Hokejs mainās, Kerčs paliek

Aleksandrs Kerčs jau 30 gadus spēlē hokeju. Tālajā 1988. gadā Rīgas Dinamo sastāvā viņš izcīnīja PSRS čempionāta sudraba medaļu, bet šosezon pat 40 gadu vecumā ir pārliecinošs Latvijas čempionāta rezultatīvākais spēlētājs. Kerčs ir vienīgais no Dinamo sudraba sastāva, kurš profesionālā līmenī vēl turpina spēlēt hokeju. Aleksandrs ir arī visu laiku otrs rezultatīvākais Latvijas izlases spēlētājs. Šosezon Kerčs piepildījis daudzu vīriešu sapni - ASK/Ogre rindās viņš spēlē kopā ar dēlu Aleksandru.

Otrā dzimtene
Kerčs seniors pirmos soļos hokejā spēra Krievijas pilsētā Arhangeļskā, taču 15 gadu vecumā pārcēlās uz Rīgu, kur sākumā spēlēja Latvijas bērzā, bet drīz vien jau debitēja Rīgas Dinamo meistarkomandā."Lai gan hokejā daudz kas pārdzīvots, labākās atmiņas joprojām ir par laiku, kad atbraucu uz Latviju, sāku spēlēt Rīgas Dinamo. Man paveicās ar treneriem, labiem partneriem. Kad atbraucu, bijām vairāk nekā desmit jaunie puiši no visas Padomju Savienības. Rīdzinieki jau bija mani noskatījuši, tāpēc uzreiz sāku spēlēt un drīz vien debitēju Dinamo. Pirmajā sezonā vēl paspēju uzspēlēt kopā Helmutu Balderi, kurš beidza karjeru," Aleksandrs Kerčs stāsta par savu ceļu uz Latviju.

Jau otrajā pilnvērtīgajā sezonā Dinamo sastāvā Aleksandrs palīdzēja rīdziniekiem gūt lielāko panākumu kluba vēsturē, izcīnot sudraba medaļas. 1988. gada pavasaris uz visiem laikiem palicis gan hokeja līdzjutēju, gan arī hokejistu atmiņā.

"To nevar aizmirst. Ļoti paveicās, ka tikām pirmajā desmitniekā, bet noticējām saviem spēkiem un sākām veiksmīgi spēlēt. Mums bija ļoti saliedēta komanda, spēlētāji meistarībā bija līdzvērtīgi," atceras Aleksandrs, kuru padomju laikos mēģinājuši pārvilināt uz citām komandām.

"Sākumā bija piedāvājums braukt uz Maskavas Spartak. Kad Vladimirs Jurzinovs (Rīgas Dinamo galvenais treneris. - K.G.) aizgāja uz Maskavas Dinamo, viņš aicināja mani līdzi. Tur ģērbtuvē jau bija man sagatavota vieta, bet apspriedos ar sievu un atteicos no šī piedāvājuma. Tagad priecājos, ka pieņēmu pareizo lēmumu, jo nav zināms, kā tur viss būtu izvērties. Toties Latvija man kļuvusi par otro dzimteni."

Eiropas apceļošana

Pēc padomju impērijas sabrukuma Kerčs guva iespēju izmēģināt spēkus pasaules hokeja Mekā - Nacionālajā Hokeja līgā. 1993. gadā viņu drafta trešajā kārtā ar kopējo 60. numuru izvēlējās leģendārais Kanādas klubs Edmontonā Oilers. Pie naftiniekiem Aleksandram karjera neizdevās - tikai piecas aizvadītas spēles, pēc tam nosūtīšana uz fārmklubu.

"Katrs sevi cienošs hokejists vēlas izmēģināt spēkus pasaules spēcīgākajā līgā - NHL. Cits jautājums: izdodas tur noturēties vai ne. Man nepaveicās, varbūt bija arī citi iemesli. Kļūdu bija daudz, bet tagad vairs negribu par tām runāt. Vismaz varēšu dot padomus dēlam, lai viņš neatkārto manējās," saka Kerčs, kurš pēc neveiksmīgā mēģinājuma iekarot Ziemeļameriku ilgus gadus pelnīja iztiku dažādās Eiropas līgās. Aleksandrs iepazina Šveices, Vācijas, Somijas, Zviedrijas un Krievijas hokeja īpatnības.

