twitter facebook instagram

Izkapts grieza baltu ledu

03.Mar.2008 - Portāla Administrators

Numurs: 
113
Bauris-LEGENDA.jpg

Šodien Ogrē, kur notiek hokeja Zvaigžņu spēle, īpaši tiks godināts arī
Elmārs Bauris, kurš 30. septembrī svinēs savu 90. dzimšanas dienu. Vīrs, kurš
jau pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados spēlēja hokeju.

1970. gadā Amerikas
Latviešu apvienības fiziskās audzināšanas un sporta biroja izdotajā Viļa Čikas
un Gunŗa Gubiņa Latvijas sporta vēsturē
(1918-1944)
lasāmas arī šādas rindas: „1944. gadā notika tikai viena ledushokeja sacensība, kas oficiāli
ietilpa Rīgas meistarnosaukuma izcīņā. Tā risinājās 5. martā Elmāra Baura
dārzniecības privātajā slidotavā (Cēsu ielā Nr. 3)." Līdz tam mēs vēl nonāksim.
Bet vispirms viņš stāsta, kā nonācis līdz hokejam. Bauru ģimene no
Alūksnes pārcēlās uz Rīgu, kad Elmāram bija pusotra gada. Viņa brālis Artūrs
bija desmit gadu vecāks, spēlēja hokeju. „Kad
drusku paaugos, brālis mani sāka vilkt sev līdzi uz treniņiem un spēlēm,"
stāsta sirmais vīrs. „Artūrs vēl
tad, kad dzīvojām Vidzemē, slidoja uz ezeriem. Īstu slidu nebija. Viņš tās
uztaisīja no izkapts asmens, iesita koka klucītī un piesēja pie zābaka. Kad
atbraucām uz Rīgu, Artūrs spēlēja LSB otrajā komandā. Es jau ar dikti gribēju
to darīt. Taču augumā biju maziņš, un mani nelaida pat uz treniņiem. Pat tad,
kad bija jau septiņpadsmit gadu.

Vienmēr gāju uz
spēlēm ne tikai otrajai, bet arī pirmajai komandai. Vienudien tagadējā
Universitātes stadiona, kur bija slidotāja, vajadzēja notikt kārtējai
sacīkstei. Taču otrajai vienībai nesanāca pilns sastāvs - tikai pieci
hokejisti. Ja būtu seši, varētu spēlēt. Kapteinis kliedza: Baurīt, velc to kreklu mugurā, tu spēlēsi! Man tēvs pie zābakiem
bija piestiprinājis vienu daiļslidošanas slidu ar uzliektu purngalu, otru -
vecu, sliktu hokeja slidu. Uzvilku kreklu, bet tas līdz potītēm. Kapteinis
turpināja: Stūķē biksēs iekšā! Tajā
spēlē iemetu divus vārtus. Ar 5:2 vinnējām ASK otro komandu.

Nūja jau arī bija
vajadzīga. No sākuma Kundziņsalā nogriezu kārkla klūgu un ar to dzenāju ripu.
No Kanādas vestiem kokiem tolaik taisīja viengabala hokeja nūjas. Tās bija brīnumaini
izturīgas, varēja saliekt deviņdesmit grādu leņķī, un nekas. Vien lāpstiņa
nodila. Man to koku iedeva jau galīgi švaku, plānu nospēlētu. Bet nūjas nelūza.
Tagad jau tik modernas, taisa no diviem gabaliem, lāpstiņu liek kātā."

Pie Motmillera pēc slidām

Beidzot Elmārs Bauris
tika pamanīts hokeja laukumā. Jauneklis bija pārlaimīgs. Ciņu aicināja uz
treniņu: „Es tur klunkerēju ar
savām slidām, kritu un vēlos. Atnāca LSB priekšnieks, vācietis Ducmanis.
Pasauca mani malā un lika nākamajā rītā deviņos iet pie viņa uz kantori. Bet
jāiet taču uz skolu. Nodomāju, - štrunts par skolu, jāiet pie priekšnieka.
Cerēju, ka varbūt iedos vismaz vecas, lietotas slidas. Ak tu mī un žē. Lika
koridorā gaidīt pusstundu. Tie priekšnieki tomēr riebīgi, arī šajos laikos. Liek
saprast, ar ko darīšana. Abi kopā gājām pa Bruņinieka ielu līdz Brīvības ielai
līdz dižā sportista Motmillera sporta veikalam. Priekšnieks lika no noliktavas
iznest vismazākās slidas. 40. izmēra. Man kājai 38. izmērs. Uzlaikoju un
steigšus teicu, ka būs labi. Man tās slidas nopirka. Aizgāju mājās, izvandīju
skapi, izvilku tēva vecās villas zeķes. Savilku četrus pārus, sažņorēju
slidzābakus, lepni staigāju pa istabu un jutos kā ražoja septītajās debesīs."

