twitter facebook

Kā ģenerēt veiksmi

13.Mar.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
324
Kā ģenerēt veiksmi

Agitu Ābeli pazīst ļoti daudzi. Simtiem bērnu viņa ievedusi daiļslidošanas pasaulē, daudzi pasaules klases slidotāji viņu zina kā visaugstākās kvalifikācijas daiļslidošanas tiesnesi, tūkstošiem studentu viņu pazīst kā profesori Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, savukārt Baltijā un Somijā — kā Latvijas Augstskolu sporta savienības prezidenti, kas katru gadu vada mūsu studentus starptautiskajās SELL spēlēs,desmitiem, varbūt pat simtiem tūkstoši pazīst Agitas balsi, jo viņa Latvijas TV komentē lielākās daiļslidošanas sacensības, ieskaitot pēdējās četras ziemas olimpiskās spēles.

Bet ne visi zina, ka Agita Ābele savulaik bija pieckārtēja Latvijas čempione daiļslidošanā.

Agita ĀBELE

Dzimusi 1964. gada 19. februārī Rīgā.

STATUSS

Toreiz: Savos sportošanas ziedu laikos biju skolniece un sporta gaitas beidzu, kad kļuvu par studenti 1982. gadā. Noteikti būtu vēl slidojusi, taču potītes trauma ievirzīja mani citā dzīves gultnē.

Es ne tikai slidoju un mācījos Rīgas 6. vidusskolā, bet arī Andreja Jurjāna mūzikas skolā beidzu klavieru klasi, vasarā braucu ar auto un pat izcīnīju godalgotu vietu auto daudzcīņā (auto figurālā vadīšana, slaloms, šaušana) PSRS mēroga sacensībās Toljati. Tam mani pievērsa tēvs un tālaika populārais autosporta fanātiķis Gunārs Šēnfelds. Man iepatikās un tiku līdz pirmajai pieaugušo sporta klasei autosportā.

Tagad:  Vispirms sāktu ar to, ka esmu mamma. Mums ar vīru ir divi lieliski dēli, kuri dzīvē īsteno savus mērķus. Mēs esam komanda — mamma, vīrs, dēli un vecmamma. Sāpīgi, ka no dzīves tik ātri aizgāja tēvs, kas bija lielisks atbalsts un paraugs mums visiem.

Kā otro minētu daiļslidošanu, kurā esmu iekšā no četru piecu gadu vecuma. Negribu šeit dalīt — trenere, tiesnese, komentētāja. Es baudu kustību un mūzikas harmoniju uz ledus — visu kopumā.

Protams, patiesu gandarījumu sniedz ikdienas darbs Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā ar studentiem, kuriem vienmēr cenšos iemācīt ko vairāk, nekā norādīts obligātajā psiholoģijas programmā. Ja nejustu gandarījumu darbā ar studentiem, tad diez vai būtu tam veltījusi 25 gadus. Vienmēr atceros, ka savus studentus vadu nevis vienkārši diploma saņemšanai, bet tālākajām gaitām dzīvē un sportā, cenšoties iemācīt domāt.

AUGUMS UN SVARS

Toreiz: Biju daiļslidošanai pagara auguma meitene — 1,75 m, svars — ap 63 kg. Tagad, kad daiļslidošanu zinu daudz labāk, nedomāju, ka man tas bija piemērotākais sporta veids. Kompaktākām meitenēm slidot un izpildīt sarežģītus lēcienus ir ērtāk. To apliecina arī statistika.

Tagad: Uz augstpapēžu kurpēm esmu pat garāka, svars ir atbilstošs divu bērnu mammas statusam. Tas mani īpaši neuztrauc, jo joprojām esmu uz slidām un vēl varu bērniem parādīt daudzus daiļslidošanas elementus, ieskaitot lēcienus un piruetes.

ĢIMENES STĀVOKLIS

Toreiz:  Kāds skolniecei ģimenes stāvoklis?! Tētis, mamma, radi.

Tagad: Kopā ar Pēteri rit trīsdesmit otrais gads, esam izaudzinājuši divus lieliskus dēlus. Andris (28) dzīvo un strādā par elektronikas sistēmu konstruētāju inženieri Anglijā, Elvis (22) pēdējo semestri apgūst datorzinības LU. Abi dod priekšroku eksaktām nodarbēm, bet joprojām spēlē hokeju, un es ar viņiem ļoti lepojos.

