twitter facebook instagram

Kā lauku Jānis florbola galvaspilsētu veidoja

05.Apr.2007 - Portāla Administrators

Numurs: 
66
Jaanis-Dainis.jpg
  Iveta Daine

DZĪVESVEIDS

Kā lauku Jānis florbola galvaspilsētu veidoja

Latvijas florbola dāmu izlases, kā arī komandu Rubene un Rubene/Rants treneris Jānis Dainis tiek raksturots kā fanātiķis. Pāris gadu laikā no lauku bērniem viņš ne tikai izveidojis spēcīgas florbola komandas, bet arī pats piedalās visur, kur vien viņa piecdesmitgadnieka veiklās kājas un sportiskais spars var atnest kādus rezultātus.

Ar hronometru jāņogās

Kad māte no rīta atgādināja par gultu klāšanu, pašreizējais florbola treneris - tolaik skolnieks - viltīgi smīnēdams gaidīja mazo māšeli (to pašu, kura raksta šis rindas)un teica: „Klāsim uz sacensībām. Kurš pirmais!" Ne reizi vien biju dusmīga līdz asarām, jo visu darījām uz sacensībām un, protams, ka viņš bija pirmais gan ravējot biešu vagas mūsu lauku mājās Tomēnos, gan lasot jāņogas, gan pļaujot ar izkapti dārzā. Tomēr steigā darītajam kvalitāte kliboja.

Sacensības tika rīkotas arī pavisam nopietni. Pie mājas bija izveidota tāllēkšanas-augstlēkšanas-kārtslēkšanas-trīssoļlēkšanas bedre un ieskriešanās celiņš, lodes grūšanas un šķēpa mešanas sektori, nomērītas 60 m un 100 m skrējiena distances, bet brālim atvilktnē pie gultas glabājās tāda tolaik sarežģīta ierīce kā hronometrs. Sestdienās māja bija pilna ar dažāda vecuma kaimiņu puikām, viens pēc otra aizpildījās protokoli, bet mans uzdevums bija sacensību noslēgumā sarakstīt diplomus. Tas sportošanas azarts, kā atceras brālis, sākās pēc olimpisko spēļu Mehiko noskatīšanās televīzijas ekrānos 1968. gadā (mums televizors mājās bija kopš 1967. gada), toreiz vēl Jānis Lūsis medaļu izcīnīja. Viņam esot tā gribējies skriet un kaut ko darīt un trenēties...

Jāpiebilst, ka manas bērnības atmiņas, klausot autoritātei - par mani vecākajam brālim - saistās arī ar stāvēšanu aizsardzībā futbola laukumā, dzīšanos viņam pakaļ ar distanču slēpēm un savlaicīgu šķēpa mešanas un tāllēkšanas skolas iziešanu. Brālis pat spēja man iestāstīt, ka jātrenējas vieglatlētikā un pāris gadus apmeklēju sporta skolu Valmierā (labi, ka florbola vēl tad nebija...). Interesanti, ka obligāto dienestu padomju armijā Jānis Dainis pavadīja Maskavā, slēpojot, trenējoties, braukājot pa sacensībām un starplaikos laiskojoties savas armijas daļas noliktavā, kur varēja lasīt laikrakstus un spēlēt korespondencšahu. Padomju armija sportistus novērtēja.

Supervaidava...

1979.gada rudenī Jānis sāka strādāt Valmieras rajona kolhozā Vaidava par sporta darba organizatoru un kolhoza arodbiedrības priekšsēdētāju. Jāpiebilst, ka viņš netika toreizējā Fizkultūras institūtā, un bija izmācījies par kinomehāniķi, kaut to darbu nedarīja. Tolaik viņa aizraušanās bija slēpošana un orientēšanās sports. Visu astoņdesmito gadu pirmo pusi Jānis vadīja un kopā ar Antonu Grahoļski (bijušais Valmieras skaitļošanas centra direktors), Elmāru Švēdi (Zemkopības ministra padomnieks) un Edmundu Krastiņu (Rīgas domes deputāts) organizēja Valmieras Magnētus. Pēcāk viņš vadīja rajona novusa sekciju un tiktāl ieinteresēja vietējos kolhozniekus, ka Vaidava startēja rajona čempionātos ar četrām komandām. Kolhoza ļaudis bija pat tā aizrāvušies, ka galdniecībā paši savām rokām izgatavoja 12 novusa galdus pēc visiem standartiem. Cik atceros, Jānis nebija tāds cilvēks, kurš izliek pie ziņojumu dēļa lapiņu par pulciņa izveidošanu - viņš staigāja pa mehāniskajām darbnīcām, gāja uz dārzniecību, kolhoza kantori un visur runājās ar cilvēkiem un ar savām oratora dotībām saaģitēja.

