twitter facebook instagram

Inese, Inese, Inese

25.Feb.2011 - Portāla Administrators

Numurs: 
229
14-Jaunzeme-PIEMINAI-foto8.jpg

Nākamajā vasarā apritēs 100 gadu, kopš latvieši piedalās olimpiskajās spēlēs. Par olimpiskajiem čempioniem kļuvuši 20 mūsējo. Pietiekami daudz, lai visus atmiņā atsauktu ne bez zināmas piepūles. Tomēr savas pirmās olimpiskās čempiones vārds jāzina ikvienam — Inese Jaunzeme. Latvijas vēstures zelta lappusēs viņa paliks uz mūžīgiem laikiem, un šonedēļ mūžībā devusies arī pati.

Neesmu dzirdējis Inesi uzrunājam citādi, kā tikai priekšvārdā. Droši vien tādēļ, ka viņa nekad necentās tēlot dāmu no augstākās sabiedrības, pat ne pusvārdā nelika atgādināt savus augstos titulus, bet sarunas biedru apbūra ar neviltotu vaļsirdību, asprātību un paradoksiem. Inese.

KĀ AKMENS NO SIRDS

Diemžēl vairs neatceros savas trešklasnieka emocijas 1956. gada 28. novembrī, kad no Austrālijas atlidoja ziņa par Rīgas medicīnas studentes Ineses Jaunzemes negaidīto uzvaru olimpiskajās šķēpmetēju sacensībās Melburnā. Inesi ieraudzīju tikai pēc vairākiem gadiem, kad pats jau trenējos vieglatlētikā un mans treneris Elmārs Krūze, bijušais Latvijas rekordists šķēpmešanā, kādās sacensībās norādīja uz šķietami pasīku tumšmati balti zilajā sporta biedrības Dinamo tērpā: „Paskaties! Viņa ir olimpiskā čempione.”
Pirmā tikšanās aci pret aci iznāca Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā, kur mani ar Ahilleja cīpslas savainojumu aizrāva ātrie. Treneris atbrauca līdzi un tūlīt aizskrēja uzmeklēt Inesi. Daktere Jaunzeme atnāca bez kavēšanās, apraudzīja manu Ahilleju un sacīja apmēram tā: „Nekas labs tas nav, tomēr nenokar degunu, puis, ne jau pirmais sportists esi, kuru piemeklējusi šāda kaite. Izārstēsim arī tevi.” Kā akmens no sirds novēlās, uzzinot, ka par mani rūpējas tāda autoritāte.
Turpmākajos gados mūsu sarunas parasti saglabāju diktofonā. Atļaujos citēt dažus fragmentus no intervijām ar Inesi Jaunzemi, kas dažādos laikos publicētas laikrakstos Padomju Jaunatne un Lauku Avīze (tagadējā Latvijas Avīze). Viņa tās akceptēja, tādēļ varat būt droši, ka nekas nav samelots vai pārspīlēts.