MĒRĶI

Toreiz:  Kad esi vēl maziņš, tad par lieliem mērķiem nedomā. Turklāt tā parasti ir vecāku iniciatīva, nevis paša bērna griba. Man vienmēr paticis kustēties, un daiļslidošana mani aizrāva ātri. Tā kā dejoju tautas dejas Dzintariņā pie Zinaīdas Zeltmates, tad daudz kas man likās saprotams, tikai tas viss bija jādara ar slidām kājās. Kādu laiku abas aizrautības apvienoju, taču slidošana tomēr guva virsroku.

Kad šis un tas jau sāka izdoties, tad nāca arī panākumi un jauna motivācija. Tomēr pēc uzvarām vien necentos, jo daiļslidošana man vispirms sagādāja prieku. Par to jāpateicas manai pirmajai trenerei Brigitai Pecjukēvičai, ar ko vēlāk bijām kolēģes pie tiesnešu galda.

Jā, viegli nebija, jo daiļslidošanā sāku trenēties Daugavas atklātajā slidotavā, tikai 1970. gadā pārgājām uz tolaik vienīgo nule uzcelto mākslīgā ledus slidotavu Latvijā — Sporta pili. Ledus laiks bija ļoti ierobežots, tāpēc pirmais treniņš mums katru dienu notika 6.45 no rīta, pirms skolas. Pēcpusdienā otrs treniņš, tad vēl horeogrāfija un viss pārējais. Tas bija interesants un piepildīts laiks. Iespējams, ka mums tolaik bija vieglāk pievērsties sportam, jo nebija datoru, mobilo telefonu, nebeidzamo TV kanālu. Sports mums bija azartiska spēle ar dažādiem līmeņiem.

Protams, ka čempiones tituli bija liels stimuls censties pēc jauniem panākumiem.

Tagad: Ja ir daudz pienākumu — ģimene, darbs, atbildība, tad mērķis seko mērķim. Man ir palaimējies, ka visu mūžu esmu darījusi to, kas man patīk. Gandarījumu sagādā trenēšanas process. Jau tad, kad vēl pati aktīvi slidoju, treneris laiku pa laikam man uzticēja padarboties ar mazajiem. Iestājeksāmeni tālaika Fizkultūras institūtā bija pašsaprotams turpinājums.

Kad beidzu slidot sacensībās, drīz vien sāku strādāt par treneri. Saviem bērniem cenšos ne tikai iemācīt kādus noteiktus elementus, bet veidoju arī viņu raksturus, attieksmi pret sevi un citiem, mācu baudīt slidošanu. Galu galā tas ir veselīgs sporta veids, jo vēsumā un daudzmaz svaigā gaisā tā reizē ir arī norūdīšanās, veselības uzlabošana. Starp citu, daiļslidošanas nodarbības noder arī astmas profilaksei.

DAIĻSLIDOŠANA

Toreiz:  Manā jaunībā zināmā veidā tas bija jauns sporta veids, saistīts ar dejošanu, taču daudz dinamiskāks par tik populārajām tautas dejām. Tiesa, nebija mākslīgā ledus, tāpēc ziema reizēm diktēja savus pārbaudījumus. Līdz mīnus 10 grādiem vēl jutāmies samērā komfortabli, bet aukstākā laikā traucēja daudzie apģērba gabali. Atceros, ka man bija tāda īpaša mammas adīta cepure (kā kosmonautam — vaļā bija tikai acis un mute), ko liku galvā tikai tad, kad bija īpaši auksts.

Treneru bija maz, ledus arī pieejams tikai aukstā laikā (saki, ko gribi, bet ziemas tolaik bija aukstākas un garākas), tāpēc bija diezgan liela atlase un visi nemaz netika treniņu grupās. Jāpiebilst, ka padomju laikā sports, arī daiļslidošana bija bezmaksas, tāpēc gribētāju bija daudz. Labākie sportisti bija populāri. Mani arī skolā daudzi zināja kāslidošanas meiteni!

Tagad: Ledus halles un mākslīgā ledus laukumi tagad ir daudzās Latvijas pilsētās, arī treneru netrūkst, un iespējas nodarboties ir visiem, kuri to vēlas. Jā, daiļslidošana nav lēts sporta veids, un vecākiem tas prasa ieguldīt ne tikai laiku un uzmanību, bet arī savus līdzekļus.