Toreizējais Valmieras komjaunatnes komitejas 1.sekretārs, tagad Latvijas Volejbola federācijas prezidents Atis Sausnītis par Jāni Daini saka, ka bieži sazinājušies un plānojuši rajona mačus: „Jānītis bija vienmēr enerģijas pārpilns. Pašaizliedzīgs, fanātisks. Un domāja ne tikai par sevi vai savu komandu, bet par katru cilvēku. Tāpat viņam vienmēr ir bijis svarīgi savu pagastu izcelt, savus vietējos cilvēkus. Vēl tagad sekoju līdzi viņa florbolistu panākumiem un priecājos."

Jāpiebilst, ka savas runas spējas Jānis Dainis gadiem ir izmantojis komentējot visdažādākās, lielākoties vieglatlētikas sacensības, un šim darbiņam viņš vienmēr centīgi gatavojās vācot informāciju.

Lielā skriešana

"Astoņdesmito gadu beigās, kad sākās Atmoda, katru rudeni Rīgā notika Tautasdziesmas maratons, uz kuru mūsu divu pagastu skrējēji brauca ar vairākiem autobusiem," atceras Jānis. Kaut biju jau iedzīvojusies galvaspilsētā, brālis laikus zvanīja, stāstīja, cikos, kur jāierodas un ievilka pāris reizes arī mani tautas skriešanas azartā Biķernieku kompleksajā sporta bāzē. Jo garāku distanci noskrēja, jo garāku Lielvārdes jostas fragmentu varēja iegūt. Jānis ļoti nopietni iesaistījās Jāņa Motivāna (žurnālists, Latvijas bankas Naudas pasaules vadītājs) organizētajā skrējienā Rīga - Valmiera, kurā piecus gadus piedalījās gandrīz divdesmit vaidavieši.

„Skrējiensoļojumus Rīga - Valmiera cilvēki reizēm jokojot sauca par Gladiatoru pastaigu," atceras Jānis Motivāns. „Tam bija savs pamats, jo 24 stundās pa asfaltu vajadzēja pieveikt 107 kilometrus no Brīvības pieminekļa Rīgā līdz Sīmaņa baznīcai Valmierā. Cilvēki uz piena steķiem lika cienastus. Izņēmums nebija arī Vaidavas pagasta Tomēni, kur Daiņu ģimene allaž nolika ēdamo un dzeramo. Taču paša saimnieka Jāņa Tomēnos nebija. Viņš ar savu domubiedru grupu bija uzslējis tādu kā brīvdabas viesnīcu gājējiem, kur gargabalniekus apguldīja, kājas izmasēja, padzirdīja un citādi atpūtināja.

Otrajā gadā viesnīca bija, bet Jāņa tur vairs nebija. Viņš pats bija ierakstījies dalībniekos un ...vilkās gājiena astē. Čībiņās čāpoja. Nodomājām, ka sportiskajam Jānim gadījusies kāju ķibele vai kas cits, jo čāpotāji parasti ātri vien izstājās. Tomēr - nekā! Tomēnu saimnieks lēnām vien apčāpoja vienu desmitu konkurentu pēc otra un uz pievakari arī finišs tika sasniegts tai pat prātīgajā tempā. Uz izbrīnu par gauso gaitu Jānis attrauca savā lauku zēna mierīgajā tonī: "Es jau biju visu izrēķinājis, zināju savu grafiku, savus spēkus un savu gaitu. Kā biju izdomājis, tā arī izdarīju!"

