twitter facebook instagram

Elites amatieris

25.Feb.2015 - Ieva Runge

Numurs: 
299
Elites amatieris

Oskars Muižnieks ir vienīgais atlēts Latvijā, kas startējis pasaules čempionātos trijos olimpiskajos sporta veidos — biatlonā, distanču slēpošanā un MTB riteņbraukšanā XCO krosā. Būdams absolūts amatieris, viņš to spējis elites konkurencē.

Jau šogad Muižnieks paspējis kļūt par Latvijas čempionu distanču slēpošanā, uzvarēt slēpojumā apkārt Alaukstam, iegūt otro vietu Latvijas kausa izcīņā biatlonā. Redzot Oskaru trasē, par to nav jābrīnās, viņam ir tikai 25 gadi, un viņš savulaik bijis Andreja Rastorgujeva treniņu biedrs Alūksnē. Bet... Pēc vidusskolas Muižnieks uz pāris gadiem sportu pameta, lai studētu un tajā atgrieztos atkal. Tagad vispirms viņš vismaz astoņas stundas dienā ir fizioterapeits, kura klienti lielākoties ir līdzīgi pašam — sportisti amatieri, kas atgūstas pēc traumām vai arī uzlabo savu fizisko sagatavotību — riteņbraucēji, slēpotāji, skrējēji, sporta spēļnieki. Nāk arī jaunieši uzlabot stāju un vecāki ļaudis, lai tiktu vaļā no muguras sāpēm vai citām problēmām. Protams, arī elites atlēti.

Vai sports viņam ir vaļasprieks? Oskars prātojot rausta plecus. Diezin vai tā to varot saukt — visa diena sastāvot no darba un sporta, relaksācijai tiekot vien palasīta kāda grāmata — tas drīzāk ir vaļasprieks. „Sports ir manas dzīves neatņemama sastāvdaļa,” beigu beigās Oskars Muižnieks noskaita standartfrāzi.

— Kāpēc sports tev vajadzīgs?

— Lai justos labi.

— Lai varētu labāk strādāt?

— Man jau darbs arī ir viens liels sports. Uz darbu ik dienu 6 kilometrus skrienu vai braucu ar divriteni, tas ir 12 kilometri turp atpakaļ. Pusotru gadu kopš te strādāju ne reizi neesmu izmantojis sabiedrisko transportu. Darbs arī — astoņas deviņas stundas viena vingrošana — vadot grupas, strādājot individuāli.

— Neapnīk? Visu laiku viens un tas pats...

— Tāpēc nemitīgi kaut kas jāmaina.

— Katru dienu braukt ar riteni — tā arī ir atkārtošanās! Skriešana, distanču slēpošana tāpat.

— Tā nu gluži nav! Var pamainīt vidi, kompāniju, mainās laikapstākļi. Vajag meklēt jaunas taciņas...

— Nestāsti! Kādas jaunas taciņas? Tu brauc slēpot uz Laurenčiem vai citur, kur ir mākslīgais sniegs, un stundām riņķo pa vienu un to pašu apli!

— Piekritīšu. Reizēm jau ir tā, ka sāk apnikt. Darbs ierobežo iespējas. Neteikšu, ka Uzvaras parkā slēpot ir baigi interesanti. Bet, ja gribi sasniegt kādu rezultātu, tad jāupurējas.

— Kur tad ir tas kaifs? Upurēties?! Pa dubļainām ielām mīties uz darbu, apļot 500 metru distancē pa nokvēpušu sniegu Uzvaras parkā vai vakara tumsā dzīties uz Siguldu, ceļā pavadot divas stundas, lai pusotru stundu slēpotu?

— Tā ir sava veida atkarība. Cilvēki no tā gūst baudu. Gargabalnieku slodze izdala endorfīnus, tā dēvētos laimes hormonus, kas rada gandarījuma un apmierinātības sajūtu. Ja neaizeju uz treniņu, man ir slikts garastāvoklis, reizēm pat sāp galva. Zāles labai sajūtai zināmas. Protams, tās prasa zināmu, reizēm pat ļoti lielu piepūli. Bet visām zālēm taču ir savs rūgtums.

Protams, vajadzīgs arī kāds dzinulis — mērķis lielākai motivācijai. Man tās ir sacensības.

— Kāds tad ir tavs šāgada mērķis?

