twitter facebook instagram

Es būšu leģenda

21.Jūl.2010 - Portāla Administrators

Numurs: 
215
11-Liepaskalns-LEGENDA-Adolfs un Janis Dalins.jpg

Vienīgais latviešu soļotājs, kurš pēckara gados pārsniedzis
pasaules rekordus! Šis fakts vien jau apliecina Ādolfa Liepaskalna izcilību. 25
PSRS un 21 Latvijas rekords vairs skan tikai kā piebilde. Šovasar alūksnieši
atzīmē sava leģendārā novadnieka simtgadi. Publicējam fragmentus no sporta
pedagoga (1978. gadā absolvēts LVFKI) un kultūrvēsturnieka (2001. gadā iegūts
maģistra grāds LU) Jāņa POĻA nule izdotās grāmatas Ādolfa Liepaskalna mūža
soļi
.

 

 

"Tagad visi par mani
smejas, bet tu redzēsi - pēc simts gadiem par mani uzrakstīs grāmatu. Es būšu
leģenda!" Rit 1970. gads, un ģeogrāfiski tāltālā Latvijas nomalē šo pārliecību
pauž stiegrains, jau pavecs vīrietis stipri nonēsātā apģērbā. Kaimiņiene Anna
drusku šaubās, bet tuvējo Avoteņu pēdējā iemītnieka balsī ieskanas kaut
kas no tērauda. Kaut kas tāds, kas liek tomēr ieklausīties, noticēt un teikto
vārdu pa vārdam saglabāt atmiņā.

Anna domīgi noskatās, kā vīrietis aiziet uz
pelēku būdiņu mežmalā. Viegli pieklibodams, bet - joprojām staltu augumu. Savus
ziedu laikus sen pārdzīvojis, bet - ar mūžīgu jaunību sirdī. Daudz sāpju, nievu
un neveiksmju pārcietis, bet - nelokāms savā pārliecībā. Ar sešu gadu desmitu
nastu plecos, bet - aizvien ar vēlmi kāpt Everestā. Viņš - Ādolfs Liepaskalns.

 

Kā spilgta izsaukuma zīme

Liepaskalns... Mūsdienās šo uzvārdu pieminot,
reakcija ir visdažādākā. Sirmi sporta veterāni un līdzjutēji viņa ģīmetni
gatavi likt svētbildes vietā. Citi viņa pazinēji pauž plašu attieksmes gammu -
no sāja smīniņa līdz neviltotai apbrīnai. Vēl citi - tie pārgudrie un
pašpietiekamie - nievīgi pārjautā: "Liepaskalns?! Kas tas tāds?"

Kad iepriekšējā pasaules čempionātā finišam
tuvojās līderis - krievu soļotājs - Eurosport komentētājs pieminēja tālu
vēsturi. Atcerējās cilvēkus, kuri pirms sešdesmit gadiem dziļi atpalikušo PSRS
soļošanas sportu pacēla līdz pasaules standartu līmenim. Pēteris Zeltiņš,
Arnolds Krūkliņš, Arvīds Meņģis... Un kā spilgta izsaukuma zīme - Ādolfs
Liepaskalns!

(..) Liepaskalna novadnieks biedrs Ēriks
Kehris 1960. gadu beigās rakstīja: "Ādolfs Liepaskalns un viņa cīņu biedri bija
un, liekas, vēl ilgi paliks fenomenālākie soļotāji. Ne rezultātu dēļ, kurus
salīdzinājumā ar tagadējo līmeni varētu uzskatīt par viduvējiem, bet
neatlaidības, sporta fanātisma, mīlestības dēļ. Tā nav pārspēta. To no mūsu
vecmeistariem var mācīties vēl šodien itin visi jaunieši, kas cer uz panākumiem
jebkurā - pat no soļošanas tālā sporta veidā."

