twitter facebook instagram

Hermeja meitas

16.Okt.2008 - Portāla Administrators

Numurs: 
146
3-Ula-LEGENDAS.jpg

Turpinot rakstu
sēriju par TTT zelta meitenēm, šoreiz uz sarunu aicinājām Uljanu Semjonovu, kas
meistarkomandā aizvadījusi 20 gadus (no 1967. līdz 1987. gadam). Ilgās sporta karjeras
laikā viņa kļuvusi par divkārtēju olimpisko čempioni (Monreālā un Maskavā),
trīskārtēju pasaules čempioni (Brazīlijā 1971. un 1983. gadā, Kolumbijā
1975. gadā), desmitkārtēju Eiropas čempioni PSRS izlases sastāvā, trīskārtēju
Eiropas junioru čempioni, piecpadsmitkārtēju PSRS čempioni, četrkārtēju PSRS
Tautu spartakiāžu uzvarētāju, 11 reizes ar TTT ieguvusi Eiropas valstu
čempionvienību kausu un vienu reizi Liliānas Ronketi kausu. PSRS izlasē no
1968. līdz 1985. gadam. Nopelniem bagātā
sporta meistare. LVFKI absolvente. Latvijas olimpiešu sociālā fonda
priekšsēdētāja.

 

Dabas tīrradnis Uļas māsasvīrs
piezvanīja Rīgas sporta priekšniecībai, ka Daugavpils pusē Medumu ciemā ir kāda
gara auguma meitene. Augusts Raubēns, Maigonis Geistards un Raimonds Karnītis
brauca meiču lūkoties, sak', varbūt dienās izaugs basketboliste. Tā Uļa, tiesa,
ne bez grūtībām, tika pierunāta braukt uz Rīgu. „Galvaspilsētā neklājās viegli, jo radās sadzīves problēmas," šo
dzīves posmu atceras Uļa. „Sportā
iesācēja nebiju, Medumos ziemā slēpoju, padevās rokasbumbas un volejbola spēle,
vien par basketbolu saprašanas bija daudz mazāk. Vasarā strādāju un par
sapelnīto naudiņu rudenī iegādājos velosipēdu. Uzliku sēdekli augstākajā
iespējamā punktā un sāku rullēt. Rīgā iestājos 14. vidusskolā, kur mani iekļāva
handbola komandā, bet tad pie darba ķērās Augusts Raubēns, kas man sāka mācīt
basketbola pamatus, ritmā diktējot - viens, divi, trīs - metiens, viens,
divi, trīs - metiens. Un tā gandrīz līdz bezgalībai. Laikam biju čakla
skolniece, jo labi iegaumēju trenera mācīto. Medumu skolas 7. klasi pabeidzu ar
teicamām sekmēm, jo vienīgais četrinieks liecībā bija fizikā. Daudz basketbola
gudrībās palīdzēja arī Viktors Strupovičs un Dzidra Karamiševa." Atceries uzņemšanu un
pirmo treniņu TTT sastāvā? "Dzidrai Karamiševai pieķērusies pie rokas, gāju, kā
norāts skuķis ar pienu uz lūpām, rokas, kājas trīcēja. Ieejot zālē un ieraugot īstas
basketbola zvaigznes, aiz apmulsuma mute palika vaļā. Taču komandā no pārākuma
izrādīšanas nebija ne miņas, mani uzņēma ļoti laipni. Par zaļu mani dēvēt gluži
nevarēja, jo Ļeņingradā Viktora Strupoviča vadītā komanda kļuva par
Vissavienības skolēnu spartakiādes čempionēm . Pārsteidza tikai, ka no šīs
labās komandas tikai mani uzņēma TTT rindās, atceras Uļa. "Man toreiz bija
tikai 15 gadu un daži mēneši. Man pat vēl nebija tiesību spēlēt pieaugušo
komandā, bet biju vajadzīga arī PSRS sieviešu izlasei. PSRS Basketbola
federācija pievēra acis uz šo statūtu pārkāpumu. Tā sākās manas gaitas lielajā
basketbolā. Ierodoties Rīgā, augumā biju pastiepusies nedaudz virs metra un
deviņdesmit centimetriem."

