twitter facebook instagram

Hokejs ar bizi

23.Mar.2012 - Ieva Runge

Numurs: 
254/255
Hokejs ar bizi

Rit hokejistu treniņš. Piespēles, metieni, dažādi vingrinājumi. Sejas aizsargmaskās, gaišas, tumšas un krāsotas matu cirtas, kas spraucas ārā no ķiverēm, liecina, ka uz ledus ir meitenes. Latvijas izlase Tukuma ledus hallē gatavojas pasaules 1. divīzijas A grupas meistarsacīkstēm, kuras svētdien sāksies Ventspils Olimpiskajā centrā.

Komandu pēc divu sezonu pārtraukuma atkal vada tās ilggadējais treneris Andrejs Zaķis. Mūsu komandai, kura pasaules rangā atrodas 13. vietā, Ventspilī gaida grūtas cīņas par vienīgo ceļazīmi uz augstāko divīziju. Vienlīdz stipras ir Kazahstānas (pērn spēlēja augstākajā grupā), Japānas, Čehijas, Austrijas un Norvēģijas izlases. Lai gan strikti uzdevumi izlasei netiek izvirzīti, Andrejs uzskata, ka nedrīkst spēlēt sliktāk nekā pērn, kad mūsējās ieguva bronzas medaļas. Mūsu izlasē cīņām Ventspilī gatavojas arī deviņas spēlētājas, kuras spēlē dažādos ārzemju klubos. Viņu vidū ir otrās maiņas uzbrucēja Ilze Bičevska.

Ilzes uzvārds hokejistu aprindās nav svešs, hokeju spēlē arī viņas brāļi. Jaunākais — Māris — šoziem atzīstami debitēja Rīgas Dinamo komandā.

Mūsu saruna notiek pēc īsā, bet intensīvā svētdienas rīta treniņa.

— Kā tev ienāca prātā spēlēt nepavisam ne sievišķīgo ledus spēli?

— Man neviens neko nejautāja — mamma nolēma abus brāļus — vecāko Aldi un jaunāko Māri — sūtīt uz hokeju, pie reizes paķēra līdzi arī mani, sešgadīgu meiteni. Jo vairāk tāpēc, ka treneris noteica — ja nāk abi brāļi, tad māsa var trenēties par brīvu. Tā jau 17 gadus esmu hokejā.

— Un hokejs uzreiz iepatikās?

— Nē, pēc pirmā treniņa raudāju un teica, ka vairs nekad neiešu uz treniņiem, taču tētis un mamma bija stingri un neatlaidīgi. Sāku spēlēt zēnu komandā, ilgu laiku pat nezināju, ka arī meitenēm ir savas komandas. Desmit gadu vecumā mani aizveda uz Sporta pili — uz sieviešu komandu — un biju pārsteigta, ka komandā ir tikai meitenes. Kādu laiku trenējos gan pie viņām, gan pie puikām. Manuprāt, lielāku izaugsmi var panākt, spēlējot kopā ar zēniem.

— Kā puikas savā komandā uzņēma meiteni?

— Mierīgi. Visi mani sargāja, un es labi jutos puiku vidū.

Kad palika 14 gadi, mani negaidīti uzaicināja uz turnīru Austrijā. Tur sadraudzējos ar vienu no vietējām meitenēm, un katra no mums pierunāja savu mammu, ka man būtu labi palikt Austrijā. Savu panācām, un sāku spēlēt Austrijā, vienīgi skolā diez ko negāja, jo vācu valodu tolaik nezināju nemaz. Sēdēju klasē un tikai klausījos.

Pēc gada atgriezos mājās, pabeidzu devīto klasi un atkal braucu uz Austriju. Pēc tam atkal mājās, mācības skolā, tad trešo reizi spēlēju Austrijā. Tomēr beidzu Rīgas 6. vidusskolu.

Pēc tam devos uz Dāniju.

— Spēlēt hokeju?

— Nē, man līdzi nebija pat hokeja inventāra. Nezinu, kā to izskaidrot (varbūt stress, jo skola jābeidz, un nemitīgā pārvākšanās — tas viss kopā), bet sporta ārsti Rīgā pateica, ka man esot veselības problēmas un hokeju vairs nevarot spēlēt. Veselība ir pirmajā vietā, un likās, ka savai hokejistes karjerai esmu pielikusi punktu.

Dānijā iestājos Arhūsas universitātē reklāmas un mārketinga nodaļā. Tad vēlreiz aizgāju pie vietējiem ārstiem, un viņi nekādas problēmas manā veselībā nesaskatīja. Mammai bija jāved smagā hokeja soma uz Dāniju. Sāku spēlēt Hērningas IH komandā.

— Ar ko hokejs Dānijā atšķiras no hokeja Latvijā?

