twitter facebook instagram

Kā buks lēca Himalajos

23.Dec.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
345
Kā buks lēca Himalajos

Ellīgi grūti, bet sasodīti skaisti gan!” tā par daudzdienu augstkalnes taku skriešanas sacensībās Nepālā piedzīvoto secina Rimants Liepiņš. Stirnu bukasacensību organizators meta izaicinājumu vienām no pasaulē grūtākajām skriešanas sacensībām Manaslu Mountain Trail Race, deviņās dienās Himalajos veicot 170 km un šķērsojot kalnu pārejas 5000 metru augstumā virs jūras līmeņa. Tuvojoties šādam augstumam, cilvēka prāts retinātajā gaisā bieži vien vairs nav spējīgs pilnvērtīgi funkcionēt piemēram, viens no Somijas sportistiem trīs no savas dzīves stundām augstkalnē pazaudēja un vairs neatcerējās, kā trasē izģērbies kails un nogāzies gar zemi… Pamēģiniet paskriet šādos apstākļos!

Himalaju kalnu grēda Nepālā ietver Everestu. Sasniegt pasaulē augstāko virsotni ir pārcilvēcisks izaicinājums — cenšoties iekarot Everestu, bojā gājuši gandrīz 300 cilvēki. Taku skriešanas sacensībām piemērotāks ir Manaslu kalna apgabals, kura virsotne paceļas 8106 metrus virs jūras līmeņa un kur startēja Stirnu bukasacensību dibinātājs Rimants Liepiņš—skriešanas entuziasts gan ar Ņujorkas maratona, gan ar Urālu un citu kalnu ultramaratonu pieredzi.

Atgriešanās Nepālā

“Pirms 13 gadiem Nepālā biju trekingā. Izgāju Himalajos Annapurnas maršrutu un sapratu, ka noteikti šeit atgriezīšos,” sarunu iesāk Rimants. Trekings ir pārgājiens augstkalnē pa noteiktu maršrutu un takām. Šoreiz viņš uz Nepālu devās, lai izbaudītu ne tikai kalnus, bet arī sacensību adrenalīnu. “Nepāla man ir sirdij tuva, mīļa un iekārojama — ja var ticēt oficiālajai statistikai, tā ir zeme, kurā atgriežas 75 procenti ceļotāju, kas tur kaut reizi ir bijuši. Tas ir viens no augstākajiem rādītājiem pasaulē. Ja latvieti uzrunā kalni un mežonīga brīvā daba, kas vēl var pārspēt Himalajus?” retoriski vaicā Rimants.

Sacensībām pieteikties var jebkurš interesents. Manaslu daudzdienu skrējienu organizē brits, kurš iedzīvojies Nepālā un apguvis vietējo valodu. Dalības maksa — 3000 eiro, kas ietver dalībnieku servisu visā sacensību garumā. Šīs sacensības katru gadu notiek novembrī — ražas novākšanas laikā, kad iedzīvotāji aktīvi rosās rīsu laukos.

Nepāla ir zeme, kurā joprojām bērni dzimst kalnos.

cementa rūpnīcā

Rimants uz Nepālu ceļoja kopā ar draugu Signi Vāveri, ko skrējēji pazīst kā sociālā tīkla noskrien.lvveidotāju, un viņa sievu Andu. “Braucienu uz Nepālu sākām plānot pirms gada, taču Signis pa vidu paguva apprecēties. Anda, kura savulaik startēja Latvijas snovborda izlasē, pateica, ka vienus pašus uz Nepālu mūs nelaidīs, un devās mums līdzi — pieskatīt vīru,” stāsta Rimants.

