twitter facebook instagram

Intrigas bruņinieks

21.Nov.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
332
Intrigas bruņinieks

Pērnruden pēc savām divpadsmitajām olimpiskajām spēlēm pāragri mūžībā devās sporta žurnālists Arturs Vaiders, kas bija labi pazīstams arī mūsu lasītājiem. Viņu aizsaulē pavadot, tika izveidots Artura Vaidera fonds, kura mērķi ir profesionālas un atbildīgas žurnālistikas veicināšana, jaunatnes sporta attīstība, izcilā žurnālista darbu un piemiņas saglabāšana. Pērn ar Artura Vaidera balvu pirmo reizi tika godināts Gada sporta žurnālists, šovasar noorganizēta Artura Vaidera kausa izcīņa futbolā. Novembrī fonda dibinātāja, Artura dzīvesbiedre, Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere, prezentēja apjomīgu Jumavas apgādā izdotu grāmatu Vaiders. Tajā apkopoti 123 Artura draugu, kolēģu, laikabiedru stāsti. Ieskatam publicējam vienu no tiem. Pārējos 122 meklējiet grāmatā!

Četrās olimpisko spēļu grāmatās pēc kārtas, kas kopš 2008. gada tiek veidotas pēc vienotas koncepcijas kā vairāku žurnālistu reportāžu krājumi, Artura Vaidera teksti par pludmales volejbolu, ātrslidošanu, vieglatlētiku, tenisu, peldēšanu, dzīvi olimpiskajos ciematos, spēļu tiesnešiem vai mūsu kaimiņvalstu atlētu veikumu allaž piesaistīja uzmanību ar izteiksmīgo, raito valodu un asprātīgo dramaturģisko risinājumu. Arī piektajā grāmatā Latvija Rio viņš gatavojās rakstīt trīs nodaļas, bet tajā varējām ievietot tikai autora portretu sēru rāmī un vienu — šādos gadījumos tradicionālu — rindiņu.

GARAINIS, KAS UZBUR KOPAINU

Pirmo reizi olimpiskajās spēlēs mēs tikāmies mums visvēsturiskākajās dienās — 1992. gadā Albērvilā, kad Latvija atgriezās olimpiskajā saimē un kad vēsturnieks Arturs Vaiders žurnālistikā bija gandrīz tikpat svaigs kā jaunais Republikas laikraksts Diena, kurā viņš vadīja sporta nodaļu.

Lai arī daudz kas toreiz bija jauns un nezināms, netiku manījis, ka viņš kristu panikā vai zaudētu savaldību. Šķiet, viņš vispār nekad un nekur īpaši nesteidzās, bet gandrīz vienmēr paspēja ierasties īstajā brīdī. Arturs arī necentās būt notikumu epicentrā, bet viņš prata vērot un klausīties. Drīz vien ne tikai bobslejs, volejbols, futbols vai vieglatlētika, bet arī daudzi citi sporta veidi viņam kļuva pazīstami ne tikai pēc skatlogā izliktā medaļu spožuma. Procesus tajos viņš spēja noteikt jau pēc garaiņu smaržas virtuvē un šefpavāra mices krokām. 1992. gadā Arturu Vaideru ievēlēja Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) Izpildkomitejā, drīz viņam nācās darboties arī Latvijas Sporta preses asociācijas vadībā.

Albērvilai sekoja Lillehammere un visas nākamās ziemas olimpiskās spēles pēc kārtas. Vasaras olimpiskās cīņas klātienē Arturs sāka apgūt ar 1996. gadu Atlantā, un, izlaižot 2004. gada Atēnas, Rio viņš saņēma savu divpadsmito olimpisko spēļu žurnālista akreditācijas karti.

