twitter facebook instagram

Hermeja meitas

06.Nov.2008 - Portāla Administrators

Numurs: 
149
9-Hendele-Legendas-4.jpg

Turpinot rakstu sēriju par TTT
zelta meitenēm, šoreiz uz sarunu aicinājām vienpadsmitkārtējo Eiropas čempionu
kausa ieguvēju, komandas kapteini (1969.-1971. g.) Tamāru Hendeli-Kārkliņu,
kura apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zelta zīmi par mūža ieguldījumu
Latvijas basketbola attīstībā. 16 gadi aizvadīti gan TTT komandas,
gan Latvijas izlases sastāvā. Un apbalvojums par mūža ieguldījumu vēl ir
priekšlaicīgs, jo Tamāra basketbolā ir joprojām, komandas Rīgas Satiksme sastāvā turpinot spēlēt Latvijas augsti godājamo
dāmu čempionātā un saņemot augstāko titulu jau vairākus gadus pēc kārtas. Viņa
kopā ar ilggadējām kolēģēm pasaules senioru meistarsacīkstēs ieguvusi gan
zelta, gan arī sudraba medaļas, taču zemāk par otro vietu nav krists.
Viņsvētdien, kad rudens saule bija zenītā, Tamāra devās uz kārtējo Latvijas
čempionāta spēli un bumbu pretinieču grozā meta kā dziļā jaunībā - no
pierītes, bez palēciena.Tamārai ir basketbola augstāko
titulu jūra. Dažas sezonas lielajā sportā gan vajadzēja izlaist, jo to
pieprasīja populārā hokejista Andra Hendeļa un Tamāras ģimenes pirmdzimtais -
Roberts (1968. gads) un vēl pēc desmit gadiem pasaulē nākušais Roberta
jaunākais brālis Oskars. Bet zemnieka Kārkliņa meitas bilance lielajā
basketbolā tomēr ir unikāla - vienpadsmitkārtēja Eiropas valstu čempionu
kausa ieguvēja, 13 reizes bijusi PSRS čempiones godā, trīskārtēja PSRS Tautu
spartakiādes uzvarētāja Latvijas izlases sastāvā.

 

Daudzpusība

Tamāra, kā jau pēckara pirmo gadu
bērns, sportā centās darīt visu iespējamo un interesanto, bet basketbols viņas
biogrāfijā ienāca krietni vēlāk. Vispirms aizrāva vieglatlētika (skriešana un
pat lodes grūšana). Pirmās iemaņas vispārējā fiziskajā sagatavotībā tika
ieskicētas. Pēdējā gadā pirms pamatskolas viņa pieteicās meitenēm tik
neparastajā sporta veidā - paukošanā. Nav zināms, kā viss turpmāk
iegrozītos Tamāras sportiskajā karjerā, ja ne treneru nevīžība - viņi
meitenei neiedeva balto paukotājas tērpu, par kuru viņa bija sapņojusi, un vēl
šo to, kas šā dižciltīgā sporta veida pārstāvēm pienāktos. Desmit gadu vecumā
krustojās spraunās meitenes un populārās vingrotāju treneres Lilisones ceļi.
Tamāra drīz vien izpildīja I jaunatnes sporta klases normu, bet vingrošanā
tomēr nepalika. „Dzīvojām blakus Ziedoņdārzam, turpat līdzās arī 6. vidusskola,
kurā mācījos. Dārzā bija liela brīvdabas slidotava, kur iemācījos ne tikai
nostāvēt uz slidām, bet arī slaidus lokus zīmēt. Viss, ko biju apguvusi agrā
bērnībā, vēlāk lieti noderēja, un mani arvien vairāk sāka vilināt basketbols,
konkrētāk - grozabumbas trenera Andra Purkalna interesantās trenēšanas
metodes," atceras Tamāra. „Viņš strādāja mūsu skolā un vienlaikus arī Rīgas 2.
Bērnu un jaunatnes sporta skolā. Jau tolaik pirmās iemaņas basketbolā apguva 5-6
gadus veci bērni, bet es šajā spēlē iesaistījos tikai 12 gadu vecumā. Tas, kā
nokļuvu un ka vispār nokļuvu basketbolā, ir Andra Purkalna nopelns. Daudz
meiteņu no šīs basketbola skolas nonāca TTT meistarkomandā. Ingrīda Bergvalde-Ose,
Māra Bogdanoviča-Žvīgule, arī Zanda Grāve un es."

