājīgs pārsvars.

Kad atgriežos mājās, pirmā ir ledus vannas procedūra. Man ir piepūšamā vanna, ledus ir saldētavās. 10 minūtes nosēžu 10 grādu aukstā ūdenī, un tas ļoti palīdz aizdzīt nogurumu. Te gan jābūt uzmanīgam, lai nav pārāk auksts, lai par daudz neaizsēdētos, jo var saaukstēties.

Garās distances diena bija tik piesātināta, ka pēc atgriešanās mītnes vietā tikai aizgāju vakariņās, kurās bija salāti un vārīti kartupeļi. Un pēc tam uz auss. Šādās reizēs par bezmiegu vispār nav runas. Guļu kā beigts.

Dators līdz ir, taču tajā ieskatos visai maz. Paskatos, ko raksta. Biežāk kāds atnāk un nolasa, kas tur par mani sacerēts.

Ja tas ir pēdējais starts čempionātā, tad var arī nedaudz atlaist bremzes un nosvinēt medaļu. Taču šoreiz tas nebija lemts, jo pēc bronzas medaļas iegūšanas čempionāts vēl nebija pat pusē. Priekšā vēl bija vidējā distance un stafete. Tāpat dažas dienas pēc čempionāta jau bija O-Ringen Zviedrijā un tad Pasaules spēles Kolumbijā. Čempionāta noslēguma banketā svinējām, taču pieticīgāk kā parasti. Bet galīgs sausais likums arī nebija.

Vidējā distancē Edgars palika astotais, taču pats uzskata, ka varēja pretendēt arī uz medaļu, ja vien distances beigu daļā nebūtu savainojis aci, kas ļoti apgrūtināja kartes lasīšanu un traucēja brīvi skriet. Līdz medaļai pietrūka pusotra minūte.

Šobrīd Edgars Bertuks jau gatavojas nākamajai sezonai. Ziemā viņš sacensībās nepiedalās, jo profesionāli augstā līmenī abās sezonās startēt nav iespējams. Pirmais Pasaules kausa posms jau aprīlī. Arī 2014. gadā Edgars grib kāpt uz pjedestāla.

 

Edgars BERTUKS

Profesionāls orientierists

Dzimis: 1985. gada 1. janvārī Alūksnē

Augums, svars: 1,87 m, 75 kg

Izglītība: E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzija,Rīgas Tehniskā universitāte

Klubs: Turun Metsänkävjät (Somija),OK Alūksne

Treneris: Jari Ikaheimonens

Nozīmīgākie sasniegumi:

2006. g. —1. vieta daudzdienu sacensības Kāpa

2008. g. —9. vieta pasaules čempionātā

2009. g. —9. vieta Rīgas pusmaratonā

2012. g. — 1. vietapasaules čempionātā (vidējā distance), 3. vieta pasaules čempionātā (garā distance)

2013. g.3. vieta pasaules čempionātā (garā distance),8. vieta pasaules čempionātā (vidējā distance), 6. vieta Pasaules spēlēs (vidējā distance),1. vieta Latvijas čempionātā (garā distance), 1. vieta Latvijas čempionātā vieglatlētikas krosā

Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva Kristīne

Autori: 
Arturs VAIDERS, ParSportu.lv