twitter facebook instagram

Gadsimts olimpiskajā kustībā

08.Sep.2011 - Portāla Administrators

Numurs: 
242
3- ERTA-Foto9 1988.jpg

A CENTURY IN THE OLYMPIC MOVEMENT
Latvian Olympic movement has formed while overcoming many obstacles and interstate conflicts. This article looks at the most important events in the forming and development of Olympic movement. Olympic movement’s development is separated into four time periods: 1) time beginning with 1911, when the Baltic Olympic committee was formed; 2) time period between the two world wars; 3) Latvian athletes taking part in the Olympic games under the USSR flag; 4) Latvian awakening and independent state time period, which once again returned Latvian athletes among the Olympians.

Latvijas olimpiskā kustība veidojusies, pārvarot daudzus šķēršļus, un visu tās attīstības laiku iedala četros posmos:
1. posms — veidojas Baltijas Olimpiskā komiteja. 1911. gada 18. decembrī Rīgā 13 sporta veidu pārstāvji nodibināja Baltijas Olimpisko komiteju, kas iekļāvās Krievijas Olimpiskās komitejas sastāvā. No 1912. gada 5. maija līdz 27. jūlijam latviešu sportisti zem Krievijas karoga pirmo reizi piedalījās olimpiskajās spēlēs. V olimpiskajās spēlēs Stokholmā Krievijas delegācijas sastāvā tika akreditēti 33, bet sacensībās piedalījās 28 latviešu sportisti.
2. posms — pēc Pirmā pasaules kara, aizvadot skaudras neatkarības cīņas un nodibinoties Latvijas valstij, pilnīgi jaunā veidā atdzima olimpiskā kustība. 1922. gada 23. aprīlī tika nodibināta Latvijas Olimpiskā komiteja (LOK), un 1924. gadā Latvijas Republikas sportisti savu zemi pirmo reizi pārstāvēja olimpiskajās spēlēs. Brīvvalsts laikā Latvijas sportisti piedalījās četrās vasaras olimpiskajās spēlēs (1924., 1928., 1932. un 1936.) un trijās ziemas olimpiskajās spēlēs (1924., 1928. un 1936.), izcīnot trīs medaļas. Otrais pasaules karš pārtrauca daudzsološo un cerīgo attīstību.
3. posms — zem cita karoga. Pēc Otrā pasaules kara, sākot ar 1945. gadu, Latvijas sportisti jau bija PSRS sporta dzīves sastāvdaļa. No 1952. līdz 1988. gadam Latvijā dzīvojošajiem sportistiem starts olimpiskajās spēlēs bija iespējams tikai zem Padomju Savienības karoga. Šis posms ilga gandrīz pusgadsimtu — līdz pat LOK atjaunošanai.
4. posms — Atmoda. Atjaunošana. Atzīšana. 1988. gada 19. novembrī Latvijā tika atjaunota Latvijas Olimpiskās komitejas darbība. Līdz ar valstiskās neatkarības atjaunošanu 1991. gada 18. septembrī Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) atzīst LOK un Latvija pilntiesīgi atgriežas olimpiskajā saimē. 1992. gada 8. februārī pēc 56 gadu pārtraukuma Latvijas karogs atkal plīvo olimpiskajās spēlēs.

