twitter facebook instagram

Florbola sirdstreneris

26.Feb.2009 - Portāla Administrators

Numurs: 
162
5-Smilga-PIRMEIS TRENERIS-9.jpg

Jānis
Smilga ir pirmais treneris astoņiem augstākās līgas florbolistiem, Cēsu sporta
kluba direktoram un vairākiem desmitiem nu jau pieaugušu cilvēku, kuri viņa
vadībā ieguvuši izpratni par florbolu.
Desmit gadus Cēsīs puišeļiem florbola spēles pamatus ierādīja
treneris Jānis Smilga. Cēsu Bērnu un jauniešu centrā florbola pulciņā bija gan
vidusskolas vecuma, gan otrās klases puikas. „Mūsu
ģimenē un rados visi aizrāvās ar mūziku vai sportu," saka Jānis. „Man arī mūzika patīk, savulaik skolā spēlēju trompeti.
Mamma stāstīja, ka, būdams divgadīgs puišelis, es esot staigājis pa māju, visu,
kas nav piesiets, spārdīdams ar kreiso kāju." Kāpēc ar kreiso? „Nezinu, nebūdams kreilis, futbolā es tiešām bumbu speru
ar kreiso kāju..." Māte tikai secinājusi, ka dēls laikam būšot futbolists.Paralēli sporta nodarbībām un trenera darbam, Jānis
strādājis dažādus smagus darbus, lielākoties celtniecībā, pelnījis,
piestrādājot par kapraci, ir bijis gaļas izcirtējs. „Muguras trauma apstādināja Jāņa Smilgas aktivitātes, un
kopš 2004. gada viņš vairs nestrādā par treneri un arī par savu slimošanu un
muguras operācijām publiski stāstīt nevēlas, vien saka, ka viņam nesot ko
žēloties, jo esot uz kājām, regulāri vingrojot un vēl varot florbola spēlēs būt
noderīgs. Kad Cēsīs spēlē CelTik/Lekrings,
Jānis vienmēr ir klāt, jo strādā sekretariātā. Viņš pamanās apmeklēt mačus gan
Kocēnos, gan Stalbē, gan Vidzemes Olimpiskajā centrā un reizēm dodas skatīties
spēlēs pat uz Rīgu.

 

Kopā ar šaha lielmeistaru
dauza logus

Padomju laika puikas savu enerģiju izlika daudzdzīvokļu
māju pagalmos. Jānis Smilga pirmās florbola iemaņas uztrenēja pagalmā kopā ar
bērnības draugiem, starp kuriem bija starptautiskais lielmeistars šahā Edvīns
Ķeņģis, kurš tagad strādā par treneri Dienvidāfrikā, un viens no Tautas frontes
dibinātājiem Normunds Broks. „Pagalmā aiz vārtiem bija
Brežņeva laika māja ar milzīgiem divu metru platiem logiem," stāstu par
iemītniekiem sagādātajiem kreņķiem iesāk Jānis. „Mēs
izdauzījām tos logus līdz pat trešajam stāvam! Cilvēki dzina mūs projām, bet
nebija - kur. Florbolu mēs spēlējām ar tenisa bumbiņām, jo tolaik tādu
florbola bumbiņu vēl nebija." Treneris stāsta, ka vecāki pēcāk labojuši puiku
sastrādāto. „Labi, ka vienam puikas
tēvam bija traktors, tajā piekabē varēja jaunas rūtis atvest un bija pazīstami
celtnieki, kas iestikloja." Tajos laikos puikas tāda veida galvassāpes kā tagad
vecākiem netaisīja - blēņas lielākoties bija saistītas ar zēnu aktivitātēm.
Jānis arī uzsver: „Mēs bijām cita, izturīgāka
puiku paaudze, jo vienalga, ko spēlējām - futbolu, hokeju vai florbolu -,
laukumā pavadījām 3-4 stundas, nevis kā tagad - 1-2 stundu treniņi. Tāpēc
nav ko brīnīties, ka ir vāji rezultāti."

Labs
apspēlētājs tiek pie bērnu bara

„1993. gadā
puiku florbola treneris Gints Bikars ienāca ģērbtuvē Saulrītu sporta namā, paziņoja, ka dodas strādāt uz Rīgu par hokeja
treneri, un prasīja: kurš varētu nākt viņa vietā," atceras Smilga. „Toreiz gāju mājās un domāju, ka tas tomēr būtu viens
stabils darbs, un pieteicos. Gints to pieņēma, divas nedēļas staigāju viņam
līdzi, skatījos, ko un kā viņš dara." Savukārt hokeja treneris un pašreizējais
sporta skolas Pārdaugava direktors
Gints Bikars atceras, ka florbols Jānim Smilgam bija kā radīts: „Viņam bija sava individuālā nūjas tehnika, labi strādāja
rokas un bija lieliskas apspēlēšanas iemaņas." Bikars norāda, ka topošais
treneris bijis azartisks, sekojis visam līdzi, vācis statistiku. Tomēr par
trenera darbu Jānis Smilga pirmajās nodarbībās vēl bijis nobažījies: „Sākumā man likās, kā es to varēšu, bet beigās iegāju šajā
ritmā un desmit gadus nostrādāju Cēsu Bērnu un jauniešu centrā - tiku ar to
bērnu baru galā!" pasmejas Jānis. Viņš vēl pabrīnās, kā Bērnu jauniešu centra
direktore Zinta Medne tolaik pieņēma darbā svešu cilvēku un atbalstīja, ka šajā
centrā attīstās tāds mazpazīstams sporta veids kā florbols. Vēlāk visi kreņķi
par spēlēm, transportu un mazajiem razbainiekiem bijuši jāizbauda direktorei
Dzidrai Matusēvičai. Bijušajam trenerim ir savs skaidrojumos, kāpēc Cēsīs radās
florbols - pie vainas esot bijušas siltās ziemas, kuru dēļ puikas nevarēja
spēlēt hokeju. „Un tā 1994. gada 1. septembrī
es sāku strādāt..." atceras Jānis Smilga.

