twitter facebook instagram

Ģenerālis Pīlādzis

19.Dec.2016 - Ieva Runge

Numurs: 
321
Ģenerālis Pīlādzis

Vai jūs varat iedomāties mototrasi savas mājas pagalmā? Runa nav par putekļainu karjeru, bet gan par veselu kompleksu. Sporta un atpūtas parks Pīlādžu mototrase ir gluži kā motosporta Disnejlenda tepat Stelpē, 60 kilometru no Rīgas, ko Ēriks Pīlādzis un viņa ģimene lolo kopš 2003. gada.

Pirms diviem gadiem šajā sporta kompleksā notika pirmais pasaules čempionāta posms motokrosā blakusvāģiem. Vēl dažus gadus iepriekš kompleksā norisinājās brīvdabas mūzikas festivāls Pīlādzis, bet 2017. gadā gaidāms viens no pieciem Eiropas čempionāta posmiem motokrosā sievietēm, kurā startēs arī Ērika meita Inga.

Varbūt pārsteidzoši, bet Stelpē notiek sacensības, kuras slavē motosportisti no visas pasaules. Pēdējais laiks iepazīties ar trases saimnieku Ēriku Pīlādzi.

— Jums tāds pamatīgs rokasspiediens — kā krosistam.

— (Iesmejas.)Tev taisnība. Kādreiz braucu motokrosā. Kad mācījos Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā, sapņoju kļūt par motokrosistu. Diemžēl, lai tiktu pie motocikla kādā motoklubā, iesākumā vajadzēja slaucīt kluba telpas un tīrīt citiem motociklus. Man tam nebija laika, tāpēc pats nopelnīju naudu mocim, strādājot kolhozā Stelpe par kombainieri. 1977. gada rudenī sāku studijas Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātē. Par vasarā nopelnītajiem 700 rubļiem no drauga Dzintara Ezerkalna nopirku krosa moci ČZ 500. Tā es sāku braukt klubā Lielupe, kurā mēs ar Viesturu Kaktabulu bijām pirmie šobrīd zināmā Alfrēda Zamocka audzēkņi.

— Par Fredi esmu dzirdējis daudz, bet 700 rubļu, tā taču bija milzīga nauda!

— Par 800 rubļiem varēja nopirkt jaunu Jawa motociklu, bet es nopirku lietotu ČZ krosa moci. Turklāt Jawa man jau bija.

— Teicāt, ka esat vadījis Jelgavas rajona kolhoza Nākotne motoklubu.

— Tā sanāca. Nākotne bija viens no bagātākajiem kolhoziem Latvijā un aktīvi atbalstīja sportu. Kolhozam bija rallija komanda, motoklubs, velokomanda un vēl visādas aktivitātes. Man kā studentam par 100 rubļiem mēnesī piedāvāja vadīt motoklubu. Es, protams, piekritu, jo studentam tā bija forša nauda. Tolaik gan vairāk organizēju, nekā braucu pats. Turklāt man vienmēr ir paticis organizēt. Esmu lauva pēc horoskopa, līderis. Man ir tāda dzīves nepieciešamība — pazīmēties. (Iesmejas.)

— Jūs šo īpašību pats apzināties?

— Domāju, tas ir viens no galvenajiem stimuliem, kas man dod enerģiju. Viens veids, kā uzņemt spēku, ir maize, gaļa un desa. Bet otrs — pozitīvisms, labās emocijas no cilvēkiem.

— Atgriezīsimies vēlreiz Nākotnē...

— Pēc ceturtā kursa akadēmijā kluba vadīšanai metu mieru. Arī motokross vairs nesaistīja. Ambīcijas man bija ne pa jokam — vēlējos kļūt par kolhoza priekšsēdētāju.Savā dzimtajā kolhozā 23 gadu vecumā sāku strādāt par galveno inženieri. Manā pakļautībā bija vairāk nekā 200 strādājošo. Starp citu, Stelpes priekšsēdētājs Jānis Kaulakāns man deva padomu. Viņš teica: Tu izdzīvosi trīs etapus. Pirmajā tev ļoti patiks tavs darbs, otrajā tev darbs noriebsies tā, ka nevarēsi izturēt, bet trešajā tu vai nu pieradīsi, vai rakstīsi atlūgumu.”

