twitter facebook instagram

Ir ar ko lepoties

26.Nov.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
344
Ir ar ko lepoties

Aizvadītā profesionālā tenisa sezona Latvijas sportistiem kopumā bijusi veiksmīga. Anastasijai Sevastovai gada beigās jauns rekords reitingā, labāko simtniekā vīriešiem pēc divu gadu pārtraukuma atgriezies Ernests Gulbis, neliels kritums vien Aļonai Ostapenko. Šie trīs Latvijas tenisisti ir īsteni profesionāļi, bet sekotāju viņiem netrūkst. Pasaules ATP reitingā vīriešiem šogad jau ir septiņi mūsu tenisisti, savukārt dāmām WTA reitingā piecas spēlētājas. Ļoti labi panākumi arī vairākiem jauniem tenisistiem, it īpaši U-16 vecuma grupā meitenēm.

Labākie spēlētāji ir aisberga redzamākā daļa. Pēc šo sportistu iespētā līdzjutēji vērtē sasniegto kopumā. Latvijai nav jākaunas, it īpaši sieviešu konkurencē, jo mums ir divas pasaules klases tenisistes, abas šogad tikušas arī līdz Grand Slamturnīru pusfināliem, abas palīdzējušas Latvijas izlasei Federācijas kausa izcīņā pieveikt spēcīgo Krieviju, un jau februārī mūsu valstsvienība Rīgā cīnīsies ar Slovākiju par iespējām spēlēt pasaules elites grupā.

Pelnrušķītes stāsts

Latvijas pirmās raketes godu atguvusi liepājniece Anastasija Sevastova, kas gan pēdējos gados dzīvo Vīnē, kur mitinās arī viņas treneris un dzīvesbiedrs Ronalds Šmits. Tik un tā Sevastova ir Latvijas tenisiste, kura pirmās iemaņas guvusi dzimtajā Liepājā pie trenera Edgara Ernestsona. Šis izcilais pedagogs Anastasijas spēlei seko līdzi vēl tagad un pēc lielajiem panākumiem Ņujorkā un iekļūšanas pusfinālā US Opensacīja tā: “Anastasijai ļoti laba bumbas izjūta bijusi jau kopš bērna kājas. Tagad, protams, teniss ir citādāks un viņa to pilnveidojusi, bet galvenais ir centība un rakstura stingrība.” Ernestsons uzsver, ka spēles Ņujorkā pret Eļinu Svitoļinu un Sloanu Stīvensu var pieskaitīt pie pašām labākajām Sevastovas karjerā.

Sevastova allaž spēlē gudri, un tā būtībā ir viņas panākumu atslēga. Tenisiste māk izvēlēties pareizo spēles stilu pret ikvienu pretinieci, māk uzspiest savu spēles manieri. Ja vien sāncensei nav tiešām izcili veiksmīga diena, mūsējā var uzvarēt faktiski jebkuru. Sevastova ir gluži vai Pelnrušķītes stāsts tenisā. Ne tie labākie treniņu apstākļi dzimtajā Liepājā agrā jaunībā, jo īpaši ziemas periodā, un tomēr Nastjai bija labi sasniegumi arī jaunatnes līmenī. Pusaudzes gados viņa aizbrauca dzīvot uz Vāciju, kur trenējās Nikija Piliča akadēmijā netālu no Minhenes. Bija jau žēl šķirties no savas audzēknes pieredzējušajam trenerim Edgaram Ernestsonam, taču arī viņš apzinājās, ka cita ceļa nav. Liepājā uzaugt par pasaules klases tenisisti būtu grūti. Nebija arī tik lielas naudas, turklāt tenisa halli Liepājā sāka celt tikai šovasar.