Skolotājs
pats savulaik bēdzis no skolotājiem

Tajā laikā, kad Jānis Smilga sāka strādāt par bērnu
florbola treneri, viņš pats kopš 1993. gada spēlēja tolaik tikko piedzimušajā Lekringā. Komandas sastāvā viņš bija
nepilnus trīs gadus un pa to laiku paspēja arī divas reizes kopā ar Lekringu iegūt Latvijas čempiona titulu.
„Piedzimu florbolam par vēlu," konstatē
Jānis, „jo jau tad biju komandā
visvecākais." Viņš nespēja pavilkt lielo slodzi - spēlēt pats un vēl
trenēt puikas - un palika tikai pie trenera darba.

Darbā ar bērniem vajadzēja būt lielam psihologam, lai
panāktu rezultātu. „Dažreiz maz gulēju, līdz
trijiem naktī analizēju treniņus un spēles," atceras Jānis Smilga. „Tas ir radošs darbs, kas atņem daudz spēka. Trīs komandas
es trenēju dažādās vecuma grupās. Sākumā man nepatika ar viņiem, bet beigās
iepatikās un radās pat azarts." Ja gribējis sasniegt rezultātu, bijis jāzina,
ko katrs puika dara, jākontaktējas ar vecākiem un mazliet jāielien viņu dzīvē.
Jānis ironizē: „Visu mūžu no skolotājiem
skolā es bēgu un biju viens no sliktākajiem skolniekiem, bet beigās pats kļuvu par
skolotāju! Skolā biju slinks, mani neinteresēja mācības. Patika tikai sportot,
arī ģeogrāfija un vēsture, jo tur varēja kaut ko uzzināt."

Novērtētie
un nenovērtētie

Smilga stāsta, ka vajadzējis risināt arī sarežģītas situācijas:
„Vissmagāk trenerim ir tad, kad atnāk puika
uz florbolu un grib, tāpat kā citi, kļūt par čempionu, bet es redzu, ka viņam
nav ķēriena. Tas skaitījās tikai pulciņš, un nevarēju neņemt jebkuru puiku."
Tad Jānim esot vajadzējis prast šaut
divus zaķus
vienlaikus. „Mazais censonis, piemēram,
raudāja, ka netiek sacensībās laukumā, bet man bija jāskaidro, ka svarīgāka ir
komandas pirmā vieta, ka nevaru viņu tajā brīdī laist spēlēt." Kā var pateikt,
kurš puika būs lietaskoks? „Florbolā jābūt labam
starta ātrumam, koordinācijai, faktiski tām pašām spējām, kas nepieciešamas
jebkurā komandu sporta veidā," norāda treneris. „Piemēram,
ja puika daudz spēlē tenisu, tad florbolā viņam labi veiksies, jo florbols
līdzinās tenisam. Tāpat ātri jāskrien."

Divus gadus Jānis Smilga trenēja tagadējo Cēsu sporta
kluba direktoru, sporta žurnālistu Krišjāni Kļaviņu. „Viņš bija par gadu vecāks, nekā vajadzēja, un neiederējās
nevienā komandā, pat netika uz laukuma," ar nožēlu saka treneris. Pats
Krišjānis Kļaviņš atceras, ka trenējies florbolā 16-17 gadu vecumā. Tolaik
rakstījis par šo sporta veidu Cēsu laikrakstam Druva un pašam dikti gribējies uzspēlēt. „Smilga, būdams treneris, prata pret visiem puikām būt
labsirdīgs un izpalīdzīgs, raisīt interesi par florbolu. Mums jau bija svarīgi,
ka varam spēlēt."

Unikāli bijuši ašie brāļi Bulmeisteri - Engus, Mikus
un Kārlis; žiperīgie vārtsargi Toms Jakovļevs un Andris Rodionovs. Smilgam žēl,
ka Rodionovs neturpināja sporta gaitas, jo reakcija vārtos viņam bijusi kā kaķim.