Treniņos pulkstenī neskatījās

Ar tādu pašatdevi
treniņos, kāda tā bija ASK slavas gadu vīriem Maigonim Valdmanim, Valdim
Muižniekam, Jānim Krūmiņam, Jurim Kalniņam, varēja lepoties tikai TTT zelta
meitenes. Uļjana Semjonova PSRS izlasē jau iegāja kā labi apmācīta centra
uzbrucēja, ar Augusta Raubēna, Viktora Strupoviča, Raimonda Karnīša , Dzidras
Karamiševas izskolotajām spēles gudrībām. PSRS izlases trenere Lidija
Aleksejeva jaunas metodes neizdomāja, vadāja tikai basketbolistes uz nemitīgiem
koptreniņiem dažādos platuma grādos, radināja pie kalnu gaisa, ja pasaules vai
Eiropas čempionāts bija paredzēts vietā, kas atrodas augstu virs jūras līmeņa. "Sadarbības
uz lielo izlasi tika ņemtas līdzi no TTT, kur biju pamatcentrs, bet Skaidrīte -
puscentrs. Mēs Aleksejevai bijām kā panākumu garants tajos gados, kad spēlējām tandēmā
gan klubā, gan PSRS izlasē," secina Uļa. "Arī tā dēvēta tīšanās sistēma lielajā
izlasē neguva ievērību, jo tam bija vajadzīgas citas izpildītājas. Un tādas
bija tikai Latvijā - TTT zelta meiteņu visos iesaukumu laikos kopš Karnīša
atnākšanas šo metodi savulaik pielietoja arī Strupovičs."

Daudzi ir apbrīnojuši
Uļas tehnisko meistarību, soda metienu izpildes nevainojamo precizitāti. "Tas,
ko man iemācīja Raubēns un Karnītis, bija labs pamats tehnikas pilnveidošanai.
Esmu kreile. Treneri palīdzēja apgūt kreiso āķa metienu. Pati sev izvirzīju
uzdevumu apgūt āķa metienu arī ar labo roku. Paliku vēl ilgi pēc treniņa ,
slīpējot āķa metiena tehniku. Mitējos tikai tad, kad treneri sāka dzīt ārā no
zāles," klāsta Latvijas dāmu basketbola labākā centra uzbrucēja. "Kāds
interesants fakts. PSRS Tautu spartakiādē 1979. gadā Viļņā izšķirošos
divus punktus pret Krieviju guvu ar āķi, un mēs kļuvām par čempionēm. Kad viss
bija tik laimīgi beidzies, lietuviešu treneris man pavaicāja, ar kuru roku es izdarīju
pēdējo āķa metienu. Teicu, ka neatceros. Kaimiņvalsts speciālists smaidot sacīja,
ka tas esot izpildīts ar labo roku. Arī tas man bija lielisks apliecinājums, ka
velti neesmu trenējusi labo āķi."

piešāvi roku soda metienos? "Sodiņi man
labi krita. To panācu ar milzīgu darbu treniņos un pat pēc tiem. Recepte bija
tikai viena - jo vairāk tos metīsi, jo precizitāte būs augstāka. Man
izdevies trāpīt pēc kārtas 70 sodiņus, bijuši arī 60, gadījies no šādām sērijām
kādu bumbu aizmest garām. Treniņos pulkstenī neskatījos, ja vajadzēja, metu vēl
un vēl, lai rezultāts apmierinātu. Neviens man to nelika, pati sevi
spīdzināju."

Acis arī pakausī

Ligita Altberga TTT
gaitu pirmsākumos reiz atzinās, ka viņai esot perifērā redze. Ko tas nozīmē?

