Ģimene spēlē hokeju

Šosezon šie divi
hokeja komandas Pērkons puiši spēlēs
citur. Ivars Punnenovs (dz. 1994. g. 30. maijā) un Toms Andersons (dz. 1993. g.
25. nov.) spēlēs un mācīsies Šveices elitārajā sporta skolā. Kāpēc un kādēļ
puiši, tāpat kā daudzi citi mūsu sportisti, izvēlējušies tādu ceļu?

Saruna ar ārstu Valdi Andersonu, uzņēmēju Arni Punnenovu un viņu dēliem
Tomu un Ivaru.

- Kurā brīdī jums
ienāca prātā, ka jūsu dēlu hokejistu karjera jāturpina Šveicē?

Arnis:

- Mūsu ģimenē hokejs ir atkarība jau vairākās paaudzēs. Vectēvs spēlēja
hokeju, pēc tam astoņdesmitajos gados bija hokeja tiesnesis. Arī mamma spēlēja
hokeju. Pats dzīvoju līdzi Rīgas Dinamo
gaitām. Kur bērnam trenēties - tāda jautājuma nebija. Ivaru uzreiz virzījām
hokeja vārtos, kad viņam tikko palika seši gadi. Dēls neiebilda, un tā lieta
aizgāja.

Atceros, ka treniņos satiku paziņu un nobrīnījos - tavs dēls arī spēlē
hokeju? Viņš atbildēja - aizmirsti, ka dēls spēlē hokeju, ģimene spēlē hokeju,
jo dēla gaitās tika iesaistīti vectēvi, vecāsmātes, sieva.

Valdis:

- Es spēlēju futbolu republikas līmenī komandā Auda pie Jura Docenko, pamatīga futbola fanātiķa, vēlāk pie
dakteriem sāku spēlēt arī hokeju. Uz pirmo treniņu Tomu aizvedu gandrīz
piespiedu kārtā, jo viņš vairāk domāja par futbolu. Pēc pirmā treniņa dēls
paziņoja - es palieku.

-Tev kā dakterim
vislabāk saprotams, ka hokejs pa īstam nebūt nav veselības uzlabotājs, tas
nebiedēja?

- Ko nozīmē pa īstam? Ja runājam par profesionālo hokeju, tad, protams,
bet es dēlam neizvirzu mērķi par katru cenu tikt NHL, spēlēt (un labi spēlēt)
savam priekam. Es jūtu, ka daudzi vecāki bērnus virza hokejā ar domu, ka nu tik
būs profiņi, kas nodrošinās dzīvi sev un vecākiem, bet dzīvē tā nenotiek.
Nezinu īsti, kāda ir statistika, cik pēc jauniešu gadiem aiziet uz lielo hokeju
- viens no simta, pieciem simtiem?

Nezinu, man liekas, ka pie mums ap hokeju valda pārāk lielas kaislības,
kuras nes arī lielus pārdzīvojumus. Būtībā hokejs ir dinamiska, aizraujoša
spēle, kas norūda bērnus fiziski un garīgi, un vecākiem nevajadzētu uzspiest
savas ambīcijas, iedomātos ideālus. Kad operēju sportistus, tādas domas ienāk
prātā gribot negribot. Savukārt būtu grēks atturēt zēnus no lietas, kura viņiem
patīk. Jāievēro mērenība, un uz visu jāskatās saprātīgi.

Arnis:

- Piekrītu. Man bieži jautā: cik tev izmaksā hokejs? Es atbildu, ka tās
lietas, kuras man patīk, es naudā nerēķinu. Piekrītu, ka ne katram mūsdienās ir
iespējas, bet, ja varu, tad daru. Tas man nav nekāds biznesa projekts, bet es
gribētu redzēt Ivaru Latvijas izlasē, tad būtu gandarījums. Mani mierina doma,
ka ieguldītie līdzekļi ļāvuši dēlam nenokļūt bezmērķīgā, dīkā dzīvē, kurā
uzturas tik daudz jauniešu, kuri dažādu iemeslu dēļ sev nav atraduši piemērotu
nodarbošanos.

- Ko domā jaunieši?

Toms:

- Cik sevi atceros, tik arī spēlēju hokeju- sētā ar draugiem. Tikai tad,
kad tētis aizveda uz pirmo treniņu, sapratu, ka būtu vērts trenēties pa īstam.
To arī pateicu trenerim Ģirtam Ūdrim. Uz treniņiem vienmēr esmu gājis ar
prieku.

Ivars:

- Slidot mani iemācīja vecaistēvs. Sāku trenēties kā aizsargs, bet tad
man iepatikās vārtsarga pozīcija un stājos vārtos, ne par ko citu nedomāju.

Tikko biju Somijā uz vārtsargu skolu, kur uzzināju daudzas labas lietas.
Piemēram, treneri man aizrādīja par pozīcijas izvēli, toties paslavēja par
slidošanas prasmi, roku darbību. Piestrādāju pie kļūdām, un ripa arvien biežāk
lidoja virsū, tātad esmu ieņēmis labāku pozīciju.