Tā arīnotika. Pagāja nepilni trīs gadi, un es uzrakstīju atlūgumu, turklāt sastrīdējos ar priekšsēdētāju. Lai gan viņam bija pilnīga taisnība.

— Jūs tiešām aizgājāt?

— Nē, es neaizgāju. Lai gan jauns darbs un dzīvoklis bija atrasts un aizrunāts, nometu pa bremzēm, sāku domāt — kas man citur būs labāk?

— Ja sāktu visu no sākuma, atkal būtu jāiziet šis trīs gadu cikls!

— Taisnība. Tāpēc atgriezos un pieradu. Un tad dzīve sākās pa īstam, darbā mani novērtēja, manī ieklausījās, manas idejas pieņēma un atbalstīja. Kaulakānam esmu tiešām pateicīgs. Viņš man uzticējās un ļāva vaļu strādāt. “Nevis darīt, bet izdarīt,” lūk, tas man vienmēr bijis svarīgi.

— Bet kā jūs atgriezāties pie motokrosa?

— Mani kaimiņzēni, brāļi Otomārs un Gastons Skrejas, deviņdesmito gadu beigās sāka braukt ar blakusvāģi Ural un guva labus rezultātus. To redzot, man, protams, āķis bija lūpā. 2000. gadā nopirku jaunu Kawasaki 250 krosa moci. Laukums pie mājām, kur iepriekš atradās zemeņu lauks (aptuveni 4 hektāri), bija brīvs. Piemērota vieta trasītei. Iesākumā ar moci iebraucu sliedes, pēc tam ar buldozeru sastūmu kalnu. Starp citu, 1984. gadā ar sievu uzsākām zemeņu biznesu un pelnījām labu naudu. Astoņdesmito gadu beigās mana sieva Lilita kļuva par Breša zemnieci. Kad Padomju Savienības iekārta juka un bruka, valdība interesentiem piedāvāja iespēju nodarboties ar zemkopību. Tie, kas gribēja, drīkstēja atsevišķi no kolhoza apsaimniekot zemi.

— Cik tev tobrīd bija gadu?

— Māju sāku būvēt 28 gadu vecumā. Kā jau teicu, man vienmēr ir bijušas ambīcijas. Es arī tagad gribu darīt lielas lietas. Dzīves gaitā esmu nonācis pie secinājuma, ka plika nauda laimi nenes. Tā, protams, ir svarīga, bet tikai kā rīcības līdzeklis. Radīšanas process, lūk, tas ir interesantākais. Tas pilnveido. Tu domā, mācies un risini. 1993. gadā sievas klasesbiedrene piedāvāja atpirkt nelielu gaļas veikalu Vecumniekos. Mēs brīdi padomājām un piekritām. Tā sākās Pīlādžu tirdzniecības bizness. Ar sievu jau kopš pirmā iepazīšanās brīža esam bijuši superīga komanda mērķu izvirzīšanā un piepildīšanā. Viens otru esam papildinājuši, iedvesmojuši un kopā pārdzīvojuši grūtības.

— Ar gaļu varējāt nopelnīt?

— Mēs netirgojām gaļu, bet gājām plašāk. Desa, maize, konservi, dzērieni, rotaļlietas utt. Kā jau mazās bodītēs pieņemts. Tirdzniecība pastāvēs mūžīgi. Tas, vai izdzīvosim nopelnot vai izputēsim, būs atkarīgs no pašiem un apstākļiem, ko nevaram ietekmēt. Vai esi konkurētspējīgs? Šeit ieslēdzas sports. Tev jābūt labākajam, stiprākajam ar labāko piedāvājumu.

— Tad man ir jautājums — kāpēc neesat politikā?