"Eiropā vislabāk patika Vācijā. Lai gan spēlēju arī Krievijā, kur skaitās otrs spēcīgakais čempionāts aiz NHL. Tomēr Vācijā bija ļoti labi apstākļi ģimenei, bērniem, arī hokeja kvalitāte visai labs. Tur spēlē daudzi kanādieši, hokejistiem ir labas algas," klāsta viens no pieredzes bagātākajiem Latvijas hokejistiem. 

Desmit čempionāti

Kerčs ir viens no tikai sešiem Latvijas hokejistiem, kurš sasniedzis izlases 150 spēļu robežu. Viņa rēķinā valstsvienības mačos ir vairāk nekā 130 rezultativitātes punktu, kas ir otrs labakais rādītājs aiz Leonīda Tambijeva, bet 100 punktu robežu pārsniedzis vēl tikai Aigars Cipruss. Kerčs piedalījies desmit pasaules čempionātos (astoņos A grupas turnīros) un 2002. gada Soltleiksitijas olimpiskajās spēlēs. Pirms 15 gadiem Aleksandrs piedalījās pirmajā Latvijas izlases spēlē pēc valsts neatkarības atjaunošanas, kad Rīgas Sporta pilī olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā ar 13:2 tika sagrauta Lietuvas komanda. Pēc tam Kerčs uz ilgiem laikiem kļuva par Latvijas izlases neatņemamu sastāvdaļu pasaules čempionātos, izlaižot tikai 1994. un 1995. gada B grupas turnīrus. Tajā laikā viņš meklēja laimi Ziemeļamerikā. Pēdējo reizi Latvijas krāsas pasaules čempionātā Kerčs aizstāvēja 2004. gadā Prāgā.

„Noteikti vēl varēju spēlēt izlasē un neizskatītos sliktāk par dažiem citiem, bet visam ir robežas. Četrdesmit gadi izlases līmenim ir cienīgs vecums, jādod ceļš jaunajiem. Pasaules čempionātos atklāj jaunos talantus," atklāj Kerčs. „No visiem čempionātiem labākās emocijas radīja pirmais A grupas turnīrs Somijā. Tas mums ļoti izdevās, tomēr nezuda sajūta, ka varējām tikt vēl augstāk par septīto vietu, kas debijas čempionātam bija ļoti labs rezultāts. Ja toreiz Artūrs Irbe būtu atbraucisagrāk, mēs vēl gāztu lielus kalnus."

Atgādināšu, ka 1997. gadā pasaules čempionātā Turku pirmajos mačos vārtos stāvēja Pēteris Skudra un Juris Klodāns, kuru kļūdu dēļ tika zaudēti vairāki punkti, bet pēc Irbes ierašanās piecos mačos gūtas četras uzvaras un viens neizšķirts ar Zviedriju. Kerča zvaigžņu stunda bija spēle ar Kanādu, kad Aleksandrs iemeta divas ripas slavenā Šona Burka sargātajos vārtos, palīdzot izcīnīt godpilnu neizšķirtu 3:3.

Hokeja brazīlieši

Tagad ar nostalģiju varam atcerēties šo čempionātu un vēl vairākus nākamos turnīrus, jo Latvijas izlase ar atraktīvo spēli ieguva daudzus līdzjutējus, bet dažs ārzemju žurnālists, salīdzinot ar futbolu, mūsu hokejistus pat nosauca par hokeja brazīliešiem. 

„Tajā laikā mūsu hokejistu meistarība bija ļoti augsta. Visi spēlēja Eiropas vadošajās līgās, turklāt ne jau sliktākajos klubos. Tas arī liecināja par spēlētprasmi. Hokejs bija daudz interesantāks, bet tagad ir pavisam cita spēle. Toreiz bija daudz skaistu kombināciju, bīstamu momentu, kas patika līdzjutējiem. Tagad to vairs nevar redzēt. Izlasē bija ļoti draudzīga, gandrīz ģimeniska atmosfēra, vienmēr valdīja jautrība, bija daudz joku. Visi no klubiem uz izlasi brauca ar lielu prieku, lai satiktos ar draugiem, gūtu baudu no spēles. Valdīja cits noskaņojums, visi spēlēja no sirds," atzīst Kerčs, kurš tomēr optimistiski noskaņots par Latvijas hokeja nākotnes perspektīvām.

„Mums ir daudz perspektīvu jaunu puišu. Viņiem tikai nopietni jāstrādā, un tad arī viss izdosies. Tagad izlasē notiek paaudžu maiņa. Agrāk mums bija daudz pieredzējušu hokejistu, kuri arī noteica spēles toni, bet ar katru gadu viņu paliek arvien mazāk. Saprotams, ka jauniešiem ir nepieciešams laiks, lai sasniegtu vajadzīgomeistarību. Jābūt pacietīgiem. Vācijā, Šveicē tas jau ir sen noticis, bet mums viss vēl tikai priekšā."

Firmas zīme

Latvijas izlases sastāvā Kerčs visvairāk spēlējis vienā maiņā ar vēl Dinamo laika partneriem Aleksandru Beļavski un Vjačeslavu Fanduļu, ar kuriem viņš sapraties no pusvārda. Augumā nelielo Kerču laukumā vienmēr var pazīt pēc tikai viņam raksturīgās spēles manieres. Retais vēl prot tik ilgi pieturēt ripu un izturēt lielmeistara cienīgu pauzi. Kerča firmas zīme vienmēr bijusi arī prasme parādīt tiesnesim vai notēlot pretinieka izdarīto noteikumu pārkāpumu.   

„Jaunībā pret mani daudz pelnīja noraidījumus - pratu skaisti nokrist un tēlot. Tagad to vairs nedrīkst darīt, jo pats saņemsi noraidījumu. Runājot par to pauzi, pats tikai nesen ievēroju, ka man ir tādi gājieni. Tas nāk ar vecumu, kad kļūsti gudrāks. Agrāk nekā tāda nebija," prāto Kerčs, kurš bieži vien kritizēts par to, ka nepietiekami daudz met pa vārtiem. „Mums mācīja spēlēt tieši tādu hokeju. Tagad skatos, ka met pa vārtiem no visām iespējamajām pozīcijām, taču mūs mācīja tāpat vien no ripas nešķirties. Kāda jēga mest pa vārtiem no apmales, ja no turienes ir nereāli gūt vārtus? Tagad tā dara daudzi uzbrucēji."

Ilgās karjeras laikā Kerčs ir pieredzējis lielas izmaiņas hokeja noteikumos un līdz ar to arī spēlē.

„Ar jaunajiem noteikumiem spēle ir ļoti mainījusies. Tā kļuvusi drošāka, tīrāka un skaistāka, taču zaudējusi daļu pievilcības, jo vairs nav spēka paņēmienu. Viss tiek darīts, lai spēlētājiem būtu mazāk traumu. Kad skatos dažas vecās spēles, tās atgādina slepkavību uz ledus," atzīst Kerčs.

Runājot par slepkavībām uz ledus, gan jāpiemin, ka Kerčs savulaik bijis leģendāras spēles dalībnieks. 1987. gada pasaules junioru čempionātā Čehijā PSRS un Kanādas hokejisti sarīkoja grandiozu kautiņu, kurā piedalījās visi abu komandu spēlētāji. Lai pārtrauktu nekārtības hallē, pat tika izslēgta gaisma, bet kaušļus mēģināja izšķirt arī policisti.

„Pirmie konflikti sākās jau iesildīšanās laikā, kad vajadzēja izšķirt abu komandu spēlētājus. Kanādieši nodarbojās ar iebiedēšanu, tā ka mums nekas cits neatlika, kā atbildēt," atceras bijušais PSRS junioru izlases dalībnieks.

Īstu vīru spēle

Lai gan pa šiem gadiem hokejs kļuvis daudz tīrāks, pagājušajā sezonā Latvijas čempionāts beidzās ar skandalozu kautiņu, kad finālsērijas pēdējā mačā daži ASK/Ogres hokejisti izgāza dusmas par neveiksmi uz Rīga 2000 spēlētājiem. Šie notikumi izraisīja lielu rezonansi, vainīgie saņēma ilglaicīgas diskvalifikācijas, kuras vēlāk gan tika ievērojami samazinātas.

„Manuprāt, tika sacelts pārāk liels troksnis un iesaistītajiem puišiem piespriests pārāk bargs sods. Visā pasaulē tas notiek. Protams, sist no aizmugures ar nūju ir ļoti slikti, bet hokejā visādi gadās. Arī es esmu bijis šādās situācijās. Nemeklēju attaisnojumus, bet tas ir hokejs. Cīņas karstumā viss notiek, vainīgais pēc tam aizgāja un atvainojās," uzskata Alksandrs, kurš piekrīt viedoklim, ka arī kautiņi piešķir hokejam šarmu. „Līdzjutējiem patīk, ka trīc apmales, laukumā rit sīva cīņa, gadās arī kautiņi."

Pagājušajā sezonā Kerčs kļuva par Samsung premjerlīgas rezultatīvāko spēlētāju, kā arī tika atzīts par turnīra labāko uzbrucēju, taču finālsērijā ar 4:2 pārāka bija Rīga 2000.

„Finālā tikās divas meistarībā līdzīgas komandas. Spēles bija ļoti saspringtas, un daudz ko izšķīra veiksme. Arī šosezon ir četras komandas, kas cīnās par medaļām. Pavasarī to savstarpējās cīņās viss arī izšķirsies. Mūsu čempionātā vairāk izceļas tie pieredzējušie hokejisti, kuri karjeras laikā spēlējuši augstākā līmenī nevis visu laiku cīnījušies tikai Latvijas čempionātā," saka Samsung premjerlīgas rezultatīvākais spēlētājs, kurš pirmajos 24 mačos guvis 43 punktus (16 vārti + 27 piespēles), pārliecinoši apsteidzot tuvāko konkurentu un kluba biedru 36 gadus veco Andreju Ignatoviču.

Ilggadības noslēpumi

Lai gan karjeras laikā Kerčs izspēlējies ne vienā vien augstas klases komandā, viņš joprojām atrod emocijas un motivāciju, lai cīnītos Latvijas čempionātā.

„Esmu pieradis, ka tas ir mans darbs. Ja esi parakstījis līgumu ar klubu,  jāatstrādā nauda un jāatdot komandas labā visi spēki. Manu vārdu hokejā pazīst, tāpēc nedrīkstu slikti spēlēt. Ja jūti vājumu, labāk beigt karjeru. Mans uzdevums nav kļūt par rezultatīvako spēlētāju, taču katrā mačā jāiet laukumā un jāpierāda, ka vēl esi kaut ko vērts un šo to proti. Ja gūsti vārtus, viss ir kārtībā. Esmu mainījis attieksmi pret dzīvi. Vajadzēja no daudz kā atteikties, nopietni gatavoties spēlēm, ievērot režīmu. Ja gribi četrdesmit gadu vecumā spēlēt, jādomā, ko un kā dari. Jāatsakās no alkoholiskajiem dzērieniem, cigaretēm. Pamats šādai ilggadībai jau tika ielikts Dinamo laikos," Latvijas čempionāta labākais uzbrucējs klāsta sportiskās ilggadības noslēpumus.

Kerčs jaunākais

Agrāk vai vēlāk spēlētāja karjera tomēr būs jābeidz, tāpēc rodas jautajums, vai Kerčs nav domājis par trenera darbu. Daudzi bijušie cīņu biedri - Oļegs Znaroks, Harijs Vītoliņš, Andrejs Maticins, Normunds Sējējs - izvēlējušies tieši šo dzīves ceļu.

„Karjeras beigas visiem sportistiem rada galvassāpes, jo var teikt, ka jāsāk jauna dzīve. Atklāti sakot, par to vēl neesmu domājis. Dzīvosim, redzēsim. Dzīvē ir bijis tik daudz pārsteigumu, ka neko nevar droši plānot," saka Kerčs, kuram ilgās karjeras laikā bijuši brīži, kad rodas kārdinājums atmest visam ar roku. „Tādas sajūtas radušās īpaši pēc nepatīkamiem zaudējumiem. Taču tas viss pāriet, un nākamajā dienā jau pamosties labā garastāvoklī un centies par to vairs nedomāt."

Aleksandrs gan var būt mierīgs, ka, arī pēc viņa atvadīšanās no lielā sporta, Kerču vārds mūsu hokejā paliks. Šogad ASK/Ogre sastāvā spēlē arī viņa dēls Aleksandrs, kurš ir Latvijas U-18 izlases kandidāts.