Dalībnieki kalnos ierodas caur Himalaju pakājē esošo Nepālas galvaspilsētu. “Katmandu patlaban atgādina milzīgu cementa rūpnīcu — pilsēta pēc 2015. gada zemestrīces ir atkopšanās stadijā. Ilgāk par dienu tur ir nepatīkami uzturēties — deguns pilns ar cementa putekļiem. Remontē visu iespējamo. Autoceļi ir bēdīgā stāvoklī — dažos kvartālos ielās izdangātas tādas bedres, ka vietām ar kājām negribas staigāt. Savukārt kalnu ieleju ciematos zemestrīces pēdas nav tik izteikti redzamas — pateicoties tūristu plūsmai, dzīvojamās platības ir atjaunotas. Iespaidīgs ir pastāvošais kultūras kokteilis — kalnu pakājē dzīvo hinduisti, bet kalnos, jo augstāk kāp, jo vairāk var sastapt budistus: tibetiešu ciematos dzīvo daudzi no Ķīnas pārbēguši iedzīvotāji,” Rimants raksturo vietējo gaisotni.

Sacensību dalībnieku grupa pulcējās Katmandu divas dienas pirms starta. Visi dzīvo vienuviet. “Aprunājoties varēja just, ka viņi visi ir stipri pieredzējuši un dzīvē rūdīti sajūtu mednieki, kuriem Himalaji ir kārtējais ķeksītis kroņu kolekcijā — katram otrajam ir inventārs, ar kuru var doties pat pasaules populārākajā taku skrējienā Monblānā — Ultra-Trail du Mont-Blanc (UTMB), neskaitāmi dalībnieki pieveikuši Sahāras tuksneša maratonu. Mani pārsteidza viņu līdzīgā domāšana — teju visiem ir kopīgs pasaules redzējums,” eiropiešiem gluži vienbalsīgi sakrituši liberāli politiskie uzskati, novērojis Rimants.

Tikai daži dalībnieki bija jaunāki par 45 gadiem. Tādēļ Manaslu nebija sastopami izteikti elites taku skrējēji, bet gan labi situēti ļaudis ar dzelzs raksturu, kuri var atļauties ceļot un lēnām spēs pieveikt mokošo distanci. “Draugs Signis man pirms starta teica: “Liepiņ! Šīs būs pirmās sacensības, kurās tu ne tikai nebūsi starp labākajiem dalībniekiem, bet tevi noskries arī visas dāmas.” Pat īsti nebija, par ko apvainoties — redzot konkurentu pieredzi un ekipējumu, sajūta bija tāda, ka nabaga stirnu buks atbraucis uz Himalajiem cīnīties ar kalnu lauvām.”

Aklimatizācija distancē

Nonākot Himalajos, jārēķinās ar aklimatizācijas problēmām un augstu risku saslimt ar dažādām slimībām. “Tas ir kā gēnu loterijā — neviens neesam alpīnists, kas būtu adaptējies dzīvei Himalajos, tādēļ nevar zināt, kā reaģēs organisms. Augstuma izraisītas komplikācijas, galvassāpes, reiboņi, caureja — lai cik daudz par sevi arī zinātu, jābūt gatavam dažādiem pārsteigumiem.”

Higiēnas prasības dalībniekiem ir augstas, taču apkārtējā vide, no sanitārā viedokļa, ciematos ir stipri izaicinoša. “Mēs neko nedrīkstējām darīt, kamēr nebijām rokas nomazgājuši ar ziepēm, iesmērējušies ar īpašiem krēmiem. Taču, ja tev trāpa vīruss, — neko darīt… Nepālā daudzviet cilvēki ēd ar rokām, ir tikai aukstais ūdens, ar ko mazgāties un mazgāt traukus. Labierīcības — Āzijai raksturīgais caurums grīdā. Bieži vien ir auksti. Tās ir tādas interesantas lietas, kur sevi pārbaudīt,” Rimants skatās uz visu no pozitīvās puses.

Mežonīgā trase

Interesants mirklis piedzīvots autobusā, braucot uz sacensību startu. Rimantam blakus apsēdusies austrāliešu skrējēja, kura pēcāk triumfēja sieviešu distancē. “Viņa man vaicāja, vai pazīstu Romānu Evartu? Romāns šogad pieminētajās UTMB sacensībās Monblānā izcīnīja 6. vietu. Izrādās, ka viņi kopā trenējas,” austrāliete pirms starta tā pārsteigusi Rimantu, ka… autobusā aizmirstas nūjas.