LATVIEŠI VEIDO BALTIJAS OLIMPISKO KOMITEJU UN DODAS UZ STOKHOLMU

Doma par olimpiskās komitejas veidošanu Latvijā brieda jau pirms Pirmā pasaules kara. 1911. gada jūlijā Pēterburgā Viskrievijas vieglatlētikas meistarsacīkstēs tika izvirzīts jautājums par olimpiskās komitejas izveidošanu Baltijā. Sporta biedrības „Union” goda priekšniekam Karlam fon Reisneram tika ieteikts nodibināt lokālu komiteju, kurai būtu lielas pilnvaras Baltijas sportistu atlasē un pieteikšanā (saskaņojot ar Krievijas Olimpisko komiteju) 1912. gada Stokholmas olimpiādei Krievijas komandas sastāvā. Tolaik Krievijas impērijā sports bija visai zemā līmenī — galvenie sporta centri bija Maskavā, Pēterburgā un Rīgā. Daudzos sporta veidos nebija izveidotas savienības, trūka sporta attīstības programmu. Rīga jau tolaik bija slavena ar saviem vieglatlētiem, riteņbraucējiem, šāvējiem un smagatlētiem.
1911. gadā Rīgā, viesnīcā „Imperial” (tagad — Brīvības ielas un Kalpaka bulvāra krustojumā), sapulcējās 13 sporta biedrību pārstāvji un nodibināja Baltijas Olimpisko komiteju, kas organizatoriski iekļāvās Krievijas Olimpiskajā komitejā. Baltijas Olimpiskās komitejas mītne atradās Rīgā un apvienoja aptuveni 80 sporta biedrību. Komitejas dibināšanu veicināja arī Zviedrijas konsuls Rīgā Č. Fredholms. Komitejas sekretārs tika komandēts uz Stokholmu, lai iepazītos ar sacensību norises vietu un noskaidrotu, kādas iespējas ir Rīgas tūristiem doties ceļojumā uz olimpiādi. Pirms doties uz Stokholmu, kādā komitejas sēdē tika nolemts, ka komitejai jādarbojas arī pēc olimpiādes un jāsekmē Baltijas guberņu iedzīvotāju kā nāciju starptautiskā atzīšana sportā.
1912. gadā latviešu laikraksti, tajā skaitā „Rīgas Avīze” un „Dzimtenes vēstnesis”, publicēja plašus rakstus par gatavošanos olimpiskajām spēlēm un vēlāk atainoja pašu spēļu norisi. Turpat tika publicēti arī stingri kritēriji dalībai olimpiskajās spēlēs — privātpersonas pieteikties nevarēja, un katram potenciālajam olimpietim vajadzēja būt kādas sporta biedrības biedram (kuri nebija, tiem tika ieteikts steigšus iestāties). Vēlmi doties uz Stokholmu 1912. gada pavasarī bija izteikuši jau 22 biedrību pārstāvji. Vairākos sporta veidos atlases sacensības notika Rīgā. Tā, piemēram, vieglatlēti startēja hipodromā (tagad — hipodroma vietā Rīgā, Grostonas ielā 6b, atrodas Olimpiskais sporta centrs), bet riteņbraucēji sacentās braucienā maršrutā Rīga—Jelgava—Šauļi— Jelgava—Rīga 320,385 km garajā distancē — tādā pašā, kādu paredzēts veikt Stokholmā.
Krievijas olimpiskās delegācijas oficiālais tērps bija melnas bikses un balti krekli. Baltieši diezgan ilgi sprieda par iespējām lietot atšķirības zīmes — šai idejai bija gan aktīvi piekritēji, gan arī nosodītāji. Galu galā baltieši iegādājās zili baltas cepures ar sešstūrainu kokardi — Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas nacionālajās krāsās. Tomēr Stokholmā baltiešiem pietrūka dūšas, un, kā rakstīja „Baltijas Vēstnesis” „tie valkāja līdz ar visiem krievu sportsmeņiem vieglas salmu platmales ar lentu (Krievijas karoga krāsās) apkārt.”
Stingrāku nostāju ieņēma somi, kuri pieprasīja tiesības startēt ar atsevišķu komandu. Krievijas pārstāvji, protams, negribēja to pieļaut, bet SOK prezidents Pjērs de Kubertēns parādīja diplomāta talantu, atgādinādams, ka Krievijas imperatoram ir arī Somijas lielkņaza tituls, un akceptēja somu prasību.
Latvijas pārstāvji Stokholmā startēja piecos sporta veidos — grieķu-romiešu cīņā, peldēšanā, riteņbraukšanā, šaušanā un vieglatlētikā. Pirmo medaļu uz Latviju atveda Āgenskalna Strēlnieku biedrības pārstāvis Rīgas Politehniskā institūta students Haralds Blaus, kurš izcīnīja 3. vietu šaušanā uz māla baložiem — tā tolaik dēvēja stenda šaušanu.
Pēc Stokholmas olimpiskajām spēlēm Baltijas sporta līderi vēl ciešāk apvienoja savus spēkus. Lai arī Baltijas Olimpiskā komiteja bija Krievijas Olimpiskās komitejas sastāvdaļa, aizvien vairāk tās darbībā sāka izpausties Baltijas guberņu sabiedrības valdošās separātisma tendences. 1913. gada 1. oktobrī sanāksmē Rīgā tika nolemts vērsties SOK ar lūgumu akceptēt neatkarīgās Baltijas komandas startu VI olimpiskajās spēlēs 1916. gadā Berlīnē. Nav zināms, vai šī iecere būtu īstenojusies, jo spēles izjauca Pirmais pasaules karš.

