twitter facebook instagram

Elektriskie motopamati

26.Nov.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
344
Elektriskie motopamati

Kaspars Kuļikovs Siguldā ir aizsācis jaunu ēru motosportā. Tā ir E jeb elektriskās jaudas ēra. Tas ir finansiāli izdevīgāks un videi draudzīgs veids, kā apgūt motosporta pamatus. Kaspars nāk no mototriāla vides, tāpēc arī minimoto nodarbības balstītas uz triāla apguvi, kas, kā viņš pats uzskata, esot visu motosportu pamats.

Latvijas Motosporta federācijas ģenerālsekretārsKaspars Kuļikovs attīstībai mudina arī citus. Būdams diplomēts jurists un sabiedrisko attiecību speciālists, viņš tagad ieguvis arī trenera licenci, kuru sekmīgi izmanto, lai piedāvātu pilnīgi jaunu iespēju.

Treneris Aivars Ābols pasniedz mini motokrosu. Bet saki, kas ir minimoto?

— Tā ir svaiga elpa Latvijai. Minimoto mērķauditorija ir bērni, kuri var iegūt pirmās iemaņas motobraukšanā ar elektromocīšiem. Minimoto bāze ir triāls. Un es gribētu teikt, ka triāls ir pamats visam motosportam. Pateicoties maniem domubiedriem un sadarbībai ar Siguldas Jaunatnes centru, Siguldas pilsētā notiek triāla nodarbības bērniem. Mums ir gan sava āra trase tepat pilsētā — Peltēs, gan arī iespēja ziemā izmantot Siguldas vidusskolas sporta zāli iekštelpu treniņiem ar elektromocīšiem. Būtībā ir pienācis brīdis, kad motosports cilvēkiem kļuvis daudz pieejamāks.

Kāpēc triāls bērnam, kurš grib nodarboties ar motosportu, ir svarīgs?

— Tas ir līdzīgi kā drošas braukšanas skolā, kurā, pirms kļūsti par ceļu satiksmes dalībnieku, iemācies pareizi uzsākt braukt un bremzēt. Piemēram, motokrosā audzēkņi attīsta ātruma īpašības, kas trasē ir viens no galvenajiem faktoriem. Minimoto māca pašus pamatus — kā uzsākt, apgriezties, saprast, kas notiek, ja nevietā nospiež priekšējās bremzes. Tāpat bērns saprot, ko nozīmē paraut ratā un ko — ja tu pārrauj ratā. Kad esi iemācījies motociklu pārvaldīt, vari domāt par kādu specifisku virzienu — vai gribi attīstīt ātruma īpašības un braukt motokrosā, vai arī braukt pa šķēršļiem mežā, pilnveidojoties enduro klasē. Vai varbūt tavs aicinājums ir spīdvejs. Tiem, kuriem šobrīd ir tikai trīs gadi, būs laiks izdomāt, ko viņi vēlas vai arī nevēlas. Bet attīstīt kustību iemaņas, līdzsvaru, koordināciju un mācīties domāt, tas ir visu sporta veidu pamatu pamats.

Darbs ar trīsgadniekiem ir grūts vai viegls?

— Dažiem šķiet, ka treniņi trīs gadu vecumā ir par agru. Es tā nedomāju. Lai cilvēkus nomierinātu, saku, ka mēs rotaļājamies. Loģiski, ka bērns, būdams tik mazs, vēl nesaprot, ka viņam ir jācīnās par pirmo vietu. Viņš to uztver citādāk, proti, viņš nodarbībā satiek citus bērnus, un viņiem patīk treneris, kurš uz to brīdi ir viņu varonis, kurš kaut ko stāsta un arī parāda. Bez treniņiem ir arī sacensības, pēc kurām ikviens saņem diplomu, un arī tas ir vesels notikums.