Dalībnieki uz startu drīkstēja ierasties ar 10 kg smagu somu, kas bija noteiktais limits, lai nepārslogotu mūļus. “Uz Nepālu biju paņēmis līdzi trīs apavu pārus, bet, viesnīcā nosverot mantas, sapratu, ka nāksies vien skriet ar vienām kedām un iztikt bez rezerves apaviem. Trasē mums līdzi bija nelielas, bet ērtas skriešanai paredzētas mugursomas, kurās bija salikts tikai tas, kas nepieciešams distancē un uzreiz pēc finiša. Pārējās mantas ved mūļi šerpu pavadībā,” stāsta Rimants. Mūlis ir ēzeļa un ķēves krustojums, savukārt par šerpām tiek dēvēti Himalaju alpīnisti, ekspedīcijas Himalajos viņus nolīgst par pavadoņiem. Šerpas Rimantam arī aizdeva nūjas. “Atšķirībā no trekinga plecos nav jāstiepj 40 kg smaga mugursoma, un apvidos, kur tas iespējams, var mēģināt paskriet.”

Sacensību maršruts veda dalībniekus no starta Soti Khola ciematā uz finišu Dharapani apmetnē deviņu dienu garumā. Septiņas dienas no 60 sportisti aizvadīja sacensību režīmā, noskrienot 130 km, bet divas dienas — ārpus ieskaites, veicot pārgājienus un pārvarot kalnu pārejas, noejot 40 kilometru. Lielākajā daļā sacensību dienu bija jāveic aptuveni 24—27 km un jāpārvar vairāk nekā 1000 augstuma metru visnotaļ mežonīgās takās.

Kritiens startā

Rimantam vistrakākā izvērtās sacensību pirmā diena. Sportisti, gaidot startu, atradās kalnu pakājē, kur valdīja karstums. “Pirms starta sākās stress. Mēģināju kaut ko nofilmēt, bet starta šāviena brīdī piedzīvoju kritienu un sasitos… Aizskrēju kā pēdējais, kamēr salasīju kopā kameras baterijas un citus no kabatām izbirušos sīkumus.”

Laime nelaimē — gandrīz visi dalībnieki nepamanīja pirmo 90 grādu pagriezienu kalnā un aizskrēja prom no trases. “Pēc kilometra kopā ar francūzi no Jaunkaledonijas jau bijām distancēs vadībā. Vienīgie pamanījām pagriezienu, jo startējām pēdējie aiz pūļa.” Sacensības aizrit draudzīgā konkurencē — spēkojoties, bet vienlaikus citam citu pieskatot.

Distancē abus līderus pirmās iedzinušas vietējās nepāliešu skrējējas. Rimants, sajutis, ka gados jaunajām dāmām var turēt līdzi, iedvesmas pilns turpinājis distanci uzņemtajā tempā. “Un skrēja visi!” piebilst stirnu buks.

“Sportiskā azarta un stresa pārņemts, aizmiru, ka ūdens ir jādzer bieži. Pārkarsu un organisms dehidratējās… Prāts aizgāja peldošārežīmā,” Rimantam bijis brīžiem grūti pilnvērtīgi aptvert, kas notiek.

“Posms bija drastisks, jo distance jau pirmajos 6 km sasniedza 1000 m vertikālo kāpumu. Somijas pārstāvis kalnos izģērbās kails, no karstuma nogāzās un turpmākās trīs stundas no savas dzīves neatcerējās. Atžirga un nebija pierunājams izstāties — pateica, ka turpinās distanci,” veiksmīgi sasniedzot finišu.

Mūļi finišā ierodas četras vai piecas stundas pēc dalībniekiem. “Protams, to nenojautu, tādēļ visas siltās drēbes biju atstājis pie šerpām. Pēc finiša biju sasvīdis, kļuva auksti, bet tu sēdi slapjš neapkurinātās telpās nulle grādos un gaidi… Kalnos saule noriet jau pēc pulksten četriem, tādēļ aukstums iestājas strauji. Nolēmu turpmāk distancē labāk doties ar smagāku somu, paņemot līdzi sausas un siltas drēbes. Naktī vajadzīgi silti guļammaisi un siltā veļa,” Rimants izmantojis vilnas darinājumus, taču salis tik un tā.

