Kā gatavot sprādzienu

Jau 27 reizi Ventspilī notika olimpiskā čempiona (1980. gadā Maskavā) Daiņa Kūlas kausa izcīņa šķēpa mešanā. Pats Dainis piedalījies visās sacensībās - gan kā dalībnieks, gan kā vērotājs un kausu pasniedzējs.

- Kas tu šobrīd esi šķēpa mešanā?
- Ja skatās formāli, tad es strādāju it kā citā profesijā - firmā Kurekss vadu zāģmateriālu pārdošanas daļu, bet vispār joprojām esmu šķēpu pasaulē - konsultēju, pats kustos un pēc pāris gadiem (tad man būs piecdesmit) domāju startēt veterānu mačos.
- Daudzi ieklausās tavos padomos?
- Neteiktu. Visciešākā sadarbība man ir manu bijušo treneri Māri Grīvu un viņa audzēkni Ēriku Ragu. Kaut arī Ventspilī šķēpa metējus trenē vairāki treneri, neviens tā īsti man neko nav prasījis. Pats jau neuzbāžos.

- Paši gudri?

- Nenoliedzu - katrs treneris strādā, kā māk un kā uzskata par labu. Bet es domāju, ka skats no malas vienmēr var noderēt. Kaut vai, lai padomātu, paskatītos savādāk.

- Ventspilnieki (un pie tiem pieskaitāmie) šogad ir ieguvuši vairākas medaļas jauniešu un junioru sacensībās, tu redzi viņos nākotni?

- Neteikšu, ka neredzu, bet neko šobrīd nevaru apgalvot. Piemēram, man patīk jaunais Rūtiņš - viņam ir labs ātrums, pietiekami atbrīvotas kustības. Bet iespējams, ka viņš ir vienkārši ātrāk attīstījies un vēlāk tik strauji rezultāti neaugs. Viss atkarīgs no tālākā darba.

Pirmkārt, jau no trenera - Jurim Petrovičam daudz jādomā, jāmeklē jaunas idejas. Es saprotu, ka milzīgā pieredze un lielā rutīna it kā visu pasaka priekšā, bet tā arī iemidzina - re, šogad nekāda progresa, vēl viens gads pa tukšo un jātrenē jau nākošais talants. Trenerim obligātā sistēma (jābūt tik un tik audzēkņiem) neļauj lēni un pacietīgi strādāt ar vieniem un tiem pašiem audzēkņiem.

- Varbūt jaunatnes treneriem ir vērts talantu atrast, pastrādāt un tad nodot tālāk augstākas raudzes speciālistiem?

- Kam? Cik tad mums Latvijā tādu ir? Eiduka, Grīva, varbūt vēl Palameiks...

- Vēl jau virkne it kā jauno treneru - kaut vai Alaine, Ošiņa-Aperāne, Murjāņos...

- Jā, bet cik viņām ir audzēkņu? Es uzskatu, ka trenēties vislabāk ir tad, ja blakus ir spēkos līdzīgi partneri. Kā Vallijai Eidukai - tur ir Vasiļevskis, Kovals, Lūsis, Anškins, vēl kādi. Tad arī apnicīgajos treniņos rodas azarts, vēlme vienam otru pārspēt. Vienatnē, gribot negribot, tu atslābsti un daudz ko neizpildi.

Tas palīdz arī trenerim, jo katrs audzēknis ir savādāks un tad vairāk jādomā, ko un kā no katra izvilkt. Tas veicina domāšanu - nevar visiem mācīt to, ko pats kādreiz darīji.

- Skatoties uz Eidukas puišiem, tiešām liekas, ka katrs met savādāk - brīžiem es domāju, ja Kovalam būtu Vadima ātrums...

- Nebūs, Kovals ir cita tipa metējs - domāju, ka trenere to ir sapratusi un vairs necenšas radikāli ko mainīt. Lai puisis izmanto ko citu - pirmkārt, jau savu spēku. Protams, sakarīgā un tehniskā veidā.

Spēku Eiduka uztrenēt māk - paskaties, kā mainījies Vadims, soms un norvēģis blakus ir kā modes namu modeļi. Nevaru noliegt, ka ir dažādas skolas. Spēka metēji bijuši vienmēr, bet tas liek vairāk uzmanīties, jo traumas viņi gūst biežāk.

- It kā jocīgi - tik muskuļaini taču...

- Bet kas tad ir šķēpa mešana? Muskuļi metienā jau vispirms strādā ar stiepjošām kustībām, ja tie ir kā klucis, tad tos viegli saraut - trūkst elastības.