Katra kombinācija bija jāiekaļ

Tamāru meistarkomandā uzņēma 1964.
gadā, meitenei vēl mācoties Ziedoņdārza skolas 10. klasē. Ar Andra Purkalna
iemācītajām gudrībām un spēles manieri. „Viņa vadībā bijām apguvušas diezgan
ciešu kontaktspēli, kas, man ienākot TTT meistarkomandā, izbrīnīja treneri
Raimondu Karnīti, bet radīja nepatiku komandas vecākajām dāmām," atzīstas Tamāra,
kurai bija iesauka Tomis: „Kad
komandu papildināja māsas Salenieces, mūsu spēles stils kļuva vēl asāks un agresīvāks,
jo basketbolā baltrocīšiem nav ko darīt. Pati, pirmoreiz ierodoties TTT
treniņā, jutos apmulsusi un nobijusies - tik daudz slavenību visapkārt. Ar
Karnīša spēles konceptu apradu ātri, bet komandā adaptēties nebija tik viegli
jau minētā straujā basketbola dēļ. TTT biju uzbrucēja, uz grozu metu ar abām
rokām no pierītes, vēlāk apguvu metienu palēcienā ar vienu roku. Sākumā spēlēju
kreisajā malā, vēlāk - labajā. Man ienākot komandā, saspēli vadīja Dzintra
Grundmane, pēc tam viņas funkcijas uzticēja man. Kad Skaidrīte Budovska aizgāja
dekrēta atvaļinājumā, no viņas pārņēmu komandas kapteines pienākumus. Tā lēma
kolektīvs. Mūsu uzbrukumi bija pamatīgi iestudēti. Katru trenera Karnīša
iecerēto kombināciju vajadzēja iemācīties no galvas, kā skolā mēdza teikt -
jāiekaļ. Improvizēt nedrīkstēja, īpaši tad, kad TTT sākās Uļjanas ēra. Reizēm
šķita pat dīvaini - kāda no mūsu mazajām atradās brīva metiena pozīcijā,
bet mest uz grozu nedrīkstēja, jo vajadzēja pagaidīt, kamēr līdz pretinieču
soda laukumam atskries otrais ešelons
jeb Uļa. Reizumis tomēr mēģinājām paeksperimentēt, izspēlēt kombināciju, garo ešelonu negaidot. Ja izdevās,
Raimonds kaut ko klusi noburkšķēja, bet, ja bumba netrāpīja grozā, tad gan mūs diezgan
skaļi strostēja. Manuprāt, treneris nevar sēdēt vai stāvēt kluss kā mūmija,
jāpasaka arī kāds biezāks vārds, bet ne tik rupji, kā to darīja Ļeņingradas Spartaka ilggadējais treneris
Geļčinskis, kurš neskopojās ar mātes piesaukšanu, bet ne gluži tik traki, kā
savulaik volejbola Uraločkas treneris
Nikolajs Karpoļs, PSRS laiku lielākais rupeklis."

Lielais sports veselību nevairo

TTT zelta meiteņu ēra iedalāma
divos posmos - pirms Semjonovas un Uļas laiki. Tie bija ļoti atšķirīgi,
lai gan treneris bija viens un tas pats - Raimonds Karnītis. Pirms Uļjanas
ienākšanas TTT spēlē izmantoja daudz un dažādus taktikas variantus, turklāt
kombinācijas tika vērptas tik strauji, ka pretinieces nespēja izsekot līdzi
notikumu gaitai. „Rīdzinieces fiziskā ātruma ziņā atpalika no reaktīvajām
Francijas klubu basketbolistēm, taču domu asumā un kombināciju izpildē bija
pārākas. Kad aktīvās gaitas beidza mūsu lieliskais centra tandēms Budovska un
Krodere, spēles shēmas kardināli vajadzēja mainīt. Tā, lai maksimāli izmantotu
Semjonovas auguma priekšrocības. Un tieši tolaik mūsu basketbola dižais
stratēģis Karnītis pārkārtoja šīs spēles shēmas, Uļu un vienīgi viņu virzot
uzbrukuma smailē. Basketbols kļuva vienkāršāks un skatītājiem mazāk baudāms.
Mēs - mazās - šajā spēles plānā bijām kā mazie zobratiņi visā lielajā
mehānismā. Gandrīz par paradoksu kļuva apgalvojums - ja Uļa iemeta grozu,
tas nebija tikai viņas, bet visas komandas nopelns," salīdzina Tomis. „Tas bija
vienkāršākais ceļš, kā saglabāt Eiropā un Padomju Savienībā nostiprinātās
līderpozīcijas. Jautājums tikai - cik ilgi, jo lielajā sportā nekas nav mūžīgs.
Nevarētu Karnīti nosaukt par diktatoru basketbolā, lai gan paklausīgās
spēlētājas pie viņa palika, bet pretī runājošās ilgi komandā neaizkavējās.
Nebūtu pie komandas stūres Karnīša, nebūtu arī TTT zelta laikmeta. Skarbi, bet
tikai tā varēja nodrošināt mūsu dāmu virskundzību ilgtermiņā. Es lielajā
basketbolā biju 16 gadus, varētu gan karjeru augstākajā līmenī vēl par pāris
gadiem paildzināt, bet smagi saslima mana māmiņa. Es viņai biju ļoti vajadzīga,
tāpēc komandu un spēlēšanu uz kādu laiku pametu. Māte izveseļojās un tagad,
devītajā gadu desmitā, gandrīz katru rītu dodas vieglā riksī pa mežu."   

