twitter facebook instagram

Gumijas vīram — 100

20.Mai.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
338
Gumijas vīram — 100

Varam lepoties ar faktu, ka Latvija ir hokeja vārtsargu zeme. Tāda tā bijusi arī pirms Otrā pasaules kara. Viens no meistarīgākajiem sava aroda pratējiem bija Alfons Ansons. Viņš divreiz kļuva par valsts čempionu un 1940. gadā debitēja Latvijas valstsvienībā. Valstij un sapņiem svītru pārvilka karš, un sportists nonāca svešumā. Aizvadīja 10 izcilas sezonas Rietumvācijas hokejā, kur, pateicoties savam akrobātiskajam sniegumam un elastībai, izpelnījās iesauku Gummimann. Bet, iespējams, par Gumijas vīru viņu iedēvēja pārcilvēcisko spēju dēļ — viņš taču bez maskas stājās pretī pretinieku raidītajām ripām!

Alfons Edmunds Ansons nāca pasaulē sarežģītā, bet ļoti interesantā laikā — 1918. gada 9. maijā. Tas bija Pirmā pasaules kara beigu posmā, kad juka un bruka impērijas un dzima jaunas valstis. Tā arī Alfons Ansons kļuva par Latvijas Republikas vienaudzi. Viņš piedzima Oršā, tolaik Krievijas daļā, kas mūsdienās ir Baltkrievijas teritorijā. Tolaik karš latviešus bija izmētājis pa tuvākiem un tālākiem Krievijas nostūriem. Lielākā daļa no viņiem atrada ceļu uz tēvzemi, kur cēla savu valsti.

Ansonu ģimenes galva Ansis Augusts Ansons bija galdnieks. Māte — Amālija Matilde Ansone (meitas uzvārds — Vītola) — bija mājsaimniece un visu savu mūžu pelnīja naudu ar šuvējas darbu. Ģimenē auga viens bērns — Alfons. Zēnam bija tikai deviņi gadi, kad mūžībā aizgāja tētis. Augusts Ansons nomira 41 gada vecumā no plaušu diloņa jeb tuberkulozes. Alfona mamma otrreiz apprecējās, un par Alfona audžutēvu kļuva Andrejs Spura, arī galdnieks.

DAUDZSOLOŠA REZERVE UN LAPAIŅA SKOLNIEKS

Par hokeju Alfons sāka interesēties diezgan agri. Saskaņā ar laikabiedru liecībām viņa pirmie soļi hokejā bija sporta biedrībā Union. Taču jau drīzumā, 20. gs. 30. gadu vidū, Alfons Ansons kļuva par Universitātes Sporta (US) hokejistu. Studentu klubs labprāt piesaistīja jaunos censoņus — skolniekus, no kuriem dienās varētu izaugt maiņa esošajiem spēlētājiem. Universitātes komandas rezervisti startēja galvenokārt US-2 vienībā, kas cīnījās Latvijas meistarsacīkšu otrajā līmenī — 2. klases čempionātā jeb otro komandu grupā.

17 gadus vecā Alfona Ansona ugunskristības bija 1936. gada 23. februārī, kad pirmo reizi valsts oficiālajos turnīros viņš stājās Universitātes Sports pirmās komandas vārtos. Tobrīd Latvijas meistarsacīkstes bija noslēgušās, bet ziemas turpinājumā vadība — Latvijas Ziemas sporta savienība (LZSS) — nolēma aizvadīt vēl atsevišķu Rīgas čempionātu. Šā turnīra pirmajā spēlē nepiedalījās US pamatvārtsargs Roberts Lapainis, un iespēja tika dota rezervistam Alfonam Ansonam. Debija izdevās itin pieklājīga — studentu komanda pārliecinoši — ar 7:2 — pieveica RFK (Rīgas Futbola klubs) vienību.

Nākamajā, 1936./37. g. sezonā, tobrīd 18 gadus vecajam Alfonam Ansonam tika uzticēta Universitātes Sporta vārtu drošība arī Latvijas meistarsacīkstēs. Vietu vārtos nācās dalīt ar komandas pirmo vārtsargu Lapaini. Lielā mērā pateicoties abu vārtsargu sniegumam, Universitātes Sports 1937. gadā tika pie sava pirmā Latvijas čempiontitula, pārtraucot Rīgas ASK (Armijas sporta klubs) dominanti — karavīri par čempioniem bija kļuvuši trīs gadus pēc kārtas (1934., 1935., 1936.). Sezonas noslēgumā mēnešraksts Starts slavēja US jaunos hokejistus, starp kuriem kā daudzsološa rezerve tika uzteikts vārtsargs Ansons.

