Imanta Bleideļa lielmeistara norma

Pussargs Imants Bleidelis šovasar kļuva par trešo Latvijas valstsvienības futbolistu, kurš pārsniedzis 100 valstsacīkšu robežu. Tas futbolā ir ļoti cienījams rādītājs. Karjeras laikā Bleidelis arī izmēģinājis spēkus dažādos Rietumeiropas klubos, taču nu jau gadu viņš ir viens no labākajiem Latvijas virslīgas spēlētājiem, kļūstot par FK Jūrmala kapteini.

Profesionālā futbolista gaitas Bleidelis sāka titulētākajā Latvijas klubā Skonto, kura rindās viņš debitēja jau pirmajā pilnvērtīgajā atjaunotās neatkarības čempionātā 1992. gadā, taču par īstu Skonto pamatsastāva spēlētāju Bleidelis kļuva pāris sezonas vēlāk. Pēc pusduča valsts čempiona titulu Skonto sastāvā Imants mierīgu sirdi varēja doties izmēģināt laimi futbola dzimtenē Anglijā, kur viņu noskatīja premjerlīgas klubs Southampton. Diemžēl pie svētajiem Bleidelim karjera neizdevās, jo trīs sezonu laikā viņš piedalījās tikai divos premjerlīgas mačos, pārsvarā spēlējot Southampton rezerves komandā. Pēc tam Bleidelis vēl trīs gadus pelnīja iztiku Dānijas klubā Viborg, tad sezonu Austrijas Grazer AK, bet pirms gada atgriezās dzimtenē, panākot vienošanos ar FK Jūrmala.

Pirms 12 gadiem Bleidelis pirmo reizi devās laukumā Latvijas valstsvienības kreklā, uzreiz uz ilgiem gadiem iekarojot vietu valsts galvenās komandas pamatsastāvā. Bleidelim pie visiem izlases treneriem atradās vieta sastāvā, viņš arī neizlaida nevienu no Latvijas izlasei leģendārā Euro 2004 spēļu cikla. Bleideļa pozīcijas nav mainījušās arī tagad - viņš bija Latvijas izlases sākuma sastāvā uz abiem pēdējiem mačiem ar Spāniju un Dāniju. Tieši tikšanās ar Spāniju kļuva par Bleideļa jubilejas maču.

- Ar spāņiem spēlēju pirmo reizi, tā ka tas vien jau radīja īpašas sajūtas. Simts spēles izlasē ir liels mērķis. Tas ka pārvarēju šo robežu rada pārliecību, ka futbolā kaut ko esmu sasniedzis. Joprojām ļoti labi atceros arī savu pirmo spēli izlasē ar Igauniju, kurā uzvarējām ar 2:0, - atklāja Imants Bleidelis.

- Kuras no daudzajām valstsacīkstēm vislabāk palikušas atmiņā?

- Skaistākais laiks bija pirms Euro 2004, kad svinējām vairākas lielas uzvaras un izcīnījām biļeti uz Eiropas čempionāta finālturnīru. Protams, arī pats Euro 2004 Portugālē bija neaizmirstams. Tās bija ļoti saspringtas spēles, kurās parādījām labu sniegumu.

Valstsvienības krīze

- Kopš Portugāles pagājuši tikai trīs gadi. Kāpēc šajā ciklā Latvijas izlasei vairs neizdodas iepriecināt līdzjutējus? Vai piekrītat, ka valstsvienībā ir krīze?

- Ja nav rezultāta, tad ir krīze. Galvenā problēma, ka mēs vairs negūstam vārtus. Vienmēr esam spēlējuši no aizsardzības, cīņas laikā izveidojot pāris vārtus gūšanas iespējas. Vienīgā atšķirība, ka agrāk šos momentus izmantojām. Nezinu, kas tagad notiek, bet bumba vairs neiet vārtos. It kā momentu pietiek, arī pēdējos mačos ar Spāniju un Dāniju bija teicamas izdevības, taču nekā. Ja šajās epizodēs gūtu vārtus, tad viss pagrieztos citādāk. Par to gan nav vainīgi tikai uzbrucēji, bet visa komanda, jo visa vienība kopā aizsargājas un arī uzbrūk.

- Par vienu no neveiksmju iemesliem tiek minēts tas, ka pieredzējušajiem spēlētājiem pēc Euro 2004 vairs nav agrākās motivācijas, bet jaunie vēl nav gatavi ieņemt viņu vietu.

- Ja skatās taisnībai acīs, tad tā arī ir. Diemžēl jaunie pagaidām vēl nav izauguši, bet tieši viņiem ir jāiekustina, jāuzkurina vecos, lai būtu veselīga konkurence. Es būtu tikai priecīgs, ja mums būtu desmit jauno spēlētāju, kuri varētu apspēlēt spāņus.

- Otrā vieta grupā vairs nav aizsniedzama. Par ko tagad atliek cīnīties?