MĒS GRIBAM PIEDALĪTIES OLIMPISKAJĀS SPĒLĒS!

Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas sporta dzīve sāka atjaunoties 1919. gada vasarā. Ar sevišķu aizrautību jaunā valsts iesaistījās starptautiskajā sporta dzīvē. Lielu atsaucību sabiedrībā radīja ideja izveidot nacionālo komandu, kas pārstāvēs valsti 1920. gada olimpiskajās spēlēs Antverpenē. Šajā sakarā uz olimpisko pilsētu tika nosūtīta lūgumvēstule.
Diemžēl 1920. gada jūlijā no Antverpenes tika saņemts atteikums, jo olimpiskā komiteja nebija reģistrēta SOK. Patiesībā Latvijā olimpiskā komiteja vēl nebija dibināta.
Mūsu kaimiņiem igauņiem, izmantojot personīgos sakarus starptautiskajā arēnā, izdevās nokārtot formalitātes un piedalīties olimpiādē, lai arī viņiem vēl nebija izveidota olimpiskā komiteja. Igauņi bija ne tikai kupli pārstāvēti, bet guva arī lieliskus rezultātus.
1920. gada 22. augustā Rīgā sanāca 15 sporta organizāciju pārstāvji un pieņēma pagaidu statūtus, nodibinot Pagaidu olimpisko komiteju.

LATVIJAS OLIMPISKĀS SACĪKSTES

Armijas sporta darbinieki ar Antverpenes atteikumu nesamierinājās. Tā vietā Armijas sporta savienība, ko 1921. gadā pārorganizēja par Armijas sporta klubu, ķērās pie olimpisko sacensību organizēšanas pašu mājās. Šo ideju atbalstīja jaundibinātā olimpiskā komiteja un ieteica šīs sacensības nosaukt par „Pirmajām Latvijas olimpiskajām sacīkstēm”. 1920. gada septembrī Rīgā, II Rīgas riteņbraucēju laukumā (tagad — Rīgas 49. vidusskola K. Valdemāra ielā), tika noorganizēti pirmie Latvijas vispārējie sporta svētki, ko toreiz nosauca par Latvijas olimpiādi. Sacensības tika paredzētas 12 sporta nozarēs, ieskaitot aviāciju. Kopējais dalībnieku skaits sasniedza 343 sportistus.
Uz sporta svētkiem ieradās ap 8000 skatītāju. Klāt bija Satversmes sapulces priekšsēdis Jānis Čakste, ministru prezidents Kārlis Ulmanis, ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics un citi vadošie valsts darbinieki. Uzvarētājiem sudraba kausus ziedoja K. Ulmanis, Lielbritānijas vicekonsuls H. T. Holls un citi sporta labvēļi. Dalībnieki ieradās no visas Latvijas. Visvairāk sportistu bija karavīri — daudzus uz Rīgu komandēja armijas daļas.
Vienīgā lielā sensācija bija svarcēlāju sacensībās — A. Vēvers spalvas svarā ar abām rokām uzrāva 183,25 mārciņas, kas bija par 1,25 mārciņām vairāk nekā pastāvošais pasaules rekords. Sacensības turpinājās vairāk nekā nedēļu — no 19. līdz 26. septembrim. Riteņbraukšana notika Pēterburgas šosejā, jāšana — Esplanādes laukumā, kross — Rīgas ielās.
Prese plaši atainoja Latvijas olimpiskās sacīkstes. 1921. gadā ilustrētais sporta un fiziskās audzināšanas žurnāls „Latvju Sports”, raksturojot Latvijas sporta dzīvi, atzina, ka „Latvijas I olimpiskās sacīkstes bija mūsu nacionālie sporta svētki, mūsu tautas svētki. Pēc olimpiskām sacīkstēm drudžaini sāka darboties sporta biedrības, un līdz ar to mūsu sporta dzīve sāka pamazām pieņemt organizētu veidu”.
Līdzīgi sporta svētki notika 1921. gadā. Pēc tam tie kļuva par regulāru sarīkojumu ik pēc četriem gadiem, tos organizējot gadu pirms olimpiskajām spēlēm. Kopumā pavisam notika 7 Latvijas sporta svētki — 1920., 1921., 1923., 1927., 1931., 1935. un 1939. gadā.