(..) Laika posmā no 1945. līdz 1952. gadam
seši latviešu sportisti paveica šķietami neiespējamo. Seši no trīsdesmito gadu
nogales plašās soļošanas izcilnieku plejādes - tie, kuri veiksmīgi pārcieta
divu totalitāru nezvēru izraisītās kataklizmas. Arnolds Feldmanis, Arnolds
Krūkliņš, Voldemārs Lauzējs, Ādolfs Liepaskalns, Arvīds Meņģis, Pēteris Zeltiņš
- katrs no viņiem ir spilgta personība, un visi - ar zelta burtiem vēsturē
ierakstāmi. Septiņu gadu laikā no 42 PSRS meistarsacīkšu medaļām soļošanā viņi
izcīnīja 33! Tieši trešdaļu no šā skaitļa savāca rāmais un pragmātiskais
Zeltiņš, kurš katrā sacīkstē nosvērti un nesatricināmi gāja pēc medaļas. Pēc
izcīnītajām PSRS mēroga godalgām otrajā vietā ierindojams Liepaskalns -
septiņas medaļas, no tām trīs zelta. Viņš bija pilnīgs pretstats savam jaunības
laiku draugam Zeltiņam.

Kāpēc pretstats? Netieši uz šo
jautājumu atbild ievērojamais sporta vēsturnieks Alfrēds Leja. Stāstot par
1950. gadu otrās puses izcilā krievu soļotāja Mihaila Lavrova treniņu metodēm,
Leja velk paralēles ar Liepaskalnu un secina: "Diemžēl ne vienmēr šie treniņi
bija pārdomāti. Viņš uzskatīja, ka tehnika viņam vispareizākā, treniņmetodika -
vislabākā. Neiecietība pret trenera aizrādījumiem noveda pie nevienmērīgiem
panākumiem sacensībās. Savā ziņā viņš atgādināja mūsu Liepaskalnu. Jebkurās
sacensībās varēja gaidīt gan pasaules rekordu, gan piedzīvot katastrofālu
neveiksmi.

(..) Liepaskalnam patika mačoties,
patika duelēties skrejceliņā, radīt sacensībās spraigumu, kāpināt cīņas
intrigu. Tādēļ skatītāji labprāt nāca skatīties, kā soļo Liepaskalns, jo tā
skatītājiem sagādāja lielāku emocionālo baudu nekā labi pārdomāta un dažkārt
vienmuļīga cīņa. Bieži bija vērojamas situācijas, kad, soļojot gar skatītāju
tribīnēm, skatītāji gavilēja: "Ādolf, sarauj!". Ādolfs atbildēja ar smaidu, ar
rokas mājienu, ar tempa kāpinājumu apdzīdams sev priekšā esošos konkurentus."
(..)

 

Pusaizmirstais, neizprastais...

Spēcīgu impulsu Liepaskalnam veltītas grāmatas
tapšanai deva kāda šķietami ikdienišķa epizode. Tas bija pirms dažiem gadiem
Drabešos pasaules latviešu nometnes "Trīs reiz trīs" laikā. Pagalmā tērzēju ar
politologu Jāni Peniķi, un garāmejot pie mums piestāja kāda tautiete no
ārzemēm. Pamanīju uz viņas identifikācijas kartes uzvārdu "Daliņa" un
pieklājīgi apjautājos, vai viņa ir izcilā soļotāja radiniece. Tautiete
trimdiniece uz mani paskatījās kā no lieliem augstumiem un ļo-o-ti brīnījās:
"Kā tad tu zini par Jāni Daliņu?"

Nu bija mana kārta brīnīties. Nesāku skaidrot,
ka kaut ko zināt - tas vienkārši pieder pie manas profesijas. Neatgādināju arī,
ka esmu šīs nometnes kultūrvēstures ievirzes vadītājs - tas bija izlasāms uz
manas žaketes atloka. Vēsi noteicu: "Nu to, ka jaunībā biju viens no labākajiem
soļotāju treneriem valstī, te varētu pat nepieminēt. Bet katrs latvietis, kam
vēl kaut mazumiņš saprāta, gan laikam būs dzirdējis par Jāni Daliņu!" "Ak, tā...?"
- tautiete novilka. "Tā gan!" - atcirtu.

