twitter facebook instagram

Iemācīt rast prieku

16.Jan.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
322
Iemācīt rast prieku

Arī 20 grādu salā Riebiņu vidusskolas sporta zālē dzird atlecošo bumbu dunu un svilpes skaņas. Nenobīstoties no šogad aukstākās dienas, pulciņš bērnu pēc stundām sapulcējies sporta zālē uz kārtējo treniņu, kuros ierasti būtu redzēt skriešanu pa apli, basketbolu vai tradicionālu vingrojumu izpildi. Taču ir citādāk — puiši izkārtojas komandās, lai spēlētu futbolu uz trim vārtiem. “Skolotāj, vārti! Skolotāj, skatieties!” — priecīgi dzenājot bumbu no vieniem vārtiem uz citiem, klaigā zēni. “Tā viņi trenē arī domāšanu un reakciju,” skaidrojot neierastos spēles noteikumus, saka Riebiņu vidusskolas sporta skolotāja Mārīte Pokšāne. Bērni jāaizrauj — viņa par to pārliecināta, un, raugoties uz skolēnu azartiski izpildītiem uzdevumiem, tā vien šķiet, ka titula Gada Sporta skolotājs 2016 ieguvējai tas izdevies.

RIEBIŅI NO A LĪDZ...

Atraktīvā sporta skolotāja dzimusi Riebiņos. Turpat mācījusies un trenējusies, kā arī savulaik Riebiņu vidusskolas direktora kabinetā pieņēmusi lēmumu kļūt par sporta skolotāju. Studiju laiks Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā bijis vienīgais periods, kad nācies dzīvot ārpus dzimtās vietas. Neskatoties uz to, ka daudzi pēc studijām Rīgā vai kādā citā pilsētā laukos vairs neatgriežas, Mārīte Pokšāne galvaspilsētu uztvērusi kā īstermiņa pieturu studiju laikam, pēc kura pat nav bijis divu domu par atgriešanos Riebiņos. "Nekad neesmu domājusi par darbu lielpilsētā — Rīga mani saistīja tik, cik tur bija mācības. Viss mūžs pagājis Riebiņu vidusskolā," atzīstas skolotāja.

1996. gadā atgriežoties Riebiņos, vidusskolā atbrīvojās sporta skolotāja vieta, ko līdz šim arī ieņem Pokšāne, kura līdz pat pamatskolai ar sportu bijusi uz jūs. "Bērnībā biju diezgan slimīga, vienmēr bija ārsta zīme. Līdz 7. klasei čabinājos, bet pēc tam klasesbiedrene pasauca uz treniņu, kas notika tepat skolā — kļuva interesanti, atkrita problēmas ar veselību, radās prieks, un kļuvu par vieglatlēti. Vidusskolā gan bija kāds posms, kad īsti nesportoju, bet pēdējā skolas gadā apsēdāmies pie galda ar direktoru, kurš arī bija sporta skolotājs, izrunājām un izlēmu, ka gribu būt sporta skolotāja,” atminas Mārīte Pokšāne. Pedagoģe strādā par sporta un veselības mācības skolotāju Riebiņu vidusskolā, ir trenere Preiļu Bērnu un jauniešu sporta skolā, kā arī strādā Preiļu Brīvajā skolā.

"Laukos iespējams bērnus biežāk dabūt ārā, panākt, lai viņi kustas. Nevaru iedomāties, ko darīt pilsētā uz asfalta," savu darbošanos raksturo skolotāja.

IEINTERESĒT SPORTAM

Atminoties savas sporta gaitas skolā, Pokšāne norāda, ka arī tagad ir bērni, kas teju dzīvo sporta zālē, kā arī tādi, kas uz sporta stundu jāvelk aiz rokas. "Katrā klasē gadās tāds, kam mazāk patīk, taču pievilinot, piesaistot izdodas piedabūt pie kustībām. Varbūt bērns nebūs lielā sajūsmā, bet stundu tomēr apmeklēs," saka skolotāja, uzsverot, ka arī tiem, kuri uz sporta stundu nāk ar atbrīvojumiem, vienmēr atrodas kāda nodarbošanās. "Piemēram, dambrete vai šahs," rādot uz sola uzlikto šaha dēlīti, piebilst skolotāja.

Ņemot vērā, ka sporta stundās vairs nepastāv obligātie normatīvi, ir īpaši svarīgi spēt bērnu iesaistīt sportiskajās aktivitātēs, iemācot tajās rast prieku. Tam labi noder dažādas ārpusstundu nodarbības, kuru Riebiņu vidusskolā laika gaitā radies daudz. "Man patīk iesaistīt bērnus dažādās aktivitātēs ārpus stundām — ir Olimpiskā diena, Sniega diena, Rūķu skrējiens, stafetes mazajiem, kur nepieciešama komanda. Diezgan labi aizgāja ierindas mācība, kurā nepieciešams komandas gars, lai risinātu dažādus radošus uzdevumus. Tādā veidā aktīvākie klasesbiedri uz sportu parauj arī mazāk aktīvos," skaidro skolotāja.