LOK DZIMŠANA

Valsts un sporta dzīve pamazām atjaunojās pēc pēckara jukām un haosa. Visus vienoja kopīga doma atjaunot zudušo, nokārtot visas nesaskaņas miera ceļā. Tāds viedoklis jau 1921. gadā valdīja visās vecākajās sporta organizācijās Latvijā. Dienaskārtībā bija atklāts jautājums: kas vadīs mūsu sportu? Pirms kara bija daudz gan latviešu, gan vācu sporta biedrību, bet svešzemju biedrības pārspēja latviešus, būdamas plaši pazīstamas, labi organizētas un finansiāli spēcīgākas. Tām piederēja labākie sporta laukumi, un tās bija savstarpēji saistītas. Turpretī latviešu sporta biedrību dzīve ritēja samērā noslēgti, tām nebija kopdarbības, un tās bija maz pazīstamas.
Lai nodibinātu olimpisko komiteju, Armijas sporta savienība izveidoja organizācijas komiteju ar A. Lindemūtu priekšgalā. 1920. gada 2. augustā kopā sanāca 22 pārstāvji no vairākām sporta biedrībām un pieņēma pagaidu statūtus, kā arī ievēlēja Latvijas Pagaidu olimpisko komiteju.
1921. gada 6. martā Rīgā notika Latvijas sporta biedrību pārstāvju sapulce. Tika nodibināta Latvijas Sporta organizāciju apvienība. 1921. gada 14. aprīlī Rīgas Apgabaltiesas Administratīvajai nodaļai LOK dibinātāju vārdā sporta biedrība „Unions” A. Lindemūta personā, riteņbraucēju biedrība „Mars” A. Ruka personā un Rīgas Airētāju klubs pilnvarotā H. A. Grotkija personā nosūtīja lūgumu izskatīt, apstiprināt un reģistrēt LOK pārlabotos statūtus. Process bija nopietns un tika apspriests gandrīz visās sporta biedrībās.
Līdz mūsdienām Latvijas Valsts vēstures arhīvā ir saglabājies 1921. gada 20. jūnijā datēts dokuments — izvilkums no riteņbraucēju biedrības „Mars” ārkārtas pilnsapulces, kas nosaka, ka „pilna sapulce, apspriedusi Olimpiskās komitejas mērķus un uzdevumus, vienbalsīgi apstiprina valdes lēmumus, no 5-tā un 19-tā aprīļa 1921. g. uzdodot nekavējoši piedalīties LOK dibināšanā un pilnvarojot biedrības sekretāru Alfredu Ruks kungu parakstīt LOK statūtus” (LVVA, fonds Nr. 1536, lieta Nr. 247).
LOK darbs saņēma kritiku par to, ka gandrīz visas komitejas sēdes notika vācu valodā. 1921. gadā sāka dibināt sporta veidu savienības jeb federācijas. Kā pirmā 1921. gada 24. aprīlī tika nodibināta Latvijas Vieglatlētikas savienība, tai tūlīt sekoja Latvijas Futbola savienība.