Viņas stājā joprojām bija jaušams kaut kas
neadekvāts, tāpēc turpināju līdzīgā veidā: "Zini, bet manā pagastā dzīvoja
Ādolfs Liepaskalns!" Dāma burtiski palēcās: "Kas tas tāds?" Es: "Nu, tas bija
tā-ā-ds, kurš pēckara gados pārspēja Daliņa un visu pārējo rekordus!" Dāma:
"Nevar būt! Tad jau tas pulkstenis būs bijis nepareizs!" Es: "Reizēm jau tas
pulkstenis bija arī pareizs..."

Nē, Jāņa Daliņa nopelnus apšaubīt negrasos!
Diez vai arī pēc simts gadiem Latvijā būs izauguši viņam līdzvērtīgi soļotāji.
Sešus gadus jaunākais Ādolfs Liepaskalns neapšaubāmi palika Daliņa slavas ēnā.
Bet arī Liepaskalns ir diža personība. Par viņu neklājas teikt: "Otrais
labākais. Otrais..."

Vēlreiz citējam Alfrēdu Leju: "No latviešu soļotāju
vidus izauguši daudzi slaveni meistari, kuru rezultāti tuvojušies pasaules
standartiem, spējuši ierindoties pasaules vai Eiropas labāko sarakstos dažādos
laikos un distancēs. Vairāki no viņiem spējuši pārsniegt pat pasaules rekordus.
Un tomēr visā plašajā soļotāju saimē īpašu vietu ieņem Ādolfs Liepaskalns ar
savu savdabību - vienpatību, neaprakstāmo fanātismu. Pats par saviem
konkurentiem - PSRS čempioniem - viņš reiz teicis: „Krūkliņš ir labs. Zeltiņš vēl labāks. Meņģis
arī nav švakrs, bet fenomeni viņi nav."

Šajos vārdos ir daudz patiesības. Latvijā ir
daudz soļotāju, par kuriem var sacīt: „Mīl
soļošanu, bet tik kaislīgi kā Liepaskalns, liekas, nemīlēja neviens. Viņš
patiešām bija soļošanas fenomens, izejot skrejceliņā, nepazina kompromisu,
vienmēr spēlēja par visu banku."

Atzinīgus vārdus Liepaskalnam velta arī viņa
laikabiedre Latvijas eksrekordiste Linda Meri: "Ādolfs bija goda vīrs. Savu
darbu darīja pacietīgi, ar lielu pienākuma apziņu un bieži vien - tālu pāri
reālajām iespējām."

Daliņam ir veltītas dziesmas un izdota
pastmarka. Viņa vārdā nosauktas ne tikai preču zīmes, bet pat iela un stadions.
Viņam iekārtots muzejs un jau pirms 70 gadiem uzrakstīta grāmata. Viņa devums
Latvijai novērtēts ar Tēvzemes balvu un Triju Zvaigžņu ordeni. Kas Liepaskalnam?
Novadnieku sarūpēti piemiņas akmeņi kapos un Alūksnes-Apes vecā lielceļa malā.
Viņam veltītas sacensības, kurām sen zudis pienācīgs vēriens...

(..) Dialogs ar Daliņas kundzi bija dievīgs
katalizators, kas spontāni nobriedināja apņēmību - būs, būs grāmata par sportu!
Un tās varonis - jau pus aizmirstais, bet joprojām neizprastais un
nenovērtētais Ādolfs Liepaskalns!

 

Liepaskalns laikabiedru atmiņās

Melnās zelta čības

Zigurds Irbe: Pirmoreiz satikāmies
piecdesmito gadu sākumā Gulbenē. Liepaskalnu es vārda pēc jau zināju, bet vaigā
nepazinu. Soļošana parasti bija 10 kilometru distancē, un Liepaskalns vienmēr
centās labot čeha Doležala pasaules rekordu. To viņš uzskatīja par savu
uzdevumu numur viens. Allaž viņam bija līdzi pamatīgi nobrāzts čemodāns - balva
no kādām Ulmaņa laika sacensībām. Melnas čības, arī ielāps pie ielāpa! Ar tām
viņš bija pārsniedzis vairākus pasaules rekordus. Tās viņš turēja gandrīz zelta
vērtē!