Ir daļa vecāku, kuri daiļslidošanu uztver kā prestižu sporta veidu un cer savus bērnus nākotnē redzēt kā čempionus, tomēr vairums vecāku treniņus un sacensības uztver kā rakstura rūdīšanu, koordinācijas, stājas un vispārējās veselības uzlabošanu. Par čempioniem var izaugt tikai atsevišķi, ļoti apdāvināti bērni, kuri paši sevi nežēlo, lai īstenotu savus vispārdrošākos sapņus. Ar vecāku vēlmēm vien ir par maz. Ja bērnu ļoti spiež, tas ātri vien noved pie psiholoģiskās izdegšanas un motivācijas zuduma vispār nodarboties ar sportu. Taču tā nav tikai bērnu vaina vai niķis.

Lai kļūtu par labu daiļslidotāju, arī talantīgam bērnam ir vajadzīgi vismaz septiņi desmit gadi, un retais spēj šo smago procesu izturēt pienācīgā līmenī.

Man svarīgāka šķiet bērnu vispārējā fiziskā sagatavotība, veselība, pašdisciplīna, prieks par treniņiem un sacensībām. Tas noder turpmākajā dzīvē.

INVENTĀRS

Toreiz: Kad es sāku, tad slidojām ar to, kas bija pieejams. Slidzābakus vienmēr vajadzēja uzlabot — tas bija vesels process, kad līmējām apavu iekšpusē speciālas ādiņas, lai kāja turētos stingrāk.

Kad slidoju jau valsts čempiones līmenī, tad tikām pie Maskavas speciālā sporta inventāra fabrikas produkcijas, kur individuāli gatavoja apavus PSRS vadošajiem sportistiem. Ja dažādu iemeslu dēļ kaut kas palika pāri, tad republiku labākie sportisti tika pie šiem pārpalikumiem. Atceros, ka tiku pie tālaika pasaules zvaigznei Irinai Moisejevai gatavota slidu pāra, kas viņai bija lieks. Priekiem nebija gala, jo beidzot nebija jādomā, kur un kas jāuzlabo.

Tagad: Inventārs vairs nav problēma — pērc, ko gribi. Grūtāk ir saprast, kas vajadzīgs. Neko nedos, ja vecāki savam bērnam, kurš sper tikai pirmos soļus, iegādāsies labākās slidas, kas domātas pavisam citam meistarības līmenim. Tas ir tāpat, ja parastam ielas autovadītājam iedotu F-1 sporta mašīnu un gribētu sagaidīt, ka viņš spēs izdarīt to, kam šāds auto ir domāts. Daiļslidošanā zābaki un slidas atšķiras arī ar cietības pakāpi un asmeņu profilu, vai tās domātas trīskāršam lēcienam, vai tikai amatieru līmenim. Vecākiem iesaku neforsēt un izvēlēties slidas atbilstoši bērna spējām un vajadzībām. Specializētie apavi ir pietiekami kvalitatīvi un nesagādā nekādas raizes valkātājam.

VĒRTĪBAS

Toreiz: Vērtību veidoja tas, ka tu kaut ko sarežģītu vari izdarīt, kaut ko nopietnu sasniegt, ko novērtē arī citi. Ieliekot darbu, centību, bieži vien pārvarot savu nespēju un nevēlēšanos, tomēr beigu beigās redzi rezultātu. Bija prieks, ja tavs priekšnesums izdodas eleganti un skaisti.

Tagad: Prasme un spēja dod kaut ko nākamajai paaudzei. Piemēram, ļoti gribu, lai maniem mazbērniem (arī citiem bērniem) būtu gudri, spējīgi un zinoši treneri. Ceru, ka arī mans darbs akadēmijā daudziem palīdzēs par tādiem izaugt. Tas dod gandarījumu.

LIELĀKĀ VEIKSME

Toreiz: Lielākā veiksme bija ģimene. Vienmēr varēju paļauties uz vecākiem un vecvecākiem. Arī viņi paļāvās uz mani un zināja, ka šo uzticību un atbildību attaisnošu. Ja nu kas neizdevās, tad kopīgi meklējām risinājumu.