— Uzvarēt SEB maratonā sporta klasē...

— Elitē, kopvērtējumā?

— Protams.

— Traks!

— Jā, mierīgi.

— Pērn, debitējot elitē, tu biji tikai padsmitais...

— Jo bija tehniskas problēmas, braucu astotniekā, bet dūrās pušu riepas. Nebija arī taktiskas pieredzes, kā tādā līmenī jābrauc. Uz riteņa jutos labi, bet nemācēju savus spēkus izmantot. Tas nav tik vienkārši, kā uzkāpt uz slēpēm, kur tevi, izņemot konkurentus un slīdamību, nekas cits neietekmē. Slēpošanā nav jāprot izmantot aizvēju, nav tik bīstamu nobraucienu...

Otrs mērķis ir uzvarēt Haņjas 100 kilometru MTB velobraucienā Igaunijā. Ļoti prestižas sacensības, kur piedalās visi spēcīgākie igauņi, daudzi ārzemnieki. Pērn es tur biju otrais, šogad gribētu vinnēt.

Gribu vēlreiz piedalīties MTB XCO pasaules čempionātā, tam labāk sagatavojoties. Pērn es priecājos tikai par to, ka esmu tur nokļuvis un mēģināju saprast, kā tas XCO pa īstam notiek. Tagad jau iepriekš vajadzētu startēt vairākās sacensībās ārzemēs. Pie mums XCO faktiski notiek tikai Latvijas čempionāts, nav jau to kalnu, kur tādas sacensības rīkot.

— Distanču slēpošanā arī esi nopelnījis tiesības vēlreiz startēt pasaules čempionātā...

— Bet tās neizmantošu, jo gribu kvalitatīvi sagatavoties velosezonai un braukšu uz trīs nedēļu treniņnometni Spānijā. Vēl vienu brīvu nedēļu slēpošanai es nevaru pavilkt. Mēneša beigās visi rēķini man jāmaksā pašam. Es gribētu piedalīties arī pasaules čempionātā distanču slēpošanā, bet man jāpelna nauda. Prioritāte ir riteņbraukšana. Slēpošanu es vairāk uzskatu kā gatavošanos velosezonai.

— Un biatlonu?

— Biatlonā šobrīd mērķa nav. Janvāra sākumā Latvijas kausa izcīņā biju otrais aiz Arvja Liepiņa. Jutos ļoti slikti, tās man bija pirmās sacensības, visu gadu nebiju šāvis. Tomēr trīs vīri, kas brauc uz Pasaules kausiem, palika aiz manis. Gribēju piedalīties Eiropas čempionātā Otepē, bet tam man būtu jākvalificējas IBU kausa izcīņā, tātad jābrauc uz sacensībām ārzemēs, tātad atkal jākavē darbs, ko nevaru atļauties, un šī ideja pagaisa.

— Tātad biatlonā tev vairs nav nekādu mērķu?

— Nē, nu ir jau nepadarīta darba sajūta arī biatlonā. Ja Latvijai būs vairāk par vienu kvotu, ir sapnis aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm Phjončhanā. Bet tam nopietni jāsagatavojas, negribu, lai mani sauc par tūristu. Vēl jāizdomā, vai es tiešām to spēju izdarīt. Tad starptautiskā apritē jāstartē visu iepriekšējo sezonu. Sočos jau mums bija tikai viena vieta, un ar Andreju konkurēt nav nopietni.

— Atgriežamies tajā laikā, kad tu spēji konkurēt ar Andreju Rastorgujevu. Tev bija 18 gadu, viņam par vienu ziemu vairāk, abiem viens treneris, un skatītāji vēl nebrauca uz sacensībām tikai tāpēc, ka tajās startē Andrejs...

— Tolaik viņš vēl nebija galvastiesu pārāks. Talants jau bija jūtams, bet ar šaušanu negāja gluži tāpat kā reizumis tagad. Ja man bija par soda apli mazāk, tad varēju konkurēt. Starp citu, bijām diezgan daudzi spēkos līdzīgi džeki.

— Bet Andrejs aizbrauca uz Vankūveras olimpiskajām spēlēm. Tu taču arī varēji mēģināt. Vai pretendēji?

— Jā, es biju kandidātu sarakstā. Bet pavasarī pabeidzu vidusskolu, vajadzēja izšķirties, es aizgāju studēt.

— Kāpēc nepaliki biatlonā?