Arī viņa krekls jau tad, kad to
pirmoreiz redzēju, bija pilnīgi nenosakāmā krāsā. Saule, lietus un sviedri bija
darījuši savu. Ar grūtībām varēja saprast, ka reiz tas bijis balts. Bet citādi
ar Ādolfu viss bija kārtībā. Viņš sekoja notikumiem līdzi, zināja, kāds
rezultāts pašam, kāds citiem. Zināja, kam pieder rekords attiecīgajā distancē.

Kad beidzās sacensības, viņš
vienmēr uzdziedāja. Kolosāla balss bija! Lustīgs vīrs!

Pazīšanās ar Ādolfu diezgan
negaidīti atjaunojās 1964. gadā, kad pēc LVFKI absolvēšanas strādāju Liepnas
internātskolā. Un kādā dienā viņš tā vienkārši "atnāca". Skatos - soļo pa mūsu
stadionu! Saka, gribot ar mani pamačoties! No Alūksnes vien taču ir 32
kilometri, bet nācis viņš bija no pašas Karvas! Es viņam sacīju: "Labs ir,
Ādolf! Tu vispirms kārtīgi paēd, atpūties un tad pamačosimies arī!" Virtuves
saimnieces paēdināja mūs karaliski. Ādolfs gribēja sacensties uzreiz pēc
maltītes, bet es atrunājos, sak', mans vēders to vis neizturēs! Pierunāju viņu
tomēr atgulties, pats tikmēr noorganizēju īstus mačus. Sasaucu skolas
sportistus, sadabūju balvas. Un tā - balvas bija, sanāca sportisti un
skatītāji. Tā mēs tur mačojāmies pa 333 metrus garo izdedžu celiņu. Es jau biju
pavisam svaigs un sākumā gāju pa priekšu. Bet skatos - Ādolfs nāk pakaļ
rūkdams, no pārpūles putas jau uz lūpām! Es biju solīds - ļāvu viņam finišā būt
pirmajam.

Pēc divām nedēļām skatos - šis
atkal klāt! Un tā mēs mačojāmies vismaz kādas reizes piecas... (..)

 

Soļošanas dramaturgs

Juris Gjačs: „Esmu redzējis viņu soļojam. Un tas ir atstājis
neizdzēšamu iespaidu."

1968. gadā svinīgi atklāja
pārbūvēto Gulbenes stadionu. Kā jau tādās reizēs pieklājas, tika sarīkotas
sacensības. Man toreiz bija septiņi gadi, un īstas sporta zvaigznes vaigā
redzējis nebiju. Ādolfa Liepaskalna klātbūtne vien jau izsauca lielu rezonansi.
Kā nekā - lauku sporta apritē jau viņš tolaik gandrīz vienīgais varēja lepoties
ar visaugstāko goda nosaukumu - PSRS Nopelniem bagātais sporta meistars! Šo
faktu toreiz visur ļoti uzsvēra. Ažiotāža tika sarīkota pamatīga, un tā man
deva krietnu impulsu raudzīties sporta virzienā.

Daudzi citi sportisti ir
pragmātiskāki - konkrētās sacensībās cīnās par konkrētu vietu, mazāk domājot,
kā tas izskatās līdzjutēju acīs. Liepaskalnam pats soļošanas process bija
svarīgāks par rezultātu! Soļošana jau ir tāds diezgan monotons sporta veids,
tāpēc svarīgi, lai trasē būtu kāds "nemiera gars", lai soļojuma laikā notiktu
kaut kas negaidīts.

Tāpēc viņš ir mans elks! Kad
braucām uz sacensībām Alūksnē, man līdzi bija Ērika Kehra grāmata "Tas
skaistais soļotāju laiks". Rādīju šo grāmatu jaunajiem un stāstīju par Liepaskalnu.
Viņš ir izcils piemērs tam, cik daudz cilvēks var sasniegt - pat tad, ja Dievs
devis neko vairāk kā dzelžainu gribasspēku.