“Kārtējo reizi man guļammaiss izrādījās par plānu. Gulējām tā dēvētajos tējas namiņos, kas nav apkurināmi un kuru sienās ir šķirbas. Pēc tam vienā no naktīm nakšņojām klosterī — guļot siltajā veļā, cepurē un cimdos atkal nosalu līks. Metu kaunu pie malas: gāju pa apkārtējām mājām lūgt vietējās biezās, siltās nepāliešu segas, zem kurām varēja gulēt bez pufaikas. Un tā katru vakaru,” istabās cilvēki gulējuši no trim līdz pat 30. Siltums — tik, cik paši pieelpo.

Naktsmītnēs — bet ne visās — bija viena siltāka telpa, kurā gatavoja ēst, jo tur atradās plīts. Šajā telpā ikviens mēģināja uzkavēties pēc iespējas ilgāk — 60 cilvēku kompānijā…

Dažādā skriešana kalnos

Manaslu nav sacensības, kurās dalībnieki primāri cīnītos par rezultātu. “Protams, tāpat visi grib uzvarēt un noskriet draugu. Trasē izveidojās savstarpējas mikrosacensības, taču tas nav tik spraigs, kā Almas Vītolas piedzīvojumskrējiens Brazīlijas džungļos. Pie 4000 augstuma metriem skriešana mēdz būt dažāda,” Rimants stāsta, ka distancē viņam izveidojusies draudzīga spēkošanās ar poli un krievu no Kamčatkas. “Polis bija vājprātīgs noskrējienos, bet kalnā viņam gājis grūti. Tikko kā pavērās mazākais kritums, viņš kā milzu goliāts aizjoņoja garām,” Rimantam nepatīk lēnie noskrējieni, bet vertikālajos kilometros viņš traucās augšā ātrāk nekā vietējās nepāliešu sportistes. “Ar katru dienu spēks nāca klāt — tu pierodiun sāc adaptēties. Ķermenis saprot, ka būs jākāpj.”

“Centos izbaudīt skriešanas režīmu, jo pirms tam nebija ne jausmas, vai varēšu paskriet tādos apstākļos. Izrādījās, ka tur var paskriet, apvienojot vaļasprieku ar pārgājiena maršrutu,” Rimants piebilst, ka dalībniekiem distancē veicies ļoti atšķirīgi.

“Tanī pašā laikā augstākajā vietā tu ārkārtīgi centies noskriet čali no Kamčatkas, redzi, ka viņš skrien, tuvojas, bet pats vairs nevari paskriet — tad tu saki kājām: nu lūdzu, lūdzu — ejam uz priekšu,” bet ķermenis neklausa.

Visekstravagantākais starp visiem sāncenšiembija seniors Bobs no Jūtas štata Amerikā. Nepilnus 70 gadus vecs. “Viņš startēja divas stundas agrāk par citiem, bet finišu sasniedza trijos naktī… Organizatori bažījās par Bobu, cerot, ka viņš kādā brīdī sapratīs — būs vien jāpadodas un jāiet atpakaļ. Taču Bobs spītīgi atsacījās padoties un veica visus posmus, sasniedzot finišu!”

Atžirgt palīdz sniegotās virsotnes

“Otrās dienas vakarā biju nedaudz nobijies. Signis ar mani nerunāja un pēc tam paziņoja, ka esmu pilnīgs idiots un ka šī ir pēdējā reize, kad viņš ar mani kaut kur ceļo,” saķēris galvu, ar smaidu stāsta Rimants, ieskicējot sacensību sadzīves ainiņas. “Trešajā dienā, ieraugot Himalaju sniegotās cepures, Signis nedaudz atžirga, bet noķēra Himalaju skrejamo kaiti,” kas Manaslu piemetas katram otrajam ieceļotājam. “Ik pa brīdim nometne atgādināja lazareti. Daži slimoja nepārtraukti.”

Tāpat trasē — slodze ir pamatīga. “Ja kājas netur, tad netur,” piebilst Rimants.

