twitter facebook instagram

Gādāt iespēju veiksmei

23.Dec.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
345
Gādāt iespēju veiksmei

Aparjodi ir Latvijā vienīgā kamaniņu braucēju dzimta. Pirms 12 ziemām Turīnas olimpiskajās spēlēs piedalījās Aiva Aparjode (28). Šogad Phjončhanā debitēja viņas bērni. Turklāt Kristers, kurš 2016. gadā kļuva par jaunatnes olimpisko čempionu, lielajās spēlēs savos 19 gados izcīnot vienpadsmito vietu, bija labākais no mūsu vīriešiem. Savukārt Kendijai (21) olimpiskā pieredze tagad noder cīņā par līderes vietu mūsu dāmu izlasē.

Patlaban Latvijas dāmu bobslejs piedzīvo savu trešo atdzimšanu. Otrajā piedalījās Aiva Aparjode, kura pēc Turīnas kamaniņu olimpā gūtās 18. vietas divus gadus pilotēja bobsleja divnieku. Vispirms ar Anitu Koziču, pēc tam ar Janiku Dzeguzi stūmējas pozīcijā, piedaloties arī Pasaules kausa izcīņas tūrēs. “Man patīk darīt trakas lietas, bija forši!” ar smaidu atceras Aiva, tūlīt nopietnākā balsī piebilstot, “tomēr ar laiku sapratu, ka tas nav sievietēm piemērots sporta veids. Ja tam nododas pilnībā, sievietes arvien vairāk sāk līdzināties vīriešiem.”

Kādi vēl trakumi dzīvē sastrādāti? “Kamaniņu sports jau arī ir traks, deputātes pienākumi pašvaldībā vēl trakāki!” smejot iesaucas Aiva Aparjode, kura jau otro sasaukumu ir Saulkrastu novada domes deputāte. “Man patīk darboties, man visu laiku kaut kur jāiesaistās, esmu ļoti enerģiska.” Vienlaikus ar pievēršanos bobslejam Aiva Aparjode sāka studijas LSPA, vēlāk strādāja par audzinātāju privātā bērnudārzā Mārupē, fizioterapeiti — Saulkrastu slimnīcā. 2010. gadā sāka trenēt kamaniņu braucējus, no citiem sporta veidiem uz šo sportu pārvilinot arī savus bērnus. Divus gadus Aparjode bija arī Murjāņu sporta ģimnāzijas Bērnu un jaunatnes kamaniņu sporta skolasdirektore, kopš jūnija viņa ir Saulkrastu novada sporta dzīves vadītāja un turpina kamaniņu sporta gudrībās skolot 15 Saulkrastu bērnus.

 

Aiva APARJODE

Dzimusi

1977. gada 18. februārī Saulkrastos.

Statuss

Toreiz: Kamaniņu braucēja.

Tagad: Saulkrastu novada domes deputāte, Izglītības, kultūras, sporta un jaunatnes komitejas, Sociālo jautājumu un Finanšu komitejas locekle, novada Kultūras un sporta aģentūras direktora vietniece, uz nepilnu slodzi kamaniņu sporta trenere, brīvajā laikā — vada vingrošanu.

Svars, augums

Toreiz: 175 cm, 75 kg.

Tagad: Turīnas olimpiskās sporta drēbes man joprojām der.

Fiziskās sagatavotības rādītāji

Toreiz:Jutos diezgan stipra startā. Kaut gan aptuveni vienādā līmenī biju visās pozīcijās. Gluži tāpat kā tagad Kristers, kam tas viss ir augstākā pakāpē. Mana kļūda, ka nemācēju savas priekšrocības izmantot. Bet to es sapratu tikai tagad. Kendijai ir līdzīgi. Kristers ir mierīgs, Kendija tāpat kā es drusku streso, vairāk pārdzīvo neveiksmes.

Tagad: Jūtos tāpat kā pirms 12 gadiem. Vingroju, braucu ar riteni, daru ko citu. Vismaz stundu dienā veltu fiziskām aktivitātēm. Ja kādu dienu gadās izlaist, šķiet, ka viss jūk un brūk. Organisms ir apmulsis — kas notiek? Kāpēc tu neko nedari?! Neesmu atslābusi. Bet nevaru teikt, ka drausmīgi trenējos, eju un kačājos... Ķermenis vienkārši visu atceras, atliek tikai atgādināt: drusku ar sevi pastrādāt — un viss ir atpakaļ. Rādot bērniem, kā pareizi starti jārauj, jutu, ka pati vēl mierīgi varētu Prezidenta kausa izcīņā piedalīties. Pirms gadiem četriem vēl Latvijas čempionātā startēju un, šķiet, ka pat vinnēju.