(citāts)

Uljana Semjonova: "Kad jau aktīvo gaitu
norietā, Spānijas komandas Tintoreto
treneris man vaicāja, kā es varot visu redzēt laukumā, pat to, kas notiek man
aiz muguras. Pa jokam sacīju, ka man acis ir arī pakausī, bet jau nopietni
piebildu, ka tur vainojama mana milzīgā pieredze un intuīcija, jo laukumā jutu,
kur atrodas vai kurā stūrī jāatrodas mūsu komandas mazajām spēlētājām. Šī
apskaidrība mani nekad nav pievīlusi, jo tas ir mantojumā no TTT uz visu mūžu"

TTT komandai laukumā
bija vēl kāda priekšrocība - basketbolistes runāja latviski, droši klāstot
visas kombinācijas, kādas vajadzēja konkrētajā situācijā. Bet, lai krievu
komandas samulsinātu vēl vairāk. Uļu mazās kolēģes nekad neuzrunāja vārdā, bet
šim mērķim izmantoja Uļas iesauku Mika.
Tas sāncenses maldināja, un viņas nezināja, kuru ķert, kuru grābt aiz krekla. Bija
pat neticama situācija. Kādā PSRS augstākās līgas čempionāta spēlē Uļa,
atņēmusi bumbu lietuvietei Anželai Rupšienei, uzsauca savējām, ka skriešot ātrajā
uzbrukumā. Un visbeidzot, Semjonova grozā lādēja ne tikai sodiņus un āķus, bet
arī pustālos metienus no ūsiņas un,
pat atrodotos aiz soda laukuma līnijas. Žēl, ka tolaik vēl nebija trīspunktu
metienu novērtējuma. Tad Uļas rezultativitāte kļūtu vēl fantastiskāka, nekā vēsta
mūsu klibojošā statistika.

Kedas vajadzēja pirkt par numuru lielākas

Lai varētu konkurēt
ar TTT centra uzbrucējām, Krievijas un citu savienoto republiku komandas centās
atrast auguma parametru ziņā līdzīgas pretspēlētājas. Ļeņingradas Spartakā tāda bija Alla Orehova,
Taškentā Ravila Saļimova. Bet viņas nespēja konkurēt ar Uljanu Semjonovu,
zaudējot rīdziniecei visos spēles komponentos. Tā Saļimova PSRS izlasē tik
tikko vienu sezonu noturējās. Toties daudz nopietnāku papildinājumu savai
komandai - Maskavas apgabala Spartakam
ieguva treneris Davids Berļins.

(citāts)

Uļa: "Olga Suharnova un Nellija Ferjabņikova
bija vienāda auguma - 1,93 m, bet augstu lecošas un viltīgākas par
Orehovu. Nellija, nespējot mani cieši nosegt, par ko godīgi atzinās kādā
sarunā, tīšuprāt ātrāk sapelnīja piecas piezīmes. Laukumā palika Olga, kas zem
groziem cīnījās ar netīriem paņēmieniem - knieba sānos, ar pirkstu dūra
pakrūtē, kāpa uz kājām, nobradājot īkšķus. Tāpēc sāku iegādāties par vienu
numuru lielākas kedas. Viņa atkal uzkāpj, bet es nevaru soli paspert, toties
īkšķi nepalika zili. Tiklīdz Suharnovu pastumdīju, viņa nevainīgi pasmaidīja,
bet man soģi deva piezīmi."

Treneru provokācijas, vadības neiejūtība un
tiesnešu nelojalitāte

Lai tiktu pie
spēlēšanas Eiropas čempionu kausos, PSRS meistarsacīkstēs vajadzēja vinnēt
kādai no KPFSR komandām. Taču TTT apsteigt vairāk nekā 15 gadus pēc kārtas
nevienai neizdevās. Lai kā centās mūsu komandai naidīgie treneri Berļins,
Jevgeņijs Gomeļskis, Jačmeņevs, pret TTT noskaņojot arī pērkamus tiesnešus, iespaidojot
PSRS basketbola funkcionārus, šādas lietas viņiem ilgus gadus nedeva vēlamo
rezultātu. Vien TTT zelta ēras norieta laikā, kad īpaša Rīgas komandas zāģēšana
vairs nebija vajadzīga, jo Latvijā bija sākusies dāmu basketbola krīze,
Krievija varēja gavilēt - beidzot monstrs no troņa gāzts, astoņdesmito
gadu otrajā pusē mūsu republikā bija iestājies talantīgu basketbolistu (meiteņu
) apsīkums, un arī Raimonds Karnītis pēc Uljanas aiziešanas jau bija izsmēlis
visas turpmākās attīstības vīzijas. Tāpēc TTT noslīdēja uz PSRS čempionāta
pirmo līgu un tik tikko no tās neizkrita. Palīgā atnāca Uļa. Bet notika arī
veiksmīga atgriešanās. 1985. gadu Semjonova beidza ar kārtējo Eiropas čempiones
titulu, PSRS čempionāta bronzu, bet arī ar dziļu rūgtumu, jo togad aizsaulē
aizgāja viņas tēvs, visu mūžu nodzīvojot Medumos. Basketbola augstākās aprindas
liedza Uļai apbērēt mīļo cilvēku.

