twitter facebook instagram

Jubilejas gadā Eirolīgas torte un skats uz Tokiju

29.Okt.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
343
Jubilejas gadā Eirolīgas torte un skats uz Tokiju

Basketbola dievs ar vienu roku ņem, ar otru dod — šī prātula konspektīvi raksturoja izjūtas 12. oktobra vakarā, vērojot, cik pārliecinoši TTT Rīgas basketbolistes Eirolīgas kvalifikācijas spēlē Venēcijā pieveica Itālijas komandu Reyer, pēc astoņu gadu pārtraukuma nodrošinot tiesības spēlēt elites klubu turnīrā. Divās spēlēs gūtie panākumi (Rīgā 67:56, izbraukumā 73:56) jūtami saldināja rūgto pēcgaršu pēc valstsvienības neveiksmīgās debijas Pasaules kausa izcīņā, leģendārās TTT komandas 60. jubilejas gadā atgādināja par slaveno zīmolu visai Eiropai, kā arī Latvijā nodrošināja sieviešu basketbola ziņu plūsmu visā sezonas garumā (14 spēles ar Eiropas elites klubiem!) līdz pat jūnija beigās Rīgā un Belgradā paredzētajam Eiropas sieviešu čempionāta finālturnīram.

Tenerifes vērtīgās mācības

“Kur jūs, meitenes, bijāt pirms divām nedēļām?!” tā gribējās izsaukties, redzot, cik precīzi bumba trāpa grozā pēc Ievas Pulveres (līdz pagājušajai vasarai — Krastiņas) tālmetieniem, cik enerģiski pretinieču aizsardzību uzlauž Gunta Baško un Dita Rozenberga, cik droši iniciatīvu uzņemas Kate Krēsliņa, cik nesatricināmi pretinieču ceļā uz TTT grozu stājas Kristīne Vītola un Aija Brumermane. Spēlēs ar Venēcijas komandu tikai pirmā mača pirmajā ceturtdaļā iniciatīva piederēja pretiniecēm. Turpinājumā noteikumus laukumā diktēja TTT— ar gudru un nepiekāpīgu aizsardzību iegrožojot Itālijas komandas līderu (arī Latvijas valstsvienības uzbrucējas Anetes Šteinbergas) aktivitātes un prasmīgi virzot savu uzbrukumu smailē tās, kurām rokas konkrētajā brīdī bija viskarstākās.

Būtu pārspīlēti starp TTTun sieviešu valstsvienību likt vienādības zīmi, tomēr galvenais treneris un septiņas basketbolistes, kuras Latvijas čempionvienība deleģēja uz Pasaules kausa izcīņu, bija pietiekami nozīmīgs spēks, lai abu komandu sniegumā meklētu cēloņsakarības. Un tādas varēja saskatīt gan taktiskajā rokrakstā, gan noskaņojumā. Trīs zaudējumi Tenerifē kremt visām un visiem, bet iestājeksāmens Eirolīgā piedāvāja uzreiz divas iespējas — reabilitēties vai piedzīvot vēl vienu fiasko, kas neizbēgami uzjundītu negatīvas emocijas un secinājumus. Komandas pārliecinošais sniegums bija labākā atbilde skeptiķiem un apliecinājums, ka vasarā ieguldītais sagatavošanās darbs nav bijis velts. Tikai tas deva efektu divas nedēļas vēlāk, nekā sākotnēji tika plānots un gribēts.

Valstsvienība: kas nogāja greizi?

Skaidrs, ka Tenerifē plānota un gribēta bija vismaz viena uzvara pār Senegālas izlasi un līdzdalība astotdaļfinālā, kur, spēlējot no otrā numura pozīcijām, varētu raudzīt pārsteigt kādu pasaules rangu tabulā augstāk esošu kolektīvu. Taču praksē piepildījās sliktākais scenārijs.