Pirmais
treneris

Smilga atzīst, ka reizēm kļūdījies, nepamanot uzreiz, kas
skolnieciņā slēpjas. „Bija tāds puisis Ivars
Rancāns, kurš atnāca kā apaļš nulle un pēc laika pārtrauca nodarbības. Trīs
gadus vēlāk viņš atgriezās pie manis vēlreiz un florbolista spējas bija viņā
attīstījušās - puika sāka lieliski spēlēt!" Tagad Ivars Rancāns spēlē
augstākajā līgā CelTik/Lekrings
komandā un saka - Smilga viņam iemācījis visu florbola pamatus. „Tas ir treneris, par kuru varu teikt tikai labu. Viņš
ļoti centās un ielika visu savu sirdi, strādājot ar mums. Atbalstīja un
uzmundrināja puikas," norāda Ivars Rancāns. Jānis Smilga bija pirmais treneris
patlaban augstākajā līgā CelTik/Lekringā spēlējošajiem jau pieminētajam Ivaram
Rancānam (2005. g. Latvijas junioru - U19 - izlasē pārstāvēja Latviju
pasaules čempionātā), Tomam Rīsmanim (2007. g. - U19, kandidāts 2009. g.
izlasei), Kristapam Vasiļjevam (kandidāts U19 - 2009. g.), Rihardam Dainim un
Gintam Bērtulim. Rīgas lauvu puišiem
Normundam Vorobjovam (2005. g. - U19), Engum Bulmeisteram un Aivaram Anim. Arī
Smilgas audzēknis Jānis Platacis, kurš ir spēlējis Lekringā, 2003. gadā, bija U19 izlasē, bet 2001. gadā U19 izlasē
startēja Smilgas skolotais Oskars Zauls. Desmit gadu laikā Jānis Smilga ar
saviem puikām - komandām Lekrings-4,
Lekrings-5 un Eži kopā septiņas reizes bija Latvijas čempionu godā. „Mēs bijām sevi tā izlutinājuši ar pirmajām vietām, ka
zēniem uzreiz bija asaras acīs, ja gadījās palikt otrajiem, un tāpat kā
Brazīlijas futbola izlase to uztvērām kā milzu traģēdiju." Pēc garajiem trenera
gadiem Jānis jutās sevi psiholoģiski izsmēlis, klāt nāca arī prasība pēc
pedagoģiskās izglītības, un viņš pārtrauca trenēt puikas.

Jāķer
skandināvi

Jāņa Smilgas prātu sports arī pašlaik nodarbina, kaut
veselība neļauj aktīvi darboties. Viņu interesē viss, kas virpuļo ap sporta
dzīvi, tiek domāts līdzi, analizēts. Kas ir tie cilvēki un komandas, ko
bijušais treneris gribētu paslavēt? „CelTik/Lekrings man patīk kā komanda, ne tikai tāpēc, ka savējie.
Patlaban tur spēlē puse Latvijas izlases, bet tas jau arī nav nekāds rādītājs,
jo pagājušajā gadā Rubene sakāva CelTik/Lekringu ar visiem spožajiem spēlētājiem," vērtē Jānis Smilga. „No florbola spēlētājiem man patīk, kā laukumā strādā Artis
Malkavs (CelTik/Lekrings), Kristiāns
Lisovskis (Talsi/Triobet), Ainārs
Juškēvičs (RTU-INSPECTA) un vārtsargs
Jānis Sīka (Rubene). No florbola
treneriem man uzteicams liekas Rubenes
treneris Sergejs Aleksandrovs. Kad paskatās uz komandas sastāvu, tad tas liekas
mazliet smieklīgs, jo tajā nav „zvaigznes", tomēr komanda
spēlē ļoti labi."

Jānis stāsta, ka viens no viņa uzteiktajiem puišiem
spējis lieliski izcelties hokeja laukumā: „Atceros,
ka reiz astoņdesmito gadu beigās Artis Malkavs hokejā vārtos stāvēja pretī
komandai, kurā spēlēja Latvijas hokeja leģenda Helmūts Balderis. Balderis trīs
reizes izgāja uz vārtiem un bija viens pret vienu ar Malkavu, bet tā arī
neiemeta ripu." Jāni Smilgu pārsteidz un iepriecina patlaban Stalbē notiekošais
- gandrīz visi, kas vien spēj nūju rokās noturēt, spēlē florbolu. Tas viņam
atgādinot florbola uzplūdu laikus Rubenē un Vaidavā, kad katrs lauku puika
skrēja trenēties.

Vērodams skandināvu florbolistu azartu un asumu pasaules
čempionātā, Jānis secinājis, ka Latvijas florbols ir nesalīdzināmi zemākā
līmenī. Viņš uzskata, ka vēl 10-15 gadus mēs nespēsim noķert ne somus, ne
zviedrus. Bet censties vajag...

  • Iveta Daine

 

Jānis
Smilga

florbola
treneris

Dzimis           1964. gada 24. jūlijā

Darbs Cēsu Bērnu un jauniešu centrs, treneris (1994.-2004.)

Sasniegumi
sportā           
divkārtējs Latvijas
čempions Lekringa sastāvā (1994. g.,
1995. g.)

Citi
panākumi
          viņa trenētās zēnu komandas
7 reizes bijušas Latvijas čempionu godā; bijis pirmais treneris 8 augstākās
līgas spēlētājiem