Interesanti, ka distance tiek marķēta tikai naktī pirms gaidāmā etapa. “Starts ir pulksten septiņos, šerpas dodas marķēt trasi trijos no rīta — tumsā. Nezinu, pa kuru laiku viņi guļ, jo šerpas dara visu, kas dalībniekiem nepieciešams, tostarp gatavo vakariņas un brokastis...”

Vidēji dienā Rimants trasē pavadīja piecas līdz sešas stundas, lai veiktu etapu. “Kad ap pulksten diviem sasniegta posma finiša līnija, diena būtībā ir beigusies — visi spēki atstāti trasē un neko papildus apskatīt vairs nav jaudas — nekur vairs neuzrāpsies. Atliek sagaidīt cepumu pauzi, četros apēst pusdienas un septiņos — vakariņu zupu. Pēc vakariņām seko instrukcija nākamajai dienai. Pēc pulksten deviņiem visi dodas gulēt, lai pulksten sešos no rīta celtos augšā, gatavotos startam, nodotu šerpām somu un septiņos — startētu,” Rimants ikdienas sacensību ritmu raksturo kā monotonu, taču pārdomātu.

“Slodze ir pietiekami intensīva, lai adaptētos. Dienas pirmajā pusē skrējām augšā, bet vakaros strauji — lejā un nakšņojām zemāk. Vakaros sāpēja galva no krasajām spiedienu maiņām, kas bija paracetamola jautājums,” gandrīz visi sportisti lietojuši pretsāpju līdzekļus.

Kļūst sarežģīti norīt ūdeni

Pieejamās maltītes bijušas vienīgi veģetāras, taču gana daudzveidīgas, jo dalībniekus pavadīja vairāki pavāri. “Pavāri bija nepieciešami, lai izvairītos no infekciju riskiem — kalnu iedzīvotāju netīrajām rokām un attiecīgi — gatavošanas paradumiem,” par ēdienu nav bijis jāsūdzas. “Tas nebija autentisks — organizatori bija ņēmuši vērā eiropiešu un izturības sacensību vajadzības. Brokastīs ēdām putras, kas bija bagātinātas ar riekstiem un citiem papildinājumiem, lai sportistus nodrošinātu ar nepieciešamajām kalorijām.” Dodoties trekingā Nepālas kalnos, parasti pieejams vienīgi nacionālais ēdiens — dalbāts (rīsi ar mērci) un pankūkas.

Dzirdināšanas punktu trasē nav. Augstkalnes apstākļos pat iemalkot ūdeni ir mokoši. “Elpa sitas ciet, sākas aizelšanās un strauji kāpj pulss,” jo augstāk jākāpj, jo vairāk jādzer. Paradoksāli, bet ar izjūtām ir pretēji — augstumā dzert gribas mazāk, lai gan šķidrumu, kāpjot augstāk virs jūras līmeņa, regulāri uzņemt ir vitāli svarīgi.

Sprints un vertikālais kilometrs

Īsākais sacensību etaps bija 9 km garais tā saukties kalnu sprints, kas ir līdzens posms aptuveni 4000 metru augstumā: “Tādā augstumā, skrienot lielākā ātrumā, šķiet, ka plaušas izkāps laukā no ribām. Gaiss ir retināts, skābekļa mazāk nekā parasti, un skriešana notiek, traki aizelšoties,” atzīst Rimants, piebilstot, ka augstkalnē var paskriet tempā ~6 min/km.

Kā viena no Manaslu sacensību odziņām Rimantam atmiņā palicis vertikālā kilometra etaps. Tā ir taku skriešanas disciplīna, kas nozīmē veikt distanci turp un atpakaļ ar kāpuma metru summu vismaz 1000 metru. “Vienā virzienā aptuveni seši kilometri augšup kalnā, pēc tam tā pati trase pretējā virzienā — lejā no kalna. Tas man patika vislabāk, jo Manaslu taku skriešanas sacensībās ir jāveic viens no pasaulē augstākajiem vertikālajiem kilometriem — ar startu virs 3000 m un augstāko distances punktu vairāk nekā 4000 m augstumā, sasniedzot alpīnistu bāzes nometni. Pēc straujajām augstuma metru maiņām retinātajā gaisā vajadzēja kādas septiņas minūtes ierasto dažu sekunžu vietā, lai uzvilktu nūjas cimdiņu. Pēc tam konstatēju, ka uz labās rokas esmu uzvilcis kreiso nūju, bet uz kreisās — labo, lai gan uz nūjām lieliem burtiem rakstīts, kurai rokai kura nūja ir…”