Vēl vasaras vidū, atskatoties uz komandas ceļu līdz Pasaules kausa izcīņai, valstsvienības galvenais treneris Mārtiņš Zībarts akcentēja uzmanību uz milzīgo cenu, kas modernajā basketbolā ir katram punktam, jo triumfu no izgāšanās bieži šķir tikai viena metiena tiesa. 2017. gada jūnijā Eiropas čempionātā Prāgā veiksmes dieviete Fortūna bija uzvilkusi sarkanbaltsarkano tērpu (svarīgākās uzvaras ar +5 un +1), taču pasaulē nav nedz trenera, nedz komandas, kam būtu izdevies ar šo kaprīzo dīvu noslēgt mūža līgumu. Kundzes simpātijas ik reizi no jauna jānopelna ne tikai ar skaļiem vārdiem, publiski deklarējot augstus mērķus, un ne tikai ar visžilbinošākajām meistarības izpausmēm laukumā — Fortūna ir traki jūtīga pret smalkām dvēseļu vibrācijām, ko dēvē par kolektīvo motivāciju un savstarpējo attiecību ķīmiju.

“Pirms gada visi bijām izsalkuši pēc panākumiem. Pēdējie Eiropas čempionāti nebija bijuši veiksmīgi, daudzas meitenes nebija apmierinātas ar savu lomu klubos. Tagad aiz muguras bija 6. vieta Eiropā, bet bija pabalējušas atmiņas par to, ar kādu pašatdevi un komandas spēli tā tika izcīnīta. Vasarā likās, ka dzīvi turpinām no vietas, kur apstājāmies 2017. gada jūnijā, bet patiesībā bijām jaunā situācijā, citās izejas pozīcijās,” Mārtiņa Zībarta vārdi pēc atgriešanās no Pasaules kausa izcīņas atgādināja, ka tikpat kā nemainīgs sastāvs nenozīmē, ka nav mainījusies komanda. “Nebijām tik saliedēti, kā pirms gada...”

Šī atziņa nenozīmē, ka komandas ģērbtuvē būtu šķīdušas dzirksteles un trenerim būtu nācies lauzīt galvu, lai vienlaikus laukumā neizlaistu divas dāmas, kuras viena otrai piespēli neiedos nekādā gadījumā. Nebūt ne, taču katrā spēlē bija situācijas, kad latviešu tradicionāli stiprākais ierocis — stingrā spēles disciplīna — pajuka, bet līderu improvizācijas nedeva cerēto rezultātu. Gan Ķīnas (61:64), gan Senegālas (69:70) izlases bija izdevība pieveikt maču galotnēs, taču objektīvi jāatzīst, ka pēdējās sekundēs pieņemtos lēmumus un neprecīzās darbības var nosaukt par zaudējumu iemesliem, nevis cēloņiem. Būtu spēlēts kvalitatīvāk un stabilāk visa mača garumā, nekādu pēdējo sekunžu drāmu nemaz nebūtu bijis.

Un iespējas bija. Cīņās ar augumos garākajām ķīnietēm un atlētiskajām, turklāt pārsteidzoši labi organizētajām Senegālas basketbolistēm (starp citu, mītu par Āfrikas sieviešu basketbola atpalicību izgaisināja arī Nigērijas vienības 8. vieta, uzvarot Turciju un Grieķiju) bija brīži, kad iniciatīva jau bija rokā un to vajadzēja tikai nosargāt un attīstīt. Taču abos gadījumos latvietes apstādināja ne tik daudz pretinieces, cik pašu pārsteidzība uzbrukumā, cenšoties pa vienai izdarīt to, ko produktīvāk būtu bijis darīt visām kopā. Sekoja kļūdas, sāncensēm radās iespēja atgūties un atjaunot intrigu, novedot spēli līdz šūpolēm galotnē, kas šoreiz izmeta ārā latvietes. Slikti? Protams! Bezcerīgi? Nebūt ne, jo komanda bija un ir konkurētspējīga vismaz pasaules 7.—12. vietas līmenī. Tikai jāizdara pareizie secinājumi, lai nākamreiz neatkārto kļūdas un mīnus 1 vietā nopelnītu vismaz plus 1.

