Ilgi cīnās, domādami

Kurš maksā, tas pasūta mūziku? Vecāki finansē savu bērnu nodarbības hokejā, viņi ļoti bieši arī izlemj savu atvašu turpmāko likteni. Palikt spēlēt Latvijā, doties laimi meklēt citās zemēs? Kam vairāk taisnības, - treneriem, vecākiem, jaunajiem sportistiem -izšķiroša lēmuma pieņemšanā?
 Jauniešu komandu treneri daudzās sarunās īpaši uzsvēruši, ka ne viens vien Latvijā talantīgs spēlētājs, aizvadījis pāris sezonu viņpus okeānam kādā no Kanādas vai ASV līgām, atgriežas mājās, tur arī nespējis sevi apliecināt. Un dzimtajā pilsētā gūtā prasme arī gājusi mazumā.

Cik ir Biedriņu un Abramoviču? Aleksandrs Cicurskis,
Liepājas metalurga 95 treneris: - Sākot katru jauno sezonu, katrā jauno sportistu uzņemšanā aicinu kopā vecākus un stāstu, ka hokeja spēlēšana ir grūts darbs, ka šodien, uzreiz un daudziem arī turpmāk jāaizmirst par NHL, lai gan ne vienam vien, redzu, smadzenēs jau sāk griezties dolāru skaitītājs. Atceries kā bija krievu laikos? Bija Dinamo un Latvijas bērza stiprās komandas. Pārējie spēlēja pa republiku. Nu nevar visi būt virsotnē. Tāpat kā skolu beidzot: cik absolventu kļūst par Kembridžas studentiem, cik uzsāk studijas? Hokejā ir tieši tāpat kā dzīvē. Nav pasaulē 56 Abramoviči, nav trīsdesmit Sindijas Kraufordes vai divdesmit Valdi Zatleri.

Nodarboties ar sportu ir katra brīva izvēle. Ja gribi izmēģināt spēkus viņpus okeānam, brauc, kad sasniedz astoņpadsmit gadu vecumu un spēlē Kanādas trijās stiprākajās līgās, ja tevi kāds ņem pretī. Vien jāatceras, ka tad vairs neviens nemāca hokeja meistarību, tai jau jābūt. Ir daudz jaunu spēlētāju, teiksim, junioru izlasē, bet cik daudziem no viņiem pakaļ skrien Kanādas un ASV skautu?

Iesaku vecākiem papētīt NHL pēdējo desmit gadu statistiku. Cik daudz Latvijas hokejistu tur spēlē? Vecāki savos bērnos vēlas realizēt savus nepiepildītos sapņus. Dzīvē tā reti notiek. Ir ļoti jāveicas un jābūt vēl vismaz desmit faktoriem, lai zvaigznes nostātos vienā rindā. Latvijas talantīgiem hokeja treneriem bērni arī nav kļuvuši par NHL zvaigznēm.

Latvijā basketbola pasaule ir piecreiz labāk sakārtota nekā hokejā, taču NBA ir viens vienīgs Biedriņš. Cik daudzi spēlē tenisu, bet pasaules simtniekā ir viens vienīgs Gulbis. Arī hokejā jauni Peteri Forsbergi, Tēmu Selannes un Anžes Kopitari nerodas ik pāris gadu.

Izšķirošais ne mammas un tēva vērtējums

Gints Bisenieks,

SK Rīga 92 treneris:

- Esmu pārliecināts, ka līdz gadiem sešpadsmit (ar dažiem izņēmumiem) hokeja prasmes jāapgūst tepat Latvijā. Un tad, ja nu ir vērā ņemamas dotības treneru un speciālistu, nevis tēva vai mātes vērtējumā, jāmeklē stiprāka komanda citā valstī. Izņēmums neapšaubāmi ir Oskars Bārtulis, Mārtiņš Karsums, Kaspars Daugaviņš, Andris Džeriņš. Taču katru gadu vismaz pāris hokejistu mēs zaudējam. Viņus vecāki vai citi padomdevēji nepareizi orientējuši, nav izvirzījuši objektīvus mērķus, tādēļ talantīgi puiši nesasniedz to, ko vēlējušies.

Ko iesākt pārējiem? Ja hokejs tik ļoti pie sirds, jāturpina trenēties priekam, jāgūst izglītība savā, ierastajā vidē. Jau vairākkārt ar savām komandām esmu piedalījies starptautiskos jauniešu turnīros Kanādā. Puiši, redzot savu vienaudžu prasmi, mājās atgriezušies, trenējas ar lielāku atdevi, mainījusies attieksme pret veicamo darbu, cēlusies pašapziņa. Nonākot pieaugušo kārtā, ja viņus apmierinās alga, kuru piedāvā Samsung premjerlīgā, viņi turpinās spēlēt, ja ne, izvēlēsies citu profesiju.

