twitter facebook instagram

Kā nepārdot dvēseli

05.Nov.2009 - Portāla Administrators

Numurs: 
194/195
13-Aabele-ATTIISTIIBA-IMG_6879.jpg

Paskatieties uz bērniem, kad
viņi sacenšas ar saviem vienaudžiem. Viens skrien, met, cīnās. Grib uzvarēt.
Cits stāv maliņā, aktivitātēs neiesaistās - viņam sacensību gars nav
raksturīgs. Iespējams, ka šīs īpašības saglabājas arī turpmākajā dzīvē, kaut
gan daudzi teiks, ka cīnītāja īpašības var ieaudzināt. Iespējams. Ko par
uzvarētāja garu saka psihologi?

 

 

Saruna ar Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas profesori psiholoģi Agitu
Ābeli, daudzkārtējo Latvijas čempioni daiļslidošanā.

- Par uzvarētāju jāpiedzimst?

- Nenoliedzami, iedzimtībai ir liela nozīme, arī sportā, taču ne mazāk
svarīga loma ir visam pārējam apkārt esošajam. Vispirms tā ir ģimene, vecāku
attieksme, vēlāk - trenera personība. Bērnam ir jājūt, ka viņš var un ka viņa
spēkos ir sasniegt to, kam bērns ir gatavojies. Jauniešu sporta gaitu kritikai
jābūt ļoti precīzai, sabalansētai un individuālai. Viens vairāk jāpaslavē,
citam drošāk var norādīt uz kļūdām. Sevišķi svarīgi tas ir pusaudžu gados, kad
tikai veidojas jaunieša pašapziņa. Es nerunāju par gadījumiem, kad vecāki,
treneris izvirza nereālus mērķus - piemēram, dalība NHL komandās un nekas cits.
Emocionāli jūtīgam audzēknim nesaudzīgas kritikas dēļ vispār var zust interese
par sportošanu tālāk, kaut arī spējas it kā būtu. Vienkāršs piemērs: viens
treneris saka audzēknim - tu esi slikts, jo nevarēji izdarīt to un vēl to, bet
otrs saka - darbiņš, ko izdarīji, nav gana labs, tu vari labāk. Cik maza
nianse, bet kāda starpība vērtējumā.

Tikai pakāpeniski trenējoties, pilnveidojot savu māku, audzēknis var
uzstādīt arvien jaunus un augstākus mērķus. Raksturs veidojas pakāpeniski,
vienam tas prasa mazāku piepūli, citam - lielāku. Pārdomāta attieksme var
veicināt rakstura pozitīvās iezīmes, turpretī daža laba pieaugušā neprasme
iedziļināties bērna sirsniņā var neglābjami sabojāt turpmākās gaitas sportā.

Vienkāršāk sakot (neņemot vērā rezultātus, vecumu, sacensību nozīmīgumu),
jebkuram sportistam jāveido psiholoģiskais uzvarētāja īpašību komplekts. Tas nepavisam
nav čempiona, rekordista līmenis, taču jāprot maksimāli izmantot savas prasmes
un iespējas. Pirmkārt, tā ir pašapziņa, spēja sev uzticēties, otrkārt, prasme
sevi sagatavot atbilstošajā emocionālajā stāvoklī, lai sportists būtu gatavs
parādīt to, ko spēj sasniegt. Sporta līdzjutēji, manuprāt, joprojām slimo ar
tādu kā lielvalsts sindromu - ja tev nav medaļas, tad tu esi neveiksminieks.
Tas ir nepamatoti, jo mūsu mazās valsts sportisti ir sasnieguši ļoti daudz.
Bieži vien arī trenētam un augstas klases sportistam svarīgāk ir sasniegt savu
spēju maksimumu, nevis censties pārspēt kādas valsts atlētu, kuram ir pavisam
citas sagatavošanās un materiālās bāzes iespējas. Vai tāpēc mums neskriet
sprintu, ja pasaulē ir Bolts, vai ir jēga skriet maratonu, ja ir kenijieši?...

Treškārt, tā ir prasme koncentrēties, novērsties no visa liekā, traucējošā,
sagatavoties svarīgākajam. Svarīga loma ir iztēlei, prasmei domās redzēt savu
mēģinājumu vai vingrinājumu, vizualizēt to līdz mazākajam sīkumam.

Nozīmīga ir spēja sevi mobilizēt tam, kam esi gatavs, rast tam pamatojumu. Jebkurš
nevar iziet uz starta un koncentrēties pasaules rekordam. Ja tam nav seguma,
tad tas nav reāli, taču var mobilizēties savam labākajam rezultātam un kaut
nedaudz, bet pārspēt to.

Pieredzējis sportists labi zina savas stiprās puses un cenšas tās izmantot.
Piemērus parasti cenšos neminēt, jo tad ir lieliski jāpārzina detalizēta un arī
visai privāta informācija, turklāt tas arī nebūtu ētiski, taču neapšaubāmi, ka
olimpiskajās spēlēs Pekinā visus savus resursus spēja izmantot šķēpmetējs
Ainārs Kovals, kurš īstajā brīdī un laikā spēja sasniegt savu labāko rezultātu,
kas atnesa viņam sudraba medaļu.