2009. gadā, 19 gadu vecumā sportiste ielauzās labāko simtniekā. Tad sekoja dažādi savainojumi un pēc 2012. gada, kad tenisiste pasaules reitingā bija otrā simta beigās, viņa profesionālās sportistes karjeru pārtrauca. Par laimi, tikai uz divām sezonām. Anastasija sāka studēt, uzturēja sevi fiziskā formā, spēlēja tenisu savam priekam un patrenēja citus. Atgriezās, sāka visu no nulles, no pašas apakšas, zemākajiem turnīriem un jau 2015. gada nogalē bija 110. vietā pasaules reitingā, kopš nākamās sezonas — jau stabili labāko simtniekā. Šogad sasniegts karjeras rekords arī reitingā — vienubrīd rudenī Sevastova bija 11.vietā, sezonai beidzoties viņai 12. pozīcija, par desmit augstāk nekā Aļonai Ostapenko.

43 uzvaras, 21 zaudējums

Ļoti zīmīgi vārdi veiksmīgā US Open turnīra laikā pieder viņas trenerim un dzīvesbiedram austrietim Ronaldam Šmitam intervijā New York Times: “Anastasijas ceļš tenisā ir pilnīgi neticams. Tas nebija mans ieteikums atgriezties profesionālajā tenisā. Tā bija viņas pašas apņemšanās, neviens neko neuzspieda. Viņa tagad kļuvusi vēl labāka, visu laiku smagi strādā.” Šogad pirmo reizi karjerā sasniegts pusfināls Grand Slamturnīrā Ņujorkā, pirmo reizi spēlēts Premier turnīra finālā Pekinā, gūts arī čempiones tituls Bukarestes turnīrā un citi panākumi.

Turklāt Pekinā Anastasija pusfinālā pārspēja šī gada US Openčempioni japānieti Naomi Osaku, un tā nav vienīgā spožā uzvara ne šajā turnīrā, ne sezonā kopumā. Pati sezonas izskaņa bija ļoti nogurdinoša, īsti vairs nebija spēka pusfināla spēlei Maskavā, vēlāk Sevastova aizbrauca uz gada labāko astoņu spēlētāju finālturnīru Singapūrā, kur kopā ar krievieti Darju Kasatkinu bija rezerviste. Novembra sākumā vēl pats pēdējais turnīrs Ķīnā Elite Trophy, kur piedalās tās 12 tenisistes, kas sezonas noslēguma reitingā ir uzreiz aiz pirmā astoņnieka. Viena uzvara grupā un zaudējums cīņā par tikšanu pusfinālā īstā drāmā spānietei Garvinjei Mugurusai — zaudējums trijos setos ar neizmantotām trijām mačbumbām. Žēl, bet tāds ir teniss, arī šajā spēlē nav nekas pārmetams mūsu tenisistei, viņa cīnījās līdz galam, taču fiziskais nogurums un arī hroniski savainojumi sezonas izskaņā liedza sasniegt ko vairāk un ielauzties pasaules reitinga desmitniekā. Līdzīgi bija arī Pekinas turnīra finālā pret dānieti Karolīnu Vozņiaki. Arī tad nogurums jau bija sakrājies pārāk liels, un viņa tā īsti vairs nespēja koncentrēties katrai izspēlei, par ko pati izteicās īsi un kodolīgi: “Dažkārt nespēju izspēles novest līdz loģiskam iznākumam. Tāda jau ir tenisa specifika, man bija nedaudz vairāk kļūdu, nekā drīkstētu būt.”

Anastasijai Sevastovai ir 28 gadi, un jācer, ka priekšā vēl vairākas veiksmīgas tenisa sezonas. Viss ir iespējams, arī tagad pasaules labāko desmitniekā ir viena par Sevastovu vecāka spēlētāja (Angelika Kerbere) un divas vienaudzes (Karolīna Vozņiaki un Petra Kvitova). Pagaidām šī sezona bijusi vislabākā — profesionālajos turnīros šogad 43 uzvaras un 21 zaudējums vienspēlēs, naudā nopelnīts nedaudz vairāk par 2,7 miljoniem ASV dolāru (karjerā kopā nu pārsniegta sešu miljonu robeža).