“Eiropas čempionātā svarīgās uzvaras izcīnījām ar 7—8 spēlētāju spēkiem. Tenerifē rotācija paplašinājās līdz 11 basketbolistēm, taču biju cerējis, ka pozitīvais efekts — katras pienesums īsos fragmentos — būs lielāks,” atzīst Zībarts “Tas ir izaicinājums katrā sporta spēļu komandā — spēlētājām jāsaprot un jāpieņem sava loma arī tad, ja tā mainās. Šai ziņā pozitīvākais piemērs bija Aija Brumermane, kura izdarīja tieši to, ko no viņas gaidīja — turēja aizsardzību, izcīnīja bumbas, palīdzēja izbrīvēties partnerēm un pati veiksmīgi izmantoja iespējas gūt punktus, kad tādas radās. Taču bija arī ne tik labi piemēri. Sapulcē izskanēja vārdi, ka konkrētas spēlētājas nav sapratušas savu lomu komandā, bet patiesībā aiz šī formulējuma drīzāk slēpās neapmierinātība ar atvēlēto spēles laiku. Tas nav viens un tas pats.”

Skaitļi parāda, ka uzbrukums šoreiz bijis neefektīvāks nekā 2017. gada Eiropas čempionātā — vidēji vienā uzbrukumā (points per posession) tika gūti 0,715, bet pērn 0,773 punkti, metienu precizitāte 33%, pērn 36%. Spēļu analīze apliecinājusi, ka bumba bieži pārturēta. “Stress, centieni atrast labāko risinājumu vai vēlme uzņemties iniciatīvu visās situācijās, ieskaitot tās, kad spēles loģika to neprasīja. No visa pa druskai, bet kopumā spēle nevedās, pārliecība zuda, bumba īsti neklausīja arī no labām pozīcijām, un agri vai vēlu sekas izpaudās arī aizsardzībā,” treneris uzskaita iemeslus. “Acīmredzot jādomā par mentālajiem treniņiem, lai stresu varētu pārvērst pozitīvā enerģijā. Un jāpievērš vēl lielāka uzmanība lietām, kas notiek ārpus basketbola laukuma. Komandas saliedēšanai. Lai komanda laukumā būtu kā stipra dūre, tai jābūt vienotai arī ikdienā.”

TTT Rīga: kluba un valstsvienības interesēs

Mērķtiecīgos mentālos treniņos, iespējams, var sasniegt vērā ņemamu progresu, tostarp sportā izaugsmi visvairāk veicinošais faktors ir regulāra konkurences cīņa, augsta līmeņa spēļu prakse un pieredze. Pie šīs bagātības Latvijas labākās basketbolistes pēdējos gados tradicionāli tikušas ārzemēs, taču pieredze liecina, ka patiešām augsta līmeņa klubos stabilas pozīcijas ieguvušo spēlētāju pietiek labi ja vienam valstsvienības piecniekam. Kopš Anetes Jēkabsones-Žogotas laikiem Eirolīgā regulāri spēlējusi tikai Anete Šteinberga, bet epizodiski šāda pieredze bijusi arī Elīnai Dikaioulaku (Babkinai), Kristīnei Vītolai un Ditai Rozenbergai. Šogad šādu spēlētāju skaits vismaz divkāršosies, un tas nozīmē, ka 2019. gada sezonu Latvijas sieviešu basketbola vēsturē varēs ierakstīt ar treknu pluszīmi.

Latvijas čempionvienībai TTT Rīgajaunajos laikos šis ir otrais mēģinājums iekļauties Eirolīgas apritē. Pirms 10 gadiem atgriešanos starptautiskajā arēnā pavadīja ilūzijas atsaukt mājās toreizējās valstsvienības līderes un atjaunot TTTkādreizējo žilbinošo reputāciju, kas drīz vien sabruka, saskaroties ar ekonomisko un sportisko realitāti. Pašām labākajām latvietēm cena starptautiskajā darba tirgū bija pārāk augsta, otrais ešelons nebija pietiekami plašs un meistarīgs, lai izveidotu stabilu komandas kodolu, bet ārzemnieču īpatsvara palielināšana savienojumā ar mazpārliecinošiem rezultātiem sāpīgi kaitēja komandas reputācijai un popularitātei. No 2008. līdz 2011. gadam četrās sezonās ne reizi neizdevās iekļūt izslēgšanas turnīrā.