— Godīgi sakot, diezgan daudz zinu par politiku. Man ir plašs paziņu loks šajās aprindās. Deviņdesmito gadu sākumā bija visas iespējas uzsākt darbu lielajā politikā. Biju zemnieku saeimā, un atlika pateikt, lai viss notiktu. Tā vai citādi politikā biju. Brīvprātīgi piespiedu kārtā četrus gadus — no 2007. gada — vadīju Latvijas Motosporta federācijas motokrosa komisiju. Tas notika laikā, kad federācijā viss juka un bruka un komisijas locekļi pēc Salvja Freimaņa aiziešanas pierunāja mani vadīt komisiju. Teicu, ka palikšu amatā līdz ziemai (teicu to vasarā), un viss —ne dienu vairāk. Bet pa druskai nolasījās cilvēki — komanda, kas palīdzēja, un tīri cilvēcīgi nespēju viņus pamest. Turpmākos četrus gadus mēs kārtīgi nokapājām. Uztaisījām lielāko nacionālo čempionātu motokrosā Austrumeiropā, pie mums sāka braukt ārzemnieki. Latvijas čempionātā motokrosā piedalījās aptuveni 340 dalībnieku, no kuriem 80 sportisti bija ārzemnieki.

— Mēs nedaudz novirzījāmies. Kā notika atgriešanās motokrosā?

— Kad nopirku motociklu, sapratu, ka vairs neko nesaprotu. Braukt ar Kawasaki ne tuvu nebija tā, kā braukt ar veco ČZ. Uz manu piemājas trasi brauca trenēties sportisti. Kaimiņi, protams, par putekļiem un troksni nepriecājās. Pat rakstīja sūdzības vietējai avīzei un pagasta padomei.

— Cik tad tuvu jums tie kaimiņi?

— Pavisam tuvu. Turpat blakus vien ir. Mūsu māja ir teju pagasta centrā. Pie manis brauca trenēties sportisti no Rīgas un apkārtējiem rajoniem. Un tad Rolands Štenenbergs, motobraucēja Andra Štenenberga tēvs, no Bārbeles pagasta, izbijis motokrosists, piedāvāja noorganizēt motokrosu. Rolands sarūpēja kausus, bet man atlika izdarīt pārējo. Jāsaka — man palaimējās, jo uz treniņiem Stelpē ar saviem audzēkņiem brauca Bieriņu motokluba vadītājs Aivars Ābols, kurš tolaik bija LaMSF Motokrosa komisijas komisārs. Aivars mani ieveda motokrosa pasaulē. Iepazinos ar LaMSF ģenerālsekretāri Ņinu Birjukovu, kura mums nesavtīgi palīdzēja un mūs atbalstīja. Un tā 2003. gada 7. augustā stiprā lietū, dubļu vannā un aukstumā notika pirmais motokross Pīlādžu mototrasē.

— Zinu, ka Ābols projektē trases. Vai Stelpes trase arī ir viņa veidojums?

— Trasi projektēju pats, lai gan daudz konsultējos ar Ābolu un ne tikai. Padomu un viedokli esmu prasījis daudziem un turpinu to darīt arī šodien. Un, interesanti, ka trases konfigurācija ir palikusi tāda kā sākotnēji, mainījies vienīgi trases virziens. Kad man radās doma organizēt Eiropas čempionātu, uzrakstīju iesniegumu LaMSF un Ņina Birjukova palīdzēja šo jautājumu risināt tālāk. 2010. gadā uz Latvijas čempionāta posmu Stelpē atbrauca UEM federācijas pārstāvis polis Marians Zupa. Sacensību laikā viņš inspicēja trasi un infrastruktūru. Pēc sacīkstēm Zupa uzskaitīja visas nepilnības (Ēriks uz rokas pirkstiem skaita) un piebilda: „Kad tas viss būs, varētu domāt par Eiropas līmeņa sacensībām.”Tajā brīdī sapratu, ka neesmu tam gatavs. Man bija nepieciešams laiks, lai visu sakārtotu, un iepauzēju uz trijiem gadiem.

— Tomēr motivācijas šos jautājumus sakārtot netrūka?