Sevastovas spēle atšķiras no Ostapenko spēles, viņa negrauj pretinieces ar savu sitienu spēku, bet spēlē gudri, pārdomāti un racionāli, krietni vairāk variējot savu spēles stilu un meklējot labāko variantu pret katru pretinieci. Dažas viņa ķer uz kļūdām, pret citām pati spēlē ļoti aktīvi un agresīvi. Jā, visam ir savas robežas, ja Serenai Viljamsai spēle sokas, tad pret viņas graujošo uzbrukuma tenisu Sevastovai klājas grūti. Bet tie ir tikai izņēmumi, turklāt ne jau katru dienu visas lielās meistares spēj rādīt labāko sniegumu.

Tikai divi uzplaiksnījumi

Aļonas Ostapenko bilance gada beigās vienspēlēs ir krietni sliktāka nekā Sevastovai — 23 uzvaras un 21 zaudējums. Nopelnīti 2,25 miljoni dolāru, nedaudz virs septiņiem miljoniem kopā visā karjerā. Nav slikti, taču, ja šogad nebūtu sasniegts pusfināls Premier turnīrā martā Maiami un vasarā pusfināls Grand SlamVimbldonā, nekā spoža. Kopumā sezona vairāk neveiksmīga nekā veiksmīga. Ostapenko viss ir pretēji Sevastovai — reitingā kritums gada beigās no septītās pozīcijas pērn uz 22. vietu šīs sezonas beigās. 2017. gada vasarā, pateicoties lielajai uzvarai Parīzē, bija sasniegta augstākā pozīcija — piektā vietā pasaules WTA reitingā.

Aļona šogad nav bijusi stabila — tieši tas vislabāk raksturo viņas sniegumu laukumā un ne tikai laukumā vien. Sezonu sāka kopā ar austrāliešu treneri Deividu Teiloru, jau vasarā nomainīja to pret holandieti Glenu Šāpu, bet sezonas nogalē ir atkal jauna padomdevēja meklējumos. Ostapenko ir maksimāliste laukumā un ārpus tā. Dažkārt tas traucē. Nu jau arī visas pretinieces labi iepazinušas Aļonas spēles stilu un bieži prot to neitralizēt. Jā, viņai joprojām piemīt cīnītājas raksturs, Ostapenko nekad nepadodas, taču reizēm cīnās ne tikai ar pretinieci laukumā, bet arī ar sevi un saviem padomdevējiem.

Sezonas sākumā Deivids Teilors vairākās intervijās pozitīvi izteicās par Aļonas iespējām tenisā, milzīgo potenciālu, bet abi kopā tomēr nespēja sastrādāties. Jādomā, vairāk vainojama raksturu nesaderība. Līdzīgi arī ar Glenu Šāpu, ar ko bija kopā veiksmīgajā Vimbldonas turnīrā un kurš tad par savu audzēkni izteicās šādi: “Neaizmirsīsim, ka Ostapenko ir tikai 21 gads, un dažkārt viņa vēl ir kā bērns, es gan to domāju pozitīvā nozīmē. Viņas pasaule sagriezās kājām gaisā pēc lielās uzvaras Parīzē pērn, kopš tā laika ir nenormāls psiholoģiskais spiediens.” Var piekrist Glenam Šāpam, ka šo spiedienu izturēt ir grūti, ļoti daudz pienākumu un reklāmas pasākumu arī ārpus laukuma, tāpēc nav viegli koncentrēties tikai spēlei un tenisam.

Jācer, Aļonai palīdzēs spīts, viņai ir visas iespējas atkal atgriezties elitē. Kreisās plaukstas locītavas savainojums sezonas beigās ir sāpīgs, bet gan jau šajā pauzē Aļona tam tiks pāri. Svarīgākā būs viņas psiholoģiskā noturība un spēja koncentrēties laukumā, dažkārt viņa tiešām it kā uz mirkli atslēdzas spēles laikā un uzdāvina pretiniecei vieglus punktus.