Tas bija kā starta
signāls Elmārs Baura īstākajai hokeja spēlēšanai: „Tiku paņemts LSB pirmajā komandā. Progresēju
strauji. Agrāk daudzi spēlēja bendiju, bet hokejs ņēma virsroku. No bendija
pārnāca Kampe, Fogels, vēl citi. 1939. gadā līdz marta vidum varēja slidot US
slidotavā Esplanādē. Mēneša beigās nebija viens mačs nospēlēts ar valsts čempioniem
no ASK. Visus zemos bortus, kas bija šauras sanaglotas blankas, aizveda uz
Ķīšezeru. Šie uzlēja ar spaiņiem ledu. Mēs, LSB vinnējām. Sametu četras ripas,
Karlsbergs  - vienu. Biju kā spārnos.
Slidoju ļoti labi, biju ātrs, tamborēju
ar ripu visādus gājienus."

Kur tagad Rīgas 49.
vidusskola uz Bruņinieku un Valdemāra ielas stūra, savulaik bija grandiozs LSB
stadions ar skaistām tribīnēm, centrālapkuri ģērbtuvēs. Laukums bija liels,
svētdienās spēlēja orķestris, slidotava ziemā strādāja trīs četrus mēnešus. Ja
bija atkusnis, tad tikai pāris dienu. Slidot gribētāju bija daudz. Savukārt
vācu biedrībai Union bija slidotava,
kur vēlāk Elizabetes ielas sākumā tika uzcelta partijas Centrālkomitejas ēka.

Slidotava dārzniecības viducī

„Manam brālim Artūram
Cēsu ielā 3 bija dārzniecība. Sākās karš. Viņš ar savu hipodroma zirgu devās ar
ģimeni uz Latgali. Fronte gāja pāri, un brālis vēlāk krita Krievijā. Mani 39.
gadā iesauca armijā, aizsūtīja uz Cēsīm, tad - Daugavpili, līdz pēkšņi izsauca
uz Rīgu sakarā ar... hokeju karaskolā. Tas bija pie Bastejkalna garajā kazarmu
mājā. Gāja laiks, atgriezos brāļa iekārtotajā dārzniecībā. Uzlēju ledu, tēvs
neiebilda, un sāku saimniekot. Tur spēlējām gadus trīs, es nu jau biju US
komandā. Kad nenotika sacīkstes, tirgoju ieejas biļetes visiem
slidotgribētājiem. Te izauga Latvijas hokejisti - Ronis, Brauns, vēl daudzi.

Mācīt krieviem hokeju

„Karam beidzoties,
braucām uz Krieviju viņiem mācīt hokeju spēlēt. Pēc tam piedalījāmies viņu
čempionātā. Nekad zemāk par sesto vietu nebijām. Krievijā hokejs strauji
attīstījās, un jau piecdesmito gadu vidū viņi kļuva par Eiropas čempioniem,
vinnējot zviedrus, somus un citus.

1954. gadā es biju
ceturtais rezultatīvākais Krievijas čempionātā. Biju zvaigzne, deguns arī
gaisā. Katrā spēlē guvu pa diviem trim vārtiem. Meitenes lipa kā mušas klāt.
Aizbraucām uz spēlēm Novosibirskā. Iepazinos ar skaistu jaunu meiteni,
samīlējos. Pēc tam viņa mani vēl meklēja Rīgā. Bet tolaik jau dzīvoju Krimā
līdz deviņdesmito gadu sākumam, līdz atgriezos Latvijā.

Vēl tagad krievi
nereti atceras, kā mēs viņiem hokeju mācījām spēlēt. Septiņdesmitajos gados
sāka spīdēt Helmuts Balderis. Vispirms Rīgas Dinamo, tad Maskavā. Bija laiks, kad Juris Reps daudzas sezonas cīnījās
Maskavā."