LIELĀKAIS KURIOZS

— Ko jums pašai tieši 40 gadus pēc uzvaras Melburnā nozīmē augstais sporta tituls?
— Pilnīgi neko, esmu to pat aizmirsusi! Kad jūs man zvanījāt un runājāt par jubileju 28. novembrī, es nesapratu, kādēļ gan LA interesē manas meitas Vitas vārda diena. Par savu olimpisko medaļu runāt mēdzu tikai tad, ja man pajautā, kāds ir manas dzīves lielākais kuriozs.
— Kādēļ kuriozs?
— Tādēļ, ka neesmu kopš bērna kājas tīkojusi būt sportiste, jaunībā netaisījos kļūt par čempioni, un Melburnā zelts man pat sapņos nerādījās.
Mums, četrpadsmitgadīgām jaunavām no Rīgas 3. vidusskolas, vienkārši gribējās iet sabiedrībā, kaut ko darīt, darboties: neesam tak nekādas klostermāsas. Kādēļ izvēlējāmies sportu, nudien neatceros. Varbūt tādēļ, ka disenes tajos laikos vēl nebija izgudrotas, bet sportā pulcējās stiprākie un smukākie puiši.
Tātad — ejam uz sportu, meitenes! Uz peldēšanu.
— Jūs mācējāt peldēt?
— Nemācējām, neko mēs nepratām, bet kas par to. Ķīpsalā, kur tagad Vanšu tilts, darbojās divas peldētavas — Dinamo un Daugava. Veramies un spriežam: „Nē, tāds dinamo mums nepatīk, fu. Daugava — tas būtu skaists vārds.” Ejam iekšā, bet peldētavā ne dzīvas dvēseles — atvaļinājumu laiks vai kas. Nu tad no peldēšanas nekā.
Nākamais gājiens — uz vieglatlētiku 1. vidusskolā. Mūs tur jau gaida un vilina: „Nāciet meitenes, būsiet čempiones.” Bet es jau redzu, ka sporta zāles grīda tumša un lipīga, sienas netīri zaļas, griestu lampiņas kā kaķa acis. Būšot arī laukā jātrenējas. Laukā — dubļos? Nē, vieglatlētika mums nav vajadzīga, savu mūžu šite neko nedarīsim.
Visbeidzot nonākam Vingrotāju ielas sporta namā, kurā toreiz trenējās basketbolisti. Jā, te nu ir mūsu sapņu pils — parkets, lieli logi un silta duša. Basketbols un tikai — nekas cits pasaulē mūs vairs neinteresē!
Jūs jau saprotiet, ka tās ir muļķības. Patiesībā mūs interesēja vienīgi darbošanās patīkamā vidē un sabiedrībā, nevis kāds konkrēts sporta veids ar iespēju kļūt par čempioni.
— Bet basketbolā jums veicies itin labi.
— Mana komanda vienreiz pat pārstāvēja Latviju Vissavienības kausa izcīņā.
— Kā tomēr nonācāt pie šķēpmešanas?
— Ļoti vienkārši: kad manas draudzenes aizbrauca uz kādu turnīru, bet es netiku ņemta līdzi, tad, lai nebūtu vienai mājās jāraud, aizgāju ar citām draudzenēm uz Dinamo stadionu, kur viņas trenējās vieglatlētikā.
— Vai basketbols un šķēpmešana ir apvienojami?
— Un kā vēl! Bumba sver 600 gramus, šķēps — tieši tikpat. Abos sporta veidos vajadzīga ātra roka — plaukstas locītavai jāstrādā tā, lai metiens iznāk brīvs un dabisks. Šī īpašība var būt tikai iedzimta, un daba man to devusi. Turklāt mūsu basketbola treneris Maigonis Geistards mūs nepārtraukti dīdīja garajām piespēlēm pāri visam laukumam. Tādēļ es tālu aizmest varēju arī šķēpu.
— Cik bieži trenējāties?
— Ziemā — divreiz nedēļā. Kad daži paņēmām klāt trešo reizi, mums teica, ka esam drusciņ ķerti, pārtrenēšoties vēl. Vasarā gan biežāk.

OLIMPISKAIS MIEGS

— Kā jutāties tajās liktenīgajās dienās Melburnā 1956. gadā?
— Pārbijusies līdz nemaņai: pirmais ārzemju brauciens, un uzreiz — olimpiskās spēles. Mana vienīgā vēlēšanās bija aizdabūt šķēpu tikpat tālu, cik biju jau spējusi, 52 metrus ar vēl kaut ko, lai mani atstāj mierā. Tos PSRS sportistus, kuri nebija attaisnojuši cerības, ņēma priekšā, ka spalvas put, un man to negribējās.
28. novembra rītā bija kvalifikācijas metieni, tajā pašā vakarā — galvenās sacīkstes. No rīta stadionā izgāju, nesaprotot, ne kur man kāja, ne roka, un acis kā zaķim — katra uz savu pusi. Arēnas zālājs likās nesasniedzami tāls, tenisita celiņš — ierakumi vismaz metra dziļumā. Kā lai metu šķēpu pāri tādiem ierakumiem?
Tomēr aizmetu 46 m un nopriecājos — ja jau pat pilnīgi nesakarīga varu tiktāl, tad gan es vakarā cīnīšos, tad nu nepadošos. Otrreiz uz olimpiskajām spēlēm man netikt, tādēļ jāizdara viss, ko spēju. Pa dienu mūs vēl kaut kur veda, kaut ko rādīja. „Nē, arī ar šito mani nepaņemsiet,” nospriedu.
Vakarā pirmais metiens — 51,63. Viss, es nodomāju, mans darbiņš paveikts. Pārējās lai dara, ko grib — man vienalga, kaut tribīnes sabrūk. Paņēmu kamieļvilnas segu, ietinos līdz ausīm un gulēju nost.
— Ar miegu?
— Ciešā miegā veselu stundas ceturksni līdz nākamajam metienam.
— Kas jūs pamodināja?
— Pati — iekšējais modinātājs. Taču man joprojām nebija nekādas daļas par konkurentēm. Es nezināju, vai viņas aizmetušas tālāk nekā es vai tuvāk. Tā nogulēju visas priekšsacīkstes. Bet finālā izrādījās — esmu līdere, turklāt pārliecinoši. Neticami, bet fakts. „Kas tad tām citām lēcies,” domāju, „kādēļ viņas nemet?”
— Varbūt bija šokā par jūsu bezrūpīgo gulēšanu?
— To neesmu sapratusi vēl šobaltdien. Otro vietu ar 50,38 m ieņēma čīliete Marlēna Ārensa, un tikai vēlāk dabūju zināt, ka viņas treneris ir latvietis Jānis Stendzenieks. Pati fināla pirmajā mēģinājumā aizmetu 53, 40 un pēdējā — 53,86 m.
— Ko domā sportists, kurš tikko kļuvis par olimpisko čempionu?
— Pirmā doma: „Paldies Dievam, ka netikšu lamāta par izgāšanos.” Un otrā: „Paldies Dievam, ka vairs nav jāieskrienas.” Todien man sāpēja Ahilleja cīpslas, bet celiņš tik ciets, ka, ieskrējienu sākot, dzirksteles šķīda acu priekšā, un es nolādēju visu pasauli.
— Vai par šo uzvaru saņēmāt tikai medaļu?
— Arī naudu saņēmu. Pietiekami, lai nopirktu pobedu vai veco volgu. Tomēr nenopirku — nevarēju atļauties, jo nabaga studentītei arī citādu izdošanu vai cik. Turklāt man visu mūžu bijis bail no automašīnām, no ātruma.
Taču nu beidzot esmu iemācījusies vadīt auto, un tas ir mans varoņdarbs, kam piespieda dzīve. Tas tik bija skats: pati slapja no ārpuses, mašīna — no iekšpuses, un vienīgā vēlēšanās pasaulē — kaut nu tiktu no viena luksofora līdz otram. Bet tagad jau braucu bez emocijām. Braucu un domāju: „Ne es pirmā, ne pēdējā, kam savu reizi jāizdara tas, ko nevari izdarīt. Vai tad jums nav gadījies tāpat?”