Kad sāku bērnus trenēt, sapratu, ka jārada arī tāda platforma, kurā bērni var sacensties. Tāpēc tika radīts Minikausasacensību seriāls triālā, kas šogad savā debijas sezonā piesaistījis teju 50 dalībniekus vecumā no 3 līdz 12 gadiem. Atkal ņemšu par piemēru motokrosu, kurā, lai organizētu sacensības vajadzīga speciāla trase. Tādu Rīgas centrā nenovietosi. Triāla elektromotocikli nerada troksni, tātad nav skaņas. Tas ir arī videi draudzīgs, jo nav nekādas izplūdes gāzes. Mocītis ir viegls un kompakts. To var ielikt mašīnas bagāžniekā vai pasist padusē. Tāpēc tikpat labi, saskaņojot ar pašvaldību, Minikausa sacensības un minimoto treniņi var notikt Vērmanes dārzā. Tā ir pilnīgi jauna sfēra un iespējas. Atceries, kādreiz bērniem kā pirmo riteni pirka trīsriteni? Tagad neviens tā vairs nedara. Tagad pērk līdzsvara jeb balansa skrejriteni. Lūk, domāšana bērnu attīstības virzienā ir mainījusies. Es ticu, ka arī minimoto ieviesīs korekcijas.

Kad sāku ar šo nodarboties, domāju, ka man ir pietiekama izpratne par bērniem motosportā. Pats padsmit gadus esmu braucis triālā un jau daudzus gadus strādāju federācijā, tāpēc visu to virtuvi labi zinu. Bet, kad sāku trenēt mazos, sapratu, ka pilnīgi neko nesaprotu.

Ko tu saprati?

— Saprotu, ka ar motosporta drēbes pārzināšanu man nepietiek, lai strādātu ar bērniem. Redzi, bērniem neinteresē treneris, kas savus uzskatus balsta sporta veida fanātiskā pasniegšanā. Tā tas nestrādā. Mazam bērnam interesē trenera uzmanība — tas, ka viņš tiek ievērots, komunikācija tiek veidota uz labvēlīgām, pozitīvām un iecietīgām attiecībām. Bērnam šādā vidē patīk uzturēties, un tā ir arī droša. Neviens nespiež ar varu kaut ko izpildīt. Ļoti svarīgi ir saprast, ka progress ir pakāpenisks. Latvijas triālā ne vienmēr šis pakāpenības princips ir bijis ievērots. Bieži vien treneri likuši jau uzreiz izpildīt sarežģītus uzdevumus, kas beidzas ar kritieniem. Tas atgrūž darīt kaut ko tālāk.

Es pats ar triālu nodarbojos vairāk nekā 10 gadus. Tā ir mana lieta. Mīlestība uz mūžu. Kad pats savai braukšanai pieliku punktu, jo finansiāli nespēju vairs turpināt, apsolīju sev, ka tad, kad dzīvē būšu nostabilizējies — izveidojis ģimeni un man būs sava māja ar garāžu, kurā skrūvēšu triāla močus, nodibināšu motoklubu un ar līdzīgi domājošiem nodarbošos ar triālu. Kad pirms trīs gadiem pārvācāmies uz dzīvi Siguldā, sapratu, ka visi priekšnosacījumi izpildīti un ir jārīkojas. Esmu nodibinājis motoklubu Sigulda, un tagad pie mums triāls ir izveidots pašvaldības līmenī, piedāvājot bērniem pulciņu divas reizes nedēļā ar speciāli izstrādātu un licencētu programmu. 

Tagad esi nopircis motociklu arī sev.

— Viena no mācīšanas metodēm ir, kad treneris bērnam parāda, kā vingrinājums ir jāizpilda. Un tas ir forši, ka treneris var ne tikai izstāstīt, kā līkums jāizbrauc, bet var to arī parādīt. Es nemaz nevaru pilnvērtīgi trenēt, ja man nav motocikla. Esmu sapratis arī to, ka, ja gribu trenēt, par savu atgriešanos sportā varu aizmirst.

Esi tēvs divām meitām. Tas nozīmē, ka komunikācija ar bērniem tev nav gluži sveša.

