twitter facebook instagram

Kā dejot apaļo valsi...

02.Jan.2012 - Ieva Runge

Numurs: 
249
Kā dejot apaļo valsi...

Motokrosa trasēs Jānis Serģis cīnījās 35 gadus. Līdz dienai, kad viņu apsteidza dēls Kristers, kurš tēva aizsāktajā leģendā par Serģiem ierakstīja piecus pasaules čempiona titulus. Zemnieciska izturība un latviska ietiepība, sportisks azarts un miers — tā pazinēji raksturo abus — gan tēvu, gan dēlu. Jānis Serģis šogad saņem balvu par mūža ieguldījumu Latvijas sportā.

Latvijas motosporta līdzjutēji ar stāžu zina stāstīt, ka blakusvāģu sacensības Latvijā kļuva populāras tad, kad šajā klasē sāka braukt Jānis Serģis. Pirms tam nākuši skatīties solo motociklus, bet — kad pašās sacensību beigās uz starta devās blakusvāģi,skatītāji gāja mājās. Ar Serģa atnākšanu viss mainījās, blakusvāģu sacensības kļuva par maču saldo ēdienu. Tās pulcēja ļoti daudz skatītāju, un arī dalībnieku skaits bija neiedomājami liels. Leģendārajos Gaujas kausu motokrosos drūzmējās pat septiņdesmit (!) blakusvāģu ekipāžas. Rindas startā bija tikpat garas kā pirmsziemassvētku drudzī lielveikalos.

Šoruden Jāni pamocījušas likstas ar veselību, tāpēc kustībās viņš ir nedaudz apdomīgāks, bet citādi, tas pats smaidīgais, mierīgais un azartiskais Serģis, kas motosportā ir pieredzējis visu, ko vien cilvēks var pieredzēt. Uz mēģinājumiem dēvēt viņu par leģendu un izdibināt kādu īpašu panākumu formulu, Jānis Serģis atbild ar zobgalīgu smaidu, jo viss ir vienkārši: „Es visu mūžu mācos dejot apaļo valsi, un nekas man nesanāk, bet braukšana sanāk, un, ja tā lieta iet pie sirds, ir jābrauc, un viss!”

— Jums ir iespaidīgs motosportista balvu un titulu saraksts, kā uztverat apbalvojumu par mūža ieguldījumu?

— Jūtos ļoti pacilāts. Neko tādu negaidīju, domāju — mani sen jau aizmirsuši... Pēkšņi tāds paziņojums. Esmu priecīgs!

Ģimenē bijām četri brāļi un viena māsa. Māsa nodarbojās ar baletu, bet mēs visi četri ar motosportu. Patika mocīši, kā jau puikām. Sacensībās sāku braukt ar vecāku nopirktu trīs ātrumu minskiņu. Bišķiņ pārtaisīju un uz mačiem prom. Labākais rezultāts tajos laikos man bija trešā vieta sacensībās Cēsīs. Braucām pa meža celiņiem apkārt Niniera ezeram. Formas tērps — galifē bikses, kirzas zābaki un mežstrādnieku ķivere ar apgrieztām malām. Kur vien rīkoja krosus — Smiltenē, Rūjienā, Mazsalacā —, tur arī braucu. Uz sacensībām čukināju ar to pašu mocīti — pielēju pilnu bāku, mugursomu ar rezerves daļām plecos — ja kas nojūk pa ceļam —, un aiziet! Toreiz jau sacensības bija liels notikums. Sabraucām iepriekšējā vakarā, ēdnīcā jau bija klāti galdi, gāja lustīgi.

Braukšana ar vieninieku man padevās labi. Bija godalgotas vietas, uz Igauniju bieži aicināja, viņiem patika mans stils. Tolaik Gagarinu (Jurijs Gagarins pirmais padomju kosmonauts) uzšāva gaisā un igauņi mani iesauca par latviešu Gagarinu. Es jau arī lēcu, cik nu ar (padomju laiku motocikls)varēja. Tik ārprātīgi lidojumi, kādus tagad puikas rāda, tie, protams, nebija. Iespējams, tā arī būtu braucis vieniniekos, bet sacensībās Pērnavā kritu un pamatīgi sarāvu ceļgala saites. Lika kāju ģipsī, vairākas reizes operēja, bet normāli kustēt nevarēju. Dakteri teica, ka par mocīšiem ir jāaizmirst, bet man nebija miera... nu nebija miera, saproti! Uztaisīju blakusvāģi un pirmais līdzbraucējs man bija brālis Pēteris. Rīgā jau bija pirmie ekipāžu braucēji, sacensībās stūrēju viņiem līdzi, skatījos, kā viņi laiž, un mēģināju tikt līdzi.