Risks nonākt cietumā

Jo augstāk kāp, jo vairāk nepieciešams aklimatizēties. Vissliktāk dalībnieki jūtas augstākajos punktos — kalnu pārejās, kas bija vairāk nekā 5000 metru augstumā. Organizatori ir saprātīgi, tādēļ abās dienās, kad jāšķērso pārejas, sacensības nenotiek, bet ir pārgājiens.

Dalībnieki pirms pārejas veikšanas iepriekšējā naktī nakšņoja 4000 metru augstumā, lai adaptētos sarežģītajiem apstākļiem. “Uzkāpām līdz Ķīnas—Nepālas robežai, no kuras pavērās iespaidīgs skats uz Tibetas plato,” Rimants stāsta, ka ainavas labad veikti 20 km astoņās stundās. “Iešmaucām uz brīdi Tibetā, tā kā robežpostenis atrodas zemāk ielejā. Par laimi, nevienu robežas patruļu nesastapām, citādi var gadīties, ka septiņi gadi jāpavada cietumā,” Rimants ironizē, ka ar amatpersonām augstkalnē nevajadzētu jokot.

Viena no pārejām bija apgabalā, kur dzīvo sniega leopardi. “Jokodamies sabildējām ko līdzīgu sniega leoparda pēdām. Pēc tam organizatori mums paskaidroja, ka tās arī ir sniega leoparda pēdas…”

Trases visainaviskākajās vietās bija speciāli kontrolpunkti ar laika apturēšanas iespēju. “Tas bija īpaši labi, jo, kad trasē rit cīņa, parasti nav laika pavērties apkārt un izbaudīt unikālo skatu,” uzsver Liepiņš. Dalībnieks tur varēja uzkavēties, cik ilgi vien vēlējās, nezaudējot laiku distancē.

Lieki piebilst, ka kalnos netiek izmantotas elektroniskās laika uzskaites sistēmas. “Nepāliešu puika sēž uz akmens ar hronometru rokā un pieraksta dalībnieka rezultātu distancē,” ilustrē Rimants.

Finišā — 4. vieta!

Pēc finiša Rimants Facebookziņoja: “Negaidīti labi, bet varēju taču par 0:03:40 ātrāk!” — “Tas ir laiks, kura man pietrūka līdz 3. vietai vīriešu ieskaitē, ko izcīnīja brits. Pirmajā dienā līderiem zaudēju vairāk nekā stundu, jo knapišķērsoju pēdējo virsotni — širmis bija ciet un lēni, lēni pieveicu to.”

Citiem dalībniekiem problēmas distancē sākās vēlāk. “Vertikālajā kilometrā pret britu atguvu stundu. Pirms izšķirošā 20 km etapa, mūs šķīra pusstunda — liekas, ka tas ir neatspēlējams deficīts. Redzēju, kā viņš distancē planē,” sasniedzot finišu, brits kā nerādījies, tā nerādījies, taču izšķirošajā pēdējā — izniris kā fēnikss no pelniem.

Lai gan vietu sadalījums Manaslu sacensībās nav galvenais, Rimants smaidot piebilst: “Piekritīsi — 3. vieta izklausītos labāk nekā ceturtā!” Būtiskākais — pārbaudījums izturēts veiksmīgi un arī pēc sacensībām rūdītajam ķesterciemniekam nav radušās veselības problēmas. “Mēs varam izdarīt krietni vairāk, nekā mēs domājam. Ja vajag, tu vari!” kārtējo reizi pārliecinājies Rimants.

Neskatoties uz veselības likstām, godam finišu sasnieguši Signis un Anda, kurai šī bija lieliska debija taku skriešanas sacensībās. Neviens dalībnieks neizstājās!