 

Malēnieša solokoncerts

Jānis Kaprālis: „1966. gada 16. oktobrī Bebrenē mēs, Gulbenes rajona
sportisti, uzvarējām Latgales kausa izcīņā. Par godu uzvarai iegādājāmies kādu
stiprāku dzērienu, un, izcīnītajā kausā ieliets, tas autobusā ceļoja pa riņķi.
Vienīgi Ādolfu nekādi nevarēja pierunāt, lai viņš kaut mazliet nogaršotu no
uzvaras biķera. Sēžot aizmugurē konduktora krēslā, Ādolfs, tērpies pelēkā,
pavisam vienkāršā un krietni nonēsātā lietusmētelī, bija iegrimis domās un
atturīgi vēroja mūsu jauniešu izdarības. Pārējiem izdzertais šķidrums atraisīja
mēles, un, ceļu īsinot, jaunās meitenes uzsāka dziesmu. Taču pietrūka dzidru
balsu, un vārdu zināšana parasti izbeidzās pēc pirmā panta.

Vēl brīdi paklusējis, Ādolfs mums
sniedza dziedāšanas paraugstundu. Pārējiem atlika tikai klusēt un baudīt tā
mirkļa vienreizējo noskaņu. Dziesmas pēc meiteņu pasūtījuma viņš izpildīja,
dziedot dažādās balsīs: gan tenorā, gan baritonā. Ādolfs dziedāja ar lielu
azartu, pilnīgi iejuzdamies savā elementā, gluži kā soļojot sacensībās. Aplausu
pavadīts, viņš turpināja dziedāt līdz pašai Gulbenei.

Ādolfa solokoncertu klausoties,
laiks bija aizskrējis gluži nemanot. Kad atbraucām mājās, ārā jau bija drēgns,
tumšs rudens vakars, bet mani vēl sildīja emocijas no dzirdētā. Varbūt jaunībā,
skolodamies mūzikā, Ādolfs ar savu izcilo darba mīlestību būtu šajā nozarē
sasniedzis tādus pašus panākumus kā sportā? Katrā ziņā arī dziedāšanas talanta
viņam netrūka.

Lūk, tāda iznāca mana pirmā un
vienīgā tikšanās ar šo vienkāršo, sirsnīgo, mazliet jocīgo un tomēr dižo
malēnieti, par kuru jau tolaik stāstīja leģendas."

 

Kartupeļi pagalmā

Ausma Buša: „Viņš
bija neparasti godīgs cilvēks! Kādreiz laukstrādnieki stāstīja, ka lielajā
laukā pie Liepaskalnu Avotenēm rudeņos ziemoti kartupeļi. Jā, jā, tajā
pašā vietā, kur vijās Ādolfa soļošanas aplis. Un, kad sovhoznieki pavirši
bēruši kaudzēs kartupeļus, tie bieži ripojuši lejup pa nogāzi. Sabiruši tieši Avoteņu
pagalmā. Ādolfs, to redzēdams, salasījis grozā un nesis atpakaļ! Visiem tas
bijis liels brīnums. Nebija taču noslēpums, ka viņš dzīvoja pavisam trūcīgi un
tie kartupeļi pašam noderētu.

Ir dzirdētas runas, ka Ādolfs kādreiz pārkāpis
noteikumus soļošanas sacensībās, tā teikt - blēdījies. Tam nu neticu! Varbūt
veselības dēļ vai kā, bet apzināti viņš to noteikti nav darījis. Domāju, ka
tieši tas pārliekais godīgums viņam traucēja sasniegt sportā vēl vairāk!"

 

Teikumi, kurus citēja

Laimdota Liepaskalne: „Labi
atceros mazo būdiņu, kur Adolfs dzīvoja kopā ar savu māti Martu un tēvu Kārli,
grāvju racēju. Tajā būdiņā bija priekšistabiņa vecākiem un istabiņa Ādolfam.
Skaidri redzu viņa istabu ar daudziem lieliem pulksteņiem. Saskaitīju pavisam
septiņus. Cik atceros, viņa māte ielaida mani tur iekšā. Priekšistabā bija uz
augsta un gara plaukta vesela rinda diezgan lielu krāsainu zīmējumu vai gleznu,
kas bija Adolfa roku darbi. Uzzīmētas vai uzgleznotas bija skaistas sievietes.
Varbūt arī kaut kas cits, bet tās skaistās sievietes ir tas, kas ir man palicis
atmiņā. Tad viņam bija arī avīzes ar romānu turpinājumiem, un es nevarēju vien
sagaidīt, kad iemācīšos lasīt un pati varēšu izlasīt. Neatceros, kas man
izlasīja dažus turpinājumus.

