twitter facebook instagram

Gribētu lekt visu dzīvi

12.Jūn.2008 - Portāla Administrators

Numurs: 
128
VP Gotovska-PEEC PJEDESTAALA.jpg

„ Tiklīdz iedomājos
par sportu, uzreiz sāku raudāt. Kad pirmo reizi pēc sportošanas beigām gāju uz
sacensībām kā skatītāja, man pakrūtē kņudināja. Jutos kā pirms lēciena, rokas
pašas meklēja naglenes. Pamazām galvā viss sakārtojās, un tagad mačus skatos
mierīgi. Neteikšu, ka vienaldzīgi, bet brīžiem nopūšos - es taču kādreiz lēcu
tālāk..." stāsta Valentīna Gotovska, un man šķiet, ka viņas acis kļūst miklas, bet
varbūt saule todien Rojā par stipru spīd? - Atceries mirkli, kad nolēmi beigt sporta
gaitas?
- Tas bija ļoti
smagi. Es nebija gatava ne dzīvei bez sporta, ne darbam. Par sporta gaitu
beigšanu nedomāju, bet pēdējais gads kājas traumas dēļ man bija ļoti smags.
Sieviete, kas mani ārstēja, pateica - viss, tev jābeidz sportot! Tas bija
spriedums. Es kritu histērijā, raudāju gandrīz divus mēnešus. Man bija jau
četrdesmit gadu, no tiem sportā pavadīti gadi trīsdesmit, Latvijas izlasē vien
divdesmit trīs (pāris gadi gan jāatskaita, jo 1986. gadā man piedzima dēls). Ko
es darīšu bez treniņiem? Man tik ļoti patika trenēties, sacensties. Es ļoti
ātri atguvu spēkus, varbūt tas man ļāva nodzīvot tik ilgu mūžu sportā. Vēl gan
nepadevos, 2005. gada rudenī atsāku treniņus, bet jutu, ka saviem rezultātiem
netiku ne tuvu, likās, ka arī citi rāda ar pirkstiem - vecmāmiņa atnākusi. Tad
gan sapratu, ka naglenes jānoslēpj.- Uzreiz sāki trenēt bērnus?- Palaimējās, jo
pusgadu pirms sportošanas beigām Jūrmalā mani uzaicināja pastrādāt par fiziskās
sagatavotības treneri jaunajiem tenisistiem. Uzreiz sapratu, ka tas man ļoti
patīk. Ar bērniem ir viegli strādāt, ja proti iedziļināties viņu sapratnē,
rodas kontakts. Ar varu nevienu nepiespiedīsi. Jā, viņi skries, leks, bet bez
izpratnes - kāpēc man tas vajadzīgs. Vēlāk, sākot trenēt futbolistus, man bija
milzīgs prieks, kad jaunais vārtsargs pienāca pie manis un lūdza viņu pamācīt
augstāk lēkt, jo futbola vārtsargam tas vajadzīgs.Skonto futbola klubā nokļuvu, pateicoties skrējējam Viktoram Lācim,
kurš arī strādāja ar futbolistiem. Daži varbūt neiedomājas, bet futbolā ir ļoti
daudz kā no vieglatlētikas - īsie sprinti, lēcieni tālumā un augstumā, ļoti
vajadzīga lokanība. Ne vienmēr viss iet gludi, viens otrs saka, ka neeesot nācis
skraidīt un lēkāt, bet gan spēlēt bumbu. Jāprot pārliecināt. Jāsaka, ka arī ne visi
treneri saprot fizisko treniņu nozīmi, nevar tikai skriet krosiņus un domāt, ka
būs sportiskā forma. Mūsdienu futbols, tāpat kā citi sporta veidi, kļūst arvien
ātrāks un dinamiskāks. Man patīk šis darbiņš.

- Nākotnes vieglatlētikas zvaigznes nedomājat uztrenēt?

- Es ar vīru (Vladimiru
Stepanovu, bijušo lodes grūdēju no Valmieras) Rīgas Vieglatlētikas skolā trenēju
vienu grupiņu. Pagaidām nezinu, cik nopietni tas iespējams, jo treniņu mums nav
pārāk daudz, turklāt mūžīgās stadiona un manēžas problēmas. Bet tas nav
galvenais, es grupā ņemu visus bērnus, jo galvenais, lai bērniem būtu iespējas
kaut ko darīt, nevis sēdēt pie datora vai slaistīties pa ielām.

- Tev ir milzīga pieredze, arī padomju sporta
sistēmā. Ar ko mūsdienu vieglatlētika Latvijā atšķiras no kādreizējās?

- Principā jau viss
ir tāpat, trenējies un startē. Iespējams, agrāk bija lielāks valsts atbalsts.
Toreiz bija daudzas sporta biedrības, kurām notika savi Vissavienības mači, un
visur bija vajadzīgas komandas. Lielas naudas sportā nebija, bet vairāk bija
treniņnometņu, ēdināšanas talonu, visādu atvieglojumu. Es arī skaitījos kādā
fabrikā, kur saņēmu tikai naudu par sportošanu.

Mūsu dzīve šobrīd ir
tik finansiāli svarīga, ka jaunietim pēc skolas jādomā, no kā dzīvot, nevis
trenēties un braukāt pa sacensībām. Joprojām nesakārtots ir posms starp jauniešiem
un pieaugušajiem. Skaidrs, ka bijušais jaunietis tikai retos gadījumos uzreiz kļūst
līdzvērtīgs pieaugušajiem sāncenšiem. Tāds bija Olijars, varbūt vēl viens otrs.
Žēl, ka tik vien, jo sportu šajā laikā pamet daudzi talanti.