Pēc dažu gadu pauzes Eiropas durvis tika vērtas 2016. gada sezonā, jau pirmajā reizē pārvarot FIBA kausa izcīņas pirmā posma barjeru. Līdzīgi klājās arī 2017. un 2018. gada sezonā, turklāt pērn grupas turnīrā rīdzinieces sasniedza absolūti labāko bilanci (6—0, tai skaitā divas uzvaras pār Grieķijas izlases bāzes komandu Pirejas Olympiacos). Tiesa, nelāgas apstākļu sakritības dēļ gatavošanos izslēgšanas turnīra spēlēm allaž iztraucēja veselības likstas un oficiālo starptautisko spēļu sezona beidzās tūlīt pēc Jaungada.

Iekļaušanās Eirolīgā garantēto nopietno spēļu skaitu palielina vismaz divas reizes un sezonu pagarina vismaz līdz februāra beigām — tas bija viens no faktoriem, kāpēc TTT Rīgasvadība pavasarī izšķīrās spert soli uz augšu. Riskantu soli, jo FIBA stingri turas pie pēdējos gados iestrādātā sacensību modeļa un 16 komandu līdzdalības pamatturnīrā, kur Latvijas čempionēm, ņemot vērā sieviešu klubu reitingu, vieta uzreiz nepienācās. Nācās piedalīties kvalifikācijas loterijā, komandas komplektēšanas laikā īsti nezinot, kurā turnīrā iznāks spēlēt.

Tomēr iespēja spēlēt mājās savienojumā ar iespēju pašām izcīnīt vietu Eirolīgā mājup atveda ilgus gadus ārzemēs spēlējušo Kristīni Vītolu un Aiju Brumermani, pērn leģionāres maizi pamēģinājušo Ditu Rozenbergu, kā arī kārtējai sezonai motivēja Guntu Baško. Kopā ar TTT Rīgastradicionālajām vērtībām Ievu Pulveri, Baibu Eglīti un Kati Krēsliņu, kā arī pēc ģimenes pieauguma sagaidīšanas spēlēt atsākušajām Karlīni Pīlāberi un Ievu Kūlīti (abām bijusi pieredze arī valstsvienībā) izveidojies stabils komandas kodols, kurā divas meistarīgas leģionāres bija kā ķirsīši uz tortes. Jau otro gadu Rīgas komandu pārstāvošajai Šejai Pedijai piemīt saspēles vadītājām absolūti nepieciešamā prasme palīdzēt partnerēm kļūt labākām, ko amerikāniete prasmīgi nodemonstrēja jau abās kvalifikācijas spēlēs. Savukārt spēka uzbrucēja Aivija Sloutere palielina komandas jaudu pretinieču soda laukumā.

Starp citu, tikai ar divām leģionārēm sastāvā Rīgas komanda būs kā baltais zvirbulis Eirolīgas dalībnieču vidū, jo šajā turnīrā absolūti lielākā daļa klubu vadītāju spēlētāju pasēs neskatās. Favorītes — Krievijas komandas Jekaterinburgas UGMK, Kurskas Dynamoun Orenburgas Nadezhda, Turcijas klubi Fenerbahceun Hatay BB— atgādina pasaules izlases, kurās vietējās basketbolistes ir mazākumā. No četrām piecām ārzemniecēm nekautrējas ne Spānijas un Francijas, ne Čehijas un Ungārijas vienības (starp citu, spāņu Avenidassastāvā Eirolīgā spēlēs arī Aija Putniņa). Taču TTT Rīganegrasās pārskatīt uzņemto kursu, paturot prātā valsts labākās basketbolistes vasarā gaidošās cīņas otrajā frontē — Eiropas čempionātā Rīgā. “Eirolīgā iegūtā spēļu prakse un pieredze būs ļoti noderīga katrai spēlētājai un neapšaubāmi nāks par labu valstsvienībai,” treneris Zībarts norāda uz savienoto trauku principu.

RīgaBelgradaTokija

Cīņā par tiesībām rīkot 2019. gada Eiropas sieviešu basketbola čempionāta pirmā posma cīņas Latvijas Basketbola savienība pirms diviem gadiem ielaidās ar tālejošu mērķi — Tokija 2020. Proti, nākamā gada Eiropas čempionātā komandas cīnīsies ne tikai par medaļām, bet arī ceļazīmēm uz olimpisko kvalifikācijas turnīru, un šajā procesā mājinieču statuss var būt panākumus veicinošs faktors.