1922. GADA 23. APRĪLĪ TIKA GALĪGI NOORGANIZĒTA LOK

II Rīgas Riteņbraucēju biedrības telpās notika Latvijas sporta organizāciju otrā sanāksme. Sanāksmē piedalījās 21 organizāciju 40 pārstāvji, aptverot gandrīz visas vietējās Rīgas sporta biedrības. Tika pieņemts lēmums izveidot LOK, par tās priekšsēdētāju ievēlot Jāni Dikmani.
Valsts prezidents J. Čakste uzņēmās LOK protektorātu. Arī vēlākie prezidenti bija LOK protektori.
Tika pieņemts lēmums, ka LOK jāizveido LSOA valdei un ka tā atradīsies Valsts prezidenta protektorātā, kā arī nodrošinās sadarbību ar SOK un citu valstu nacionālajām olimpiskajām komitejām. LSOA Statūtu 31.— 34.paragrāfs bija veltīts olimpiskajai komitejai: „Olimpiskā komiteja sastāv no: 3 apvienības valdes locekļiem, tai starpā apvienības valdes priekšsēdētāja, un 3 pieaicinātajiem locekļiem, kurus izvēl pilna biedru sapulce uz 4 gadiem. Bez tam apvienības valde var pieaicināt olimpiskā komitejā ar balsstiesībām valdības un pilsētas pašvaldības pārstāvjus, skaitā ne vairāk par 5. Olimpiskā komiteja reprezentē Latvijas sportu starptautiskās olimpiādēs un kopīgi ar LSOA sarīko Latvijas olimpiskās sacīkstes 1 gadu pirms vispasaules olimpiādēm. Olimpiskās komitejas sēdes sasauc, 5 dienas iepriekš rakstiski izziņojot, un vada apvienības valdes priekšsēdētājs vai viņa biedrs. Komitejas sēdes notiek pēc vajadzības. Visi jautājumi tiek izšķirti ar vienkāršu balsu vairākumu un realizēti caur apvienības kanceleju. Olimpiskās komitejas pienākums ir pārraudzīt Latvijas sportistu sagatavošanu un komandēt tos uz vispasaules olimpiādēm.”
Tā kā par jaundibinātās LOK galveno uzdevumu tika izvirzīts sarīkot III Latvijas olimpiskās sacīkstes 1923. gada augustā Rīgā un sagatavot Latvijas sportistus VII starptautiskajām sacīkstēm Parīzē 1924. gadā, Latvijas Sporta organizāciju apvienība kopā ar LOK nopietni gatavojās šīm sacensībām.
Latvijas debija olimpiskajās spēlēs notika 1924. gada februārī Šamonī (Francija). Divi Latvijas sportisti — Alberts Rumba (ātrslidošana) un Roberts Plūme (distanču slēpošana) —, vēl īsti neapzinoties notiekošā svarīgumu un vēsturiskumu, piedalījās I ziemas olimpiskajās spēlēs.
1925. gadā J. Dikmanis kā LOK prezidents piedalījās VIII olimpiskajā kongresā Prāgā, kura gaitā SOK prezidents Pjērs de Kubertēns esot izrādījis lielu interesi par sporta attīstību jaunajās Baltijas valstīs. Jau nākamajā gadā SOK sesijā Lisabonā J. Dikmanis tika izraudzīts par SOK locekli.
Trīsdesmitajos gados Latvijas olimpieši ar lieliskiem startiem ieraksta Latvijas vārdu olimpiskajā vēsturē... 1932. gada olimpiādē Losandželosā Jānis Daliņš izcīna Latvijai pirmo medaļu — sudrabu 50 km soļošanā. Pēc četriem gadiem XI olimpiskajās spēlēs Berlīnē Latvijas sportistu pūrā vēl divas medaļas — Edvīnam Bietagam sudraba medaļa grieķu-romiešu cīņā un Adalbertam Bubenko bronzas medaļa 50 km soļošanā.