Ģimenes stāvoklis

Toreiz: Precējusies. Deviņgadīgās Kendijas un septiņgadīgā Kristera māte.

Tagad:Precējusies. 22 gadus vecās Kendijas un divdesmitgadīgā Kristera māte.

Inventārs

Toreiz: Ļoti labas kopējiem pašu spēkiem būvētas un nemitīgi uzlabotas kamanas, ar kurām pēc tam kādu laiku brauca arī Kristers. Kendija vēl izmantoja aptecētāju.

Tagad: Hanteles, gumijas, bumbas... Kristers un Kendija par savām pirmajām prēmijām nopirka labus mountinbaikus. Kad viņi nepiedalās velomaratonos vai tiem negatavojas, es tos varu izmantot. Pašai ir vienkāršāks Merida velosipēds.

Mērķi

Toreiz: 2006. gada sezonu sākot, mērķis bija viens — olimpiskās spēles. Tajā ziemā Pasaules kausa izcīņas posmos jau sāku iekļūt pirmajā desmitniekā, spēlēs cerēju uz vietu divpadsmitniekā. Bet Čezānas trase negāja pie sirds, lejā ļoti grūti izbraucamas trīs virāžas, visas uz vienu pusi, kurās daudzi krita un pat guva traumas. Mani psiholoģiski tas iespaidoja — nedomāju par rezultātu, bet tikai, kā nobraukt līdz finišam. Gribējās, kaut viss ātrāk beigtos un varētu doties projām no šīs vietas. Nebija tās olimpiskās sajūtas, kādai vajadzēja būt un uz ko cerēju.

Tagad: Veicināt Saulkrastu novada attīstību. Protams, tas tikai kolektīvi sasniedzams. Piemēram, daudzi dzīvo Siguldā un strādā Rīgā. Bet tikpat labi par savu mājvietu ļaudis varētu izvēlēties arī Saulkrastus, kas Rīgai ir tuvāk. Dzelzceļa satiksme mums ir regulārāka, šoseja vēl gludāka un vislielākais trumpis — jūra ar plašu pludmali. Jā, Saulkrastos nav īsti nekā darāma ziemā. Par to mums jādomā. Nepieciešams kaut vai SPA centru uzbūvēt, citādi saulkrastieši brauc uz Pērnavu.

Otrs mērķis saistīts ar kamaniņu sportu. Mani bērni jau izauguši, tagad man ir citi, kuri arī visi ir mani bērni. Man svarīgi palīdzēt viņiem tikt uz augšu. Protams, es sekoju līdzi Kendijas un Kristera karjerai, bet viņus tagad vairs varu balstīt tikai morāli.

Vērtības

Toreiz un tagad: Ģimene, kas tevi saprot un atbalsta, draugi, kas vienmēr gatavi grūtā brīdī atskriet palīgā. Viens jau nav nekāds karotājs. Tev apkārt jābūt uzticamiem pelēkajiem kardināliem. Vēl darbs, ko tu mīli. Tās ir manas galvenās vērtības.

Problēmu risināšanas metodes

Toreiz: Man vienmēr par visu ir bijis savs viedoklis, no kura dažkārt negribu atkāpties. Tas radīja dažas nesaprašanās ar treneriem, un mana kamaniņu braucējas karjera strauji tuvojās finišam. To veicināja arī piedāvājums pievērsties bobslejam.

Tagad: Daži saka, ka man esot briesmīgs raksturs. Es domāju, ka nav tik traki. Problēmas cenšos vērtēt ar veselo saprātu, bet ir jautājumi, kuros nepiekāpjos, ja uzskatu, ka tā ir pareizi. Atzīšos godīgi, laikam jau neesmu daudz mainījusies. Nesen domē izskatījām jautājumu par jauna gājēju tiltiņa būvi pāri Pēterupītei tepat pie baznīcas, kas izmaksās 160 tūkstošus. Es uzskatīju, ka mums nevajag tik dārgu tiltiņu, un vienīgā balsoju pret. Bet vienalga — Saulkrastos tiltiņu par 160 tūkstošiem būvēs.

Lielākā kļūda

Toreiz: Man dzīvē viss notiek otrādi, bet es to nesauktu par kļūdu. Vispirms dzimst bērni, pēc tam nāk sports, vēl vēlāk — mācības. Būtībā tā bijusi tikai priekšrocība. Brīžiem domāju, kāpēc es biju tajā sportā, ko es tur tik ilgi darīju, kāpēc studēt nesāku astoņpadsmit gados, bet 10 gadus vēlāk? Varbūt man tieši tā bija jārīkojas, lai es kļūtu par treneri, lai mani bērni kļūtu par labākiem sportistiem nekā es.