Toms:

- Es spēlēju kā uzbrucējs, man noteikti jāuzlabo ātrums, fiziskā
sagatavotība un jādara pats galvenais - vairāk jāmet vārtos.

- Nav žēl pamest
savu Pērkonu?

Toms:

- Nedaudz, bet es saprotu, ka Šveicē uzzināšu, iemācīšos daudz ko jaunu,
kaut vai vācu valodu, jo tajā notiks arī mācības. Man jau agrāk piedāvāja braukt
uz Šveici, bet tad vēl baidījos doties prom no mājām.

- Abi jūsu dēli
tagad ir Šveicē, kur turpinās mācīties un spēlēt hokeju. Kā tur var nokļūt?

Valdis:

- Mūsu puikas jau deviņu gadu vecumā kopā ar komandu viesojās Šveicē pie
Harija Vītoliņa (Hari esmu operējis piecas reizes), tā kā nekas svešs tas mums
nav. Šogad vienojāmies, ka mūsu puikas mācīsies un spēlēs Šveices elitārajā nacionālā
sporta skolā (tur savulaik strādāja arī Harijs Vītoliņš), kur viens no sešiem
sporta veidiem ir hokejs. Sākumā puikas aizbrauca uz nedēļu atrādīties, viņiem patika,
un mums nekādas īpašas pārrunas vairs nevajadzēja. Tagad abi ir Šveicē.

- Kāda interese
viņiem audzināt sev konkurentus?

- Tur tā neskatās. Ja saimniecība ir pareizi sakārtota, tad konkurence
tikai veicina izaugsmi. Puiši tur spēlēs tikai jauniešu vecumā. Lai mācītos
tālāk, jāiekļūst kādā no Šveices junioru komandām. Ja ne - brauks mājās,
bet jau ar jaunu pieredzi.

Arnis:

- Šveici izvēlējāmies ne tikai Harija Vītoliņa sakaru (ar tiem, protams,
bija vieglāk) dēļ. Daudz pētījām iespējas spēlēt un mācīties arī citur, bet
citas valstis mūs neapmierināja. Piemēram, Zviedrijā visai slikti izturas pret
ārzemniekiem. Sapratām, ka Šveice ir vispiemērotākā.

- Vai nebūtu
lietderīgāk vēl kādu gadiņu spēlēt Latvijā un tad doties uz ārzemēm?

- Nedomāju, jo tur tomēr treniņu un sacensību slodze stipri atšķiras.
Piemēram, Pērkonā Ivars sezonā
nostāvēja vārtos 12 spēlēs, tur viņi garantē četrdesmit spēles. Tā ir liela
starpība.

Valdis:

- Grūti ko pārmest mūsējiem, jo hokejs Latvijā lielā mērā balstās uz
vecāku pleciem. Daudziem treneriem galvenais ir savākt lielas treniņgrupas, un
tad līdzekļi būs. Lai piesaistītu vecākus, pietiek izveidot vienu
triecienkomandu, kuras vārds izskan, un tad bērnus vedīs strīpām vien. Diemžēl
tā, manuparāt, nav pareiza sistēma, jo uzmanību prasa visi audzēkņi, nav jāatlasa
tikai labākie un jādomā par uzvarām. Trenerim jābūt arī audzinātajam, bērna
rakstura veidotājam. Diemžēl baidos, ka Latvijas jaunatnes hokejā tādu nav
daudz. No ārpuses jau viss izskatās spoži - lielie, juniori spēlē pasaules A
grupā, cīnās citās vecumu grupās, taču kopumā bērnu hokeja sistēma ir visai
haotiska, un bieži vien tajā valda vienkāršs materiāls aprēķins, lai
nodrošinātu naudu treneriem.

Arnis:

- Jau pati klubu sistēma ir ačgārna. Pirmām kārtām treneriem pašiem
nebūtu jādomā par kaut kādu naudas līdzekļu vākšanu, citām materiālām lietām.
Trenerim jāstrādā ar hokejistiem. Pēc stingras sistēmas, ar pilnu atbildību.
Mums treneris var pat neatnākt uz treniņu, gan jau kolēģis novadīs, pametīs
ripas un viena komanda uzspēlēs pret otru. Tas nav nopietni, treneri ir stingri
jālicencē, lai hokejā nebūtu pašlabuma meklētāju, kas prot nodrošināt sev dzīvi
ar vecāku apvārdošanu, izmantot viņu vēlmi trenēt bērnus tik prestižā sporta
veidā kā hokejs.

 - Vai puišus nebiedē apstāklis, ka daudzi
jaunie spēlē ārpus Latvijas un jauniešu izlases treneriem būs grūti saprast,
kas ir kas?

Valdis:

- Nedomāju, spēles prasme visu noliks pa vietām. Ceru, ka Šveice mūsu
puikām noderēs. Gan laukumā gan vēlāk dzīvē.

Arnis:

- Ja mums ir iespēja saviem bērniem palīdzēt pilnveidot sevi iemīļotā
nodarbē, kāpēc to neizmantot. Ja arī zvaigznes viņi no debesīm nenonesīs, tad
vismaz iegūs saturīgu dzīves pieredzi.

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS