twitter facebook instagram

Jūrā gājējs

22.Okt.2009 - Portāla Administrators

Numurs: 
192/193
4-Millers-LEGENDAS-Laimonis Millers 1980.jpg

Burātājs
Laimonis Millers, vēl dzīvs būdams, bija kļuvis par leģendu. Ar savu
principiālo stāju, ar aso humora piparu un skolotāja talantu, kuram Latvijā
pateicīgi simtiem jahtu kapteiņu. Vairāk nekā pusgadsimtu Millera 1953. gadā
izdotais Burāšanas sports bija vienīgā vispusīgā mācību grāmata par
zēģelēšanu latviešu valodā. Un tas nav vienīgais viņa rakstu darbs. Oktobra
otrajā sestdienā 95 gadu vecumā Laimonis Millers aizgāja mūžības jūrā.

 

Pēdējo reizi ar
slaveno jahtu kapteini tikos pirms trim gadiem, kad viņš uzaicināja ciemos, lai
aprunātos par savas Jūrniecības vārdnīcas izdošanas sarežģīto likteni.
Daži fragmenti no tās vasaras pēcpusdienas sarunas nedaudz raksturos vīru, kas
sevi dēvēja par jūrā gājēju.

"Ja Dievs ļauj
dzīvot tik ilgi, tad par nekādām izpriecām gan viņš vairs negādā," no
vārdiem izšķiļot sev ierastā skarbā humora dzirksti, sarunas sākumā noskalda 92
gadus vecais Laimonis Millers. Ārēji nekas gan neliecina par problēmām, kungs
ir štrams, pats iznāk uz Kantora ielas ciemiņu sagaidīt un bez kāda spieķīša
cauri rūpīgi koptam pagalmam, kur pie pakša goda vietā savulaik no Roņu salas
vests enkurs, ieved paša celtā mājā.

"Te tagad ir
mana kajīte!" Millera ironija rūgti skalda tālāk, bet roka laipni
novēcinās apkārt darbistabai, kur pie sienām gleznās un fotogrāfijās jūra,
vējš, buras, piedzīvojumi...

 

Ne tev, ne sev,
bet tautai

Uz neliela galdiņa
lielākais dārgums - ar zaļganu, īpaši šūtu brezentu pārvilkta kaste. "Tas
ir mans mūža darbs - Jūrniecības vārdnīca, 45 000 vārdu. Trīsdesmitajos
gados es iesāku kustināt šo jūrniecības padarīšanu, sāku vākt un sistematizēt
materiālus."

Tā ir arī sirmā
jahtu kapteiņa lielākā sāpe. "Man Šķēles valdība tās izdošanai piešķīra
9000 latus, bet tūlīt attiecīgie vīri nosprieda - nē-ē Milleram jau nu gan mēs
to naudu nedosim..." Staltais vīrs uz brīdi apklust, lai saņemtos bargai
apsūdzībai, un nosauc kādu vārdu un uzvārdu, kuru pierādījumu trūkuma dēļ šeit
neminēsim." Ar trijām zvaigznēm apbalvotais... Mani arī apbalvoja ar
zvaigznēm, bet es viņas nevienam nevaru rādīt un nevaru lepoties ar tām, jo tās
dod arī zagļiem un tiem, kas zagļus atbalsta! Labi, viņš ir miris, mirušajiem
miers... Bet es runāju patiesību un no sirds. Viņš darīja visu, lai mana
vārdnīca neiznāktu," ar Millera kunga muti runā aizvainojums par
negodīgiem līdzcilvēkiem, ar kādiem nācies saskarties ne tikai šīs vārdnīcas
sakarā vien.

"Es arī naivs
esmu, bez kādas garantijas bieži citiem atklāju kārtis," Millers atzīst un
turpina saukt uzvārdus, šķetinot notikumus, kas noveda pie tā, ka par dotajiem
latu tūkstošiem tika izdota cita - vienkāršota angļu-latviešu jūrniecības
vārdnīca, bet Millera mūža veikums četrās valodās tā arī palicis kartona kastē
un CD diskā*. Iespējams, nedaudz tajā vainojama arī stingrā vīra iecirtība un
nepiekāpība, negribot ļaut uz sava darba rēķina iedzīvoties citiem. Kaut gan
kapteini nekādi nevar saukt par materiālistu, visu mūžu viņš bijis
vistipiskākais ideālists, kuru nemitīgi uz priekšu dzinusi kāda doma, ideja.

"Šo grāmatu es
nerakstīju ne sev, ne tev, bet latviešiem, tautai!" Millers kļūst
kategoriski patētisks. "Ja tu zini terminu vienā no četrām valodām, tad
vari uzzināt arī tā skaidrojumu pārējās trijās. Tas, kas nav pakaļu ūdenī
ielicis, pie rakstāmgalda to nevar pārtulkot. Angļi ilgi valdīja pār pasaules
jūrām, un viņu jūrniecības terminu radīšanā arī citas valodas piedalījušās. Tos
nevar tā vienkārši latviski pārcelt. Tie bieži ir jēdzieniski jāskaidro."

 

Enkuri pie citām
cepurēm

Pēc profesijas
Laimonis Millers ir elektriķis. Kāpēc ne jūrnieks? Izmantoju izdevību pavaicāt.

"1930. gadā
beidzu Rīgas 26. pamatskolu Tallinas un K. Barona ielas stūrī," vīrs
atgriežas pasakaini tālā pagātnē. "Tajā skolā spēja ieaudzināt patriotismu,
mēs nācām ārā tādi uzskrullēti, uzvilkti.

Tiklīdz iemācījos
lasīt, sāku par jūrniecību interesēties, kaut gan jūru nebiju redzējis, vēl
kājas tajā nebiju mazgājis. Bet Žils Verners, Džeks Londons... visi šitie vīri
manu fantāziju rosināja. Tajā laikā bija tādi likumi, ka, beidzot pamatskolu,
sestās klases laikā visiem bija jāiet uz Jaunatnes pētīšanas institūtu 13.
Janvāra ielā 11. Tā māja pretī dzelzceļa uzbērumam ir noplēsta. Tur augšā
piektajā stāvā bija jāaizpilda anketas. Uz jautājumu, kādā arodā vēlos
izglītoties, atbildēju - radiotelegrāfists. Es neuzdrošinājos ne uz kādu
lielāku amatu jūrā pretendēt. Institūts noteica, vai esi izvēlētajai profesijai
piemērots.

Kāpēc
radiotelegrāfists? Tāpēc, ka manu vecāku paziņu dēls 1926. gadā bija uzbūvējis
kristālu detektora radiouztvērēju un atnesa uz mūsu māju nodemonstrēt. Es
uzliku austiņas un - ē-ē! Es izgatavoju šī radioaparāta kopiju, neko
nesaprazdams, kāpēc detaļas jāizvieto šādā sistēmā. Pamatskolā fiziku mācīja
ļoti maz. Man institūtā prasīja uzzīmēt raidītāja un uztvērēja principiālās
shēmas. Es savu mūžu par tādām neko nebiju dzirdējis un neko nevarēju uzzīmēt.

Citi puņķainiem
deguniem un enkuriem pie cepurēm braukāja pāri Pontonu tiltam uz jūrskolu, kas
atradās pa labi no tagadējā Akmens tilta. To ēku uzspridzināja, tur nav vairs
jūrskolas. Man nācās mācīties vidusskolā."

 

Cūku gani -
zēģelētāji

Gadu desmitiem
Laimonis Millers bijis Daugavas jahtkluba jahtu vadītāju kvalifikācijas
komisijas priekšsēdētājs, vēlāk arī līdzīgas republikas komisijas sekretārs. Tā
ir mūsu sarunas nākamā tēma.

"Tu nemaz
nevari iedomāties, kādus tik vīrus jūras zinībās neesmu pārbaudījis!? Arī
padomju laika Rīgas jūrskolas direktoru. Vai viņš zina navigācijas pamatus? Viņš
izgāzās!" Nu Millera kungs jūtas pavisam lepns vīrs. "Kvalifikācijas
komisijā es biju visu laiku. Līdz pēdējam brīdim. Pēc gada viņš uz ūdens ar
jūrskolas jahtu... Kā nu to sauca? Sarkankoka jahta... Eh, aizmirsu, Dievs ar
viņu... No Andrejostas izbraucām Daugavā. Es paņēmu līdzi vēl divus komisijas
locekļus, lai viss būtu godīgi un neviens nevarētu izvirzīt hipotēzi, ka es
kādu īpaši zāģēju.

Mierīgs laiks,
dienas vidus, nekas nenotiek, nekur tālu nebraucām, turpat ūdenī ielaidu riņķi,
kam nu jātēlo cilvēks aiz borta, bet jahtas vadītājam ar burām jāveic
attiecīgie manevri, lai jahtu apgrieztu un cilvēku ieceltu atpakaļ uz
klāja. Viņš jahtu apgriež, bet līdz riņķim aizsniegties nevar, mazliet
pietrūkst, rokas par īsām. Es viņam saku: "Jūs neuztraucieties, neņemiet
galvā! Tā ir jūsu sievasmāte, lai viņa grimst. Bet nākamreiz būs sieva, to gan
nevajag slīcināt... ""

No 1946. līdz 1989.
gadam Latvijā kopumā sagatavoti apmēram divarpus tūkstoši jahtu vadītāju. Liela
daļa zinības guvuši ar Laimoņa Millera palīdzību.

"Es tev varu
skaidri un gaiši pateikt - nebūs klubu, nebūs nekādas burāšanas!"
kapteinis Millers pārlec citā tēmā. "Un nekad Jānis neizbrauks pirmo
vietu! Jahtklubs ir kā viena liela ģimene zem vienas flagas."

"Kad 1928.
gadā nodibināja Latvijas Zēģelētāju savienību, tad Rīgas Jahtkluba komadors
bija barons fon Lorenchofens un klubā bija tikai titulēti vācieši, un viņi šajā
savienībā pie viena galda ar cūku ganiem nesēdēs. Rīgas Jahtklubs izgāja ārā,
tiesa, vēlāk atkal atnāca atpakaļ. Vidzemes jahtklubā, uz blakus grunts, kuru
krievu zaldāti nopīpēja, tai vietai tagad pāri iet Vanšu tilts, tur pulcējās
tie netitulētie zēģelētāji."

 

Jūra bez jokiem

"Galdnieks,
kurpnieks, drēbnieks - tie visi ir nieki. Arī jūrnieks neesmu bijis,
esmu tikai jūrā gājējs," Laimonis Millers vēlreiz uzsver: "Gā-jējs.
Esmu draugos ar jūras būtību, nekad neesmu ar jūras palīdzību naudu pelnījis.
Tiem niekiem visiem vajadzīgs laiks. Vispirms gari mācekļa un zeļļa
gadi, tikai tad vari uz meistaru cerēt."

Viņš iebilst pret
vienkāršotu jahtu vadītāja apliecību iegūšanu, un runa gluži automātiski
turpinās par vēl vienu viņa topošo grāmatu. "Līdz divām jūdzēm no krasta
vēl uzskata par iekšējiem ūdeņiem. Manā Burāšanas vēsturē vārdiski
minēti visi bojāgājušie. Neviens no viņiem nāvi nav atradis atklātā jūrā. Visi
gājuši bojā pie krasta. Ja ceļas vētra, prom no krasta! Tikai tad jūs varēsiet
manevrēt! Šādas praktiskās gudrības es nekur neesmu aprakstījis. Īsi padomi
zēģelētājiem - es tos varētu uzrakstīt. Man ir bezgalīgi daudz piemēru. Kaut
vai, - cik traukos uz jahtas jābūt dzeramajam ūdenim? Vismaz divos, jo ar vienu
vienmēr var atgadīties kas nelāgs. Bet vislabāk trijos. Vai šiem traukiem jābūt
hermētiskiem vai tādiem, kuros ūdens var elpot? Kāpēc katru rītu piecas minūtes
pirms brokastīm, lai ir cik labs ceļavējš pūstu, uz mirkli jāiedarbina dzinējs?
Ja ar pirmo pogas piespiedienu tas nepielec, jāpaēd brokastis, jāatliek
izbrauciens un jāatrod vaina."

Par piecām minūtēm
pirms brokastīm nav joks, Millers uzskata, ka ar jūru vispār jokot nedrīkst.
Vienkārši - brokastis ir neatliekama vajadzība, un tādējādi vienkāršāk sevi
pieradināt ikdienišķās motora pārbaudes rituālam. Vienmēr jārēķinās ar situāciju,
ka jahta ar burām var kļūt nevadāma bezvēja vai arī pārlieku stipra vēja dēļ un
tieši šādā brīdī nepieciešams veikt kādu manevru, kas iespējams tikai ar motoru
un kas var izšķirt arī dzīvības likteni.

 

Ko mums iesākt?

"Kad mēs no
Roņu salas atvedām šito enkuru," sirmais meistars pamāj uz zālāju pie
mājas stūra, "jau bija gaiša diena, bet vētra vēl gāja pilnā sparā. Visa
jūra gāzās Roņu ostā iekšā. Es teicu Ērikam: "Iedarbini motoru un pasildi
pusstundu, ātrāk mēs galus vaļā nelaidīsim." Kad motors darbojās kā
pulkstenis, maksimāli palielinājām tā apgriezienus un arī tad man bija jāpeilē,
vai Pirāts maz iet uz priekšu vai ne? Vienkārši to noteikt nemaz
nevarēja. Tik spēcīgs bija pretvējš, kas mūs spieda pie salas klāt. Zēģeles
rāvām augšā tikai tad, kad bijām jau tālu jūrā."

Zem burām ne reizi
vien nonākts situācijās, kurās nācies prātot: "Cik ilgi cilvēks var
izturēt? Kur ir maksimuma robeža?" Burāšana ir komandas lieta, kādam ir
jāiztur. "Es taču nevaru nolaist rokas, es nedrīkstu tā darīt. Man ir
jāuzņemas," tā skan stingrais Millera viedoklis.

"Ko mēs varētu
izdarīt ar to vēsturi?" viņš pamāj uz manuskripta pusi. "Latvijas
jahtklubs, sākot ar 1924. gadu, regulāri izdevis savas darbības pārskatu.
Galvenie dati atrasti tajos, informācija vākta arī citos avotos, sūtīta no
Vācijas, Austrālijas, Austrijas, Zviedrijas... Bildes ir. Vajadzētu kaut kādā
veidā realizēt.

Man jau nevajag.
Mans mūžs ir nodzīvots, bet nākamajām paaudzēm. Es aizeju... mani aizved, es
neaizeju vairs, uz sezonas atklāšanu un slēgšanu Latvijas jahtklubā, tur es
parunājos ar cilvēkiem, un tu neticēsi, bet neviens nezina, kas bija Kanskis,
nav dzirdējuši par tādu Jurkovu... Visi domā, ka tāds stāvoklis, kāds šobrīd,
ir normāls. Tas ir galīgi nenormāls."

Mūsu sarunā
iestājas neveikla pauze.

"Ko vēl es tev
nepateicu, - kāpēc es saglabājos dzīvs gan uz zemes, gan uz ūdens. Par tiem
kritērijiem, pēc kuriem jādzīvo gan elektriķim, kurš nedrīkst kļūdīties, gan
burātājam savā brīvajā laikā. Tā ir disciplīna. Es neko nevaru kaut kā nomest.
Man katra manta vienmēr jānoliek savā vietā, lai nakts laikā, vislielākā tumsā,
precīzi roku liekot, es to varu paņemt. Gan uz jahtas, gan montiera somā."

Ik pēc brīža
Millera stāstījums pieklust, viņš pacilā burāšanas vēsturei veltītā manuskripta
lapas un uzdod jautājumu, kuram es nezinu atbildi: "Kā tu domā? Ko mēs ar
šito varētu iesākt?"

Dainis CAUNE

 

*Laimoņa Millera Jūrniecības
vārdnīcu
2007. gadā izdeva Zvaigzne ABC

Laimoņa Millera
1953. gadā izdotās grāmatas Burāšanas sports tematiku šajā tūkstošgadē
turpina Arnis Mežulis, laižot klajā uz pieprasījuma digitāli iespiežamu grāmatu
sēriju izdevniecībā Drukātava (sk. www.drukatava.lv)