"Direktore jau smejas, ka mums ir sporta skola," nosmaida skolotāja, turpinot uzskaitīt skolā notiekošos sporta pasākumus. "Pavasarī un rudenī mums ir Tūrisma diena, tad arī braucam ar riteņiem, ejam pārgājienos," papildina Pokšāne. Viņa ļoti pozitīvi vērtē sporta infrastruktūru skolā, kas ir liels atspaids bērnu aizraušanā. Patiesi — skola var lepoties gan ar laivām un velosipēdiem, gan bagātīgu mazo sporta inventāru, ar ko piesātināt sporta nodarbības.

SĒDĒTĀJU MODINĀŠANA

Fakti par bērnu pasliktināto fizisko stāvokli nemelo — to apliecina arī reālā prakse skolā. "Daudzi bērni ir apsēdušies, pazaudējot prieku no kustības," atzīst skolotāja, tāpēc viņa atbalsta ideju par papildu sporta stundas ieviešanu mācību procesā. Savu pienesumu Riebiņu vidusskolas bērnu fiziskās sagatavošanas uzlabošanā Mārīte Pokšāne sniedz, iesaistoties arī projektā Sporto visa klase.

"Mazie pēc dabas ir kustīgi, viņus var izkustināt, un, ja tas izdodas, tad vidusskolas posmā jau ir ideāli. Ja palaiž, tad arī gribas apsēsties. Pašai dēls 3. klasē — ja nebīdītu un nebakstītu, būtu sēdējis datorā," stāsta Pokšāne. Viņas pieredze rāda, ka ātrāk apsēsties tendētas meitenes, līdz ar to jau ap sesto klasi skolotājam vairāk jādomā, kā bērnus piecelt sportam. "Nedaudz jāspēlē teātris — mēģini pa labam kaut kā apspēlēt, nedaudz piemānīt, iesaistīt," savus trikus atklāj Mārīte Pokšāne.

Skolotājas ieskatā ļoti būtiski ir ideju par nepieciešamību kustēties iedēstīt jau vecāku prātos. "Vecāki patlaban ir tik ļoti skrienoši, noguruši, ka reizēm mēdz arī nepadomāt par to, cik būtiski ir iesaistīt savu bērnu sportiskās aktivitātēs," vērtē skolotāja. Jo vairāk iesaistām bērnus sportā, jo lielāka izpratne par tā svarīgumu ir arī vecākiem.

Tā kā vidusskolā mācās jau nobrieduši jaunieši, no malas varētu rasties jautājumi, kā smalka skolotāja var pierunāt lielus puišus iesaistīties aerobikā vai citās aktivitātēs. "Ar ieinteresētību, ar viltu izdodas skolēnus pierunāt un aizraut sportot. Piemēram, cēlām atlētu piramīdas, kur puiši varēja nodemonstrēt savu spēku, turot meitenes. Tad puiši saņemas un izdara," stāsta Pokšāne, kura vidusskolēniem uztic arī atbildīgākus organizēšanas, tai skaitā sacensību organizēšanas, darbus. "Kad tikko atnācu strādāt uz vidusskolu, man bija nedaudz bail, bet sapratu, ka skolēniem ir vēl vairāk bail," jokojot atceras Pokšāne.

Skolotāja ir priecīga, ka Latvijā patlaban tiek piedzīvota aktīva pievēršanās veselīgam, kustīgam dzīvesveidam. Tas, viņasprāt, notiekot, jo ir entuziasti, kas organizē saistošus pasākumus un spēj paraut līdzi masas, jo, piemēram, skriešanai nav vajadzīgi īpaši apstākļi. Arī lielie sporta notikumi, tostarp olimpiskās spēles, mudina cilvēkus piecelties un darīt. Skolēniem ir savi sporta elki, kuriem gribas līdzināties un interesēties par sporta norisēm. Pokšāne atgādina, ka novads var lepoties ar savu vieglatlēti Anitu Kažemāku, kura arī izpildīja Rio kvalifikācijas normu maratonā. Skolā pēc lielākiem sporta notikumiem tiek veidots stends, kurā var iepazīties ar aktualitātēm, tādējādi informējot arī tos, kas par sporta pasākumiem, iespējams, neinteresējas nemaz.

PIERĀDĪT SEVI

Piedaloties konkursā Gada Sporta skolotājs, uz ko vidusskolas direktore skolotāju mudinājusi jau divus gadus, Mārītes Pokšānes mērķis bijis pārbaudīt sevi. “Bija kolēģi, kuri devās ar domu uzvarēt. Man tas bija izaicinājums — gribēju pamēģināt, kā ir, ja iepriekšējā vakarā pasaka, kur, kam jāvada stunda, un pa nakti ir jāizdomā stundas plāns.” Ceļoties trijos naktī, lai mērotu aptuveni 200 kilometrus no Riebiņiem līdz Rīgai, bija jābūt gatavai vadīt mācību stundu pavisam nepazīstamiem bērniem. Stunda tikusi veidota tā, lai ir interesanti ne tikai skolēniem, bet arī pašai, atzina skolotāja, piedāvājot arī tādus uzdevumus, kas savā skolā izmēģināti vien pāris reizes vai arī nav īstenoti nemaz. “Saslēdzās radošais, un enerģija no manis vienkārši plūda ārā. Nevarēju apstāties, guvu no tā kaifu, un stunda ar skolēniem sanāca vienreizēji forša,” atceras Pokšāne, uzsverot, ka ar skolēniem izdevies atrast kopēju valodu.