1939. gada vasarā Olimpiskajā kongresā Londonā J. Dikmanis ar SOK prezidentu Bajē-Latūru pārrunāja iespēju 1942. gadā Rīgā sarīkot Olimpisko kongresu. Ideja principā tika akceptēta, bet diemžēl jau pēc mēneša sākās Otrais pasaules karš, kurš uz sešiem gadiem apturēja gandrīz visas starptautiskās sporta aktivitātes.
Pēc kara sākās zināma rosība trimdas sporta dzīvē. Vācijā, kur bija apmetusies lielākā daļa bēgļu, organizējās sporta dzīve. Radās jautājums par mūsu sportistu piedalīšanos olimpiskajās spēlēs Londonā 1948. gadā. Tās bija pirmās spēles pēc 1936. gada olimpiādes Berlīnē. Atbilstoši SOK noteikumiem spēlēs varēja piedalīties tikai to valstu sportisti, kurus pārstāvēja nacionālās olimpiskās komitejas. J. Dikmanis savos memuāros grāmatā „60 sporta gadi” stāsta par to, ka „Latviešu sporta un fiziskās audzināšanas padomes sanāksmē aprīlī 1947. gadā Getingenē uz ātru roku nodibināja Latviešu olimpisko komiteju emigrācijā. Par trimdas olimpiskās komitejas nodibināšanu un mūsu vēlēšanos piedalīties olimpiskajās spēlēs Londonā paziņoju Starptautiskās Olimpiskās komitejas toreizējam prezidentam Zigfrīdam Edstrēmam. Uz to saņēmu no viņa atbildi, ka SOK nevar šādu trimdas olimpisko komiteju atzīt, jo nacionālajai olimpiskajai komitejai jāatrodas savas valsts etnogrāfiskajās robežās. Uz otru manu rakstu, ka esmu nodomājis piedalīties Stokholmā Olimpiskajā kongresā, kas bija paredzēts 1947. gada jūnijā, saņēmu atbildi, ka SOK nevar mani aicināt uz kongresu aiz tā iemesla, ka Latviju, kas ietilpināta Padomju Savienības teritorijā, turpmāk pārstāvēs PSRS delegāti. Raksta beigās Edstrēms piezīmēja, ka dots rīkojums SOK ģenerālsekretāram Lozannā man piesūtīt oficiālos komitejas biļetenus, kas iznāk ik 3 mēnešos”.
1951. gadā pēc ungāru sporta darbinieku ierosinājuma Ņujorkā 10 PSRS ietekmes zonā nonākušo Austrumeiropas valstu sporta darbinieki nodibināja Brīvo Austrumeiropas sportistu savienību, un J. Dikmanis tika ievēlēts par tās vicepriekšsēdētāju. Apvienība izstrādāja un SOK izskatīšanai iesniedza memorandu, prasot izbeigt sportistu diskrimināciju. Tomēr SOK varasvīri jau bija izšķīrušies par PSRS bloka valstu pielaišanu pie olimpiskajām spēlēm un, izteikdami dziļu līdzjūtību bēgļu un trimdinieku sportistiem, paziņoja, ka problēmu nevar atrisināt labvēlīgi. Tā beidzās J. Dikmaņa starptautiskās aktivitātes.
1952. gada 15. septembra oficiālais SOK biļetens pauda, ka nav iespējams problēmu atrisināt trimdiniekiem labvēlīgi. Lai arī kā sports tika un tiek atdalīts no politikas, tomēr vēsture rādīja ko citu. Politiskās izmaiņas bieži vien atstāja savu zīmogu arī sportā. PSRS ignorēja to, ka Baltijas valstis jau ir SOK locekles.