— Tolaik mēs daudzi bijām apmulsuši. Arī Andrejs šaubījās, vai turpināt. Rezultāti bija labi, bet mūs neaizveda uz pasaules junioru čempionātu Kanādā. Esot pārāk dārgi. Mums nebija skaidrības par nākotni, nesapratām, vai būsim kādam vajadzīgi. Nebija pārliecības, ka ar sportu varēšu iztikt, tāpēc neriskēju un aizgāju mācīties.

— Tagad uzskati, ka toreiz pareizi rīkojies?

— Nu tā... Vispār jau pareizi. Bet nevar jau zināt, kas būtu noticis, ja paliktu.

— Bet tagad tu joprojām sapņo par startu olimpiskajās spēlēs biatlonā!

— Loģiski. Tas palicis kā nepiepildīts sapnis... Tāpēc varbūt es esmu tajā sportā, jo ir kaut kas nepiepildīts, kaut ko neesmu izdarījis līdz galam.

— Lai to īstenotu, tev vismaz gads jāvelta tikai biatlonam.

— Tā ir.

— Tu tagad tam krāj naudu?

— Nē, nekrāju. Gatavojos braukt pusprofesionālā riteņbraucēju komandā. Tas ir mans mērķis. Un ir arī sapnis par biatlonu.

— Bet, ja ķersies pie sapņa, vajadzēs naudu! Neviens neko nedos, iekams nebūsi ko sasniedzis!

— Piekrītu. Tas ir smags jautājums.

— Vai nebija vienkāršāk turpināt savos 18 gados, un tagad visa Latvija Pasaules kausa izcīņas laikā varbūt sēdētu pie televizoriem divu vīru dēļ...

— Droši vien bija vienkāršāk. Aiz Briča nācām spēcīga jauno kompānija — Piksons, Dumbris, Rastorgujevs, Lībietis... Varbūt vajadzēja studijas pārcelt gadu vēlāk. Bet tolaik biatlonā man bija zudusi motivācija.

— Arī tagad esi manīts treniņos kopā ar Andreju.

— Kad esam Alūksnē, pabraucam kopā ar rolleriem vai riteņiem, uztaisām kādu spēka treniņu. Bet tādas sakritības ir retas.

— Kas Andrejam jāizdara, lai pēdējo lodi neaizlaistu garām un beidzot nostātos uz pjedestāla?

— Viņam vienreiz ir jāiekļūst tajā trijniekā. Viņš visu laiku dzīvo nepārliecībā un zemapziņas bailēs, ka atkal pietrūks viena šāviena vai dažu sekunžu. Nu jau ir daudz atbalstītāju, par viņu runā, sponsori gaida rezultātu... Šī psiholoģiskā barjera jāpārvar un jāuzkāpj uz pjedestāla, jo Andrejs to var izdarīt. Tad viņam viss aizies.

— Rastorgujevs lielākoties trenējas vienatnē. Tas nav pārāk nomācoši?

— Sparingpartneri ir vēlami. Iespējams, ka tādi ir, es nezinu.

— Viņš ir vienpatnis?

— Nezinu, vai vienpatnis, bet ar Andreju jāmāk komunicēt. Ir situācijas arī treniņos, kad viņu nevajag traucēt. Jāprot viņu nolasīt. Pirms sacensībām noteikti ar viņu nevar runāt.

— Tu esi gargabalnieks. Kāpēc tevi tā interesē XCO sacensības, kas būtībā ir milzīgs BMX pa kalnu uz leju ar apvidus divriteni?

— Jā, viss sākas ar sprintu pret kalnu. Jābrauc par visiem 100 procentiem, jo notiek cīņa par vietu distancē, kurā jau tālāk grūti kādu apdzīt, jo daudzviet braukt var tikai viens aiz otra. Kaut gan, ja uz starta stāvi pēdējā rindā, uzbrauc kalnā, starta piltuve sašaurinās un nekur tālāk netiec, piecas minūtes stum riteni, bet pirmie jau nesas pilnā ātrumā. Aplis nav diez ko garāks par 4,5 km. Tiklīdz līderim zaudē 80 procentus, tevi ņem nost. Tas notiek diezgan ātri. Kritieni, braucot kalnā, kritieni, braucot lejā, apstāšanās, stumšana... Pasaules čempionātā bija jābrauc seši apļi, pēc ceturtā es biju brīvs.