Audzēkņi arī Dinamo meistarkomandā

1956. gadā Elmārs
Bauris beidza spēlētāja karjeru, vairākas sezonas aizvadot Maskavas Spartak, arī Daugavā. „Man bija
jau 38 gadi. Kādas tik traumas nav bijušas: lauzts plecs, ribas, bojāta acs.
Aizsargbruņas bija švakas, turklāt ļoti smagas. Tagad tas ir tik viegls un
galvenais - drošs. Jaunam spēlētājam uzsisti zilumi pazūd nedēļas laikā, ja esi
trīsdesmitgadīgs - tie turas divas nedēļas, ja nāk pie četrdesmit gadiem - vēl
ilgāk. Metu mieru. Nepagāja ilgs laiks, kad mani izsauca uz Ministru padomi pie
priekšnieka Krūmiņa: Bauri, kā
iedrošinies aiziet no komandas?!
 
Izstāstīju, kas par lietu, viņš saprata un likās mierā. Bet pie
meistarkomandas trenēšanas gan nelaida, jo man nebija komunistu partijas biļetes
kabatā. Ņēmos ar puiku trenēšanu. Izaudzināju ļoti daudzus spēlētājus un esmu
laimīgs. Kas viņus visus atceras. Priecājos par Juri Repu, Andri Bušu, vēl
citiem. Kādreiz rakstīju burtnīcā visus audzēkņus, sanāca līdz tūkstotim. Savulaik
ar jauniešu komandām piedalījāmies Vissavienības čempionātos un zemāk par sesto
vietu nebijām. Vairāk strādāju VEFā. Kad biju direktors, uztaisīju divus
hokeja, divus tenisa laukumus, izveidoju rūpnīcas cehu hokeja komandas. Sākām
VEF čempionātu. Tad jau tā lieta aizgāja citās rūpnīcās."

Teniss un akordeons

Pa vidam, beidzot
hokejista karjeru, Elmārs Bauris izmēģināja spēkus arī citos sporta veidos: „Rīgas Maizes kombināta komandā vinnēju
galvaspilsētas kausu futbolā. Sāku spēlēt arī tenisu. Tā četrus gadus, tiku
līdz septītajai vietai Latvijas čempionātā. Vēl ir diploms par trešo vietu
dubultspēlē. Tad nāca tāds Jānis Juška, kam piecpadsmit gadu. Man jau gandrīz
četrdesmit pieci. Viņš ņēma un mani piesita. Domāju, ko es iešu ar tiem
jaunajiem puikām cīkstēties. Nekad viņiem netikšu ne tuvumā. Aizgāju no tenisa.
Nākamajā gadā Juška jau bija čempions, i Jansonu, i Repņiku, i Duku sasita
lupatās. Kas tik nav piedzīvots, grāmatu varētu uzrakstīt.

Savām rokām esmu
uzcēlis trīs mājas. VEF kultūras pilī dziedu divos koros, Sporta muzejā labprāt
pasākumos uzspēlēju akordeonu, klausītājiem laikam patīk. Pirms pusotra gada,
kad Rīgā notika Latvijas un Krievijas veterānu hokeja spēle, man bija tas gods
izdarīt pirmo iemetienu. Protams, biju uz slidām. Par šodienas hokeju? Kur tik
Latvijā nav saceltas mākslīgā ledus slidotavas! Bet ļoti trūkst gudru treneru.
Nu nevar katrs, kurš kaut kā spēlējis, tā kaut kā arī mācīt bērniem. Ne paši
prot uz slidām īsti stāvēt, ne otram iemācīt. Mums vajag izglītotos trenerus.
Tad arī ilgi pastāvēs hokejs Latvijā."

Māra JURŠEVICA

Foto

Daugavas
komanda.
1955./56. gada
sezona Daugavas ledus laukumā.
Tribīnes, kā vienmēr, pārpildītas

Kara laikā. Elmāram Baurim 25 gadi

Universitātes sporta
hokejisti.
Elmārs Bauris (no
kreisās), Edgars Klāvs, Aleksejs Auziņš, Leonīds Vedējs, Roberts Bluķis

Dārzniecības ledus. Tepat Rīgā, Cēsu ielas dārzniecībā, bija
lieliska slidotava, kur 1944. gadā US
ar 10:0 vinnēja ASK

Leģendārie. Latviešu hokeja lepnums Harijs Vītoliņš I (no kreisās), Georgs
Straupe, Alfons Jēgers, Harijs Mellups, Kārlis Zilpaušs, Elmārs Bauris, Edgars
Klāvs un Mārtiņš Pētersons