- Mūsu motivācija ir atgriezt tribīnēs skatītājus, lai mums visiem atkal būtu sajūta, ka esam komanda, kas var gūt rezultātu. Tas ir galvenais. Jāsaprot gan arī, ka nav tādas komandas, kas visu laiku spēlētu vienā līmenī. Katrai komandai ir periodi, kad tā mirdz, bet ir arī neveiksmīgas joslas.

- Kā komandu ietekmēja treneru maiņa?

- Katra treneru maiņa sapurina komandu. Esmu strādājis ar visiem izlases treneriem. Viņi visi bija ļoti atšķirīgi. Viens bija cilvēcīgāks, cits stingrāks, bet ar visiem atradu kopīgu valodu.

Eiropas rozīnītes

- Kā atšķiras valstsvienības un klubu spēles?

- Ļoti atšķiras. Izlases mačos laukumā dodas visi labākie valsts futbolisti. Tad ir ļoti liela atbildība, spriedze. Tie ir vissarežģītākie mači.

- Jūs esat iepazinuši arī citu Eiropas valstu futbolu. Kur vislabāk patika spēlēt?

- Ļoti patīkami spēlēt Anglijā, kur futbols ir kā reliģija. Pat uz rezerves komandu mačiem nāk pa desmit tūkstošiem skatītāju. Arī Dānijā futbolam ir īpaša vieta. Dzīvoju pilsētā ar trīsdesmit tūkstošiem iedzīvotāju, bet uz vietējā kluba spēlēm nāca desmit tūkstoši. Katram čempionātam ir sava rozīnīte. Anglijā visas spēles bija interesantas, arī Dānijā bija īpaši mači, kad tikāmies ar Kopenhavn vai Brondby, uz kuru mačiem arī nāk ap trīsdesmit tūkstošiem skatītāju. No Austrijas laika īpaši palikušas atmiņā UEFA kausa izcīņas spēles ar Anglijas klubu Middlesbrough.

- Noteikti ne reizi viens esat domājis, kāpēc neizdevās iekarot vietu Southampton pamatsastāvā?

- Daudz par to esmu domājis. Laikam nebija mans laiks. Drīz pēc manas atbraukšanas klubu pameta galvenais treneris, bet viņa aizstājējs nebija mani redzējis un par mani neko nezināja. Vienubrīd mazliet uzspēlēju pamatsastāvā, biju tuvākajā rezervē, taču kaut kas neizdevās.

Kur ir jaunie?

- Pēc ilga pārtraukuma atkal spēlējat Latvijas virslīgā. Kāds tagad radies iespaids par mūsu čempionātu?

- Žēl, ka pie mums Latvijā nav tādu futbola tradīciju kā citur Eiropā. Mūsu valsts nav daudz mazāka par Dāniju, taču futbola dzīves ziņā ļoti atpaliekam. Lai gan spēles ziņā mūsu labākie klubi īpaši neatpaliek. Latvijā ir trīs četras spēcīgas komandas, bet Dānijā astoņas komandas var radīt konkurenci līderiem. Šogad gan Latvijas čempionāts aizrit ļoti aizraujoši, jo ierastajiem favorītiem punktus var atņemt arī FK Rīga, FK Jūrmala. Līdzjutējiem tas ir interesanti. Atceros, kad spēlēju Skonto mums nebija līdzvērtīgu konkurentu, dažreiz pat gadījās vienā mačā gūt padsmit vārtus. Tagad mūsu vadošie klubi atdevuši savas pozīcijas, atdodot prom labākos spēlētājus un neatrodot līdzvērtīgu maiņu. To pierāda arī Eirokausi, kur pēdējos gados vairs neizceļamies. Savulaik Skonto spēlēja gan ar Barcelona, gan ar Milānas Inter.

- Latvijas čempionāta līmeni noteikti ietekmē arī tas, ka arvien mazāk mūsu futbolistu saņem labus piedāvājumus no ārzemju klubiem. Kāpēc Latvijas futbolisti vairs nav pieprasīti?

- Agrāk Skonto Eiropas arēnā ļoti labi kotējās, arī valstsvienība pat vēl pirms Euro 2004 ik pa laikam izcēlās ar skaļām uzvarām un FIFA reitingā bijām ap septiņdesmito vietu. Ārzemju klubu treneriem tas bija interesanti, bet tagad viņi redz, ka mūsu futbolistiem ne klubu līmenī, ne valstsvienībā nav rezultātu. Kam tādi spēlētāji vajadzīgi? Ja aicina uz Eiropas klubu, tad ir divi varianti - vai nu tevi agrā vecumā ņem uz perspektīvu vai arī, ja aicina jau vecākā vecumā, tad ar tevi nopietni rēķinās. Tur pret leģionāriem ir lielas prasības. Ja aicina, tad jābūt stiprākam par vietējo futbolistu. Mūsu jaunajiem futbolistiem nav jābaidās braukt prom, ja ir labs piedāvājums. Tiesa, nav vienotas receptes, kādā vecumā ir labākais laiks sākt ārzemju karjeru. Tas atkarīgs no katra cilvēka individuālām īpašībām.

- Sezonas sākumā izraisījās diskusija, ka mūsu čempionātā ir pārāk daudz leģionāru. Vai tā ir problēma?