Vēl atceros, kā viņš soļoja apkārt un apkārt
ātri jo ātri uz maza laukumiņa pie vecāku mājeles. Man patika uz to noskatīties
un imitēt viņa stilu. Dzirdēju, ka pieaugušie
aprunāja un smējās par viņu. Gāja runas, ka Adolfs esot rakstījis mīlestības
vēstules kādai sievietei. Nezinu, kā, bet kaut kas no viņa rakstītā bija nācis
atklātībā, un daži teikumi tika bieži citēti..."

Trūkstošie kilometri

Ivars Eislers: „Alūksnē
notika kādas sacensības. Jau iepriekš tika ļoti daudzināts, ka piedalīsies arī
Ādolfs Liepaskalns. Tā nu mēs aizgājām visa ģimene. Soļošanā piedalījās kādi
desmit sportisti - arī es un mans brālis. Liepaskalns ieradās ar dažādām sporta
relikvijām pie žaketes. Ikdienā viņš ar tām nestaigāja, bet šoreiz bija
norunāts, ka čempions jaunajiem sportistiem pastāstīs par saviem sasniegumiem
un nedaudz pamācīs arī soļot. Tad viņš kopā ar puišiem devās distancē. Rādīja,
kā tas jādara - reizēm gāja aizmugurē un skatījās, kā mums veicas, tad strauji
kāpināja tempu un visus apdzina. Pagaidīja, pat panāca atpakaļ, aizrādīja par
kļūdām, uzmundrināja.

Par Liepaskalnu man daudz stāstīja
Pēteris Zeltiņš, un šajos stāstos netrūka kuriozu. Piemēram? Toreiz jau
daudziem likās, ka vienīgais ceļš, kā uzvarēt sāncensi ir - nosoļot treniņos
vairāk kilometru. Tāpēc, sanākot kopā, soļotāji bažīgi aptaujāja cits citu:
"Nu, cik tad tu nosoļoji pagājušajā nedēļā?" Viens teica: "Divsimt", cits -
"Divsimt piecdesmit". Ādolfs bija nosoļojis divsimt septiņdesmit, tāpēc jutās
mierīgs. Te pēkšņi Arnolds Feldmanis iesaucās: "Bet es - trīssimt!" Citi uzreiz
saprata, ka jokdaris Feldmanis blefo. Bet Ādolfs uzreiz kļuva nemierīgs.
Sacensību rītā piecēlās trijos naktī un nosoļoja tos „trūkstošos"
kilometrus. Ko viņš pēc tam varēja parādīt sacensībās!

Ādolfa milzīgā pienākuma apziņa un
taisnprātība jau robežojās ar vientiesību. Un daži sāncenši to nekavējās
izmantot."

Noslēpumainais koferis

Alvīne Vērdiņa: „Kādā dienā
mazgāju rajona izpildkomitejas darbinieku mājas gaiteni. Manu cītīgo
darbošanos pēkšņi pārtrauca diezgan skaļš uzsauciens: "Vai kaimiņš mājās?"
Krietni sabijusies, vēros uz ārdurvīm. Tur stāvēja stalts, slaids pusmūža
vīrietis. Viņš izskatījās drusku samulsis no mana izbīļa. Pēc brīža vīrietis
savu jautājumu atkārtoja. Atbildēju: "Bet man te ir divi kaimiņi. Kuru jums
vajag?" Viņš: "Kā? Es meklēju savu novadnieku, karvēnieti Gunāru Krievānu."
Paskaidroju: "Jā, Gunārs te dzīvo, bet pašlaik nav mājās." "Nu ko, tad pasakiet
viņam, ka es te biju!" Apmulsu vēl vairāk - sak, kas ir šis "es"? "Vai tad jūs
neesat šejieniete, ka mani nepazīstat? Vai par sportu neinteresējaties?" "Tā
varētu teikt - neesmu alūksniete un par sportu arī neinteresējos." "Nu, jā...
Es esmu Ādolfs Liepaskalns! Vai par tādu esat dzirdējusi?" - vīrietis pajautāja
un sāka uzskaitīt savus titulus.

