Ģēnijs kopš tīņa vecuma

Regbistu rindas kuplina no dažādiem sporta veidiem nākuši stipri vīri. Rīgas rajona komanda STATS jau agrāk sastāvu papildināja ar spēcīgiem un titulētiem bobslejistiem - Voldemāru Bataragu, Mārci Rulli, Inesi Zaporožecu. Kopš 1999. gada Ulda Bautra trenētajā komandā spēlē arī Andrejs Aleksandrovs, kurš kapteiņa pienākumus pamīšus dala ar Vilmāru Sokolovu. Nešauboties var teikt, ka Aleksandrovs ir pirmais un vienīgais alpīnists pasaulē, kurš par savu turpmāko sporta veidu izvēlējies regbiju, kurā var nonākt pa dažādiem ceļiem, bet projām aiziet nav iespējams.

Medaļu un titulu vitrīna
Regbijā Andrejs tuvojas pilnbrieda vecumam. Viņam teju teju būs 29 gadi. Kopā ar Ulda Bautra komandu (tai bijuši dažādi nosaukumi) Aleksandrovs Latvijas čempionātos izcīnījis septiņas zelta un trīs sudraba medaļas klasiskajā regbijā, septiņas zelta un vienu bronzas godalgu regbija septiņniekā. Latvijas izlasē kopš 1999. gada, par augsto meistarību ik gadu ievēlēts arī valsts simboliskajā izlasē, allaž esot arī rezultatīvāko regbistu ranga saraksta augšgalā. Pašmāju nopelnu Latvijā vairāk tikai Vilmāram Sokolovam, kurškrietni vecāks. Iespējams, arī Mārim Šmitam, kuram sportiskā biogrāfija daudz garāka.   Neaizmirsīsim arī Latvijas un Baltijas kausa izcīņā iegūto, pirmo dižo panākumu Eiropas reģionālā kausa izcīņā, kur Rīgas rajons (komanda STATS) aizcīnījās līdz pusfinālam, piekāpjoties vienai no franču labākajām regbija provincēm un iegūstot bronzas medaļas Arī Andrejs palīdzēja kaldināt šo panākumu, kas ir viens no izcilākajiem mūsu valsts ovālās bumbas spēles vēsturē.

No Juglas līdz Jaltas padebešiem un mājās

Kas to zina, kā būtu iegrozījusies Andreja karjera sportā, ja viņš nebūtu zaudējis tēvu jau 12 gadu vecumā (autoavārija). Puika spēlēja futbolu kopš astoņu gadu vecuma un bija viens no labākajiem bumbas dzenātājiem skolā, skrēja no Juglas līdz Daugavas stadionam uz treniņiem un atpakaļ.

„Pamatskolas pirmajās klasēs saslimu un sportošanu vajadzēja pamest," atceras Andrejs. „Mācoties Rīgas 64. vidusskolā, mani ievilināja jauno alpīnistu pulciņā. Juglā, Murjāņu, ielā bija izveidota speciāla siena kāpelēšanai. Iepatikās, jo man viss labi izdevās. Drīz tika komplektēta komanda braucienam uz skolēnu sacensībām Krimā. Paņēma arī mani. Jaltā apskatīju lielos kalnus, tad instruktori atsēja virvi kalna vienā pusē, pārcēla to pāri spicei un palaida vaļā. Jo augstāk līdu pa virvi, jo dīvaināka bija sajūta, īpaši tad, kad blakus sāka peldēt mākonīši. Nenobijos, tomēr, atgriežoties mājās, turpināju spārdīt futbolbumbu. Un sagaidīju liktenīgo brīdi. Skolā ieradās treneris Lapiņš, lai meklētu regbistus kluba Miesnieki jauniešu komandai Mildars. Tā lieta pamazām iepatikās. No mūsu skolas regbija karjeru sākuši arī vēlākie Latvijas izlases balsti Kristaps Andersons un Vilmārs Sokolovs, ar kuriem joprojām spēlēju kopā. Karjera bija diezgan strauja. Mani ieraudzīja treneris Uldis Bautris, iekļāva jau augstākas klases jauniešu komandā Guta, un kopš 1999. gada esmu RK Miesnieki galvenajā komandā."

Kā  nokļuvi pie iesaukas Ģēnijs? „Tā vēl nav saistībā ar regbiju, lai gan ovālo bumbu jau spēlēju. Kopā ar kolēģiem aizgājām uz kārtējo ziemas treniņu sporta zālē un sākām mētāt basketbola bumbu. Man visi tālmetieni fantastiski precīzi lidoja  grozā, un kāds no komandas biedriem piepeši iesaucās:  viņš ir Ģēnijs. Tā bija mana ideālā diena basketbolā. Turpmāk tādas vairs nebija, bet iesauka palika, un vajadzēja to censties pierādīt arī regbijā."

Ātruma aizvietotāji

Lai gan Andreju Latvijā joprojām uzskata par vienu no talantīgākajiem regbistiem, viņš ne kluba komandā, ne izlasē nav no ātrākajiem skrējējiem, arī gēnu mantojumā no vecākiem daudz nesaņemot. Ja nu vienīgi kustību veiklumu. „Var jau būt, ka tieši kustīguma dēļ regbijam kļuvu lietderīgs, jo skrējējus atrast vieglāk. Ja galva labi strādā, veiklai manevrēšanas spējai laukumā ir divkārša nozīme. Pērn spēlēs ar gruzīnu komandām pierādīju, ka labākā tempā spēju noskriet pusi laukuma, lai gan mans uzdevums komandā ilgu laiku nav mainījies: iespējami precīzāk jāizpilda realizācijas un soda sitieni, respektīvi, standartsituācijas, ar pārdomātiem sitieniem autā iegūtu teritoriju pretinieku laukuma daļā, kas veicinātu uzbrukuma attīstību. Tā ir joma, kurā regbija spēles laikā strādāju. Ja esmu pie veselības un bez traumām, arī standartsituācijās ar precizitāti nav problēmu. Vairākus gadus standartsituācijās esmu bijis labākais vai viens no labākajiem Latvijas čempionātā un kausa izcīņā."