— Mani iedvesmoja Ķegums. Tas bija mērķis, kas jāsasniedz. Es vienmēr esmu gribējis panākt, apdzīt un atstāt konkurentu līkumā. Tas ir pozitīvi, jo konkurence ir labākais dzinējspēks.

— Bet punktus izpildījāt?

— Protams. Trīs gadu laikā, pieteicos Leader projektiem, visas nepilnības novērsu. Liela problēma bija trases laistīšanas sistēma. Pirmajos gados man paveicās, vietējie ugunsdzēsēji laistīja, līdz kādā brīdi pateica: “Zini, Ērik, nākamgad mēs vairs nelaistīsim. Tas čakars ir pārāk liels.” Bet, kā jau teicu, esmu inženieris, izstrādāju laistīšanas konceptu un uztaisīju laistīšanas sistēmu pa posmiem. Ap trasi savilku laistīšanas sistēmas kontūru, pie tramplīniem izliku hidrantus, kuriem varēju pieslēgties ar šļūtenēm un vajadzīgos posmus nolaistīt. Kad parādījās iespēja tikt pie Eiropas naudas, es to izmantoju. Vienmēr viss ir atkarīgs no tevis paša — vai tu esi gatavs pieliekties un naudu pacelt vai arī gaidi ar domu, ka pienāks labāki laiki. Par projekta naudu nopirku kārtīgu sūkni un pilnveidoju jau esošo laistīšanas sistēmu. Tagad ar pulti, nospiežot attiecīgo pogu, var aplaistīt visu trasi pa sektoriem ļoti īsā laikā. Tāpat par projektu naudu uzbūvēju motociklu mazgātavu. Tādas moikas, kāda ir Stelpē, nav nekur. Šikāku par manējo, esmu redzējis tikai Bulgārijā. Tur viss ir marmorā. Tādas ekstras gan man nav. (Smejas.)

— Sakiet, viss, ko esat sasniedzis, ir nācis viegli?

— Kā jau teicu, esmu lauva, esmu spējīgs strādāt ilgtermiņā, neskatoties uz panākumu trūkumu un grūtībām. Lai sasniegtu vēlamo, varu strādāt pat piecpadsmit gadu un vairāk. Galvenais ir redzēt mērķi un gaismu tuneļa galā, un pa ceļam neraustīties un neizputēt. Bet attiecībā uz Pīlādžu atpūtas parku, ja tas neatrastos manas mājas pagalmā, tad jau sen būtu metis mieru. Visas aktivitātes pat šobrīd ir ar mīnusa zīmi. Es runāju par finansiālo pusi. Visu šo gadu laikā ne reizi neesmu saņēmis atbalstu no valsts, neskatoties uz pasaules un Eiropas čempionātiem, ko organizēju.

Finansējumu regulāri saņem Ķegums. Līdz ar to Ķegumu vienmēr esmu uztvēris kā konkurentu, kurš jāapdzen.

— Vai tas ir izdevies?

— Ir gan. Mūsu filosofija ir pilnīgi citādāka nekā normāli domājošajiem.

— Kāda ir šī filosofija?

— Kas ir trase? Ja mēs skatāmies šaurākā mērogā, trase var būt jebkur — mežā, pļavā —, tā ir vieta, kur sacensties sportistiem. Bet, ja veramies plašāk, —trase ir kopums, tā ir teritorija, infrastruktūra. Būtībā pati trase ir štrunts. Svarīga ir apkārtējā vide. Ne velti ir Sporta un atpūtas parks Pīlādžu mototrase. Tas nav karjers ar putekļu jūru vai purvs ar neizbrienamiem dubļiem un vieta bez kārtīgām labierīcībām. Mūsu gadījumā mototrase ir dabas un ainavas daļa. Būtībā pati mototrase ir kā puķu dobe vai koks, kas ainavu papildina. Tas nav kā izsists priekšējais zobs, kas bojā skatu. Žēl, ka nav tādas nominācijas — labāk organizētais pasākums, jo šajā un iepriekšējā gadā Pīlādžu motototrasē ir bijuši labākie pasaules čempionāta posmi blakusvāģiem.

— Ak tā? Un kā jūs to zināt?