Tolaik par katriem desmit kilometriem šefību uzņēmās kāds no lielajiem Valmieras uzņēmumiem, tagad... Jānis Dainis rēķina, ka šāds skrējiens izmaksātu ap 15 tūkstošiem latu.

Cits skriešanas trakums ik jūliju notiek turpat uz vietas, kad mans lielais brālis organizē skrējienu Apkārt Vaidavas ezeram - 11,7 kilometri. Vienam kolhoza puisim bija ideja, Jānis sāka domāt un .. kāpēc gan ne! Šovasar būs jau divdesmit sestais skrējiens, tam saņemas daudzi skolēni un kaut cik sportiski visi vietējie. Reiz es arī noskaņojos skriet, trenējos mēnesi, brālis skrēja kopā ar mani un mācīja. Sacensībās gan bija smagi, bet kā priekšpēdējā distanci pieveicu. Toties brālim esmu pateicīga par to, ka viņš iemācīja, kā jāskrien garās distances. Savukārt Edmunda Krastiņa ideja bija rīkot triatlonu. Vaidava bija Latvijā pirmā vieta, kur šādas sacensības rīkoja, un arī tās notiek vēl līdz šim.

Kompass rada florbolu

Florbols sākās ar Rubenes pamatskolas orientēšanās pulciņu, kurā Jānis, lai uzturētu bērnos fizisko formu, spēlēja ar viņiem arī sporta spēles. 1993. gadā skola nopirka hokeja nūjas, un bieži vien skolēni sporta zālē spēlēja hokeju ar tenisa bumbiņu.

Komandas Rubene kapteinis Jānis Bagāts atceras šādu tenisa bumbiņas dzenāšanu pa viņa mājai tuvumā esošā dīķa ledu bez slidām, un bieži šai kompānijā bijis arī Jānis Dainis. 1995.gada janvārī Ainārs Zelčs no Vaidavas pagasta uzaicināja ciemos savu Rīgas klasesbiedru Jāni Ķivkuli, kurš atveda plastmasas nūjas un plastmasas bumbiņas. Jānis brauca uz Cēsīm skatīties, kā to florbolu spēlē, bet kad sāka citus mācīt, skatījās, ko kurš neprot, izdomājot, kā uztrenēt konkrētas iemaņas, pagriezienus, metienus.

„Strauji sākām trenēties ar plastmasas nūjām, pieaugušo treniņi notika Vaidavā. Nebija vārtu, ar skoču līmējām pie sienas līnijas - vārtu vietu. Jau pēc trim mēnešiem aprīlī notika republikas čempionāts jauniešiem florbolā četrās vecuma grupās. Šis bija izšķirošs brīdis, kad sākās florbola galvaspilsētas Rubenes izveidošana," atceras treneris.

Šajās pirmajās sacensībās jaunāko un vecāko zēnu grupās tika iegūtas trešās vietas, bet divās vidējās grupās tika izcīnītas uzvaras, neskatoties uz to, ka pretim stājās rūdītas Rīgas, Bauskas un Cēsu komandas. „Tas pieredzējušajām komandām bija šokējošs pārsteigums. Patiesībā iemaņas bija iegūtas orientēšanās pulciņā, dzenājot tenisa bumbiņu". Jānim vēl likās, ka nevajag trakot un pamazām uztrenēties, bet Ainārs Zelčs mudināja, ka jācenšas tikt augstākajā līgā.

Ar limonādi, bez bļaušanas

Tā Vaidavā un Rubenē izveidojās florbola pulciņi, kuros trenējās vietējie lauku puikas. „Atceros, kā mēs vasarās gājām grābt sienu pie Jāņa, un pat tad starplaikos notika dažnedažādas spēles. Pēc padarītā darba viņš mūs visus veda peldēties. Viņam ir talants un enerģija pulcināt ap sevi puikas un meitenes, ieraut sportā," uzskata komandas Rubene kapteinis Jānis Bagāts. „Liela daļa apkārtnes mazo negantnieku būtu aizgājuši neceļos, ja nebūtu Jānis, kurš visus šos gadus vāc jauniešus, iesaistot viņus sporta aktivitātēs. Savulaik viņa automašīnas bagāžniekā parasti atradās fantas, kolas un minerālūdeņi, un visi zinājām, ka pēc noskriešanās vienmēr būs kur padzerties. Dažkārt man šķiet, ka viņš kā treneris ir pārāk labsirdīgs, jo žēlo tos spēlētājus, kuri nav apmeklējuši treniņus, laižot arī viņus laukumā. Varbūt kādas trīs reizes daudzu gadu laikā esmu dzirdējis viņu uzkliedzam spēlētājiem."