Ir laiks pārdomāt savu stratēģiju un taktiku nākamajai sezonai, tāpat izvēlēties īsto komandu sev apkārt un tad mērķtiecīgi strādāt, lai uzlabotu sniegumu laukumā. Veiksmīgās dienās Ostapenko tiešām var uzvarēt ikvienu pretinieci, par to nav jāšaubās, svarīgākais ir panākt stabilitāti. Pašlaik Aļona tomēr nedaudz gozējas pērnās sezonas slavas saulītē, par to liecina arī viņas pašas aktivitātes sociālajos tīklos. Jā, mūsdienās tas raksturīgi lielākajai daļai jauniešu, bet cik tādu jauniešu ir tuvu pasaules elitei kādā profesionālā un prestižā sporta veidā? Ja esi elitē, karjeras laikā maksimāli jākoncentrējas uz savu darbu, t.i., tenisu. Nu gluži tā, kā tas bija šogad Vimbldonā, kur sportiste aizkļuva līdz pusfinālam un bija ļoti labā omā arī ārpus laukuma. “Neizjūtu nekādu spiedienu, vienkārši eju laukumā un izbaudu spēli,” tā pati sportiste teica Londonā.

Atgriešanās no 589. vietas

ATP turnīros, ieskaitot kvalifikācijas mačus, Ernestam Gulbim sezonā bija tikai 33 spēles — 21 uzvara un 12 zaudējumi. Klāt vēl 21 spēle Challengerturnīros, un paradoksāli, ka tajos bilance pat sliktāka — 11 uzvaras un 10 zaudējumi. Tas tikai pierāda, ka atgriešanās elitē un spēlēšana nedaudz zemāka reitinga turnīros arī nav nekāda vieglā, visi cīnās sakostiem zobiem. Ja dažam labam nav dabas dota talanta, tas to kompensē ar teicamu fizisko sagatavotību un cīņassparu. Nevienam nekas netiek dāvināts.

Neraugoties uz visu, Gulbis ir nospēlējis produktīvi un spējis atgriezties pasaules labāko simtniekā pēc vairāk nekā divu gadu pārtraukuma. Kulminācija viņam bija veiksmīgā spēle Vimbldonā un pēc tam arī turnīri pašā sezonas izskaņā, pa vidu vēl bija kārtējais savainojums, kam gan nebija pārāk ilgstošas sekas.

Zemākais punkts jeb dziļākā bedre Gulbim bija 2017.gada vasarā, kad reitingā Ernests bija tikai 589. vietā. Dažādi savainojumi, nespēja noticēt pašam sev laukumā bija par iemeslu bēdīgajai statistikai pēdējo divu gadu laikā. Nu Gulbis ir apprecējies, kļuvis par tēvu un ir daudz mierīgāks arī laukumā. Agrāk pārlieku lielās emocijas un nesavaldība laukumā pēc kāda zaudēta izšķiroša punkta viņam faktiski maksāja zaudējumu arī visā mačā.

Pats galvenais, mūsu tenisists ļoti veiksmīgi nospēlēja Grand Slamturnīrā Vimbldonā. Nākamgad līdz pat vasarai viņam nekādi lieli punkti nebūs jāaizstāv, tas ļauj cerēt vēl uz krietnu kāpumu reitingā un varbūt arī kādu čempiona titulu turnīros. Gulbim laukumā atkal deg acis un ir interese par spēli, ko viņš apliecināja arī Vimbldonas turnīra laikā: “Patiesībā nekad neesmu tā centies uzvarēt, kā tagad, kad man jau ir 29 gadi. Man nu ir pašam ģimene, tas arī daudz ko maina. Nav viss vienalga, kā tas bija 22 gadu vecumā. Tagad, ja es nespēlēju par visiem simts procentiem, tad labāk esmu kopā ar ģimeni, līdz ar to es spēlei atdodu visu. Tā arī trenējos, kaut dažkārt šī apsēstība pat nospēlē pret mani pašu.”

Pie pozitīvajiem faktoriem jāpieskaita arī sportista tagadējā fiziskā forma. Gulbis var spēlēt ilgi un iesaistīties garās izspēlēs, nezaudējot savas spēles kvalitāti. Tāpat Gulbis reizēm spēj noķert pat šķietami bezcerīgas bumbiņas, to labi pierādīja pēdējie turnīri Stokholmā un Bāzelē. Zviedrijas turnīra preses konferencē Gulbis bija gana tiešs: “Man patīk tas teniss, ko tagad spēlēju, man patīk, kā kustos laukumā. Ja es šādi spēlēšu vienmēr, varu visus uzvarēt.”