Sportā tie bija mani labākie gadi, kad kļuvu par čempioni, startēju Latvijas izlasē. Daiļslidošana man sagādāja patiesu prieku un gandarījumu.

Tagad: Par veiksmi uzskatu visu, ko patlaban daru. Reizēm saprotu, ka droši vien varēju izvēlēties daudz ko citu — kādu biznesu, projektēšanu, muzicēšanu, bet laikam tas nav mans aicinājums, tāpēc savu izvēli nekad neesmu nožēlojusi.

LIELĀKĀ NEVEIKSME

Toreiz: Dzīvē iet visādi un viss ir relatīvs. Jā, salauzu potīti laikā, kad varēju vēl startēt, tā droši vien bija neveiksme. Tajā pašā laikā radās iespēja sākt strādāt par treneri, kas bija veiksme. Dzīvē tāpat vien nekas nenotiek. Interesanti, ka viens no maniem pirmajiem audzēkņiem Ruslans Hvostikovs slido vēl joprojām un pagājušajā sezonā kļuva par uzvarētāju vecmeistaru klasē pasaules mēroga amatieru sacensībās.

Nelaime bija tā, ka pāragri (47 gadu vecumā) no dzīves pēc smagas slimības aizgāja mans tētis... Tas sāp joprojām.

Tagad: Nedomāju, ka tagad man būtu gadījusies pieminēšanas vērta neveiksme. Bieži ir bijuši dažādi pārbaudījumi, arī negadījumi un starpgadījumi, bet tā ir normāla dzīves parādība. Neuztveru to kā neveiksmi, jo, koncentrējoties uz slikto, nepamanīšu labo. Ja kādas durvis aizveras, tad citas atveras, tas tikai jāierauga.

LIELĀKIE KURIOZI

Toreiz: Kad aizbrauc uz sacensībām bez slidām vai ierodies lidostā bez pases... Vienmēr gan izeja atradās un nekas traģisks nenotika.

Par kuriozu varu uzskatīt nakti pirms kādām sacensībām, kad mājās ar mammu un vecmammu visu nakti šuvām kleitu, jo elastīgu audumu un rotājumus (kādi nu toreiz bija) tik viegli nevarēja sadabūt. Gods kam gods, līdz rītam visu pabeidzām. Miegs gan bija jāatstāj nākamajai naktij.

Savdabīgi cīnījos ar saviem garajiem matiem. Treneri man matus nelika nogriezt (lai gan teica, ka būšu par puskilogramu vieglāka), bet pašai ar visām frizūrām bija jātiek galā. Atceros — ierastā shēma bija vienkārša: pirms starta saveidoju matus copē, visu nopūtu ar laku Prelestj, kas galvu gandrīz iecementēja. Ja pēc tam spogulī ieraudzīju kādu nepaklausīgu matu cirtu, tad vienkārši nogriezu to nost.

Tagad: Jautru gadījumu ir daudz. Piemēram, kad mani studenti nāk uz lekcijām pēc sava auditoriju saraksta, bet es — pēc sava, kas dažkārt nesakrīt, vai arī man ir piemirsusies kāda diskutētā epizode un kaut kādā veidā tā ir jāatsauc atmiņā. Dažkārt studentiem vienkārši lieku atcerēties galveno iepriekšējā nodarbībā teikto — varbūt jāsāk runāt vēlreiz un no sākuma? Viņi droši vien domā, ka tā es pārbaudu viņu pacietību un ieinteresētību mācību procesā.

VAĻASPRIEKI

Toreiz: Pa vasaru dzīvojām Saulkrastos, patika braukt ar divriteni, spēlēt badmintonu, ar tēti makšķerēt foreles Pēterupītē vai lucīšus jūrā. Braucām ne tikai pavasarī uz Salacu, bet pat ziemā uz Peipusu. Patika miers, dabas skaņas, arī klusums, agrie rīti, migla virs upes.

Tagad: Joprojām daba ir mans vaļasprieks. Vienmēr cenšos atrast kaut mirklīti, lai vienatnē pabūtu mežā, kalnos, pie kādas upītes. Mums pie mājas ir mazs dārziņš, kur vienmēr kaut kas zied un smaržo. Tas dod spēku.

Autori: 
Juris Bērziņš Soms