— Mani bērni ir daļējs iemesls, kāpēc sāku nodarboties ar minimoto attīstīšanu. Man ir piecus un divus gadus vecas meitas. Katru dienu mācos no viņām, un arī tad man reizēm šķiet, ka vairs neko no audzināšanas nesaprotu. Tā nonācu pie slēdziena, ka jāmācās, un izgāju treneru apmācības skolu. Pēc pusgada mācībām sapratu, ka bērnu psiholoģija būtiski atšķiras no maniem priekšstatiem. Tas, kas ir rakstīts teorijā, labi strādā praksē. Un vēl ir svarīgi, ka man ir ar ko salīdzināt, jo pats esmu gana daudz braucis, triālā pat piedalījies Nāciju kausa izcīņā. Atskatoties redzu tās lietas, ko darīju nepareizi, bet toreiz pats biju jaunietis un trenera pieeju nevarēju ietekmēt. Tagad zinu, ka jābūt pakāpenībai. Iesācējam uzreiz nedrīkst likt lēkt no trīs metru augstuma.

Ko speciālisti saka par bērnu psiholoģiju?

— Pirmkārt, bērni ir iedalāmi pa vecuma posmiem, katram posmam ir sava specifika un psiholoģija strādā citādāk. Bieži vien bērns ir jāapstrādā ar zināmu viltību. Bērns ir jāuzrunā un arī jāmotivē citādāk. Strādājot ar trīs līdz četrus gadus veciem bērniem, galvenais instruments ir radošums. Tajā pašā laikā man jāatceras, ka mērķis ir sports. 

Gribēju piebilst, ka bieži vien ne tik daudz treneris ir tas, kurš savas neziņas un nepilnīgo metožu dēļ bērnā rada pretestību sportot, cik kāds no vecākiem, kurš bērnam uzspiež sportu.

— Strādājot ar bērniem, neatņemam sastāvdaļa ir viņu vecāki. Trenerim ir jābūt labam mentoram vecākiem, jāspēj iztulkot procesu. Bet, ja redzu, ka pat pēc vairāku mēnešu nodarbībām, bērnam nodarbības nešķiet saistošas, kamēr vecāki uzstāj, lai bērns turpina iesākto, man ir vecākiem jāizskaidro situācija no tās puses, kuru viņi neredz. Es uzskatu, ka bērniem ir jādara viss. Proti, es neatbalstu specializēšanos kādā noteiktā veidā. Bērniem ir jāspēlē futbols, jāiet mūzikas skolā, jādejo, jābrauc ar mocīti, jāiet uz džudo. Viņiem ir jāpamēģina itin viss. Ar to mēs samazinām risku, ka šis jaunais cilvēks varētu aiziet nepareizā virzienā.

Tu trenē arī savus bērnus?

— Jā, vecākā meita brauc jau no trīs gadu vecuma. Bet tas nav obligāts pasākums. Ja treniņa dienā viņa nevēlas pievienoties, es to pilnībā pieņemu. Bet pagaidām uz treniņiem viņa nāk tikai tamdēļ, ka tur var sastapt draudzenes. Pagaidām tā arī ir atslēga, kas viņu motivē braukt uz treniņiem. 

Vecāki arī mēdz piedalīties treniņos?

— Ir tādi, kas treniņu vēro no malas. Es gan vairāk priecātos, ja viņi to nedarītu gluži vienkārša apsvēruma dēļ — izmainās bērna uzvedība.

Jums ir sava tehnika vai arī audzēkņiem, lai piedalītos, tā ir jānopērk?

— Arī šajā ziņā mēs atšķiramies no jau esošajiem motoklubiem. Klasiski, ja vēlies sākt braukt, tev ir jānopērk savs mocītis, kas maksā vairākus tūkstošus. Ar to bieži vien vēlme braukt arī beidzas, jo ne visiem bērniem vecāki ir tik turīgi. Tāpēc es vienmēr esmu prātojis, kāpēc gan klubi nepiedāvā iespēju tehniku iznomāt. Motokrosa gadījumā tas nestrādā, jo vienas reizes īres maksa būtu milzīga. Turpretī ar elektromotocikliem šāds modelis ir iespējams, jo ekspluatācijā tie ir daudzkārt lētāki — nav vajadzīgs benzīns, eļļa, virzuļu maiņa vai citas iekšdedzes motocikliem raksturīgās procedūras. Ir tikai baterija, kura reizi pusotrā gadā ir jāmaina, samaksājot par to 90 eiro. Protams, ja bērnam pie mums patīk, mēs pēc dažiem mēnešiem vecākus mudinām mocīti pirkt, jo tā cena ir salīdzinoši zema — no pusotra līdz trīs tūkstošiem eiro.