Bauda uzvilkt džinsus

Emocionāli pēc finiša nav bijis īpašs saviļņojums, jo dienas Himalajos stiepušās ilgi. “Pēc deviņām dienām kalnos gribas lejā siltumā, siltā dušā... Patīkami bija apzināties, ka vakarā būs pieejams tīrais drēbju maisiņš un varēšu iemalkot kausu alus,” stāsta Rimants. Savukārt, atgriežoties Latvijā, īpašu baudu sagādājusi iespēja atkal… nēsāt džinsus vai pabūt vienatnē savā istabā.

Skrienot garākas distances, sportistiem bieži vien iestājas tā sauktā siena — lūzuma brīdis pirms izšķirošajiem notikumiem trasē, kad tieši mentāli organisms mēģina atteikties turpināt distanci. Rimants norāda, ka viņa gadījumā lielākā psiholoģiskā krīze pārdzīvota nevis distancē, bet pirms starta. “Septiņas sacensību dienas tevi sagaida nezināmais — milzīgi daudz augstuma metru, par kuriem tu neko nezini, kā tur būs. Fiziski šādos kalnu izaicinājumos svarīgi ir, lai būtu trenēta dziļā muskulatūra. Nedaudz paskrēju pirms sacensībām, bet īpaši negatavojos,” Rimants uzskata, ka primāri svarīgākā ir psiholoģiskā sagatavotība — vai to vari un gribi un vai esi ar sevi to izrunājis, kādēļ dosies uz Manaslu?

“Dodoties trasē, tu saproti — nav variantu: ir jānonāk no punkta A uz punktu B. Izstāties — tas nozīmē saukt helikopteru vai iet ar kājām atpakaļ to pašu maršrutu. Līdz ar to reālas atkāpšanās iespējas nav. Un tad, kad tev nav atkāpšanās iespējas, saproti, ka jāiet tikai uz priekšu,” dzinuli atklāj Rimants.

Blociņš pilns

Sacensību gaitā dalībnieki aktīvi dalījušies pieredzē ar taku skriešanas sacensībām, kurās būtu vērts piedalīties. “Man ir pierakstīts pilns blociņš. Daļa dalībnieku paši organizē mačus. Īpašs gandarījums man ir par britu meiteni, kura nozvērējās startēt Stirnu bukā,” priecājas organizators.

Savukārt kāds spāņu skrējējs aktīvi popularizējis septiņu dienu taku skriešanas sacensības savā dzimtenē, kas lielā mērā balstītas uz gastronomiskajām izvirtībām. “Vidēji dienā jānoskrien 40 km, un ik vakaru dalībniekus sagaida izsmalcināti spāņu ēdieni un vīni flamenko ģitāru pavadījumā,” Rimants raksturo bohēmiskās daudzdienu sacensības.

Nākamais mērķis Rimantu gaida aprīlī Sahāras tuksnesī. Trakajiem pieder pasaule!

 

Manaslu augstkalnes taku skriešanas sacensības Himalajos

Sacensību diena, posms, distances garums, kāpums/kritums, augstākā virsotne

1. diena- 1. posms, starts Soti Khola, 12 km, kāp. 1840/ krit. 1540 m, 1823 m v. j. l.

2. diena- 2. posms 27,4 km, 1580/770 m, 1755 m v. j. l.

3. diena- 3. posms 24 km, 2130/780 m, 3068 m v. j. l.

4. diena- 4. posms11 km, 1340/940 m, 3985 m v. j. l.

5. diena- 5. posms 13,4 km, 1360/1360 m, 4742 m v. j. l.

6. diena- 6. posms 9 km, 350/130 m, 3861 m v. j. l.

7. diena- aklimatizācijas pārgājiens līdz Tibetas robežai un atpakaļ 20 km, 1150/1150 m, 5007 m v. j. l.

8. diena- kalnu pāreja21 km, 1440/1440 m,, 5160 m v. j. l.

9. diena- 7. posms, finišs Dharapani 22,9 km, 320/2060 m, 3745 m v. j. l.

Autori: 
Kristaps Zaļkalns