„Vairāki mani paziņas spēlējuši kopā ar dēliem. Atklāti sakot, neticēju, ka izvilkšu tik ilgi un varēšu spēlēt kopā ar dēlu. Esmu ļoti priecīgs. Katrs tēvs grib, lai dēls tiktu tālāk par viņu, bet viss atkarīgs paša jaunekļa. Viņš daudz neklausās vecākos, visu grib panākt pats. Tas ir labi," saka Kerčs vecākais, kurš lieliski saprot, ka ilgi abi kopā nespēlēs, jo jaunajiem hokejistiem svarīgi pēc iespējas ātrāk turpināt apgūt spēles noslēpumus uz ārzemēm. „PSRS čempionāta laikos mums bija laba hokeja struktūra. Jaunieši centās tikt komandā Latvijas bērzs, bet nākamais solis bija Dinamo. Tagad vairs tā nav. Kad jaunieši sasniedz 15 vai 16 gadus, viņiem te vair nav, ko darīt, jo šeit jaunieši vairs neprogresē. Vienīgais variants - ārzemes. Vislabāk būtu turpināt karjeru Krievijā, taču tur klubos grūti iekļūt, jo ir liela konkurence - labākajās komandās pulcējas jaunieši no visas Krievijas. Lielākā daļa mūsu jauniešu izvēlas otru variantu - Ziemeļameriku. Tur ir pavisam cits hokejs, tāpēc reti kurš spēj kaut ko jaunu iemācīties."

Kristiāns GIRVIČS

Vizītkarte

Aleksandrs Kerčs

hokejists

Dzimis           1967. gada 16. martā Arhangeļskā (Krievija)

Hokejā           30 gadus

Pozīcija         uzbrucējs

Klubs             ASK/Ogre

Spēlējis         Rīgas Dinamo, Rīga/Stars, Pārdaugava, Edmontonas Oilers (NHL), Keipbretonas Oilers (AHL), Providensas Bruins (AHL), Biel (Šveice), Rīga/Alianse, Landsberg (Vācija), Tamperes Tappara (Somija), Oberhauzenes Revier Lowen (Vācija), Berlīnes Capitals (Vācija), Rīga 2000, Sanktpēterburgas SKA (Krievija), Vilki OP, Permas Molot/Prikamje (Krievija), Nykiopings NH-90 (Zviedrija), Gomeļ (Baltkrievija), Bremerhaven (Vācija), Voskresenskas Himik (Krievija)

Latvijas izlasē         151 spēle, 134 punkti (59 vārti + 73 piespēles), 192 soda minūtes

Debija valstsvienībā          1992. gada 7. novembrī (Lietuva - 13:2)

Nozīmīgākie sasniegumi  PSRS čempionāta sudraba medaļa (1988. g.), spēlējis NHL klubā Edmontonas Oilers, piedalījies astoņos pasaules čempionātos A grupā un Soltleiksitijas olimpiskajās spēlēs (2002. g.)

Citāti

1. Noteikti vēl varēju spēlēt izlasē un neizskatītos sliktāk par dažiem citiem, bet visam ir robežas. Četrdesmit gadi izlases līmenim ir cienīgs vecums, jādod ceļš jaunajiem

2. Esmu mainījis attieksmi pret dzīvi. Vajadzēja no daudz kā atteikties, nopietni gatavoties spēlēm, ievērot režīmu

Fotoparaksti

Tēvs un dēls. Šosezon ASK/Ogre sastāvā spēlē divi Aleksandri Kerči - ilggadējais Latvijas izlases uzbrucējs (no labās) un viņa dēls, kurš ir U-18 izlases kandidāts (foto: Mārtiņš Aiše)

Labākais. Pat četrdesmit gadu vecumā Aleksandrs Kerčs (pa kreisi) ir Latvijas čempionāta labākais uzbrucējs. (foto: Juris Bērziņš-Soms)

Izlasē. 2002. gada pasaules čempionāts Zviedrijā. Aleksandrs Kerčs (pa kreisi) pret čehu Jaroslavu Spačeku (foto: Ilmārs Znotiņš, Diena)