Domāju, ka Vadims un trenere pratīs sabalansēt svara, spēka un ātruma atiecības. Puisis jau šogad bija labs - bija deviņdesmit un (ar vieglu pārkāpienu - arī 93-94 m). Es uzskatu, ka ir jābūt stabilitātei, tad tev ir aplitūda, kurā iekļauties - piemēram, kā Vadimam šogad - labi ir 90, ne tik - 85 metri (kā Osakā). Olimpiskajā gadā to vajadzētu par metriem trim pacelt augstāk, tad visas iespējas atkal tikt pie medaļas

Šķēpā nekad nevari būt drošs par rezultātu, pārāk daudz faktoru iejaukti, tāpēc vajag to stabilitāti savas varēšanas robežās.

- Teici, ka vairāk konsultē Ēriku Ragu, kāpēc viņš jau otro sezonu nav stabils savos 86 metros?

- Vairāk viņu zinu, tāpēc redzu gan objektīvos, gan subjektīvos iemeslus. Skaidrs, ka sīkās traumas viņu izsita no ritma. Pat tik, ka nācās koriģēt ieskrējiena garumu, un tas nekad nav labi sezonas gaitā.

Man liekas, ka Ērikam vairāk jādomā ar galvu, jābūt augstākiem mērķiem - braucu uz pasaules čempionātu un man jābūt finālā! Nevis jādomā, kā ies kvalifikācijā, kā jutīšos... Tad arī neko vairāk par vienpadsmito vietu nesasniegsi.

Mēs ar savu treneri Māri Grīvu pirms Maskavas spēlēm pat nedomājām par kvalifikāciju - tikai par finālu un viss!

Bet Ēriku nenorakstiet - viņš strādā daudz un pareizi gatavojoties, Pekinā var labi nostartēt. Re, šodien pat aizmeta tālāk nekā Osakā. Viņam šoruden ir vēl ir vairāki mači un vajadzētu kaut reizi izsprāgt.

- Jūtu, ka šķēpa mešanā esi vairāk iekšā nekā jebkurš cits zāģmateriālu tirgotājs. Vēlreiz par Daiņa Kūlas kausa izcīņu. Kas tajā mainījies šajos gados?

- Skrejceļa segums, šķēps, frizūras, bet tas ir viss ir maznozīmīgi. Galvenais, ka šķēps joprojām Latvijā ir cieņā. Šādi mači jaunajiem dod dopingu - re, kā es startēju vienos mačos ar pašu Ragu! Ja mums ir četri olimpiskie čempioni, tas nenozīmē, ka esam Dieva īpaši apdāvināti. Tradīcijas, vēlme līdzināties, sasniegt to, ko var tavs stadiona biedrs, tas jau bīda to lietu.

 Un vēl - tas šķēpa lidojums - tas taču ir skaists, vai ne?

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS

Kūlas kausu īpašnieki

Sacensībās dažādās vecuma grupās šogad piedalījās nepilns simts jauno šķēpraižu. Labi rīkoto sacensību galvenā organizatore Mārīte Alaine šoreiz apzināti neaicināja pieaugušos - bēdu ieleja sieviešu vidū (teju visas traumētas) un ierindā esošo vīru aizņemtība citos mačos...

Tomēr augstāko rezultātu sasniedz ārpus konkursa startējošais Ēriks Rags - tieši metru tālāk nekā Osakā - 81,01 m.

Junioru sacensībās, sīvi spēkojoties ar puisi no Lietuvas, uzvarēja mājinieks Kārlis Alainis - 74,79 m. U-20 grupā labākais Ansis Brūns - 67,18 m, jauniešiem - Edgars Rūtiņš - 63,96 m. Jaunākajās grupās pirmie bija Kristaps Melnbārdis (visi Ventspils) - 46,82 m, lietuvietis Arvīds Kepals - 54,62 m.

Junioru sacensībās (pa vecuma grupām) uzvarēja Diāna Ozoliņa (Grobiņa) - 40,58 m, jauniešu - Gundega Grīva (Ventspils) - 38,83 m, Līza Mūze (Smiltene) - 47,76 m, Megija Serdjukova (Kuldīga) - 37,24 m.

Daudzie skatītāji un paši dalībnieki sacentās šķēpa mešanā mērķī, kas izsauca daudz jautrības un tuvināja seno kaujas ieroci tautai.

Fotoparaksti

Tomēr pirmais. Mājiniekam Kārlim Alainim nācās krietni pacensties, lai neapbēdinātu vecākus, skatītājus un pats sevi

Vīri, kas pazīst šķēpu. Olimpiskajam čempionam Dainim Kūlam un viņa trenerim Mārim Grīvam par savu iemīļoto rīku ir ko spriest gadu gadiem

Trāpi, nu! Mērķī mešana (tiesa, pa nekustīgu mērķi) izsauca lielu skatītāju interesi