— Īpaši ne ar ko, arī Dānijā viss notiek amatieru līmenī. Kaut arī viņu izlase spēlē līgu zemāk nekā Latvija, labākās komandas ir apmēram mūsu Laimas vērtē. Komandā spēlēju jau četrus gadus. Šogad kļuvām par savas grupas čempionēm, man izdevās iemest visvairāk vārtu. Naudu gan par to nesaņemu un piepelnos ar dažādiem reklāmas projektiem, foto darbiem.

— Cik ilgi spēlē Latvijas izlasē?

— Gadus deviņus?.. Kad sāku, tad izlasē varēja spēlēt jau no 14 gadu vecuma, tagad tikai no 16.

Uz izlasi man vienmēr gribas atbraukt. Gan gods, gan iespēja satikt savas vecās labās cīņubiedrenes. Kaut arī esmu tāda pasaules pilsone un runāju kādās sešās valodās, mājās vienmēr gribas iegriezties. Arī pēc rakstura man nepieciešama komanda, draudzīgs kolektīvs. Varbūt tāpēc, ka mēs ģimenē esam četri bērni, vēl ir vecākā māsa, kas pati gan nespēlēja, bet savulaik ļoti interesējās par hokeju. Kādreiz gribēju trenēties vieglatlētikā, bet ātri sapratu, ka individuālais sports nav paredzēts man.

Tagad, kad daudzas Latvijas meitenes jau profesionāli spēlē ārzemēs, domāju, ka mūsu komanda kļuvusi stiprāka, taču hokejs sievietēm attīstās strauji, un vieglu spēļu Ventspilī mums nebūs. Cīnīsimies par trijnieku, bet galvenais ir no grupas neizkrist.

— Vai sasitumi un zilumi jauku meiteni nebiedē?

— Lai gan spēka paņēmienu mums it kā nav (noraidījumi gan), tomēr ciest nākas itin bieži. Bet tas ir hokejs, un plusu ir vairāk nekā mīnusu.

— Cik ilgi tu redzi sevi hokejā?

— Spēlēšu, kamēr man patiks un būs komanda, kas mani ņem. Rudenī došos uz Zviedriju, komanda jau sarunāta. Ceru, ka tas būs nopietnāks hokejs, kaut arī uz nekādu stipendiju neceru, jo tur maksā tikai dažām labākajām. Sākšu atkal visu no jauna.

 

Ilze BIČEVSKA

Hokejiste

Dzimusi: 1988. gada 17. septembrī Rīgā

Izglītība: mācījusies Rīgas Franču licejā, absolvējusi Rīgas 6. vidusskolu, Arhūsas universitāti (Dānija), bakalaure reklāmas un mārketinga specialitātē

Sporta gaitas: hokejā kopš sešu gadu vecuma, spēlējusi dažādās zēnu komandās, Austrijas komandās, sieviešu komandā Laima (vairākkārtēja Latvijas čempione), Dānijas komandā Herning IK. Latvijas izlasē kopš 14 gadu vecuma

Ģimenes stāvoklis: neprecējusies, ir draugs Kristofers

Vaļasprieks: dizains, reklāma, foto

 

 

STARTAM PASAULES ČEMPIONĀTĀ PAR VIETU VALSTS IZLASĒ CĪNĪJĀS

Vārtsardzes: Lolita Andriševska (DHC Langenthal, Šveice), Evija Tētiņa (SHK Laima), Ilze Krontāle (SHK Zemgale);

Aizsardzes:Laila Dekmeijere-Trigubova (Pantera, Baltkrievija), Eva Dinsberga (SHK Zemgale), Sandra Žebere (Vita Hasten, Zviedrija), Aija Apsīte (SHK Laima), Olita Liepiņa (SHK Laima), Santa Muceniece (SHK Sāga), Ilze Kronberga (SHK Laima), Laura Aldiņa (Vita Hasten, Zviedrija), Žanete Vasiļevska (SHK Sāga), Ingūna Lukaševica (SHK Sāga);

Uzbrucējas: Karīna Saidova (SHK Sāga), Inese Geca-Miljone (SHK Laima), Iveta Koka (DHC Langenthal, Šveice), Sarma Pone (Mileniyum Paten SK), Baiba Kurme (SHK Laima), Ilze Bičevska (Herning IK, Dānija), Ivita Krūmiņa (SHK Laima), Kitija Voitkeviča (SHK Laima), Sindija Agare (SHK Laima), Sintija Greiere (SHK Laima), Māra Trēziņa (SHK Sāga), Ieva Pētersone (Pantera, Baltkrievija), Zane Apse (SHK Laima), Lelde Hartmane (SHK Laima), Elīna Jansone (Vita Hasten, Zviedrija), Ilze Velugo (SHK Laima), Maija Zviedre (SHK Laima).

Pēc nometnes Tukumā tika nosaukts izlases galīgais sastāvs.

Autori: 
Juris Bērziņš Soms