Arturs redzēja ne tikai spēlētāju, bet arī laukumu un ātri kļuva par vienu no nedaudzajiem sporta žurnālistiem, kas spēj veidot ekselentus analītiskus rakstus un izdarīt loģiskus secinājumus. Tajā pašā laikā viņš bija intrigas bruņinieks, kas ar apskaužamu meistarību mācēja piesaistīt lasītāju savam tekstam, ļoti veikli izmantojot paradoksus. Vīrs ar izcilu humora izjūtu, kas, tuviem draugiem tiekoties, mēdza arī to iekrāsot melnākā tonī. Piemēram: “Nu, kad dedzināsim eglīti? Neizskaties pārāk labi, diezin vai līdz Ziemassvētkiem tu izvilksi...”

KLUSS KĀ STĀRĶIS AR VARDI KNĀBĪ

Reizumis gan presē izmestais metaforas joks kā bumerangs lidoja atpakaļ, lai trāpītu pašam. Varētu pat teikt, ka reiz tā dēļ tika apdraudēta autora dzīvība. Tas notika kādā aukstā 1994. gada februāra dienā sešu kilometru augstumā virs Baltijas jūras. Bija beigušās ziemas olimpiskās spēles Lillehammerē, un Latvijā pirmās privātās un nacionālās aviosabiedrības RiAIR mazā propelleru lidmašīnīte īpašā čārterreisā olimpiešus, viņu trenerus un arī nedaudzos žurnālistus vizināja mājup.

Bobslejisti pēc ne sevišķi spožā starta, kārtojot savstarpējos rēķinus, bija atlaiduši visas bremzes. Un te vēl pienāca ziņas (tas bija pirmsinterneta laikmets), ka žurnālisti viņus bargi kritizējot. Jo sevišķi Vaiders Dienā, kurš jau iepriekš šajā ziņā bija izcēlies, kādam rakstam liekot apskaužami kolorītu virsrakstu — Vanckars ērgļu ligzdā, ar šo puvušo olu domājot izlases līderpilota un vienlaikus galvenā trenera Zinta Ekmaņa lepnumu — pirmās Vācijā pirktās bobsleja divnieka kamanas.

Kur tas maitasputns ir? Tāds nekavējoties jāmet no lidmašīnas ārā! “Maitasputns” kluss kā stārķis ar vardi knābī sēdēja vienā no pēdējās rindas krēsliem pašā lidmašīnas astes galā. Bobslejistu komandas pirmais numurs Zintis Ekmanis, saukts par Zinču, pietrausās kājās, pārlaida apkārtējiem asinīm pielijušu skatu, ievilka elpu, izgrieza krūtis un devās uz priekšu. Vaideru glāba biatlonistu un distančnieku slēpes, kas mazās lidmašīnītes šaurajā ejā bija sakrautas gandrīz līdz griestiem. Brašais bobslejists, mazliet pakārpījies, šim Everestam pāri netika. Likās gan, ka vienlaikus viņš bija arī itin apmierināts ar šādu attaisnojošu iemeslu un drīz laidās miermīlīgā snaudā.

STIPRO SKRĒJIENĀ

Arturs Vaiders nebaidījās un kāpa uz varžacīm arī likumīgajiem čekistiem — gan Guntim Indriksonam, kas vadīja Latvijas Futbola federāciju, gan Jurim Savickim, kura Rīgas Dinamo hokeja projektu viņš pamatoti uzskatīja par Krievijas maigās varas izpausmi. Vaiders bija stingrs Latvijas un Latgales patriots, kas vienmēr lepojās ar savu izcelsmi, paziņām no citiem novadiem liekot lūkot, kur īsti tā viņa dzimtā Arendole un Āmuļu pamatskola atrodas. Vēl nesen Arturs lepojās, ka dažs viņa skolas rekords tā arī palicis nepārspēts.