Gulbis ir atgriezies pasaules labāko spēlētāju simtniekā, un nu viņam būs iespēja piedalīties arī Melburnā Australian Openbez kvalifikācijas spēlēm. Līdz ar to var būt plānveidīga gatavošanās sezonas sākumam un pirmajam Grand Slamturnīram. Novembrī gan vēl notiek vairāki Challengerturnīri, un gan jau daži sāncenši sakrās punktus un apdzīs Gulbi reitingā, taču zemāk par aptuveni 100. pozīciju viņam nevajadzētu noslīdēt. Grand Slampamatturnīrā uzreiz iekļūst labākie 104 tenisisti, taču jāņem vērā, ka daži sportisti var būt savainoti, daži atkal izārstējuši savainojumus (piemēram, Endijs Marejs) un izmantos savu agrāko tā dēvēto protekcijas reitingu un tāpat varēs spēlēt Melburnā. Lai kā arī nebūtu, pirmais simtnieks pasaules reitingā decembra sākumā faktiski ikvienam garantē līdzdalību Australian Open. Ernestam pašlaik jau ir 30 gadu, taču arī teniss paliek vecāks, pasaules labāko desmitniekā pieci spēlētāji pašlaik ir vecāki par Gulbi, vēl divi ir vienaudži un tikai trīs — jaunāki. Iespējas vēl būs, jāprot tikai tās izmantot un, protams, jābūt veselam.

Jauno dāmu spēks

Trīs īstenie profesionāļi nav vienīgie mūsu pārstāvji pasaules tenisa apritē. Sievietēm WTA profesionālajā reitingā ceturtajā simtniekā ir Diāna Marcinkeviča, sestajā simtniekā — jaunā Daniela Vismane, labāko tūkstotī — Alise Čerņecka. Ļoti perspektīvas ir U-16 grupas meitenes Kamilla Bartone un Patrīcija Špaka. Abas šovasar spēlēja viena pret otru lielajā Eiropas čempionāta finālā Maskavā (uzvarēja Bartone), abas kopā ar Stefāniju Poliščuku aizvadīja teicamu Eiropas komandu čempionātu, kvalificējās lielajam junioru Federācijas kausa finālam, kur ieņēma piekto vietu. Zaudēts tikai grupas turnīra spēlē nākamajām čempionēm ASV tenisistēm, vēlāk ceturtdaļfinālā vēl turnīra finālistēm ukrainietēm. Gūtas četras uzvaras — pret Kanādu, Austrāliju, Japānu un Brazīliju. Šīs meitenes jau tuvākajā nākotnē mēģinās kļūt par īstām profesionālēm, vismaz pašlaik ļoti cerīga šajā kontekstā izskatās Kamilla Bartone, kas sevi apliecināja arī septembrī US Openjunioru turnīrā, spēlējot pret gadu vai divus gadus vecākām sāncensēm.

Vīriešiem neviens tā īsti pagaidām Ernestam Gulbim netuvojas, Mārtiņš Podžus reitingā ir sestajā simtā, vēl pieci jaunie tenisisti otrajā reitinga tūkstotī. Podžus rekords reitingā arī tika sasniegts šogad, bet 434. pozīcija tomēr ir par zemu, lai cerētu spēlēt kaut Challenger turnīros. Apburtais loks — jāspēlē Future līmenī, bet tajā iegūstamie punkti nav tik lieli. Reizēm var riskēt, mēģināt iekļūt kaut Challenger turnīru kvalifikācijā un tā sisties uz augšu, taču pretinieki tur spēlē gandrīz tikpat prasmīgi kā zemākā līmeņa ATP turnīros. To apliecinājis arī Gulbis (gan vārdos, gan darbos). Izsisties tenisā ir ļoti grūti, tāpat kā noturēties augstā līmenī ilgstoši vai atgriezties atpakaļ pēc krīzes. No mūsu spēlētājiem tas spīdoši izdevies Anastasijai Sevastovai un daļēji arī Ernestam Gulbim.

Autori: 
Māris Rīmenis