Intervija

Lai nebūtu nodevības

Uz slidām Oļegs Znaroks ir jau četrdesmit gadu. Spēlējis ne vienā vien pasaules hokeja čempionātā. Šogad viņš debitēja Latvijas izlases galvenā trenera amatā. Pērn Znaroks ar federāciju noslēdza līgumu pēc formulas 2+1. Tātad, ja divi gadi būs veiksmīgi, līgums automātiski tiks pagarināts uz vēl vienu sezonu.

- Vai Krievijā aizvadītās nedēļas bija sarežģītākās karjerā?

- Psiholoģiskajā ziņā noteikti. Dzīvē jau visādi bijis. Zināju, ka neklāsies viegli. Tomēr viss bija daudz sarežģītāk, nekā spēju iedomāties.

- Ik pa brīdim atgādini, ka svarīgākais ir tas, ka izlasē izveidojies īsts kolektīvs.

- Tas patiesi ir vairāk nekā rezultāts. Protams, svarīgi, ka saglabājām vietu augstākajā grupā, taču nav svarīgi, vai esam trīspadsmitie vai divpadsmitie. Turklāt čempionātā netika dalītas olimpiskās ceļazīmes, un treneru debijas reizē nozīmīgi bija pārliecināties par darba virziena pareizību. Agrāk gandrīz pēc visiem pasaules čempionātiem kāds ar kaut ko nebija apmierināts. Tagad izveidojies cīņasspējīgs labs kolektīvs. To vērtēju visaugstāk. Nākamgad atzīmēs Starptautiskās Hokeja federācijas simtgadi, čempionātā spēlēsim hokeja dzimtenē Kanādā, katrs to pratīs novērtēt.

- Kā veidoji kolektīvu?

- Pats svarīgākais - jārunā ar cilvēkiem. Ja atklāti diskutējam, varam vienoties. Pirms pasaules čempionāta daudz ko izrunājām, apspriedām.

Komandā ir dažādu paaudžu hokejisti. Visi jaunie, kas tagad ir izlasē, bija manās U20 un U18 komandās, kad startējām pasaules čempionātā. Ar viņiem man daudz vienkāršāk strādāt, jo lieliski pazīstam cits citu. Puiši taktiskos risinājumus ātri uztver, jo tos savulaik jau apguvuši. Nedaudz sarežģītāk ar vecākiem spēlētājiem. Agrāk hokejs bija citādāks. Teiksim, nav jēgas kapāties stūros pie apmalēm, kur nekas īpašs nenotiek. Augumā arī neesam nekādi staltie, un mūs iespiež zonā arvien vairāk. To visu vajadzēja mainīt, lai nezaudētu spēkus nevajadzīgā cīņā. Grūti bija pārveidoties - treniņu sākumā puiši joprojām līda kaktos, vēlāk izdevās viņus pārliecināt par citu taktiku.

- Vai, vērojot izlases hokejistus, nepieķēri sevi pie domas, ka laukumā redzi pats sevi?

- (Smejas) Biju tikpat bezkaunīgs? Viss ir pareizi. Hokejā bez tā nevar. Sevi vienmēr jāapliecina, un nekaunībai hokejā ir sava nozīme. Laikam runājam par vienu un to pašu puisi, kuram šodien deviņpadsmitā dzimšanas diena. Kasparu Daugaviņu pieņēma un izturējās pret viņu ar sapratni. Citreiz Arvīds Reķis smaidīja, citreiz smīkņāja. Ja Kaspars tikpat strauji progresēs, viņam būs liela nākotne. Raksturs puisim labs, - sabiedrības dvēsele. Ir jāprot arī ar izkliedzieniem uzmundrināt komandu.

Viņš normāli izsakās, vienīgi reizēm par skaļu. Pazīstam viens otru jau kādu laiku. Saprotamies bez vārdiem. Ja ģērbtuvē Kaspars kļūst pārāk aktīvs, tikai paskatos uz viņu, un Kaspars saprot, ka kaut kā bijis par daudz, un klusina balsi. Esmu dzirdējis viņu sakām, ka Latvijas izlase nākamgad spēlēšot ceturtdaļfinālā. Un kāpēc gan ne?

- Zinot tavu priekšgājēju izteicienus preses konferencēs, viena vai otra spēlētāja publisko kritiku čempionāta laikā, tev bija grūti savaldīties, lai nesekotu viņu piemēram?

- Nē, nebija grūti, jo redzēju, ka spēlētāji cīnās visiem spēkiem. Hokejs kļuvis kombinācijām bagātāks, un mūsējie to arī rādīja. No tā, ko treniņos izspēlējām, daudz kas izdevās. Tomēr tam, lai vēl kaut ko apgūtu, laika nedaudz pietrūka. Protams, bez kļūdām neviens nevar nospēlēt.

Viss, ko norunājam pirms spēles, jāpilda. Un neviens sevi nežēloja. Teiksim, Saša Ņiživijs palīdzēja savam klubam iekļūt Krievijas superlīgā un tur izlika visus spēkus. Mēs nepaspējām viņam iedod daudz papildspēka. Viņam bija vieta izlasē, jo Saša ir tehnisks hokejists, prot apspēlēt, piespēlēt, cīnīties mazākumā un vairākumā. Čempionāta priekšvakarā roku salauza Krišjānis Rēdlihs, plecu savainoja Viktors Ignatjevs, Ģirtam Ankipānam, Artim Ābolam, Viktoram Bļinovam, Kārlim Skrastiņam bija traumas. Kurš to varēja paredzēt?