Tomēr Alfonam savs laiks vēl bija jāgaida. Izšķirīgajās spēlēs US paļāvās uz savu pamatvārtsargu Robertu Lapaini. Tādēļ turpmākajās pāris sezonās Ansonam bija jāspēlē galvenokārt US-2 sastāvā 2. klases turnīrā. Tas arī bija saprotams, jo Lapainis bija Latvijas hokeja zvaigzne — valstsvienības vārtsargs, spēlējis pret kanādiešiem pasaules čempionātā un ziemas olimpiādē, ar panākumiem startējis Latvijas studentu izlases sastāvā.

Universitātes Sportavārtsargus vienoja labas attiecības un cieša sadarbība. Lapainis kļuva par Ansona skolotāju hokeja vārtsarga arodā. Arī vēlākos gados, pēc kara, Alfons Ansons atcerējās savu treneri: “Mans neaizmirstamais [..] skolotājs ledushokejā — Roberts Lapainis — bez spēles mākas un trikiem mācīja arī augstu sporta ētiku un, galvenais, būt īstam latvietim!”

JAUNATNES IZLASE PĀRSTEIDZ

Kad Latvijas hokeja izlase gatavojās kārtējam pasaules čempionātam, 1939. gada 1. janvārī tā aizvadīja pārbaudes spēli pret Latvijas jaunatnes izlasi. Jaunatnes sastādītajā vienībā bija iekļauti US un ASK jaunie hokejisti, kuri līdz tam bija spēlējuši galvenokārt rezervistu komandās 2. klases turnīrā. Tādēļ arī pārbaudes spēlē tika gaidīts, ka starptautiskajos turnīros pieredzējušie hokejisti sagraus jaunos spēlētājus.

Tomēr avīzēm nākamajā dienā nācās lietot tādus virsrakstus kā Jaunā gada brīnumi. Jaunatnes izlase ar 3:2 bija uzvarējusi Latvijas valstsvienību. Jaunatnes komandā spēlēja tādi vēlākos gados ievērojami hokejisti kā brāļi Voldemārs un Roberts Šūlmaņi, Kārlis Muške, Ēriks Koņeckis, Rūdolfs Veide. Par jaunatnes izlases vārtu drošību veiksmīgi bija gādājis Alfons Ansons. Sporta žurnālisti retoriski vaicāja: “Vai valsts vienības vietā uz pasaules meistarsacīkstēm sūtīt jaunatnes izlasi?” Pagaidām Latvijas izlasē vieta atradās diviem jaunajiem — uz 1939. gada pasaules čempionātu Šveicē aizbrauca Koņeckis un Muške.

NEDZ MĀKSLĪGAIS LEDUS, NEDZ OLIMPISKĀS SPĒLES

1940. gads sportā bija iecerēts īpašs — ar ziemas un vasaras olimpiskajām spēlēm. Tādēļ lieli plāni bija arī Latvijas hokejā. Beidzot tika plānota mākslīgā ledus slidotavas izbūvēšana Rīgā, un 1939. gada martā darbu bija sākusi speciāla LZSS komisija, kam bija jāveic priekšdarbi jaunās arēnas ierīkošanai. Latvijas valstsvienībai bija paredzēts piesaistīt jaunu ārzemju treneri un bija plānota diezgan plaša starptautisko spēļu programma.

Plānus koriģēja Otrā pasaules kara sākums 1939. gada septembrī, kad Vācija un Padomju Savienība saplosīja Poliju. Šajos apstākļos tika atcelti starptautiskie turnīri, nācās atlikt arī Latvijas hokeja izlases ieceres, mākslīgās slidotavas izbūvi ieskaitot. “Atnācis olimpisko spēļu gads… Un tomēr, tai vietā, kur šodien pāri zemēm un tautām vajadzētu atskanēt cilvēces miera un saticības saucieniem, dun lielgabali un asinīs saļimst cilvēku stāvi,” 1940. gada janvāra pirmajā numurā konstatēja avīze Sporta Pasaule.