- Mums nav citas izejas. Ja mūsu čempionātā nebūtu leģionāru, tad tas būtu sētas turnīrs, kas nevienu neinteresētu. Katrā virslīgas klubā ir leģionāri, kas ir vadošajās lomās. Diemžēl to pašu nevar pateikt par mūsu jaunajiem futbolistiem. Piemēram, Skonto velk Vitālijs Astafjevs, FK Rīga līderi ir Igors Korabļovs un Artūrs Zakreševskis, FK Jūrmala - Aleksandrs Katasonovs. Viņiem visiem jau ir pāri trīsdesmit gadiem. Kur tad ņemt reālu pastiprinājumu valstsvienībai.

Manuprāt, jaunie klubos ir pārāk izlutināti. Pietiek aizvadīt kādu veiksmīgu spēli un jau nonāc uzmanības centrā. Izlasē arī visu laiku parādās kāds jaunais talants, taču pagaidām vēl neviens pamatsastāvā nav noturējies. Tagad skatos, ka par labu futbolistu varētu izaugt Aleksandrs Cauņa, kurš jau ir tuvu valstsvienības līmenim. Progresējuši arī liepājnieku aizsargi Oskars Kļava un Deniss Ivanovs.

Futbola mehānisms

- Kāpēc izvelējāties turpināt karjeru tieši FK Jūrmala? Vai nebija doma palikt ārzemēs?

- Tikos ar FK Jūrmala vadību un secināju, ka tas ir labs variants. Kluba prezidents Aleksandrs Bašarins no visas sirds ir pievērsies futbolam un vēlas izveidot labu komandu. Ārzemēs vairs negribēju spēlēt. Esmu labi iekārtojies Rīgā, Piņķos ceļu māju. Latvijas futbolā visnepatīkamākais ir dzīvot bāzēs un nedēļām ilgi būt prom treniņnometnēs. Eiropā tā nav, treniņnometnes ilgst ilgākais desmit dienas, jo pēc tam cilvēks jau sāk nogurt, ne tik daudz fiziski, bet psiholoģiski. 

- Šosezon kluba mačos jūs pārsvarā spēlējat centra pussarga pozīcijā nevis labajā malā kā ierasts izlasē? Kurā pozīcijā jūtaties ērtāk?

- Labāk patīk spēlēt centrā, jo tur vairāk tieku pie bumbas. Malējais pussargs ir vairāk atkarīgs no centra pussargiem. Arī Dānijā un Austrijā spēlēju šajā pozīcijā. Ja izlases treneris tā lemtu, tad būtu gatavs centrā spēlēt arī izlasē.

- Uz ko šosezon pretendē FK Jūrmala, kas čempionātu sāka ar vairākām uzvarām, taču tagad sāk atpalikt no līderu grupas?

- Uzdevums ir iegūt trešo vietu. Nezinu, cik tas ir reāli, jo šobrīd komandai ir iestājusies krīze. Paši jūtam, ka komandas mehānismā kaut kas ir salūzis. Ja kaut kas ir salūzis, tad ir jāatrod sabojātā detaļa un jānomaina. Mehānismā to ir viegli izdarīt, bet diemžēl futbola komandā to paveikt ir daudz  grūtāk. Šķiet, ka visas nelaimes sākās kopš pirmā riņķa spēles ar Skonto, kad bijām vadībā ar 2:0, taču spēle beidzās neizšķirti 2:2.

- Vai nav doma pēc karjeras beigām turpināt karjeru futbolā jau trenera amatā?

- Ir doma mācīties, bet rodas jautājums, kam tas ir vajadzīgs. Cik mūsu virslīgā ir vietējo treneru? Tikai divi. Var strādāt ar bērniem par trīs simtiem latu mēnesī, taču tagad pat parasts celtnieks pelna tūkstoti. Bet bērnu audzināšana nav celtniecība, tas ir daudz sarežģītāks process. Kaut kas ir jāmaina, citādi pēc desmit gadiem mēs tiksimies un atcerēsimies, ka savulaik spēlējām Eiropas čempionātā. Jāiet tālāk.

Vizītkarte

Imants Bleidelis

futbolists

Dzimis       1975. gada 16. augustā Rīgā

Augums, svars   178 cm,  78 kg

Pozīcija     pussargs

Pirmais treneris Andrejs Karpovs

Klubs         FK Jūrmala

Iepriekšējie klubi         Pārdaugava, Skonto, Southampton (Anglija), Viborg (Dānija), Grazer AK (Austrija)

Debija valstsvienībā   1995. gada 19. maijā (Latvija - Igaunija 2:0, Baltijas kauss)   

Spēles izlasē       101

Gūtie vārti          10

Ģimenes stāvoklis       sieva Olga, meita Sandra

Citāts

Ja mūsu čempionātā nebūtu leģionāru, tad tas būtu sētas turnīrs, kas nevienu neinteresētu. Katrā virslīgas klubā ir leģionāri, kas ir vadošajās lomās. Diemžēl to pašu nevar pateikt par mūsu jaunajiem futbolistiem.