Herbertam Vasiļjevam pēc katra perioda dakteris špricēja pretsāpju zāles - vajag īstu raksturu, lai ar tādām sāpēm ietu laukumā. Cits varbūt atteiktos. Es pasaules čempionātā spēlēju ar lauztu roku. Lai gan - tas ir miets ar diviem galiem. Jābaidās par to, vai varēsi sevi pierādīt. Svarīgākais, lai komandas biedri saprastu. Mums šogad tā bija.

- Bija mači, kuros baudīji mūsu hokejistu spēli?

- Prieks bija skatīties, kā aizvadījām pirmo un trešo periodu ar šveiciešiem. Punktam bija jābūt simtprocentīgi. Ja nonāktu līdz pēcspēles metieniem, paņemtu pat divus, jo to izpilde mums daudz labāka nekā šveiciešiem. Spēlē ar šveiciešiem mums nepaveicās.

- Par rakstura parādīšanu vēl īpašs stāsts.

- Pēc zaudētā mača itāļiem vairāki jaunie pat raudāja - braucām uz Maskavu apspēlēt šveiciešus, nedomājām, ka tā notiks. Pats galvenais psiholoģiskais noskaņojums. Ja spēka gana, bet galvā iedzīts ķīlis, sak, viss zudis, tad ir cauri. Turklāt spēlēt par palikšanu elitē ir daudz grūtāk. Noteikti jāuzvar divos mačos. Visi to grib.

Uzreiz pēc neveiksmes ar itāļiem minūtes desmit runājām - spēlētāji vienojās laukumā cīnīties līdz spēku izsīkumam. Nākamajos divos mačos puiši pārliecinoši uzvarēja. Spēlē ar norvēģiem pārliecinājāmies - ja vajadzīgā vieta jau izcīnīta, psiholoģiski ir grūti cīnīties par maksimālo iznākumu.

 - Cik gadu nepieciešams izlases trenerim, lai izveidotu kaujasspējīgu komandu?

- Vismaz divi trīs gadi. Nezinu nevienu izlasi, kur pēc gada treneri aizvāktu un vietā nāktu nākamais, kas visu atkal sāk pa savam, un nevar paredzēt, kas no tā iznāks. Vai mums nepieciešams vēl viens asistents? Domāju, ka noteikti. Harijs Vītoliņš un es - visu mūžu esam bijuši uzbrucēji. Protams, zinām, kā jādarbojas aizsardzībā, bet ir nianses, kuras vislabāk zina tieši tas, kurš darbojies šajā pozīcijā. Bet, ja runājam par vārtsargu treneri, Vitālijs Samoilovs Rīgā paveica vērienīgu darbu.

- Uztraukumi beigušies, bet tu joprojām pīpē bez apstājas.

- Čempionāta laikā izpīpēju trīs cigarešu blokus. Rīgā ceru no Krievijā ierastā ritma atradināties.

- Vai pēc pasaules čempionāta kāds no mūsu izlases dalībniekiem paziņoja, ka šī bijusi pēdējā sezona valstsvienībā?

- Neviens. Atvadījāmies, biju aizkustināts, kad spēlētāji teica: "'Trener, mēs esam par jums! Pieļauju, ka kāds spēcīgu emociju ietekmē nodomāja beigt spēlēt. Man savulaik bija tāpat čempionātā Norvēģijā, kad spēle negāja no rokas. Centos, taču nekas neiznāca. Domāju, esmu vecs, pietiek, beidzu, man neko vairs nevajag. Laiks iet, un visu sāc uztvert citādāk. Es vēl tagad labprāt uzspēlētu.

- Vienmēr esi cīnījies par to, lai hokejā ienāktu jaunas paaudzes spēlētāji. Vai šo ceļu nebaidies turpināt arī valstsvienībā.

- Citādi nemaz nevar būt. Nebaidos, ka kaut kas varētu neizdoties. Visi kopā mācāmies. Tāpat kā jauniešu un junioru izlasē plecu pie pleca cīnījās Lauris Dārziņš, Armands Bērziņš, Oskars Bārtulis, Mārtiņš Karsums un vēl citi. Izlasē izmēģināju arī brāļus Gunti un Andri Džeriņus. Jaunākais no viņiem Andris šoreiz gan palika mājās, taču ar laiku viņš varētu būt stabils centra uzbrucējs, lai arī izmēģināju viņu malējā uzbrucēja postenī. Domājot par nākamo čempionātu, rēķināšos arī ar Jēkabu Rēdlihu, kuram jau augstskolas diploms kabatā. Varbūt pat sanāks tāda kā ģimenes komanda: brāļi Džeriņi, brāļi Rēdlihi... Nākotne rādīs. Un katrā ziņā viņiem līdzās būs pieredzējušie spēlētāji.

- Jau zināmi Latvijas izlases konkurenti 2008. gada pasaules čempionātā.

- Ar kanādiešiem un amerikāņiem spēlēt vienkāršāk nekā ar somiem, zviedriem vai citiem eiropiešiem. Ja paskatītos statistiku, ar viņiem esam cīnījušies veiksmīgāk. Gatavojoties čempionātam, esam iecerējuši Rīgā sarīkot četru izlašu turnīru. Būs interesanti pašiem spēlētājiem, līdzjutējiem. Un dienas desmit pirms čempionāta sākuma vajadzētu doties uz Kanādu. Cīnīties arī par olimpiskajām ceļazīmēm.

Māra JURŠEVICA