ZEM CITA KAROGA

1952. gadā PSRS debitēja olimpiskajās spēlēs Helsinkos, kur no 238 padomju sportistiem tikai trīs bija no Latvijas. No 1952. līdz 1988. gadam Latvijas sportisti startēja PSRS komandas sastāvā. Šajā laika periodā dažādos sporta veidos tika izcīnītas 18 zelta, 26 sudraba un 14 bronzas medaļas. Diemžēl startēt olimpiešu rindās daudziem latviešiem tika nepamatoti un negodīgi liegts.
1956. gadā Melburnā šķēpmetēja Inese Jaunzeme kļuva par olimpisko čempioni. Divās olimpiskajās spēlēs zelta medaļas izcīnīja Uļjana Semjonova (basketbols, Monreālā 1976. gadā un Maskavā 1980. gadā) un Ivans Bugajenkovs (volejbols, Tokijā 1964. gadā un Mehiko 1968. gadā). Par triju olimpisko spēļu laureātu ar pilnu medaļu komplektu kļuva leģendārais Latvijas šķēpmetējs Jānis Lūsis (bronza — Tokijā 1964. gadā; zelts — Mehiko 1968. gadā; sudrabs — Minhenē 1972. gadā). Ziemas olimpiskajās spēlēs kamaniņu braucēja Vera Zozuļa izcīnīja olimpisko zeltu Leikplesidā 1980. gadā.

ATMODA. ATJAUNOŠANA. ATZĪŠANA

1988. gada 17. septembrī Seulā tika atklātas XXIV olimpiskās spēles. Tajā pašā dienā Latvijas laikrakstos tika publicēts „Aicinājums”, kas saviļņoja nemierīgos prātus Latvijā. Jau pēc mēneša 21. oktobrī sanāca pirmā LOK atjaunošanas darba grupa, bet dažas dienas vēlāk 25. oktobrī tika pieņemts vēsturiskais lēmums 19. novembrī sasaukt LOK atjaunošanas republikānisko fizkultūras un sporta aktīva konferenci.
1988. gada 19. novembrī sporta namā „Daugava” sanāca 483 delegāti no visām Latvijas sporta organizācijām (skatītāju skaits pārsniedza 1000 interesentu un viesu) un plašā kopsapulcē pasludināja LOK darbību par atjaunotu. Aizklātā balsošanā ievēlēja Latvijas pagaidu olimpisko komiteju 178 locekļu sastāvā. Par LOK prezidentu tika ievēlēts kustības iniciators, pasaules eksčempions airēšanā Vilnis Baltiņš.
1988. gadā LOK atsāka darbību kā sabiedriska organizācija. Ikviens Latvijas iedzīvotājs tika aicināts kļūt par olimpisko mērķu aktīvu īstenotāju. Aizvien biežāk Latvijas sportisti piedalījās starptautiskajās sacensībās. LOK aicināja Latvijas, citu Baltijas valstu un pasaules sporta sabiedrību, labas gribas cilvēkus darīt visu iespējamo, lai nepieļautu vardarbību politisku mērķu sasniegšanā.
1988. gada 2. novembrī Latvijas PSR Ārlietu ministrijas Informācijas un preses pārvaldes priekšnieks Dainis Zelmenis Viļņa Baltiņa vārdā uz SOK mītni Lozannā nosūtīja telegrammu ar uzaicinājumu piedalīties plašā Latvijas sporta aktīva plenārsēdē, kurā paredzēts atjaunot LOK, un palīdzēt uzzināt LOK pašreizējo statusu SOK. Kā atbildi 1988. gada 5. decembrī SOK prezidents H. A. Samarančs, atbildot uz D. Zelmeņa lūgumu, ieteica V. Baltiņam rūpīgi iepazīties ar Olimpisko hartu un LOK atjaunošanas jautājumā labāk saistīties ar PSRS Olimpisko komiteju.
Laika posms no 1988. līdz 1991. gadam noritēja politiskās cīņās un bija ļoti smags ne tikai LOK, bet arī kaimiņiem — Lietuvai un Igaunijai. 1989. gada 13. maijā Rīgā tika sarīkota pirmā Olimpiskā diena. Olimpisko uguni Rīgas „Daugavas” stadionā iededza olimpiskais čempions Jānis Ķipurs. Pie Brīvības pieminekļa Rīgas centrā aktiera H. Liepiņa teiktajā ar radio translācijas palīdzību ieklausījās visu piecu kontinentu latvieši. Apvienojot visu triju Baltijas valstu olimpiešu centienus, 1989. gada 11. oktobrī Viļņā tika parakstīts līgums par Baltijas valstu olimpisko komiteju asociācijas izveidošanu, aicinot pievienoties arī citu Baltijas jūras reģiona zemju olimpiskās komitejas.
1990. gada 15. februārī SOK mītnē Lozannā notika pirmā organizētā SOK un Baltijas republiku tikšanās ar SOK ģenerāldirektoru. Latviju pārstāvēja Vilnis Baltiņš, Daina Šveica un Ansis Reinhards. Šī paša gada 30. augustā Lozannā risinājās pirmā Baltijas nacionālo olimpisko komiteju pārstāvju tikšanās ar SOK prezidentu H. A. Samaranču. Pēc šīs tikšanās SOK izpildkomiteja 1990. gada 16. septembrī pieņēma lēmumu izveidot Baltijas valstu olimpiskās kustības informācijas komisiju.
1991. gada augustā Latvijas Republika atgriezās pasaules valstu saimē. Tūlīt pēc tam 1991. gada 18. septembrī SOK sesijā Berlīnē nolēma atjaunot LOK tiesības olimpiskajā saimē.