Cik tur trūka

1976. Rīgā bija PSRS
čempionāta tūre. Uļa bija nolikusies ar abpusēju plaušu karsoni un gulēja Paula
Stradiņa slimnīcā pulmonoloģes Zandas Grāves aprūpē. Vadība gribēja viņu ātrāk
dabūt uz kājām, gādāja dažādas importa zāles, šļirces, Zandas norādījumus
neņemot vērā. Radās komplikācijas, un Semjonova gandrīz aizgāja pie Dieviem.
Rīgas posmā TTT palika bez Uļas, jo ārstēšana ievilkās pat divas nedēļas ilgāk,
nekā bija cerēts. Veselība dārgāka par sasteigtu un neapdomātu rīcību.

Nav rēķināts

Uljanas rīcībā nav
statistikas datu, cik punktu viņa guvusi, spēlējot PSRS izlases sastāvā
pasaules un Eiropas čempionātos, Tautu spartakiādēs, Eirokausos un PSRS
meistarsacīkstēs. Šķiet, ka Latvijā nav neviena basketbola pedanta, kas sīkumos
visu to būtu saskaitiījis. Ja kļūdos - atvainojos. Uļa vienīgi zina, ka
rezultativitātes individuālais rekords viņai ir 54 gūtie punkti Eiropas
čempionu kausa spēlē ar Itālijas komandu Geas.
Mazliet kautrējoties, viņa atzīst arī savu antirekordu: "1979. gadā spēlējot
Viļņas lielajā hallē ar lietuviešu komandu Kibirkštis,
pirmajā puslaikā iemetu 20 punktus, un pēc tam kļuvu paviršāka,vienu bumbu
ielādējot arī savas komandas grozā, pat nobrīnoties, kāpēc neviena nesedz šo
metienu. Publikai par prieku un man par izbrīnu tiesneši divus punktus
ieskaitīja lietuvietes Rupšienes rēķinā."

Komandā kā roka ar cimdu

Karjeras 20 gadu
laikā Semjonova spēlējusi plecu pie pleca ar daudziem desmitiem basketbolistu
no dažādām paaudzēm, piebilstot, ka atradusi kopēju valodu un intereses ar
visām - arī ar gados jaunākajām grozbumbistēm. "Sapratāmies ļoti labi,
brīvo laiku ārzemēs pavadījām kopā, meitenes man viesnīcas istabā palīdzēja
pagarināt un iekārtot guļamvietu, plēsām jokus, tagad, pulcējoties Dāmu
klubiņā, tiekamies pie dabas krūts (nesen bijām pie Skaidrītes Kolkā). Pat
nevaru pateikt, ar ko draudzējos vairāk vai mazāk. Neesam vairs jaunas un
skaistas, tagad - tikai skaistas, bet pleca sajūta nav zudusi, īpaši tad,
ja kādai veselība sašķobījusies. Nestundā sirgstošajām palīdz gan Olimpiešu
sociālais fonds ar maniem trim palīgiem, arī pats TTT Dāmu klubiņš, kuru vada
Silvija Skulme. Nesen apglabājām Teklas Bucenieces vīru. Esam kopā gan priekos,
gan bēdās. Kopā būsim arī TTT pusgadsimta jubilejas svinībās."

Gatis ĶĪSIS