— Lai uzlabotu starta pozīciju, šādās starptautiskās sacensībās jāpiedalās regulāri. Turklāt tās prasa īpašu velosipēda vadīšanas prasmi. Kas tevi tajā saista?

— Tur tāpat kā slēpošanā ir dažādas intensitātes slodzes. Pārvari kāpumu, pēc tam brauc lejā, protams, ar slēpēm nobraucienos ir vieglāk. Mans organisms šādai saraustītai intensitātei ir diezgan piemērots. Otrkārt, viss atkarīgs no tevis paša. Nav MTB maratoniem raksturīgās komandu cīņas. Turklāt man patīk asas izjūtas nobraucienos, kuru veikšana man vēl jāpilnveido. Es vēl nevaru sevi salīdzināt ar vairākkārtējo Latvijas čempionu Matīsu Preimani.

— Varbūt tev jāpatrenējas klasiskajā BMX?

— XCO braucēji tā arī dara. Arī man tāda doma ir.

— XCO riteņbraukšanā arī var kvalificēties olimpiskajām spēlēm...

— Tur tāpat jābrauc apkārt pa pasauli un jāvāc punkti.

— Visvienkāršāk par olimpieti kļūt distanču slēpošanā.

— Tas gan.

— Tad kāpēc nemēģini?

— Gadu iepriekš pamēģināšu. Vai nu biatlonā vai slēpošanā visdrīzāk. Vairāk jau gribētos biatlonā. Diemžēl abos šajos sporta veidos, izņemot atsevišķus līderus, līmenis ir zems.

— Neskaitot braucienus uz darbu, cik bieži tu nedēļā trenējies?

— Ja sestdien un svētdien ir sacensības, tad vienīgi ceturtdien ir aktīvā atpūta.

— Ko tev nozīmē aktīvā atpūta?

— Pusstundu ilgs krosiņš un kārtīga izstaipīšanās.

— Un kārtīgs treniņš?

— Katram treniņam ir savs uzdevums. Sagatavošanās periodā tie ir gari — divarpus trīs stundas. Tagad nedēļas sākumā slēpoju pusotru stundu dienā, tuvāk sacensībām treniņi ir īsāki un intensīvāki. Starp citu, izglītība man palīdz. Tagad trenējos gudrāk, vairāk uzmanības pievēršu vingrošanai, dziļās muskulatūras attīstīšanai, sabalansētībai un uz slēpēm jūtos labāk.

— Un kur tu trenējies biatlonā?

— Alūksnē pie Sergeja Sverčkova. Šoziem bijuši divi treniņi un divas sacensības. Par šaušanu esmu diezgan drošs, vienīgi manipulāciju ātrums jāatjauno. Nākamās biatlona sacensības man būs Latvijas ziemas olimpiādē, kurā pārstāvēšu Alūksni.

 

Oskars MUIŽNIEKS

Fizioterapeits (Baltijas Fizioterapija), sportists amatieris

Dzimis: 1989. gada 9. decembrī Jūrmalā

Izglītība: Alūksnes Valsts ģimnāzija, Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātes Fizioterapijas studiju programma

Sportā: septiņu gadu vecumā sācis nodarboties ar basketbolu (pirmais treneris Juris Iesalnieks), 11 gadu vecumā pārgājis uz biatlonu (treneris Sergejs Sverčkovs)

Lielākie sasniegumi: biatlonā: 13. vieta pasaules junioru čempionātā 15 km biatlonā (2008.), vairākkārt izcīnītas vietas labāko piecpadsmitniekā Eiropas junioru čempionātos, Latvijas čempions; distanču slēpošanā: Latvijas čempions (2015.); riteņbraukšanā SEB kalnu maratonos kopvērtējumā 2. vieta Tautas klasē (2013.), 3. vieta Latvijas čempionātā XCO krosā; šajos trijos sporta veidos piedalījies pasaules čempionātos, startējis arī Eiropas kausa izcīņā ziemas triatlonā (slēpošana, skriešana, riteņbraukšana); maratonā labākais rezultāts 2.50:13, Siguldas kalnu maratonos 55 km distancē 3. vieta (2012.) un divas 2. vietas 33 km (2013., 2014.)

Ģimenes stāvoklis: ir draudzene

Vaļasprieks: literatūra

Autori: 
Dainis Caune