Mācījos braukt, taisīju un pārtaisīju moci, kamēr tā lieta aizgāja. Sāku braukt kopā ar Gunti Miglu, viņš bija armijā Krievijā par kantētāju pabraucis. Dūšīgs puika, ilgi kopā braucām. Ar viņu Ogrē kļuvām par PSRS čempioniem. Diemžēl Guntis, braucot ar motociklu uz mājām, nelaimīgi krita un nositās. Otro reizi par PSRS čempionu kļuvu kopā ar Cēsu puiku Aldi Jansonu.

Kad bijāt kļuvis par lielvalsts čempionu, sākās greznāka dzīve — finansējums, jauna tehnika, mehāniķi?

—Kur nu. Iedeva balvu, medaļu un pēc pusgada atsūtīja naudu simt vai varbūt bišķiņ vairāk rubļu. Tāpat gāju katru dienu darbā, vakaros skrūvēju mocīti un brīvdienās startēju mačos.

— Slaveno konstrukciju ar diviem kopā saliktiem 360 kubikcentimetru Čezet dzinējiem pats izdomājāt un uztaisījāt?

— Tolaik visu taisījām paši. Rāmi salasīju no norakstītu kartupeļu kombainu caurulītēm. Braukāju, skatījos, kur noderīgi dzelži, zāģēju, metināju. Artim Rasmanim tēvs mācēja izvirpot visu, ko vajag. Krieviņiem bija eksperimentālie cehi, mehāniķi un inženieri. Urālu rūpnīcā viņi būvēja sacīkšu braucamos saviem līderiem. Un bija jau arī pamatīgi katli, kas gāja. Bet mans mocītis ar Čezet dzinējiem arī gāja labi. Uzaicināja mani pat uz PSRS treniņnometni. Es mačos tā ātri laidu, krieviņiem patika, viņi saka — Sergis, Sergis davai, davai, taisi mocīti gatavojies Eiropas čempionātam Čehoslovakijā. Es arī kārtīgi gatavojos un gaidu uzaicinājumu, bet neviens nezvana. Pirms čempionāta zvanām uz Maskavu, prasām — kā tad būs ar Sergis? Viņi atbild — a mi rešiļi, što toļko naši pojedut (mēs nolēmām, ka tikai mūsējie brauks). Ja jau Eiropas mačos tikai naši, tad cīnījos vien tepat.

Ilgi cīnījāties, kamēr sagaidījāt cienīgu maiņu...

— Jā, man jau bija pāri 50 gadiem, kad kādās sacensībās Kristers man pabrauca garām. Startā viņš bija tālu, bet jau pēc apļa dzirdu auro: „Tēti, laid garām!” Griezu malā, bet Kristers jaunības azartā drusku pārforsēja, tai pašā aplī neizņēma līkumu un ielaida kokā. Bet nu bija skaidrs, ka puika ir ātrāks par mani, un metu braukšanai mieru.

Viņš jau man starp močiem izauga, no kādu septiņu gadu vecuma brauca līdzi uz sacensībām. Kristeru varēju droši ņemt, viņš neskraidīja apkārt, necentās tikt uz trases. Nostājās maliņā un skatījās, kas notiek startā, kas līkumos... Un tas viņam palika atmiņā. Kad pats sāka braukt, viņš jau zināja, kas kurā situācijā jādara. Un tas, ka krievi mani nepalaida uz Eiropas čempionātu, puikam bija stipri ķēries pie sirds, un viņš apņēmās kļūt par pasaules čempionu motokrosā. Nevienam to neteica, arī man ne, un gāja uz šo mērķi.

Un nekad nebija kāds stingrāks vārds jāpasaka, ka motocikls jāskrūvē, kaut gribas ar puikām futbolu uzsist?

— Tā stingrāk nekad neesmu ar viņu runājis, viņš bija ļoti patstāvīgs. Vienmēr teica — tēti, moci es taisīšu pats! Un es teikšu, ka viņš ir akurātāks par mani. Noskatījās, kādi man bija pārdzīvojumi, kad tehnika nojuka atbildīgos mačos, un secināja, ka motocikls sacensībām ir jāgatavo rūpīgāk.

