twitter facebook instagram

Gudrs un sīksts optimists

29.Sep.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
342
Gudrs un sīksts optimists

Arvim Pizikam bija tikai 22 gadi, kad viņš sāka rakstīt savus teikumus atjaunotās Latvijas riteņbraukšanas vēsturē. 1992. gadā viņš piedalījās Barselonas olimpiskajās spēlēs un grupas braucienā vistiešākajā veidā palīdzēja Dainim Ozolam izcīnīt bronzas medaļu, pats finišējot astotajā pozīcijā. Astoņus gadus vēlāk pasaules čempionātā Arvis līdz ērtai pozīcijai grupas priekšgalā izveda Romānu Vainšteinu, kurš kļuva par pasaules čempionu.

Piziks tiek vērtēts kā ļoti gudrs un sīksts riteņbraucējs, kurš pratis arī uzvarēt pats, tomēr lielāko uzsvaru liekot uz darbu komandas labā. Viņš joprojām ir riteņbraukšanā, vadot Valmieras Velo vienību, dodot padomus jaunajiem riteņbraucējiem un rīkojot savas velokrosa sacensības.

 

Arvis Piziks

Dzimis 1969. gada 12. septembrī Gulbenē.

Statuss

Toreiz: Olimpietis, Latvijas izlases un Kolumbijas komandas Ryalcao-Postobon riteņbraucējs.

Tagad: Sporta direktors Francijas profesionālajā kontinentālajā riteņbraukšanas komandā Delko Marseille Provence KTM, Valmieras Velo vienības dzīves organizators, Arvja Pizika kausa izcīņas velokrosā rīkotājs.

Augums, svars

Toreiz: Augums 176 cm, svars 71 kg.

Tagad: Augums 174 cm, svars ziemā 80 kg, vasarā 76 kg.

Inventārs

Toreiz: Braucu ar Pinarello velosipēdu, kas bija aprīkots ar Companjolo pārnesumu un bremžu sistēmu. Ātrumu pārslēdzēji vēl atrādās uz rāmja.

Tagad: Braucu ar 2003. gada Cervelo šosejas velosipēdu. Tieši ar to arī noslēdzu savu sportista karjeru. Lietoju arī cyclocross velosipēdus, kurus gan bieži mainu.

Fiziskās sagatavotības rādītāji

Toreiz: 1992. gadā pie stieņa pievilkties varēju 10 reizes. Turpmākajā karjerā vēl mazāk, jo šim vingrinājumam netika veltīta īpaša uzmanība. Gada laikā ar velosipēdu nobraucu 26 500 km.

Tagad: Pie stieņa jau varu pievilkties 20 reizes, jo tam esmu pievērsis lielāku uzmanību. Gadā ar velosipēdu nobraucu un noslēpoju ap 2000 km kopā. Esmu pārgājis uz īsiem, bet regulāriem treniņiem.

Ģimenes stāvoklis

Toreiz: Barselonas olimpisko spēļu laikā biju brīvs puisis. Ar nākamo sievu Sandru iepazināmies 1992. gada rudenī, neilgi pēc olimpiskajām spēlēm.

Tagad: Esmu precējies. Varu lepoties ar brīnišķīgu sievu Sandru un diviem dēliem — Āvo Miku (21 gads) un Rūdolfu (14 gadi). Lai gan manās pēdās neviens no dēliem neies, tomēr velosipēds viņiem nav svešs.

Dienas režīms

Toreiz: Sagatavošanās periodā katru rītu veicām 45 minūšu ilgu rīta rosmi, kurā braucām uz veloveltņa un vingrojām. Tai sekoja rīta un vakara treniņi. Sacensību periodā no rīta pirms brokastīm braucām vieglus treniņus, kuru garums bija no 45 minūtēm līdz 1 stundai. Pēc sacensībām, kad bijām paēduši vakariņas, atkal izbraucām 40 minūšu vieglā treniņā, lai labāk atjaunotos. Arī vēlāk, kad kļuvu par profesionāli, piekopu rīta rosmes, kurās lielu uzmanību veltīju vingrošanai un pareizai muskuļu izstaipīšanai. Iespējams, pateicoties tam, es savā karjerā nesaskāros ar krampjiem.

Tagad: Rīta rosmi neveicu, bet trīs līdz četras reizes nedēļā izbraucu 30 km garus rīta treniņus. To daru tukšā dūšā, ar mērķi labāk pamosties. Sacensībās gan nepiedalos kopš 2005. gada. Strādājot Marseļas komandā, darbadiena bieži vien sākās ap sešiem no rīta un beidzās pēc pusnakts. Toreiz dienas kārtībā ietilpa loģistikas plānošana, taktikas izstrāde, došanās līdzi distancē pavadošajā automašīnā, kā arī padomu došana sportistiem.