Diezgan garš tas saraksts bija!
Klausījos un paliku ar vaļēju muti. Protams, biju dzirdējusi, ka leģendārais
sportists dzīvo Alūksnes apkārtnē, bet te pēkšņi viņš ir manā priekšā!
Liepaskalns drusku pauzēja, tad vēlreiz atkārtoja norādījumu, ko pateikt
Gunāram, un piebilda: "Koferi es nolikšu tepat pie durvīm." "Kāpēc tepat -
ienesiet vismaz virtuvē, ja jau Gunāra istaba cieti." Viņš izbrīnīti: "Ko?
Kāpēc? Tur taču nekā nav iekšā!" Nu bija mana kārta brīnīties, jo jutu, ka
koferis ir pamatīgi smags. Liepaskalns pasmīnēja un, jau pārgājis uz
vienskaitli, piedāvāja: "Tu gribi redzēt, kas tur iekšā?" Nesagaidījis atbildi,
viņš nolika koferi uz grīdas un atvēra. Paskatījos - ķieģeļi! Kādi trīs vai pat
četri! Viņš jau iepriekš bija pavēstījis, ka nācis uz dančiem Pilssalā.
"Šausmas! Un jūs, uz dančiem nākdams, nesat līdzi ķieģeļus!" Viņš attrauca, ka
pēc balles nesīšot tos arī atpakaļ. "Un tiešām līdz Karvai?" "Ko tu brīnies -
tas ir mans darbs! Vai tu, meitēn, domā, ka rekordi krīt bez darba? Kā jau
dzirdēji - esmu pasaules rekordists. Lai kaut ko sasniegtu sportā, jāstrādā vēl
krietni vairāk nekā jebkurā citā darbā. Ar sviedriem vaigā jāstrādā! Un mans
darbs ir tāds - ar ķieģeļiem koferī iet no Karvas līdz Alūksnei un atpakaļ."
Nolicis koferi priekšnamā, viņš pārtrauca savu pamācošo monologu, pagriezās un
aizgāja. Es labu laiku stāvēju pie durvīm un prātoju: "Ak, tad šitāds ir tas
izslavētais Liepaskalns!""

 

Svarīgākie notikumi Ādolfa
Liepaskalna dzīvē

1910. gada 15. jūlijs   dzimis Valkas apriņķa Trapenes pagastā

Ap 1919.-1927.         skolas gaitas Karvas Kaktiņu skolā un
Jaunlaicenes Kantora skolā

1927.     iesvētības Apekalna baznīcā

1932.-1933.   karadienests 7. Siguldas kājnieku pulkā Gulbenē un Alūksnē

1934.     pirmā piedalīšanās soļošanas sacensībās Alūksnē un pirmā uzvara
Karvā

1935.     pirmā (bronzas) medaļa Latvijas meistarsacīkstēs

1937.     pirmais starts Latvijas izlasē

1938.     pirmā uzvara Latvijas meistarsacīkstēs, pasaules rekords un
uzvara mačā pret Zviedriju

1940.     pirmais pasaulē nosoļo 25 km ātrāk par divām stundām

1946.     pirmais PSRS rekords un pirmā uzvara PSRS meistarsacīkstēs

1949.     trešā uzvara PSRS meistarsacīkstēs 50 km distancē

1951.     vienās sacensībās uzstāda 6 Latvijas, 6 PSRS un 2 pasaules
rekordus

1959.     25. sezona aktīvajās sporta gaitās un pēdējie divi Latvijas
rekordi

1965.     pēdējais pasaules rekords veterāniem

1970.     pēdējais starts 50 km distancē

1972. gada 26. septembris   Ādolfa Liepaskalna nāve

1976.     atklāts kapa piemineklis Apekalna kapsētā

1986.     atklāts piemiņas akmens Karvā