— To es secinu no sportistu un FIM darbinieku atsauksmēm. Lai gan FIM pārstāvji ir parakstījuši līgumu, ka viņi šādus izteikumus nedrīkst sniegt.

— Viņi nedrīkst komplimentēt?

— To viņi drīkst, bet viņi nedrīkst vērtēt oficiāli.

— Jūsu teikto apstiprina arī man zināmie motosportisti.

— Man ir ideju jūra, kā kompleksu vēl pilnveidot. Redzi, bieži vien ne tikai nauda ir galvenā panākumu atslēga. Tev jāsaprot, ko un kā darīt. Viss notiek pakāpeniski. Step by step. (Soli pa solim.) Tu redzi problēmas un redzi risinājumus. Kad organizēju pirmo Eiropas čempionāta posmu, domāju, ārprāts, cik tas viss grūti! Turpretī nākamajā gadā, rīkojot šīs pašas sacensības, visas grūtības jau pazinu. Kad organizēju pirmo pasaules čempionāta posmu blakusvāģiem, atkal sastapos ar milzu grūtībām. It kā pieredze ir, bet virziens cits.

— Nākamajā gadā pasaules čempionāta posmi blakusvāģiem notiks gan Ķegumā, gan pie jums — Stelpē.

— Jā, tieši tā. Tu šogad biji Stelpē?

— Nē.

— Tad pastāstīšu par aktivitāti, kuru aizsākām. Es ņēmu līdzdalību igauņa Tenu Parsa kluba Sidecar Kings organizētajā Baltijas kausa retro motokrosa projektā. Organizēju vienu no kausa posmiem. Lai gan Parss nekad nav braucis krosā, viņš kā tēvs satur hobija blakusvāģu saimi ne tikai Igaunijā, bet arī Latvijā, Lietuvā, Krievijā un Baltkrievijā. Viņam ir labi kontakti Somijā un citviet pasaulē. Šo sacensību ietvaros trasē palaidām zāles pļāvējus.

— Traktoriņus?

— Jā! Tā ir specifiska, bet ļoti interesanta lieta. Nākamgad komplektā ar retro motokrosu pavisam noteikti jūnija sākumā trasē būs arī zāles pļāvēji. Tāpēc, ja kādam ir interese, vēlme piedalīties vai attīstīt šo nozari, meklējiet mani.

— Pasaulē šīs sacensības ir populāras?

— Protams. Tās ir ļoti populāras, piemēram, Anglijā, Dānijā, Somijā un citur pasaulē.

— Sacensību ietvaros ir arī jāpļauj zāle?

— Nē. Viņiem ir atsevišķs nolikums, kā drīkst tūnēt tehniku. Šogad sacensībās piedalījās astoņi traktoriņi.

— Teicāt, ka pasākumu organizēšana ir ļoti smags darbs, bet kurš ir tas gandarījuma brīdis?

— Pirmais gandarījuma brīdis nāk tad, kad sacensības ir aiz muguras, kad var atlaist sasprindzinājumu un pārrunāt notikušo. Pasākuma karstumā nav vaļas ieslīgt pašapmierinātībā, jo organizēšana prasa apjomīgu koncentrēšanos un mežonīgu darbu. Vienīgais brīdis ir vakars un nakts pirms sacensībām, kad varam izbaudīt pasākumu. Man tas ir skaistākais un baudāmākais brīdis. Tā dēļ vien ir vērts strādāt veselu gadu.

Kopums un atmosfēra. Tas ir super. Nekas nav labāks par to. Protams, gadās arī pa kādai skabargai. Šogad pēc Eiropas čempionāta kvadriciklu klasē par to parūpējās franču izlases braucēju mehāniķi. Naktī uz pirmdienu mēģināja nozagt dīķa strūklaku, kas jau otro gadu priecēja parka apmeklētājus. Franči bija pārgriezuši kabeļus un aplauzuši lampas, pat pievilkuši strūklaku pie krasta, bet tā izrādījās par smagu, lai izceltu krastā pavisam. Sašutums un nervu spriedze bija liela, kamēr atradu vainīgos.