Mērķi

Toreiz: 1992. gadā manos mērķos ietilpa uzvaras Tour de France velobrauciena posmos un olimpiskajās spēlēs. Tāpat ļoti vēlējos nokļūt profesionālajā komandā, kas arī vēlāk izdevās. Laikam ritot, sapratu, ka tas viss tik vienkārši nenotiek. Vairāk koncentrējos uz to, lai mana profesionālā karjera būtu pēc iespējas garāka. Centos izmantot katru savu iespēju, kas man tika dota, tomēr biežāk nācās atdot visus spēkus komandas kopējo mērķu labā. Mana spēcīgākā īpašība līdzenumu posmos allaž bija spēja labi cīnīties par pozīciju. Komandās allaž biju noderīgs, jo spēju labās pozīcijās nogādāt līderus, kā arī, ja nepieciešams, iniciatīvu uzņemties pats.

Tagad: Mans mērķis ir palīdzēt jaunajiem Latvijas riteņbraucējiem. Nododu viņiem savas zināšanas, palīdzu ar kontaktiem un tehnikas lietām. Latvijā jau daudzus gadus attīstu Rietumeiropā tik ļoti populāro velokrosu (cyclocross). Riteņbraukšana man ļoti patīk, tajā palikšu, kamēr mani ar kāju kāds neiztrieks. Prieks, ka notiek treneru paaudzes maiņa gan Rīgā, gan Latvijas reģionos. Vienlaikus vēlos baudīt dzīvi, nepārslogot savu prātu ar nevajadzīgām domām. Mājās attiecību pavards ir jākur nepārtraukti.

Vērtības

Toreiz: 1992. gadā un arī turpmākajā sporta karjerā viss manā dzīvē bija pakārtots riteņbraukšanai. Tika upurēta izglītība, arī ģimenes dzīve bija pakārtota sportam. Riteņbraukšanā cienīju konkurentus un vienmēr iestājos par godīgu cīņu trasē un ārpus tās.

Tagad: Galvenā vērtība ir mana ģimene. Vēlos līdz galam izaudzināt savus dēlus. Man ir svarīgi, lai viņi iegūtu labu izglītību. Riteņbraukšana tagad vairāk ir kā hobijs.

Lielākā kļūda

Toreiz: Tika pieļauta 1993. gada pasaules amatieru čempionāta grupas brauciena sacensībās, kurās Kaspars Ozers izcīnīja otro vietu. Mēs abi bijām atrāvienā un nespējām izmantot skaitlisko pārsvaru. Fiziski jutāmies ļoti spēcīgi, tomēr nespējām sadalīt līdz galam pienākumus. Pirmā kļūda bija tā, ka nemēģinājām atrauties laikus, bet otrā, ka pieļāvām taktisku kļūdu finiša spurtā.

Tagad: Pēc dzīves uztveres esmu optimists un par kļūdām nedomāju. Šobrīd nav nekā tāda, ko uzskatītu par lielu kļūdu.

Lielākais piedzīvojums

Toreiz: Daiņa Ozola izcīnītā bronzas medaļa Barselonas olimpiskajās spēlēs. Mēs visi toreiz bijām kosmosā. Tobrīd tas likās prātam neaptverami. Grūti bija apzināties to lielo panākumu, ko visi kopā bijām paveikuši. Nevar nepieminēt arī izcīnīto piekto vietu Tour de France posmā. Neskatoties uz pieļautu taktisku kļūdu, tas bija mans lielākais panākums šajā prestižajā sacīkstē.

Tagad: Esmu iesaistījies jaunā un aizraujošā projektā. Kopā ar bijušo BMX braucēju Arti Žentiņu Valmieras pusē cepam gardas picas.

Lielākā veiksme

Toreiz: Man, Dainim Ozolam, Kasparam Ozeram un pāris citiem puišiem bija unikāla iespēja būt Latvijas riteņbraukšanas celmlaužiem pasaulē pēc neatkarības atjaunošanas. Mēs tobrīd bijām sasnieguši labu sportisko formu un guvām neatkarīgajai Latvijai pirmos nopietnos panākumus riteņbraukšanas sportā. Tajā brīdī gan to neapzinājāmies. Sacensībās nevienu panākumu tikai ar veiksmi vien nevarēja gūt. Katrs bija jāizcīna ar smagu darbu.

Tagad: Mana lielākā veiksme ir veselība. Priecājos, ka joprojām esmu fiziski aktīvs. Varu lepoties, ka esmu līdz Murjāņu sporta ģimnāzijas līmenim izaudzinājis divus jaunus sportistus, no kuriem viens startēs šāgada pasaules čempionātā šosejas riteņbraukšanā.

 

Autori: Toms Markss