Izvēlēties īsto laiku

Gints Bikars,

Prizmas/Pārdaugavas 93 treneris, piecus gadus strādājis Nīderlandē:

- Nīderlandē ir daudz jaukto ģimeņu, kurās viens no vecākiem ir kanādietis vai amerikānietis. Tādēļ viņu atvases nereti dodas spēlēt pāri okeānam, tomēr agri vai vēlu atgriežas un starptautiskā arēnā pārstāv Nīderlandi. Pie mums hokejisti attīstās līdz sešpadsmit gadu vecumam, spēlē jauniešu, junioru, nereti tiek izmēģināti arī pieaugušo izlasē. Taču viņiem nevajadzētu cīnīties kopā ar pieaugušajiem, bet sava spēcīga jauniešu un junioru čempionāta nav. Tādēļ atbalstu puišus, kuri rod iespēju trenēties un mācīties Zviedrijas ģimnāzijās. Tur četru, piecu ledus treniņu vietā nedēļā viņiem ir divtikt daudz. Izaugsmei tas ir īstajā laikā. Esmu pētījis, kāpēc pēdējā laikā jauno hokejistu vidū ir tik daudz augumā mazu spēlētāju. Ne vienā vien komandā pirmais treniņš ir sešos no rīta, bet augšanas hormons visvairāk attīstās tieši četros un piecos, kad puikas palēnām spiesti mosties un celties, lai paspētu uz nodarbību. Zviedriem daudzviet 14 un 15 gadu veci vēl izmēģina spēkus arī citos pāris sporta veidos, un tikai tad izlemj, kurā visvairāk grib trenēties. Bet neaizmirsīsim, ka, pateicoties hokejam, iespējams iegūt lielisku izglītību, kā to izdarīja Jēkabs Rēdlihs, Jānis Zirnis, Ulvis Katlaps.

Pazaudētā līderpozīcija

Ralfs Bukarts,

trīs dēlu tēvs, kura vecākais dēls Roberts (17 g. v.) spēlē Amerikā, vidējais dēls Rihards (12 g. v.) spēlē Latvijā, bet Rodžers (3 g. v.) vēl gudro, ko darīt:

- Latvijā ir daudzi ļoti labi un perspektīvi divpadsmit un trīspadsmit gadu vecispēlētāji. Un tad soli pa solim viņi hokejam palēnām pazūd. Vai nu aizbrauc spēlēt uz citām valstīm un tur nerod savu vēlmju piepildījumu, vai neprogresē pašu mājās. Diemžēl pie mums nereti ir nievājoša vai noliedzoša attieksme pret tiem, kuri nolemj izmēģināt spēkus, teiksim, viņpus okeānam. Ir svarīgi, ko jaunais cilvēks vēlas. Kaut ko sasniegt un nākotnē kaut cik labi pelnīt? Svarīgs ir paša izvirzītais mērķis. Vienam pietiek ar spēlēšanu Samsung  premjerlīgā un vēlmi kļūt par čempionu, citam tikt jauniešu, junioru un pieaugušo izlasē. Bet ko pēc tam? Uzburot šādu vīziju, daudzi jaunie spēlētāji ieslīgst apātijā un vairs nepilnveidojas. Mans vecākais dēls jau pirms pāris gadiem bija rezultatīvākais spēlētājs savā grupā. Maskavas Spartak komandā kļuva par Krievijas čempionu, vienlaikus turpinot spēlēt arī Latvijā. Piedāvājumu bija pietiekami. Konsultējāmies ar Ulvi Katlapu, kurš izglītību guvis ASV un tur dzīvo. Saliekot kopā visus plusus un mīnusus, Roberts kļuvis par Teksasas Attack komandas uzbrucēju. Cerams, viņš šosezon startēs jau trešajā pasaules jauniešu čempionātā Latvijas U-18 izlases rindās.

Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā līderos bija hokejs, sekoja basketbols un futbols. Tagad hokejs ir trešajā vietā. Esmu pārliecināts, ka Latvijas Hokeja federācijā jābūt ne tikai vienam, bet pat vairākiem cilvēkiem, kuri rūpētos par ārējo sakaru veidošanu, iespēju meklēšanu daudzsološākiem mūsu valsts jaunajiem spēlētājiem. Citādi viss notiek pašplūsmē un pēc tam paši brīnāmies, kur nereti meklēt vienu vai otru talantīgu prom aizbraukušo hokejistu. Un ne tādēļ vien. Futbola federācijas prezidents Guntis Indriksons ne reizi vien radis iespēju jaunajiem talantiem stažēties pasaulslavenās komandās, kurām ir savi internāti un citas iespējas. Kāpēc nemeklēt kaut ko līdzīgu arī hokejā? Ir daudz zemūdens un klupšanas akmeņu, talantīgo hokejistu ģimeņu rīcības daudz un dažādu traktējumu. Vien sistēmas nav.

Var jau teikt: cik cilvēku, tik viedokļu. Diskusija par šo tēmu noteikti turpināsies, jo hokejā ir ne mazums idejām bagātu cilvēku, kuri agri vai vēlu savas domas realizēs sporta pasaulē.

Māra JURŠEVICA