Berlīnes dokumentu sagatavošanā un parakstīšanā tika ņemts vērā un likts akcents uz to, ka:

● Latvijas sportisti kā neatkarīgas valsts pārstāvji piedalījušies olimpiskajās spēlēs 1924., 1928., 1932. un 1936. gadā;
● SOK atzinusi LOK, kas dibināta 1922. gadā; no 1926. līdz 1947. gadam J. Dikmaņa kungs bija SOK pārstāvis Latvijā;
● Latvija regulāri piedalījās olimpiskajā kustībā līdz 1940. gadam, kad Latviju anektēja PSRS;
● Latvija nevarēja pēc kara pildīt savu uzdevumu atbilstoši Olimpiskajai hartai;
● nebija neviena dokumenta, kas apliecinātu, ka SOK jebkad būtu pārstājusi atzīt LOK;
● Latvija ir suverēna un neatkarīga valsts.
Līdz ar Latviju olimpiskajā saimē atgriezās arī Lietuva un Igaunija. Visas trīs Baltijas valstis saņēma uzaicinājumus piedalīties 1992. gada ziemas olimpiskajās spēlēs Albērvillā un 1992. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Barselonā. Ilgi gaidītais brīdis bija pienācis. Latvija atgriezās olimpiskajā saimē. Ļoti īsā laikā tika sagatavots komandas starts. Pirmajā olimpisko spēļu gadā pēc ilgiem nebrīves gadiem Latvijas sportisti izcīnīja tikpat medaļu, cik pirmajā neatkarības periodā — divas sudraba medaļas (I. Klementjevs un A. Kuzmins) un vienu bronzas medaļu (D. Ozols).
Drīz pēc tam Latvijas komandas starts ziemas olimpiskajās spēlēs Lillehammerē (1994.), Nagano (1998.), Soltleiksitijā (2002.), Turīnā (2006.) un Vankūverā (2010.) un vasaras olimpiskajās spēlēs Atlantā (1996.), Sidnejā (2000.), Atēnās (2004.) un Pekinā (2008.).
Aija ERTA