Viņš patiesi nebija viegli pārspējams. Un ne tikai žurnālistikā. Sportiskā cīniņā mēs tikāmies vēl 2013. gada novembrī, kad, Siguldas Laurenčos atklājot mākslīgi saldēto distanču slēpošanas trasi, tās izveides iniciators Jānis Lazdāns bija izsludinājis īpašu sacensību žurnālistiem. Man, bijušam biatlonistam, kas joprojām ik ziemu vismaz pustūkstoti kilometru ar distancenēm noslēpo, likās — te nu līdzvērtīgu sāncenšu nebūs. Bet Lazdāns vēl nebija pateicis, kā īsti mūsu sacensība notiks. Tas tika atklāts pēdējā brīdī. Lai demonstrētu savu elektronisko hronometru iespējas, viņš paziņoja, ka uzvarētāju noteiks... 5 metru distancē, izmērot, kurš sasniegs lielāko maksimālo ātrumu. Šaha cienītājs būdams, Arturs uzreiz aptvēra, ka slēpes ātrāk lido pa gaisu, nevis slīd pa sniegu, un, vareni sastūmies ar nūjām, veica Radēvičas cienīgu lēcienu. Tam nebija vajadzīgas ne manas elites Racing klases slēpes, ne izkoptā slēpošanas soļu tehnika — Arturs Vaiders par 0,009 sekundēm bija ātrāks! Tad es atcerējos, ka viņš ne tikai regulāri iet uzspēlēt pludmales volejbolu vai futbolu, bet pavasarī jau trešo gadu pēc kārtas bija sekmīgi finišējis Latvijas Stipro skrējienā, ko bez iepriekšējas gatavošanās nemaz nav iespējams izdarīt.

POLUČAI, FAŠIST, GRANATU!

Divus mēnešus vēlāk mēs devāmies uz XXII ziemas olimpiskajām spēlēm Sočos, kur neviens no mums nejutās īpaši labi. Noskaņu bojāja gan Putina draudzes lielkrievnieciskā plātība un slīpētu blēdību veicēju nekaunīgi aukstais acu skats, gan gluži sadzīviski baciļi, kas, pa augstkalnu caurvējiem klejojot, mums lipināja klāt klepu, iesnas un dzina uz augšu ķermeņa temperatūru. Bet puņķu dēļ jau spēles neatcels, un žurnālistiem tajās allaž bijis jāstrādā kā frontē.

Rīgā atklājās, ka Arturu piemeklējis kas daudz nopietnāks par parastu saaukstēšanās infekciju. Tomēr uz triviālo pieklājības jautājumu: “Kā klājas?” viņš turpināja atbildēt ar ierasto šķelmi: “Nevaru iepriecināt — labi.” Un turpināja strādāt, pēdējos gados publicējoties arī žurnālā Sports. Ja kāds raksts tapa lēnāk, nekā cerēts, e-pastā tas parasti iekrita kopā ar mundru sveicinājumu: “Polučai, fašist, granatu!”*

Kādu mēnesi pirms Rio spēlēm Artura tonis mainījās. Nu jau uz tradicionālo apvaicāšanās jautājumu viņš atbildēja, ka varētu klāties arī labāk. Bet domas bija tikpat asas un griba dzelžaina, lai gan stāvs — divreiz plānāks. Viņam vēl bija paredzētas kādas medicīniskas manipulācijas, un, godīgi sakot, pēc tikšanās jūlija otrajā pusē, ar skumjām sāku ļoti šaubīties, vai viņš patiesi pēc divām nedēļām spēs atbraukt līdz paša tik bieži aprakstītajām Kopakabanas smiltīm, no kurām mūsu pludmales volejbolistiem vajadzētu mēģināt izskalot olimpisko zeltu.

Tomēr Rio viņš ieradās. Kā parasti — gandrīz nemanāmi un gandrīz neko nenokavējot. Bet pirmajā brīdī pazīstamas bija tikai viņa acis, kurās dega savāds spīdums.

E-pastu ar tradicionālo granātu no Artura vairs nesagaidīju.

*Še tev, fašist, granāta! (krievu val.)

Autori: 
Dainis Caune