Vaidavas un Rubenes komandas sāka piedalīties visu grupu sacensībās, izveidojās meiteņu komandas. Pat tagadējais Vaidavas pagastvecis Andris Lancmanis vienu gadu spēlēja Vaidavas komandā. Latvijas čempionātos komandas sāka piedalīties kopš 1997. gada. Tā kā 1. līgā spēlējošā Rubene tika augstākajā līgā un Kocēnu pagasts vairāk spēja finansiāli palīdzēt, tad pamazām Vaidavas spēcīgākie spēlētāji pārgāja uz Rubeni. Kopš 2002. gada Vaidavā vairs nav florbola komandas. Jānis ir pateicīgs abu bijušo kolhozu priekšsēdētājiem Laimonim Mīlenbergam un Ansim Liezeram par tālredzību, jo Rubenē un Vaidavā pie skolām ir uzceltas lielas sporta zāles. Starptautiskajiem noteikumiem florbolā gan atbilst 40m x 20m zāles - tagad tāda ir Kocēnos un vairākas Valmierā.

Par republikas čempioniem vīru komanda Rubene pirmo reizi kļuva 2002. gadā, kad finālspēlē uzvarēja Ķekavu. Divus nākamos gadus bija bronza un sudrabs. 2005. gadā Rubene atkal kļuva par Latvijas čempioniem, uzvarot finālā Latvijas Avīzi. Pērn Latvijas Avīze atspēlējās un Rubene palika otrā. Savukārt sieviešu komanda Rubene/Rants pēdējos divus gadus ir pārliecinoši labākā Latvijā, un šai komandai ir arī stabils sponsors - pats firmas vadītājs Ilvis Pētersons arī bieži tai dzīvo līdzi tribīnēs.

Jānis Dainis trenē ne tikai šīs abas augtākās līgas komandas (kopš februāra gan Rubenei viņš ir otrais treneris), bet arī vēl četras jauniešu komandas un šogad izveidotās divas meiteņu komandas. Ir arī 1. un 2. līgas komandas Rubene 1 un Rubene 2, kurām ir cits treneris. Jāatzīst, ka man arī tiek no brāļa slavas. Kad būdama laukos, aizbraucu uz veikalu, dzirdu čukstus: "Re, kur Dainīša māsa..."

Zem valsts karoga

Kopš 2003. gada Rubene trīs reizes ir piedalījusies Eiropas čempionvienību kausa izcīņas finālspēlēs, izcīnot divas astotās un sesto vietu, bet Rubene/Rants divas reizes, izcīnot septīto un 2007. gada sākumā - piekto vietu. Maz vai daudz? „Parādiet man Latvijā vienu sporta spēļu komandu, kura var Eiropas čempionātā izcīnīt piekto vietu!" Un Jānim taisnība: „Viņi pat krietni saspļaujot saujās un trenējoties caurām dienām, šādu mērķi tuvāko trīs gadu laikā nesasniegs. Bet Rubene/Rants to spēja!" Viens no iemesliem - viņa sportistu spēlētprieks un azarts, bez kādas izdevīguma kalkulēšanas. Otrs iemesls- Latvijā jau no 1993. gada attīstījās florbols, bet tādas Eiropas valstis kā Lielbritānija, Vācija, Holande, Dānija un daudzas citas ar florbolu sāka nodarboties vēlāk, ir mazāka konkurence, nekā ļoti populārajos sporta viedos.

Kad 2005. gadā brālis sāka stāstīt par Singapūru un Latvijas florbola sieviešu izlasi, lūdzot palīdzību sponsoru meklēšanā, man vajadzēja kādu laiku, lai saprastu, ka tā ir realitāte, jo nebiju pārliecināta, ka Jānis ir tas cilvēks, kurš ar ko tādu tiktu galā. Kļūdījos... Turklāt uz Singapūru viņš aizbrauca kā vienīgais treneris, un Latvijas dāmas izcīnīja piekto vietu pasaulē.

Nu jau divus gadus Jānim Dainim ir arī atbilstoša izglītība - Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā viņš ieguvis florbola trenera diplomu un tagad ir Latvijas florbola sieviešu izlases treneris. Pašlaik izlase gatavojas maijā notiekošajam pasaules čempionātam Dānijā. Būs jāpārstāv valsts, spēļu sākumā jāklausās Latvijas himna...

Toreiz, kad viņi brauca uz Singapūru, es domāju, ka mans brālis joko, sacīdams, ka par to nemaksā, turklāt katram vajadzēja pašam sameklēt 250 latus. Izrādās - valsts izlases trenerim par to NEKAS NEBŪS - tikai gods, darbs un prieks! Neesot olimpiskais sporta veids. Nav tāpēc, ka šim sporta veidam jābūt attīstītam 50 valstīs. Pašlaik starptautiskā florbola federācija apvieno tikai 39 valstis. Tomēr treneris piebilst, ka situācija mainās un Latvijas Florbola savienībā sāk parādīties nauda. Viņš cer, ka tomēr pienāks laiks, kad valsts izlases treneris kaut kā tiks atalgots.

Dārgāks par naudu

Tomēr laikam tikai tādi fanātiķi kā Jānis spēj šādus pārbaudījumus izturēt un turpināt strādāt. Arī sporta klubs Kocēni nespēj savākt tik daudz naudas, lai no sponsoru līdzekļiem varētu maksāt algu treneriem un spēlētājiem. Tieši naudas dēļ pēdējā laikā Rubeni atstāja divi labi spēlētāji, un Jānis saka, ka viņš to saprotot, jo kam būs līdzekļi, tas nopirks pašus labākos. Tomēr Jānis Dainis ir izaudzinājis ne vienu vien puiku un meiteni, kuri spēlē valsts izlasē, pats saņemdams Kocēnu pagastā samaksu par sporta darba organizēšanu, kas ir divu minimālo mēnešalgu apmērā. Patiesībā Jānis agrāk vismaz piecus gadus trenēja puikas vienkārši sava prieka pēc. Ja vajadzēja braukt uz sacensībām, visi sameta naudiņu autobusam... Viņš ir iekšā šajā sportā, jo, kā pats saka, tas sniedz viņam tik daudz fantastisku emociju un pārdzīvojumu, ko nevar dot nekāda nauda un manta. Viņš vienkārši bez tā nevar dzīvot, vienlaikus priecājoties par katra sportista izdevušos piespēli, vārtiem, izgājienu. „Tāds nu es esmu", viņš atzīst.

Mājās Jānis Dainis pārrodas pēc deviņiem vakarā vai naktī, mājinieki zvanītājiem atbild: „Nav zināms, kad būs..." Dēls Mārtiņš arī spēlē florbolu, un abu sportisko vīriešu dēļ viena istaba pārvērtusies gandrīz par noliktavu, kurā ir dažādas sporta somas, florbola nūjas un bumbiņas, sporta apavi, kreklu kaudzes...

Tikmēr apkārtnes ļaudis stāsta, ka atkal redzējuši Jāņa mašīnu kādā ceļa malā un pašu šoferīti skrienam un vingrojam. Un noteikti vēl ir kāda vietējā tantiņa, kura kaut ko norūc par dīvaino vīru, kurš skraidelē kā puika - kā nekā Jānim Dainim jau pilni 50 gadi. Bet skaidrs, ka tas rūciens ir labsirdīgs, jo kas zina, par ko gan pagasta delveri bez šī Jāņa būtu izauguši. Un kad šīs tantes, onkuļi un jauniešu vecāki sporta ziņās izdzird vārdu Rubene, viņi ir trakoti lepni.