- Šā metiena brīdī es biju klāt
un gribu izcelt gan Aināru, gan viņa treneri Valentīnu Eiduku, kas viņiem vien
saprotamā žestu valodā (trenere atrodas tribīnēs) spēja izmantot visu, ko
varēja iegūt no situācijas, kura tobrīd valdīja šķēpmešanas sektorā. Kāda
nozīme ir trenerim?

- Nav noslēpums, ka pie mūsu rocības daudzos sporta veidos treneris ir viss
- organizators, menedžeris, psihologs, dažkārt arī tētis vai mamma. Kā daudzu
semināru un kursu vadītāja ar prieku varu teikt, ka kopumā treneri ir ļoti
atsaucīgi un apmeklē gan psihologu lasījumus, gan arī paši aktīvi mācās. Tāpēc sacensībās
daudziem sportistiem trenera klātbūtne vien dod pārliecību un ticību saviem
spēkiem.

Dažkārt izskan viedoklis, ka paša sportista aktivitāte un sadarbību ar psihologu
varētu būt lielāka. Protams, tas nebūtu slikti, bet mūsu materiālās iespējas
nav tādas, kā gribētos. Otrs noteicošais faktors: pašam sportistam jābūt
gatavam sadarbībai. Ja viņš to nevēlas vai uzskata, ka psihologa palīdzība
viņam nav vajadzīga, tad tas ir bezcerīgi - sak', ja jūs tā gribat, tad
parunāšos ar to psihologu. Tas nedos nekādu rezultātu, jo piespiest apzināti
strādāt ar savām prasmēm nevienu nevar, to panākt var tikai ar sadarbību.

Lieli sportisti ir savdabji, tāpēc nekas nenotiek pavēles formā. Viņiem ir
sava pasaules uztvere, kura dažkārt neiekļaujas vispārpieņemtos rāmjos. Tā ir
daudzās dzīves jomās. Piemēram, evenku valodā ir milzum daudz apzīmējumu
sniegam, jo tas viņiem ir ļoti svarīgi. Cik mums ir apzīmējumu? Maz, jo arī
sniega mums ir maz, un lielu nozīmi mēs tam nepiešķiram. Attieksme var būt ļoti
dažāda.

- Eiropas čempionātā basketbola
komandai bija klāt gan treneru korpuss, gan varens palīgdienests...

- Tātad viņiem tas arī būtu detalizēti analizējams, izvērtējot visas tiešās
informācijas priekšrocības bez starpnieku subjektīvajiem viedokļiem. Katrā ziņā
viss, kas saistās ar mūsu izlasi, būtu interesantu un pamācošu pētījumu un
disertāciju vērts. Uzvarētāju komplekss attiecas arī uz komandu spēlēm, kaut gan
izteiktāks tas ir individuālajos sporta veidos, jo tur vari paļauties tikai uz
sevi. Komandā tevi var piesegt biedrs, galu galā savu reizi vari palikt arī
rezervē, bet komanda tik un tā spēlē. Vienībā vienmēr svarīga ir visu tās
locekļu savstarpējā sapratne, spēja mobilizēties vienotam mērķim. Komandu
spēlēs nereti cieš individuālists, tāpat kā izpausties nespēj sportists, kurš neizmanto
savu potenciālu, jo nespēj uzņemties iniciatīvu. Galu galā rezultativitāte
pazeminās visai komandai. Jāatrod zelta vidusceļš un savstarpēja sapratne.

- Par treneriem. Komandu
neveiksmju brīžos kā pirmais grēkāzis parasti cieš treneris. Tas vienmēr ir
pamatoti?

- Parasti treneris netiek uzskatīts par neprašu, vienkārši ir brīži, kad
dažādu apstākļu dēļ viņš nespēj īstenot savas ieceres. Ne velti pieredzējuši treneri
atrod jaunu komandu un turpina darbu, bieži vien - ļoti sekmīgi. Jebkuram
speciālistam ir sava uztvere, katru spēlētāju viņš vērtē no sava skatpunkta.
Iespējams, dažkārt tas ir subjektīvi, it sevišķi ar viestreneriem, kuriem īsā
laikā jāatrod labākais risinājums. Ja treneri uzaicina tikai pirms lielām un
atbildīgām sacensībām, tad viņam vienkārši var pietrūkt laika.

Hrestomātisks piemērs. Napoleona armijā maz cerību izvirzīties ģenerāļos
bija slaidiem, gariem virsniekiem, ja vien netika paveikts kāds izcils
varoņdarbs, jo pats imperators, kā zināms, bija maza auguma. Arī katram
trenerim ir savs uzskats par spēlētājiem, ar kuriem viņš grib strādāt. Cita
lieta, ka mums meistarīgu sportistu parasti nav tik daudz un izvēles iespējas
ir ierobežotas. Tomēr reti kurai valstij ir tik daudz komandu, kuras startē
Eiropas un pasaules čempionātos.

- Sporta draugi noteikti ir
pamanījuši, ka mūsu sportisti nav tik emocionāli kā afroamerikāņi vai dienvidvalstu
sportisti. Piemēram, pasaules čempionātā vieglatlētikā kubiešu šķēpmetējs
priekā apmeta pat salto. To būtu grūti iedomāties Kovala vai Raga
izpildījumā...

- Neapšaubāmi, nacionalitātei (rasei) ir sava nozīme. Dienvidnieki visās
savās izpausmēs ir daudz emocionālāki, bet vai vienmēr tā ir priekšrocība? It
sevišķi individuālajos sporta veidos, kuri prasa pacietību, rakstura stingrību,
rūpīgu gatavošanos. Ne velti to pašu šķēpu labāk metuši ziemeļnieki, pie kuriem
pieskaitu arī latviešus.

Tas nenozīmē, ka ziemeļu tautām trūkst emociju - vienkārši viņi tās izdzīvo
citādi. Iedomājieties saniknotu somu vai itālieti, emocijas atšķirsies.

Pārāk bieži mēs koncentrējamies uz rezultātu, nevis uz procesu. Ja mēs
spēlējam hokeju ar kanādiešiem vai krieviem, tad svarīgāk ir priecāties, ka
spēlējām tik labi, cik vien varējām, nevis zūdīties, ka atkal zaudējām pasaules
labākajiem hokejistiem.

Ja domātu tā, tad daudziem sportistiem nemaz nevajadzētu sacensībās piedalīties,
jo pirms starta jau zināms, ka uzvarēt pat teorētiski nav iespējams. Tomēr
sports nav tikai uzvara, tas vispirms ir gandarījums, emocijas, savu spēju un
spēku pārbaude. Ja skolā sacenties ar vecāko klašu skolēniem, tad prieks ir pa
to, ka tu ar viņiem spēji pacīnīties savu spēju līmenī, nevis bēdāties, ka objektīvi
uzvar spēcīgākais.

Arī ziņās bieži vien uzsver, ka, piemēram, mūsu vieglatlēts neiekļuva
finālā, bet nepastāsta, ka viņš sasniedzis savu labāko rezultātu, kas
atbildīgās sacensībās arī ir lielisks sasniegums. Ir apsveicami, ka sportists
pratis sakopot visas savas psiholoģiskās un fiziskās iespējas un sasniedzis
labāko, kam tobrīd ir bijis gatavs. Tas ir sporta skaistums un pievilcība.

- Bieži vien uzvaras kāre ir tik
liela, ka daudzi lieto arī aizliegtus palīglīdzekļus...

- Tā diemžēl notiek, ja cilvēks vairāk neko nevar izdarīt, bet medaļu
gribas (no sportista arī prasa), tāda iespēja ir vilinoša. Tajā brīdī morāli
mazāk noturīgam sportistam aizmirstas viss par sekām, par veselību nākotnē.
Vispirms jau vajadzētu apzināties, ka gaitas sportā ir tikai daļa no cilvēka
dzīves, turklāt tas ir ļoti neliels posms. Sabojāt atlikušo dzīvi mirkļa
uzvaras saldmes dēļ nav prāta darbs. Esmu redzējusi filmu, kurā pamatoti un argumentēti  parādīta Krievijas meiteņu vingrotāju dzīve
pēc sporta gaitu beigšanas. Tā ir sagrauta vistiešākajā nozīmē - neseno
panākumu cena ir bijusi pārāk dārga. Nefilozofēšu, bet arī tagadējā saimnieciskā
krīze lielā mērā ir saistīta ar nemitīgo vēlmi kaut ko pirkt, iegūt, nedomājot
par sekām, jo viss jau būs jāatdod. Tāda dvēseļu pārdošana vien iznāk.

Mērķu nozīmīgums arī sportā jānosaka ļoti pamatoti. Jāizvirza tādi
uzdevumi, kas atbilst katra iespējām un konkrētajam spēku samēram.

Protams, sportisti vienmēr cenšas pēc tā, kas, iespējams, stāv pāri viņu
varēšanai. Tas ir dzinējspēks un reizē arī pretruna, jo arī valsts vai sponsoru
atbalsts tiek tiem, kuri izcīna konkrētas vietas. Tu esi septītais, bet
vajadzēja būt vismaz sestajam, un - stipendija vējā. Ar to ir jārēķinās, ja esi
izvirzījis sev profesionālā sporta mērķus, jo tad no daudz kā ir jāatsakās,
daudz jāziedo. Ļoti gribētos, lai tā nebūtu veselība.

Laiku pa laikam der atcerēties, ka sports vispirms tomēr ir veselīgs dzīvesveids,
kustības, prieks par savu varēšanu. Ja esi spējīgs un labi trenējies, tad būs
arī uzvaras, un nav svarīgi, vai tu pieveic visus vai vispirms pats sevi.
Vienmēr vajadzētu atcerēties, ka cilvēku dzīvē valda likumi, ka nekas netiek
dots tāpat. Jo vairāk tu gribi, jo vairāk jādod. Vai cena vienmēr atbilst mūsu
vēlmēm? Par to jādomā arī uzvarētājiem.

Juris BĒRZIŅŠ-SOMS