Starp citu, Kristeram Serģim, kurš ir arī motokrosa komisijā, radās laba doma — atvest minimoto braucējus uz junioru sacensībām motokrosā, kurā spēkiem samērās paši mazākie motokrosa braucēji Rūķīši, un lai mazie ar saviem elektromocīšiem izbrauc pa trasi. Varbūt kādam tas iepatiksies, un viņš savu nākotni saskatīs motokrosā.

Vai elektromotocikli varētu veicināt motosporta attīstību valsts mērogā?

— Šogad viesojos FIM kongresā Francijā, kur mēs runājām par elektrotehnikas attīstību motosportā. Francijā ir federācijas izstrādāta programma. Proti, viņi apbraukā skolas un dod iespēju bērniem pamēģināt, kā tas ir — braukt ar elektromocīti. Arī pie mums tas ir iespējams. Lai nodemonstrētu elektromotociklu, pietiek ar skolas sporta zāli.

Igauņi, redzot mūsu interesi par elektromotocikliem, aicina ciemos mācīties, viņi savukārt veido sadarbību ar somiem un mācās vairāk no skandināviem.  

Šobrīd mērķis ir viens — turpināt misiju un attīstīt šo nozari. Ir jau sākušās sarunas ar bērnu un jauniešu centru Auseklis, kuriem ir arī spīdveja skola Rīgā. Mums ir zaļā gaisma, lai attīstītos valstiskā līmenī — taču ir viens būtisks noteikums — jābūt cilvēkiem, kas vēlas šajā virzienā strādāt. Un arī šiem cilvēkiem ir jābūt apveltītiem ar vēlmi mācīties, lai viņu sadarbība ar bērniem būtu produktīva.

Kā uz elektromotociklu nākotni skatās pārējā motosporta publika? Nevalda zināma skepse?

— Protams, daļa uzskata, ka tas jau nemaz nav motocikls, jo tam nav ne skaņas, ne motociklam raksturīgās smaržas. Savukārt pretējā nometnē jau pirms 10 gadiem valdīja uzskats, ka elektromotocikli ātri vien gūs virsroku pār iekšdedzes dzinējiem. Taču, kā redzi, varas maiņa joprojām nav notikusi.

Starp citu, kādas ir tavas domas par meitenēm motosportā?

— Minimoto pulciņā ir daudz meiteņu. Tas ir stereotips, ka motosports ir tikai veču sports. Labi, iespējams, padsmitniecei nevajadzētu braukt krosā. Tās ir manas domas. Bet vecumā no trīs līdz septiņiem gadiem visiem ir jālipina plastilīns, jākrāso ar rozā krāsu un jāspēlējas gan ar lellēm, gan ar mašīnām.

Triāls ir domāšana. Ģenerālais uzdevums nav braukt ātri, ir jādomā, pa kādu trajektoriju izgriezt līkumu, kādu pozīciju uz motocikla ieņemt un pa kurām bultiņām jābrauc. Tāpēc priecājos, ka arī meitenes interesējas par triālu, jo tas viņas attīsta vispusīgi. Un zināmā vecuma posmā tas ir pats svarīgākais.

 

Kaspars KUĻIKOVS

Siguldas Minimotoun SJC Triālatreneris, Latvijas Motosporta federācijas ģenerālsekretārs

Dzimis: 1987. gada 13. aprīlī

Augums, svars: 167 cm, 68 kg

Izglītība: LU Juridiskā fakultāte (bakalaurs tiesību zinātnē), BA Turība(maģistrs sabiedriskajās attiecībās), Sporta izglītības aģentūra (C kategorijas treneris)

Sasniegumi sportā: no 2000. līdz 2008. g. Čehijas, Slovākijas, Polijas, Igaunijas un Latvijas triāla čempionātu godalgoto vietu ieguvējs. Eiropas 2001. gada junioru čempionāta dalībnieks triālā. Latvijas triāla izlases dalībnieks Nāciju kausa izcīņā 2003., 2006. un 2008. gadā

Ģimenes stāvoklis: precējies, divas meitas

Vaļasprieki: MTB riteņbraukšana, motosporta vēsture

Autori: Augusts Brants