KINO UN DZIESMA

Daudziem varbūt piemirsies vai pat nav zināms vēl kāds Ineses tituls jeb amats. Padomju laikos viņa diezgan ilgi vadīja Latvijas Sporta kino federāciju un arvien tika uzaicināta piedalīties Vissavienības sporta filmu kinofestivālu žūrijā dažādās pilsētās.
— Varētu sacīt — sagadīšanās dēļ, jo pirmais no šiem festivāliem notika Rīgā un mani žūrijā uzaicināja kā vietējo olimpisko čempioni. Taču mūsu Traumatoloģijas un ortopēdijas institūtam jau pirms tam bija labas attiecības ar kino. Rīgas kinostudijas autori mums bieži veda parādīt savas jaunās filmas, institūta direktors Viktors Kalnbērzs ir dedzīgs kinoamatieris. Iespējams, ka ar sporta kino saistījos arī šo tradīciju dēļ.
Kādā no Vissavienības festivāliem, šķiet, Minskā, Latvijas kino ļaužu mītnē sanāca kolēģi arī no citām delegācijām. Papļāpāja šo to, sprieda par filmām, par žūrijas iespējamajām simpātijām un antipātijām, protams, neaizmirstot arī Inesi Jaunzemi. Man apnika, un teicu: „Labāk paklausieties, kā mēs savu olimpisko čempioni godājam Latvijā. Ieliku diktofonā kaseti ar Raimonda Paula dziesmu no izrādes „Atjautīgā aukle”.”
— Inese, Inese, Inese, — atskanēja no diktofona. Ciemiņi apklusa, klausījās, un vērtējums bija vienprātīgs: „Viņa patiešām to pelnījusi!”
Egīls JURISONS, Latvijas Avīze

Inese JAUNZEME
Dzimusi 1932. gada 21. maijā Pļaviņās
* XVI olimpiādes spēļu čempione šķēpmešanā (53,86 m, olimpiskais rekords), Melburna, Austrālija, 1956. gada 28. novembris
* Latvijas rekordiste no 1956. gada 27. maija līdz 1969. gada 12. jūlijam, rekordu uzlabojusi piecas reizes — no 49,36 m līdz 55,73 m
* Četrkārtēja Latvijas čempione (1952, 1956, 1958, 1960)
* Divas reizes atzīta par Latvijā populārāko sportisti (1956, 1957)
* Treneri: Maigonis Geistards, Alberts Putāns, Oto Jurģis, Viktors Aleksejevs, Valentīns Mazzālītis
* Rīgas Medicīnas institūta absolvente (1960), medicīnas doktore (1970), LPSR Valsts prēmijas laureāte par līdzdalību jaunas kaulu saaudzēšanas metodes izstrādāšanā (1970)
* 10 gadus bija ārste ķirurģe, 36 gadus lasīja lekcijas medicīnā
* Latvijas olimpiešu kluba prezidente (1999)
* Latvijas sakopšanas talku iniciatore, olimpiešu kluba dalībniekiem 2002. gada 22. maijā aizsākot vides projektu Pēdas
* Meitas Andra, Inguna un Vita, četri mazbērni, trīs mazmazbērni
* Apbalvojumi: Darba Sarkanā karoga ordenis (1957), Starptautiskās Olimpiskās komitejas balva (1996), LOK Goda zīme (1998), Triju Zvaigžņu ordenis (2001)
* Mirusi 2011. gada 13. februārī Rīgā