Par spīti kaimiņvalstīs dunošajam karam Latvijas ziemas sporta vadība rīkoja Latvijas meistarsacīkstes un centās organizēt arī starptautiskas hokeja spēles. Bija iecere aizvadīt pirmās valsts sacīkstes hokejā pret Somijas izlasi, taču 1940. gada janvārī somu sporta organizatori oficiāli ziņoja, ka Padomju Savienības iebrukuma dēļ Somijas izlase spēlēt pret Latviju šosezon nevarēs. Somu hokejistiem nūju vietā bija jāņem šautenes un jādodas uz fronti…

DEBIJA VALSTSVIENĪBĀ, KURU APKLUSINA UZ 52 GADIEM

Alfonam Ansonam 1939./40. g. sezona bija diezgan veiksmīga. Viņš ar panākumiem startēja gan US-2 sastāvā otrā līmeņa spēlēs, gan US pirmajā komandā Latvijas meistarsacīkstēs. Sezonas sākumā pirmais vārtsargs Lapainis nebija studentu vienības rīcībā, un iespēja tika dota Ansonam. Viņš to izmantoja ļoti veiksmīgi. Sporta vadībai izdevās noorganizēt arī dažas starptautiskas spēles — visas pret igauņu sportistiem.

Kad 1940. gada 24. janvārī Rīgā Latvijas izlase aizvadīja savu pirmo pārbaudes spēli tajā sezonā, mūsu valstsvienības vārtos stājās Alfons Ansons. Pretiniekos bija Tallinas Sport komanda, tādēļ šo spēli nepieskaita oficiālām valsts sacīkstēm. Mūsu izlase acīm redzami bija pārāka par igauņu kluba komandu un uzvarēja ar 3:0. Sporta prese ziņoja, ka Tallinas hokejisti līdz Latvijas vienības vārtu priekšai tika reti un centās mest no lielāka attāluma, tomēr Ansonam vārtos nemaz neklājās tik viegli. Tik un tā sauso uzvaru viņš izcīnīja. Nebija nekādu šaubu, ka Latvijas hokeja izlases izbraukumā uz Igauniju jādodas tieši Alfonam Ansonam.

Latvijas hokejisti bija daudz pieredzējušāki par igauņiem, tādēļ eksperti prognozēja mūsējo uzvaru arī Latvijas—Igaunijas izlašu spēlē Tallinā 1940. gada 27. janvārī. Tomēr Latvijas sporta prese aicināja novērtēt pretinieku. Abām valstsvienībām tā bija pirmā savstarpējā spēle, un abas pret to izturējās ar lielu nopietnību. Alfonam Ansonam labi izdevās arī debija oficiālajā valsts sacīkstē. “Abi aizsargi Paegle un Pētersons un vārtsargs Ansons savu uzdevumu veica droši, tā ka igauņiem nācās palikt bez vārtu guvuma,” dokumentēja avīze Rīts. Ar Alfona Ansona līdzdalību pirmajā Latvijas—Igaunijas izlašu hokeja spēlē ar 4:0 uzvarēja mūsējie. Atpakaļceļā uz Rīgu — 1940. gada 28. janvārī Tartu — mūsu valstsvienība aizvadīja spēli pret šīs pilsētas hokejistiem. Mūsējie uzvarēja ar 7:1.

Par Latvijas čempionvienību 1940. gadā kļuva Universitātes Sports. Studentiem tas bija otrais tituls, un atkal tas bija izcīnīts, pateicoties vārtsargu tandēmam — Alfonam Ansonam un Robertam Lapainim. Februāra vidū apritē bija atgriezies Lapainis, un Latvijas valstsvienības nākamajā spēlē — 1940. gada martā — vārti bija jāsargā viņam. Tobrīd sportisti nezināja, ka 1940. gada sākumā aizvadītās Latvijas valstsvienības spēles būs pēdējās uz 52 gadiem…

HOKEJS KARA LAIKĀ

Sākoties padomju okupācijai, tika pārkārtotas visas dzīves jomas, arī sports. Līdzšinējie sporta klubi tika likvidēti, un parādījās jauni nosaukumi — Dinamo, RDKA (Рижский Дом Красной aрмии; tulkojumā — Sarkanās Armijas Rīgas nams). Alfons Ansons kā Sarkanās armijas karadienestā iesauktais tika ieskaitīts RDKA hokeja vienības sastāvā. Jaunā kārtība nepastāvēja ilgi. 1941. gada vasarā padomju varu nomainīja nacistu okupācijas režīms. Alfonam izdevās no Sarkanās armijas dienesta aizmukt un paslēpties līdz Vācijas karaspēka ienākšanai. Šoreiz došanās karā gāja secen.