Trenera maizes garoziņa

TTT komandā visu laiku spēlējušas pēc
augstākās izglītības alkstošas basketbolistes. Tamāra lielās sporta karjeras
laikā apprecējās ar populāro hokejistu Andri Hendeli, dāvāja viņam divus
skaistus dēlus un paspēja vēl parūpēties par tālākizglītošanos. Universitātē
ekonomistus viņa gan nepabeidza, uzskatot, ka kļūda bijusi profesijas izvēlē,
toties studijas LVFKI aizritēja bez aizķeršanās, un iegūto fiziskās
audzināšanas un sporta pasniedzējas diplomu varēja likt lietā piecus gadus pēc
jaunākā dēla piedzimšanas.

„Savācu 60 bērnu grupiņu - pirmklasniekus
un par gadu vecākus - un, izmantojot 7. vidusskolas sporta bāzes, sāku
viņiem mācīt basketbolu. Grupiņa tika veidota arī no citu skolu mazajiem
audzēkņiem. No šiem mazuļiem izauga nākamās TTT meistares un Latvijas izlases
dalībnieces Zanda Gulbe, Visvalža Eglīša meitas Anita un Dace," klāsta Hendele.
„Tad kopā ar Juri Garkalnu sāku trenēt TTT juniores. Izmantoju visas tās
atziņas, ko bija mācījuši mani iepriekšējie treneri - Andris Purkalns, Viktors
Strupovičs, Jānis Ostrouhs un - nav ko noliegt - arī Raimonds
Karnītis. Studējot LVFKI, lielisku treneres pieredzes skolu ieguvu no Oļģerta
Altberga, protams, tam visam klāt liekot arī pašas apgūto. Nenožēloju nevienu
no basketbolā aizvadītajiem dienu tūkstošiem, jo pasaule un Eiropa krustu
šķērsu izbraukāta, daudz redzēts, gūts milzums iespaidu. Tomēr pienāca brīdis,
kad bērnu dēļ aizgāju arī no treneres darba, jo visu mūžu taču nenodzīvosi bez
brīvdienām nedēļas nogalē. Mainīju profesiju, un nu jau 16 gadi apritējuši,
kopš strādāju Medicīnas koledžā par sporta pasniedzēju."

No basketbola neaizbēgsi

Rīgas 93. vidusskolā tika izveidots
basketbola pulciņš, kura vadību uzņēmās Tamāra Hendele. „Uz nodarbībām nāca
bērni, kas ļoti gribēja spēlēt basketbolu, bet kurus dažādu iemeslu dēļ
neuzņēma sporta skolās. Ar katru gadu mūsu pulciņš kļūst kuplāks. Sāku ar
piektklasniekiem, kuri tagad jau sasnieguši junioru vecumu. Manuprāt, šis darbs
ir svētīgs, jo tiek aizpildīta vēl viena tukša niša mūsu basketbola
saimniecībā," pārdomās iegrimst mūsu titulētā meistare.

Viņai kremt, ka mūsdienu TTT
zaudējusi ne tikai latviskumu, bet arī spēlētprasmi, ka komandā uzaicinātās
leģionāres (izņemot vienu amerikānieti), neattaisno uz viņām liktās cerības.
Labāk par to pašu naudu, kas šķiesta par četru viduvējas klases spēlētāju
algošanu, nopirkt divas, toties daudz meistarīgas basketbolistes. Bet, klubu
basketbolam komercializējoties, viessportistu staigāšana no valsts uz valsti
labākas dzīves meklējumos notiek visur. Piemēram, Gundara Vētras trenētajā
Maskavas CSKA, kur pamatsastāvā spēlē pat trīs kontinentu pārstāves. Pēc šādiem
stereotipiem strādā arī Cēsu dāmu basketbolā.

Kā skaidrot TTT Rīga katastrofālo metienu neprecizitāti nesen aizvadītajās
divās Eirolīgas spēlēs? „Komandas jaunpienācējas vēl nav pielāgojušās jaunajiem
apstākļiem, piemērojušās rīdzinieču spēles stilam, jo iepriekšējā klubā
trenerim bija cits spēles redzējums. Viskrasāk tas izpaužas, vērtējot
baltkrievietes Troinas bālo un mazrezultatīvo sniegumu rīdzinieču rindās, lai
gan atceramies, ka pērn Eiropas čempionātā un šogad Pekinas spēlēs viņa bija
viens no Baltkrievijas izlases vilcējspēkiem," lēš Tamāra. „Latvijas izlasē ir
ļoti labas basketbolistes, bet spēle viņām ne vienmēr vedas. Kāpēc? Viņas
profesionālo riecienu pelna Krievijas, Spānijas, Francijas un citu valstu
klubos, kur treneru darba metodika atšķiras no mūsu izlases trenera Zvirgzdiņa
metodēm. Ar mēnesi vien pirms atbildīga turnīra ir par maz, lai komanda laukumā
panāktu sapratni un sadarbību. Varbūt mans secinājums būs pārāk skarbs, bet
uzskatu, ka meitenes Pekinā atbildīgajās spēlēs nezaudēja, bet zaudēja treneru
kolektīvs. Cerēsim, ka nākamgad, kad Eiropas dāmu čempionāts risināsies
Latvijas pilsētās, mūsu basketbolistes nospēlēs labāk nekā šovasar Ķīnā."

Gatis ĶĪSIS