— Kāpēc frančiem savajadzējās jūsu strūklaku?

— Tā ir ļoti skaista. Īpaši naktī, kad izgaismota, tā izskatās pasakaini. Visādā ziņā nopietna ierīce. Ūdens strūklas augstums ir 16 metri. Kad saucu viņus pie atbildības, franči atzina, ka ir muļķi.

— Ērik, kādi ir jūsu nākotnes plāni?

— Kāds FIM darbinieks man jautāja: “Ko tālāk? Organizēsi MX1?”Mans mērķis ir padarīt šo projektu par ekonomiski dzīvotspējīgu. Tas ir pats galvenais. Sports, atpūta un mūzika būs tie trīs stūrakmeņi, kas līdzēs šo ieceri sasniegt. Deviņdesmitajos gados, kāds vīrs no Amerikas Miera korpusa man teica tā: “Tu paskaties uz savu biznesu no malas un padomā, kā tu viņu mīli. Ar sirdi vai ar prātu? Ja ar prātu, tad viss ir kārtībā. Ja ar sirdi un prātu, tad tas ir ideāli. Bet, ja ar sirdi, tad labāk biznesu pārdod.” Tas jāliek aiz auss daudziem.

— Atcerieties to brīdi, ko rādīja arī televīzijā, no pirmā pasaules čempionāta posma blakusvāģiem Stelpē, kad jūsu acīs mirdzēja asaras?

— Jā, saviļņojums bija. (Mirkli domā.) Nu jā, jā. Tā tas bija. Zināmā mērā tas bija prieks par visu, kas izdarīts, un vienlaikus nožēla par valsti, kura man nav palīdzējusi. Daudzu cilvēku princips ir tāds: “Iedodiet man miljonu, un tad es jums parādīšu.”Mans princips ir citādāks: “Es parādīšu, bet gaidu, ka man arī palīdzēs.” Es tomēr radu lielu pienesumu arī valstij. Un tas ir tikai normāli, ka vēlos, lai mani novērtē un piepalīdz. Galu galā gribu lepoties ar savu valsti.

— Man ir vēl viens jautājums. Jums patīk dzīvot?

— (Iesmejas.) Dzīve ir jāpadara interesanta. Ja tu neko nedari, ja tev nav ambīciju, tad nav nekā. Vīrietim ir jādzīvo ar ambīcijām, tev ir jāgrib, jāgrib, jāgrib!

Tu nospraud lielos mērķus, izzini tos, izglītojies, ievāc informāciju, sameklē līdzekļus to sasniegšanai, nospraud mazākus mērķus un sāc tos īstenot. Tev veicas, tu kļūdies, gūsti pieredzi un gandarījumu, ciet sakāvi, saņemies, celies, izlabo kļūdas un tiecies pēc rezultāta. Vieni mērķi sasniegti, meklē nākamos.

— Un kāds ir vīrietis bez ambīcijām?

— Vīrietis bez ambīcijām ir nekāds. Kas tas par zaldātu, kurš negrib kļūt par ģenerāli? (Pasmaida.)

 

Ēriks PĪLĀDZIS

Pasaules un Latvijas  motokrosa čempionātu posmu organizētājs

Dzimis: 1958. gada 27. jūlijā Stelpē

Izglītība: Stelpes astoņgadīgā skola, Priekuļu Lauksaimniecības tehnikums, Latvijas Lauksaimniecības akadēmija (inženieris mehāniķis)

Darba gaitas:  no 1976. g. traktorists, remontatslēdznieks; no 1980. g. mehāniķis; no 1982. g. kolhoza Stelpe galvenais inženieris; no 1990. g. z/s Pīlādži; no 1993. g. SIA Pīladzis valdes loceklis; no 2005. g. sporta kluba Pīlādzis valdes loceklis; no 2007. g. Latvijas Tirgotāju savienības valdes loceklis

Ģimenes stāvoklis: precējies, sieva — Lilita Pīlādze, meita — Inga Pīlādze

Vaļasprieki: motosports, dizains, māksla, psiholoģija

Autori: Ralfs Dravnieks