Tagad: Man nav kļūdu! (Skaļi iesmejas.) Visi esam tikai cilvēki. Arī es esmu vairākas reizes uzkāpusi uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem un tikpat daudz reižu dabūjusi pa pieri. Laikam pārāk uzticos cilvēkiem, tāpēc gadās piedzīvot vilšanos. Bet man gribas ticēt labajam.

Lielākais piedzīvojums

Toreiz: Viss sports bija viens liels piedzīvojums. Pārbraucieni, katru nedēļu cita trase, cita viesnīca. Vienmēr kaut kas atgadās. Reiz Kanādā, no Annas Orlovas istabiņas zvanot uz mājām, netīši nospiedu 911. Kad jau biju atgriezusies savā numurā, pie Annas pilnā ekipējumā iegāzās glābēji. Citā reizē mums mikroviļņu krāsnī piedega maizītes un iedarbojās ugunsdzēsības signalizācija. Mēs fiksi bulciņas no krāsns ārā, logu vaļā, bet... visa daudzstāvu viesnīca dun. Ļaudis gandrīz vai pidžamās, ar maciņiem un dokumentiem rokās jož ārā. Mums gan nav kur skriet, mēs taču zinām, ka trauksmes cēlonis likvidēts... (Smejas.)

Tagad: Dzīve tagad ir tik garlaicīga! (Smejas.) Piedzīvojumiem neatliek laika. Vienīgi pēc sezonas mēs ar Kendiju divatā kaut kur aizceļojam. Vīrieši paliek mājās.

Lielākā veiksme

Toreiz: Veiksmei jātic, bet to esmu sapratusi tikai pēc sporta. Veiksme nav: O, es uzvarēju! Veiksme ir pavisam kas cits. Tā sastāv no mazām veiksmītēm, tu izvēlies mērķi, ej uz to, un tev sanāk, saliekas apstākļi, izdodas. Forši! Tu tiec uz priekšu. Veiksme jau bija šī iespēja trenēties kamaniņu sportā, redzēt pasauli, startēt Pasaules kausa izcīņās, pasaules čempionātos, olimpiskajās spēlēs, iepazīties ar ļoti daudzām spožām personībām. Ne katram tas ir dots.

Tagad: Agrāk man likās — ak, dievs, cik viss ir slikti, kāpēc man nav tā, kas ir citiem?! Tagad saprotu, ka principā esmu ļoti veiksmīgs cilvēks. Viss ir salicies tā, kā esmu vēlējusies. Mani bērni sporto, es daru darbu, kas man patīk, varu mācīt citiem to, ko pati protu, man ir iespēja gūt jaunas zināšanas, jau vairāk nekā 20 gadus ar mani kopā ir mans dzīvesdraugs… Tikai ar gadiem tu saproti, ka nav tādas vienas lielas veiksmes vai vienas lielas laimes. Tās sastāv no daudzām maziņām.

Lielākā neveiksme

Toreiz un tagad: Aiz savas neuzmanības šad tad iekuļos neveiksmēs. Bet cik tā ir lielas? Definīcija ir mūsu galvās. Dzīvē ir melnās un baltās joslas, neveiksmes ir neizbēgamas. Nav ko daudz tās pārdzīvot, jāiet tālāk uz priekšu, lai ātrāk atkal tiktu baltajā joslā. Dzīvē viss ir līdzsvarā.

Dienas režīms

Toreiz: Brokastis, treniņš, trase, pusdienas, treniņš, vakariņas, kamanu sakopšana. Sestdienās, svētdienās — sacensības.

Tagad: Ceļos agri, astoņos esmu darbā. Ja diena bijusi piesātināta, pie miera dodos ne vēlāk par desmitiem vakarā.

Vaļasprieki

Toreiz: Patika lasīt romānus, brīžiem iedvesmojos adīšanai. Galvenokārt adīju cepures, jo cimdiem nepadevās pirksti, zeķēm — papēži.

Tagad: Katru gadu cenšos sev nopelnīt kādu ceļojumu, lai nokļūtu citā vidē un atpūstos no visa un visiem. Labprāt arī lasu, tikai tam tagad atliek maz laika. Ja kādu romānu sāku, tad nevaru apstāties, līdz pēdējā lappuse nav aizšķirta. Pēc tam kādu laiku ir miers. Darbs jau arī ir kā hobijs. Bērnu treneris — tā ir diagnoze. Mēs darām daudz vairāk, nekā to prasa normatīvie akti, un darām to tāpēc, ka patīk.

Autori: 
Dainis Caune