Kara laikā hokejisti savu iemīļoto sporta veidu nepameta — tika atjaunotas agrākās komandas, dažas tapa no jauna un tika aizvadīti turnīri, tostarp Latvijas meistarsacīkstes. Ansons atkal bija Universitātes Sporta ierindā. Kopā ar US viņš 1942. gada februārī kļuva arī par nacistu okupācijas laika Latvijas čempionu, un šoreiz Ansons bija komandas pamatvārtsargs. Studentu komandās viņš spēlēja arī 1942./43. g. sezonā. Tieši Alfons bija viens no tiem, kurš iedrošināja vēlāk izcilo latviešu hokejistu Hariju Mellupu kļūt par hokeja vārtsargu.

Šajā laikā Alfons Ansons arī atsāka karadienesta pārtraukto izglītošanos. Divos gados — no 1941. gada novembra līdz 1943. gada maijam — viņš Rīgas 6. valsts ģimnāzijā pabeidza humanitārās ģimnāzijas pilnu kursu ar latīņu valodu. Un nekavējās 1943. gada rudenī uzsākt studijas Universitātē Rīgā, kā tolaik dēvēja Latvijas Universitāti. Alfona izvēlētais studiju virziens bija veterinārmedicīna.

Studijas un sportošanu Alfonam drīz nācās pamest dēļ iesaukuma Latviešu leģionā. Jau pēc mobilizācijas Alfons salaulājās ar Zentu — pazīstamā ārsta pulkveža-leitnanta Jāņa Prinča meitu. Taču kopā būšanas laiks bija īss — 1944. gada rudenī Ansons kā leģiona mediķis bija spiests kuģot prom no Rīgas. Sieviņa palika…

DESMIT LIELISKAS SEZONAS VĀCIJĀ

Alfons Ansons bija starp tiem latviešiem, kuri pēc kara aktīvi iesaistījās sporta dzīvē Rietumvācijā. Tās dienvidos, Augsburgā, vairāki latvieši sāka spēlēt HC Augsburg komandā. Ansons kļuva par šīs vienības pamatvārtsargu jau 1946./47. g. sezonā. Līdztekus tam viņš tosezon spēlēja arī īsu laiku pastāvējušajā komandā HC Baltica, kurā tika pulcēti trimdā nonākušie Latvijas, Lietuvas un Igaunijas hokejisti. No tā brīža sākās viņa slavas laiks — Alfons Ansons kļuva par vienu no labākajiem hokeja vārtsargiem Rietumvācijā. Komandas biedri un drīz vien arī pretinieki novērtēja viņa meistarību un aukstasinību. “Alfons Ansons jeb, kā viņu dēvēja, Alfīts bija mierīgs, kluss. Izcils un bezbailīgs vārtsargs,” teic Haralds Norītis, Alfona komandas biedrs gan Universitātes Sports, gan HC Augsburg ierindā.

1947./48. g. sezonā Alfons turpināja spēlēt HC Augsburg sastāvā, ar kuru kopā izcīnīja Dienvidvācijas čempiona titulu. Līdztekus tam Alfons tosezon spēlēja arī atsevišķā latviešu komandā — tās kodols bija HC Augsburg spēlējošie latvieši, taču startēja arī citi Latvijas hokejisti. Tā bija kā tāda trimdā Vācijā nonākušo Latvijas hokejistu izlase. Turnīrā Garmišas-Partenkirhenes olimpiskajā stadionā 1947. gada decembrī plīvoja Latvijas karogs, atkal mūsējie spēlēja plecu pie pleca. Bet vārtsargs Ansons izcēlās ar savu pašaizliedzību. Trimdas latviešu prese ziņoja, ka smagi savainotais vārtsargs Ansons neatstāja laukumu, kaut pārējie to lūdza.

Tomēr drīz vien latviešu vienība pajuka un arī HC Augsburg sastāvā spēlējošie latvieši izklīda. Daži palika Vācijā, bet pārcēlās uz citām pilsētām, citi — izceļoja uz citām valstīm Eiropā vai pat citos kontinentos. Ansons 1948./49. gada sezonas laikā pārcēlās uz EV Tegernsee vienību, bet 1949. gada rudenī — uz Bādnauheimas klubu.

Septiņas sezonas (1949.—1956.) Alfons Ansons bija VfL Bad Nauheim hokeja vienības jeb Sarkano velnu vārtsargs. Kopumā desmit sezonas Ansons aizvadīja, spēlējot Rietumvācijā un izpelnoties publikas simpātijas. Savu nelielo augumu viņš kompensēja ar pašaizliedzību un meistarību. “Alfona cīņas gars, drosme, tehnika, taktika, sportiskums, draudzīgums pazīstams šodien visā Vācijā, Austrijā un Šveicē. Nav daudz latviešu atlētu, kas saņēmuši tik skaistus vārdus vāciešu, austriešu un kantoniešu [šveiciešu] presē, ledus stadionos,” ar sajūsmu 1954. gada martā rakstīja trimdas latviešu avīze Laiks.