Kas nu tas par regbiju bez kurioziem?

„Spēlējām ar ādažniekiem, mačs tuvojās beigām. Ieguvām tiesības uz soda sitienu. Tiesnesis parasti šādā situācijā vaicā kapteinim: sitīsim uz vārtiem vai izspēlēsim," atceras Andrejs. „Teicu, ka sitīsim. Nebija tālu, arī leņķis pieņemams. Pie stūra karodziņa stāvēja Kristaps Andersons. Atvēzēju kāju un spēru pa bumbu. Tā nogriezās un nokļuva Kristapa rokās. Viņš bez kavējumiem meloni piezemēja pretinieku ieskaites laukumā. Sāncenši skaidroja arbitram, ka piezemējums ieskaitīts negodīgi. Esmu gatavs saderēt, ka tādu situāciju kādreiz atkārtot nez vai izdotos. Lai gan pirms daudziem gadiem Tbilisi līdzīgu piezemējumu pret Latvijas komandu realizējuši gruzīni."

Krītam un ceļamies

Vērīgāk nopētu Ģēnija seju - tikai sīka rēta virs uzacs. Nospriežu, ka regbijs Andreju saudzējis. Izrādās,  ka vienīgā rēta pat nav no regbija. To viņš iemantoja bērnībā, dauzoties ar puikām, ieskrējis kokā. Aizpērn Eiropas kausa izcīņas spēlē ar Austriju lauzis degunu. Tagad nekas neliecina, ka bijis šāds savainojums. „Reiz treniņā muļķības dēļ salauzu pirkstu, taču drīz atkal varēju spēlēt," stāsta Andrejs. „Ja salūst kāds loceklis, zinu, ka mani saremontēs. Nav tik traki, tāpēc Traumatoloģijas institūtu par savām otrajām mājām neuzskatu. Regbiju čīkstuļi nespēlē. Ja kāds saņem sāpīgu dunku sānos un nokrīt,uzreiz ceļas kājās un skrien tālāk. Ja kādam nejauši pārsit galvu, ārsts aiz laukuma brūci sašuj, sportists uzvelk cepurīti un turpina spēlēt."

Dziedātājtauta

Regbijā lielākie dziedātāji ir Vilmārs Sokolovs un Armands Višņevskis. Viņi savu repertuāru laiž vaļā tā dēvētajā trešajā puslaikā. „Tā jau ir sena tradīcija. Solists uzkāpj uz krēsla, nodzied pusi pantiņa, pārējie atkārto, pēc tam otru pusi. Tā turpinās, līdz dziesma beigusies. Es uz krēsla kāpju ļoti reti, jo man ir problēmas ar dziesmu vārdiem. Maskavā, kur notika Eiropas čempionāts septiņniekā, tomēr uzkāpu. Toties valsts himnu spēļu atklāšanā dziedam visi. Tā ir apņemšanās visus spēkus atdot cīņai regbija laukumā," skaidro Ģēnijs.

Bija kauns

„Man ir tikai vidējā izglītība. Gribēju iestāties LSPA, bet nespēju izpildīt fiziskās sagatavotības normas, lai gan jau spēlēju meistarkomandā," kaunīgi atzīst regbists. „ Otrreiz saņemties vairs nespēju. Ar regbiju ģimeni neuzturēsi, tāpēc vajadzēja meklēt darbu. Atradu SIA Viking Motors, kur esmu saimnieciskās daļas vadītājs. Rekonstruējam, tirgojam dažādu marku mašīnu motorus. Ar Opel Astra pa Rīgu un Baltijas valstīm mēnesī nobraucu vairāk nekā tūkstoš kilometru."

Mazais automobilists

Andreja dzīvesbiedre Inga ir Latvijas vieglatlētu izlases vecākā trenera Edvīna Krūma māsa. Aleksandrovu ģimene savu pirmdzimto nosaukuši par Viktoru (uzvarētāju). Vārds izvēlēts par godu Andreja draugam Viktoram Silvonikam, kurš arī ir atzīstamas klases regbists. Puikam jau nopirkta maza regbija melone, taču par visu vairāk viņu interesē mašīnas. Mazulis jau prot iedarbināt jebkuru automašīnu, un, sēžot tētim klēpī, drīkst pagrozīt stūri. Viktora populārākais aicinājums: tēt, brauksim ar auto. To tagad var nosaukt par tēva un dēla lielāko vaļasprieku. „Ar Ingu jau esam izlēmuši, ka ģimene būs kuplāka. Nav svarīgi, Viktoram būs brālītis vai māsiņa. Šis prieka brīdis ilgi vairs nav jāgaida."

Devītā

Līdz regbija sezonas atklāšanai nav daudz atlicis. Andrejam Aleksandrovam tā būs jau devītā STATA sastāvā. Spēļu kalendārs būs ietilpīgs, arī papildslodze Lietuvas atklātajā čempionātā, pēc gada pārtraukuma atjaunots Eiropas reģionālais čempionāts.

Gatis ĶĪSIS