"Pati uz savas ādas pārbaudu jaunas metodes, tehnikas, skrienu līdzi skolēniem, iesaistos spēlēs. Pedagogam ir jābūt blakus izglītojamajam, jo īpaši līdz vidusskolai, kad skolēniem viss ir skrupulozi jāparāda un jāpaskaidro," uzskata skolotāja. Viņasprāt, skolotājam jābūt skolēna padomdevējam, draugam, bet pakāpienu augstāk: "Tikai drauga lomā skolotājs nevar strādāt, jo tad rezultātu nebūs."

EKSPERIMENTIEM ATRAISĪTAS ROKAS

Ņemot vērā diezgan konservatīvo Latvijas skolu vidi, reizēm rodas jautājums, cik viegli mācību procesā ieviest jauninājumus. Pokšāne pārliecināta, ka jaunas lietas vispirms jāievieš sevī — ja esi ļoti klasisks un konservatīvs, tad tas var arī neiziet cauri. "Jāpielaiko uz sevis, saprotot, ka tas ir forši, un tad ieviest jauninājumus ir viegli. Pēdējos gados tā arī daru. Ja satiecies ar citādiem cilvēkiem, tas ļauj uz lietām paskatīties no jaunas perspektīvas, atklājot jaunas radošas pieejas," skaidro skolotāja.

Līdz 30 gadu vecumam Mārīte Pokšāne sporta stundas uztvērusi diezgan tradicionāli un konservatīvi, bet tad, kad piedzimuši savi bērni, uz nodarbībām sākusi noraudzīties citādāk — radošāk, ņemot vērā, ka bērni, laikam ejot, mainījušies. “Brīžam bija tāda sajūta, ka skrienu pakaļ vilcienam, bet nevaru paspēt. Tāpēc jāmainās,” ir pārliecināta skolotāja, uzsverot, ka, neskatoties uz bagātīgo pieredzi, jaunas prasmes un iemaņas jāapgūst nepārtraukti.

Pēdējā laikā skolotāja aizrāvusies ar humānās pedagoģijas idejām, kas arī palīdz uzlabot mācību procesu skolā. Idejas tiek pārrunātas skolas pedagogu kolektīvā, līdz ar to Pokšānes ieskatā Gada skolotājas tituls nav tikai viņai vien: "Tas ir visai skolai, jo viss kolektīvs ir atvērts jaunām idejām. Tu drīksti augt, pilnveidoties, kļūdīties. Nav problēmu ierosināt savas idejas — ja ir pārliecība par to, ko gribi, tad pieslēdzas kosmoss, un skola ir ļoti atsaucīga."

SPORTS 24/7

Pat brīvajā laikā Mārīte Pokšāne no sporta nenovēršas, jo, neskatoties uz daudzajām sporta stundām dienā, mājās uz vietas nosēdēt viņa nevar. “Velku savus puišus ārā — vasarā braucam ar riteņiem, orientējamies. Divas reizes nedēļā uz zāli iet arī pieaugušie, kad kaut ko paspēlējam.” Skolotāja sev atklājusi deju terapiju, kas ļauj atbrīvoties no visa, kas sakrājies, ielikt sevi dažādās lomās, ļaujot plūst laimes hormoniem.

Viņasprāt, galvenais, lai cilvēki kustētos, tāpēc tautas sporta līmenī ir nepieciešama dažādība, turklāt katrā miestā ir kāds sporta veids, kas iedzīvotājiem ir tuvāks. “Ja ir kāds, piemēram, frisbija entuziasts, tad visi to spēlēs, ja vien viņš spēs ieinteresēt un paraut līdzi,” saka Pokšāne, atklājot, ka arī Riebiņu vidusskolā iemīļotākie sporta veidi mainās atkarībā no sporta skolotāju interesēm. “Iepriekšējam sporta skolotājam ļoti patika galda teniss, līdz ar to arī skolēni papildus pamatnodarbībām bija ieinteresējušies uzspēlēt galda tenisu. Es esmu vieglatlēte, bet otrai sporta skolotājai pie sirds iet futbols, tādējādi viņas darbā arī iezīmējas šī sporta veida nianses. Galvenais — sportu mācīt interesanti, tad bērni pavilksies līdzi.”

 

Mārīte POKŠĀNE

Riebiņu vidusskolas sporta skolotāja

Dzimusi: 1975. gada 5. augustā, Riebiņos

Izglītība: Riebiņu vidusskola, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija — bakalaura un maģistra grāds sporta pedagoģijā

Ģimenes stāvoklis: precējusies, divi dēli

Vaļasprieki:  deju terapija, humānā pedagoģija

Autori: 
Anastasija Tetarenko