KRIEVIEM PAR IZBRĪNU

Kad 1954. gada oktobrī Maskavas Dinamo jeb faktiski PSRS hokeja izlase ieradās turnejā Rietumvācijā, padomju hokejisti aizvadīja spēli arī pret VfL Bad Nauheim vienību, kas bija pastiprināta ar dažiem hokejistiem no citiem vācu klubiem. Spēļu sērijas laikā PSRS izlase graujošiem rezultātiem brauca pāri vācu klubu komandām, un arī šī reize nebija izņēmums. Lai gan Bādnauheimas komanda zaudēja ar 2:8, vācu prese par spēles varoni atzina latviešu vārtsargu Ansonu, kurš bija glābis komandu no daudz graujošāka zaudējuma. Latviešu vārtsargs spēlēja ļoti pašaizliedzīgi. Vēlāk pats Alfons Ansons atcerējās, ka sacīkstē pret Maskavas Dinamo no desmit metru attāluma raidīta krievu uzbrucēja ripa ķēra viņa pieri ar tādu ātrumu, ka saļima turpat vārtu priekšā. Taču spēlēt nepārtrauca. “Pēc piecām minūtēm spēle varēja turpināties. Stadiona ārsts uzaci salāpīja,” šo epizodi avīzei Laiks atstāstīja pats vārtsargs.

Maskavas hokejistu menedžeris Bādnauheimas ledus arēnā vaicājis vācu hokeja pārstāvjiem, kādēļ tik labs vārtsargs nespēlē Rietumvācijas valstsvienībā. Liels bijis padomju amatvīra pārsteigums, kad viņam paskaidrots, ka Ansons nav vācietis, bet — latvietis. Un lielāks izbrīns krievu menedžerim bija, kad viņam norādīja uz laukumā esošo Ēriku Koņecki — vēl vienu latviešu spēlētāju pastiprinātās Bādnauheimas komandas sastāvā.

Vācu hokeja funkcionāri Ansonu uzlūkoja kā potenciālu Rietumvācijas valstsvienības vārtsargu, taču Alfons vairākkārt atteicās no Vācijas pavalstniecības. 1956. gadā 38 gadu vecumā Alfons Ansons pārtrauca savas aktīvā sporta gaitas un kopā ar sievu Barbaru izceļoja uz ASV. 1949. gada oktobrī viņš bija nodibinājis jaunu ģimeni, apprecot vācieti Barbaru Kotmairu.

HOKEJA DRAUGI ARĪ AMERIKĀ

Ansonu pārim izceļot uz Amerikas Savienotajām Valstīm palīdzēja kādreizējais Latvijas hokeja izlases un Universitātes Sporta kapteinis Leonīds Vedējs. Ansons un Vedējs pirms dažiem gadiem bija kopā uzspēlējuši arī HC Augsburg sastāvā. Ansoni apmetās Grandrepidsā, kur jau dzīvoja Vedējs. Viņš strādāja piena pārstrādes uzņēmuma Joppe’s Dairy Co, kurā sagādāja darbu arī Alfonam.

Pēc pārcelšanās uz ASV par latviešu vārtsargu neaizmirsa hokeja draugi Vācijā. Par desmit gadiem, kas ar izcilību aizvadīti vācu hokejā, Rietumvācijas Hokeja federācija apbalvoja Ansonu ar zelta medaļu. Ar cieņu un godu Alfona Ansona sniegumu joprojām atceras Augsburgā un Bādnauheimā.

Izcilais latviešu vārtsargs Alfons Ansons aizgāja mūžībā 1997. gada 22. aprīlī Grandrepidsā.

*

Īpaša pateicība raksta tapšanā — Alfona Ansona patēva mazmeitai Intai Saatčianei un Alfona Ansona draugam, komandas biedram Haraldam Norītim!

 

Alfons ANSONS

Iesaukas — Alfa, Alfis, Alfīts, Gummimann

Hokejists

Dzimis: 1918. g. 9. maijā Oršā, Krievijā (tag. Baltkrievija)

Miris: 1997. g. 22. aprīlī Grandrepidsā, ASV

Pozīcija: vārtsargs

Pārstāvētie klubi: Universitātes Sports, RDKA, HC Augsburg, HC Baltica, EV Tegernsee, VfL Bad Nauheim

Latvijas valstsvienībā: 1940. gadā

Autori: Andris Zeļenkovs