2019. gada Eiropas čempionāts notiks no 27. jūnija līdz 7. jūlijam Rīgā un trijās Serbijas pilsētās. Latvijas galvaspilsētā no 27. jūnija līdz 1. jūlijam notiks divu grupu turnīri, kā arī astotdfaļfināla spēles starp grupu 2. un 3. vietas ieguvējām. Četras labākās komandas — abu grupu turnīru uzvarētājas un astotdaļfinālu uzvarētājas — dosies uz izslēgšanas turnīru Belgradā, četrām citām komandām Eiropas čempionāts būs beidzies. Pēc finālcīņām uz olimpisko kvalifikācijas turnīru varēs posties sešas Eiropas labākās komandas — tātad Latvijas valstsvienībai jāpaveic tas pats, kas tika izdarīts 2017. gadā. Proti, jāuzvar vismaz trijās svarīgākajās spēlēs

Izredzes un intrigas konkretizēsies 12. decembrī, kad Belgradā notiks Eiropas čempionāta grupu izloze. Līdz novembra vidū paredzētajām kvalifikācijas turnīra pēdējā posma cīņām neviena komanda juridiski vēl nebija nodrošinājusi ceļazīmi uz finālturnīru, tomēr absolūti lielākajai daļai tradicionālo favorītu ir gana stabilas pozīcijas un lielu izmaiņu finālistu sastāvā nebūs. Visticamāk, tradicionālajās galveno favorītu lomās atkal būs Spānijas un Francijas izlases, pēc 2017. gadā piedzīvotā fiasko jauna galvenā trenera vadībā atgūstas Krievijas izlase, elitei stabili pievienojusies Pasaules kausa izcīņas ceturtā labākā komanda Beļģijas vienība. Šim līderu kvartetam seko grupa spēkos aptuveni līdzīgu komandu, starp kurāmir arī Latvijas valstsvienība. Kuras labāk izmantos savus trumpjus konkrētajās 11 dienās, tās spers soli tuvāk Tokijai.

“Pēc Pasaules kausa izcīņas meitenes runāja par iegūto pieredzi un vēlmi nākamreiz nospēlēt labāk. Pieredze tiešām būs ļoti vērtīga, ja izdarīsim pareizus secinājumus. Visi,” Mārtiņš Zībarts noskaņojas pamanīto kļūdu labošanai. Gan ar esošajiem resursiem, gan meklējot jaunus.

Latvijas meiteņu izlases jau četrus gadus pēc kārtas izcīnījušas augstas vietas Eiropas čempionātos, iegūstot tiesības spēlēt U-17 un U-19 Pasaules kausa izcīņās. Jā, uz pretinieču fona latvietes tradicionāli izceļas ne tik daudz ar individuālām līderēm, cik labi organizētu komandas spēli, tāpēc treneri ir piesardzīgi, vērtējot jauno spēlētāju izredzes drīz kļūt par noderīgām palīdzēm valstsvienībā. Bet — junioru vecumā viena sezona ir ļoti ilgs laiks, kurā iespējams straujš progress, tāpēc ir vērts uzmanīgi sekot ne tikai Kitijas Laksas, māsu Strautmaņu, Luīzes Šeptes un citu latviešu gaitām ASV augstskolās, bet arī tam, kā TTT Rīgas sastāvā iekļausies, piemēram, Māra Mote un Nikola Ozola. Perspektīvu spēlētāju ziņā šis nebūt nav trūcīgākais laiks Latvijas sieviešu basketbola vēsturē — spēj tik attīstīt.

 

P.S. Šoruden būtu grēks neatgādināt, ka tieši pirms 60. gadiem — 1958. gada 5. novembrī — sākās sieviešu basketbola komandas Rīgas TTT unikālais stāsts, ko rotā 18 uzvaras Eiropas valstu čempionvienību kausa izcīņā, vienu reizi izcīnītais Liliānas Ronketi Eiropas kauss un 21 uzvara Padomju Savienības čempionātā. Sveicam visas zelta meitenes!

Autori: 
Guntis Keiselis basket.lv