— Par ko jums lielāks gandarījums — par paša izcīnītām uzvarām vai Kristera panākumiem?

—Vai, kad saņēmu ziņu, ka Kristers kļuvis par pasaules čempionu, asaras bira aiz laimes. Lielāks prieks ir par puiku, bet pašam arī ir, ko atcerēties. Vienreiz sacensībās Latvijā pārspēju Urālu rūpnīcas braucēju Ščerbiņinu. Viņš skaitījās nepārspējams, bet es vienā purvainā līkumā uz kāda akmens palēcos un tiku garām. Finišēju pirmais, ar Jāni Suipi toreiz braucām, labs kantētājs. Skatītāji bija tādā sajūsmā, ka mūs uz rokām nēsāja. Viens sniedza pudeli padzerties, es, nokarsis, domāju — ūdens, un ņemu kārtīgu šļuku. Bet tas bija Papardes zieds — tāds briesmīgs tolaiku dzēriens, 40 grādus stiprs, domāju, ka būšu beigts. Bet Ščerbiņins tā apvainojās, ka pat uz apbalvošanu neatnāca.

Daudz jau ir piedzīvots. Vienreiz pavasarī sacensībās Jelgavā man bija jauns, nepieredzējis līdzbraucējs, apgāzāmies pirmajā līkumā. Divas ekipāžas pārbrauca man pāri, samala kārtīgi. Astoņas ribas lauztas, mugurkauls, galva, domāja jau, ka neizdzīvošu. Ilgi ārstējos, dakteri pieteica vismaz gadu mocim tuvumā neiet, bet es pēc pāris mēnešiem, oktobra vai kādos tur svētkos — atceros, sniedziņš jau bija uzsnidzis —, novinnēju sacensības Rīgā. Un to parādīja televizorā. Vai, kā mana daktere pārskaitās! Pirku puķes un konfektes un gāju lūgt piedošanu. Nav labi ar nesadzijušu mugurkaulu sacensībās braukt. Bet ko lai dara, kad nevar nociesties, gribas braukt, un cauri!

Sieva Brigita ir ļoti daudz palīdzējusi. Atbalstījusi, pavadījusi uz sacensībām, sagaidījusi, slimnīcās klāt sēdējusi. (Jānis pagriežas pret dzīvesbiedri, kas rosās virtuvē, un uzsauc: „Brigita, izstāsti korespondentam, kā tu tik ilgu laiku esi mani pacietusi!”

Brigita Serģe:

—Kad ar viņu iepazinos, es jau nezināju, ka viņš tāds slavens sportists. Par motosportu neinteresējos. Vēlāk gan braucu uz sacensībām līdzi. Jānim bija divi varianti — vai nu uzvara, vai kāda ķibele — motocikls nojucis vai pats ģipsī. Tā es pārdzīvoju par Jāni un, kad Kristers sāka braukt, vēl vairāk pārdzīvoju. Trakākais jau starts, kad tās blaķenes rauj uz priekšu, zeme vārās un tie zēni starp dzelžiem... Šausmas. Kristeram tikai vienas sacensības Cēsīs aizbraucu noskatīties, bet nevarēju. Iegāju tiesnešu mājiņā, aizspiedu ausis un gaidīju finišu.

Garlaicīgi jums ar viņiem nebija...

— Tas gan... Un tagad arī nemaz nav garlaicīgi!

 

Jānis SERĢIS

Motobraucējs

Dzimis: 1938. gada 16. jūnijā Cēsīs

Sportā: ar motokrosu sāka nodarboties 1957. gadā, sacensībās piedalījās līdz 1992. gadam.

Lielākie sasniegumi sportā: ilgus gadus pārliecinoši labākais braucējs Latvijā. Divas reizes kļuvis par PSRS čempionu (1971. gadā ar Gunti Miglu un 1974. gadā ar Aldi Jansonu), daudzkārtējs Latvijas čempions. Savā sportista karjerā guvis neskaitāmas traumas, taču arī pēc ļoti smagiem kritieniem, nereti ignorējot ārstu aizliegumus, atgriezies trasē. Pēc tam, kad beidza piedalīties sacensībās, kļuva par dēla Kristera treneri.

Apbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordeņa komandieris.

Ģimenes stāvoklis: 47 gadus precējies ar Brigitu. Ir dēls — Kristers Serģis, pieckārtējs pasaules čempions motokrosā blakusvāģu klasē

Autori: 
Andris Vanadziņš