Jauniešu konkurencē
startē daudzi, junioros rindas jau retākas, bet pieaugušo ir pavisam maz. Viens,
labākajā gadījumā pāris līderu, un pēc tam tukšums. Arī masveidības (un
augstvērtīgi rezultāti) agrāk bija vairāk. Pēdējos gados situācija  pamazām uzlabojas, jo atlēti redz, ka daudzi
atkal tiek uz treniņnometnēm siltajās zemēs. Tas ir labi, un ceru, ka
vieglatlētika Latvijā nepazudīs.

- Tavi rekordi ir ļoti augsti. Kad tos
pārspēs?

- Gan jau. Tāllēkšanā
Radēviča to var izdarīt jebkurā brīdī. Ineta ir talantīga meitene, bet, liekas,
personiskās lietas viņai kādu brīdi neļāva pilnvērtīgi trenēties. Augstlēkšanā
varbūt grūtāk, vajag labu treneri un talantīgas meitenes. Gan jau viņas kaut
kur aug. Lai  gan nav daudz sportistu, kuras
pasaulē tagad lec augstāk par diviem metriem (Valentīnas rekords ir 1,97 m. - Red.). Sirds sašņaudzas, kad atceros, ka
man līdz tiem diviem metriem pietrūka tikai trīs centimetru. Tāllēkšanā deviņu
centimetru pietrūka līdz septiņiem metriem (Valentīnas rekords 6,91 m. - Red.). Treniņos divas reizes tiku līdz
septiņiem metriem, bet mačos vienmēr kaut kā pietrūka.

- Atskatoties uz savām sportistes gaitām, esi
apmierināta?

- Kā paskatās. Kopumā
esmu ļoti apmierināta, jo sports tomēr ir mans liktenis. Nebūtu bijusi
vieglatlēte, noteikti kaut ko sasniegtu citā sporta veidā. Lielākais nopelns ir
manai pirmajai trenerei Valentīna Maziņai. Dzimtajā Krāslavā tolaik nebija
daudz citu iespēju kā sportot. Trenerīte mūs audzināja ļoti vispusīgi -
skrējām, lecām, spēlējām bumbu, reizēm pat regbiju. No viņas daudz ko mācījos,
un vispusību no viņas esmu pārņēmusi. Lai gan jauno cilvēku lielu aizrautību kā
agrākajos gados vairs neredzu. Mājās pie sienas savulaik liku izcilo sportistu
bildītes, avīžu izgriezumus. Atceros, bija tāda itāļu augstlēcēja Sāra Simeoni.
Viņa leca tādās pusgarās baltās zeķītēs, kas toreiz bija neparasti. Vēlāk es arī
tādās startēju. Treniņos bērniem cenšos rādīt - tas ir Vasiļevskis, tas Olijars.
Mazajiem jāzina, kam līdzināties.

- Tevi slavē par patriotismu - nekad neesot
atteikusies pārstāvēt Latviju...

-Kad aprecējos pirmoreiz
ar augstlēcēju Gotovski, gan pāris gadu uzturējos Krievijā, bet tur neiedzīvojos
un biju atpakaļ. Man vienmēr paticis sacensties. Jau Krāslavā, kad mums trešajā
klasē bija jāskrien krosiņš pa parku, meitenes līda caur krūmiem un izlaida
apļus. Es līdz asarām lūdzos - skrienam taču! Arī izlases rindās neizlaidu
nevienu maču. Kādreiz trenere teica: tev ir laba vieta, izlaid pēdējos
lēcienus, bet es iebildu - vēl taču ir trīs lēcieni!.. Rekords man ir pieci
starti vienā valstssacīkstē - tālums, augstums, 100 un 200 m, stafete. Atceros,
beidzu startēt augstlēkšanā un pa taisno no poroloniem skrēju uz 200 metru
startu.

- Olimpiskajās spēlēs un pasaules čempionātos
līdz medaļai netiki. Žēl?

- Nosacīti. Ja
padomā, cik liela ir pasaule un cik daudz cilvēku nodarbojas ar vieglatlētiku,
divas piektās vietas pasaulē, trīspadsmitā vieta olimpiskajās spēlēs, daudzas
uzvaras Eiropas kausos, Latvijas čempiones tituli - tas nav maz. Prieks man
bija par katru uzvaru - arī mačos bez konkurences, jo vienmēr gribēju uzvarēt
ar labu rezultātu. Esmu gandarīta par katru mirkli sportā, jo saprotu, ka tas
ir bijis mans liktenis. Turklāt sportā esmu palikusi. Žēl tikai, ka naglenes
kaut kur noklīdušas.

Valentīna Gotovska

tāllēcēja un augstlēcēja

Dzimusi         1965. gada
3.augustā Krāslavā

Sasniegumi  valsts rekordiste
tāllēkšanā - 6,91 m (2000. gadā Tartu) un augstlēkšanā - 1,97 m ( 1990. gadā
Viļņā), Latvijas čempione 34 reizes - tāllēkšanā, augstlēkšanā, septiņcīņā, 60
un 100 metru
skrējienā, valsts izlases dalībniece no 1982. gada līdz 2005. gadam, četru
olimpisko spēļu dalībniece

Ģimene          precējusies, vīrs
Vladimirs Stepanovs, dēls Dmitrijs

Strādā            fiziskās
sagatavotības un vieglatlētikas trenere

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS