KĀDS SPORTA VEIDS BĒRNAM IR PIEMĒROTS?
Kad mūsu bērns pieaug, mēs aizvien vairāk aizdomājamies par to, kādā sporta veidā viņu virzīt trenēties. Šajā procesā tiek izvērtēts ģimenes budžets, mājvietas apkārtnē pieejamās iespējas; noskaidrots, kurp savus bērnus trenēties ved draugi un kas ir prestiži.
Vērīgi un rūpīgi vecāki, izvēloties sporta sekciju, ņems vērā bērna vēlmes un intereses, kā arī centīsies pamanīt dotības un sportiskās iemaņas, kuras bērnam dāvājusi daba. Taču, kas ir šīs sportiskās iemaņas? Iemaņas ir anatomiski-fizioloģiski un psiholoģiski priekšnoteikumi, kuriem pievienojot pacietību un smagu darbu, iespējams sasniegt noteiktus panākumus kādā darbības jomā.
Izrādās, gan laba fiziskā forma, gan tādas īpašības kā spēks, izturība, elastība lielā mērā ir atkarīgas no organisma ģenētiskā pamata. Ir cilvēki, kuriem sasniegt lielisku fizisko formu nesagādā nekādas grūtības, bet ir tādi, kas nespēs to sasniegt pat, pieliekot maksimālas pūles. Turklāt dažādi cilvēki šo fizisko formu var iegūt dažādos veidos. Tie, kas ir mantojuši spēju palielināt muskuļu spēku, ne vienmēr spēj uzaudzēt lielus muskuļus, bet tie, kas māk labi skriet un lēkt, var izrādīties bezspēcīgi svarcelšanā. Šajā jomā veikti daudzi pētījumi, un tie parāda, ka ir cilvēki, kuriem fiziskās aktivitātes sniedz manāmu ieguvumu, bet ir arī tādi, kam tās nesniegs nekādu labumu, turklāt, – ja treniņš nebūs piemērots cilvēka dabas dotībām, treniņš spēj pat kaitēt.
Ģenētikas zinātnieki spēj noteikt sportiskās dotības pat jaundzimušajam, rodot iespēju jau laikus izvēlēties bērnam piemērotāko sporta veidu, kas neradīs negatīvu iespaidu uz viņa veselību. Ja jūs uzskatāt, ka jūsu bērna ģenētiskie talanti nav pietiekami spēcīgi, tās vēl nav beigas. Diez vai viņš kļūs par čempionu (kaut gan, kas to lai zina?), taču ir cilvēki, kuri spēj sasniegt augstus rādītājus, spītējot ievērojamu treneru un pedagogu skepticismam. Tādas īpašības kā apņēmība, darbspējas un pašcieņa sportā ir ļoti nozīmīgas. Cilvēks spēj izprast, cik lielā mērā viņam konkrētais sporta veids padodas tikai tad, kad sāk cītīgi un mērķtiecīgi trenēties. Lai arī viss nav mūsu rokās, tomēr ar neatlaidību un gribasspēku ir iespējams sasniegt daudz.
Krievijas zinātnieka Ivana Pavlova un viņa sekotāju pētījumi liecina, ka cilvēka spējas lielā mērā ir saistītas arī ar viņa centrālās nervu sistēmas darbību. Kā zināms, nervu sistēmas galvenās īpatnības ir impulsu pārraides ātrums, kustīgums, līdzsvarotība un spēks. Izvērtējot šo īpatnību izpausmes, tika izveidoti četri personības iezīmju tipi: sangviniķis, holēriķis, flegmatiķis un melanholiķis. Katram no šiem tipiem ir savas uzvedības un apkārtējās vides uztveres īpatnības. Tādēļ arī katram tipam piemērotākie sporta veidi ir atšķirīgi.
Ja dominē holēriskā tipa personības iezīmes, cilvēks ir ekstraverts, kaujiniecisks, dzīvīgs, viegli un ātri nokaitināms. Ar īpašu sparu viņš var ķerties pie darba, viņš tajā iesaistās ar īpašu azartu. Iegrimstot darbā, viņš izjūt spēku pieplūdumu, ir gatavs pārvarēt jebkādus šķēršļus (pat nerēķinoties ar apkārtējo cilvēku vēlmēm) un patiešām pārvar tos. Taču brīdī, kad spēki ir izsīkuši, viņš nolaiž rokas. Viņam ir raksturīgs izteikts aizkaitinājums. Tādiem bērniem, nodarbojoties ar fiziskām aktivitātēm, bieži vien ir raksturīga sekmības līmeņa krasa dinamika, – kritumi un pieaugumi, taču tie spēj viegli apgūt ilgtermiņa prasmes. Viņu rīcība un uzvedība bieži vien tiek novērtēta kā „nedisciplinēta”. Holērisku iezīmju cilvēkiem piemērotākie sporta veidi ir tādi, kuros noteicošas ir ilgtermiņa prasmes: vieglatlētika, futbols (taču ne vārtsarga pozīcija), hokejs, dažādi cīņas sporta veidi, lielais teniss…
Sangvinisko iezīmju tips – ekstraverts, kustīgs, viegli piemērojas darbības apstākļu maiņai, viegli atrod kontaktu ar apkārtējiem, komunikabls, neizjūt kautrīgumu, kontaktējoties ar nepazīstamiem cilvēkiem. Visbiežāk jūtas optimistiski. Liela nervu sistēmas procesu aktivitāte palīdz viegli pārslēgt uzmanību, apgūt visu jauno. Tādi bērni visbiežāk viegli apgūst vingrinājumu tehniku, spēj precīzi veikt dažādus ilgtermiņa uzdevumus. Sporta veidi, kuri ir īpaši piemēroti sangviniķiem, ir komandu sporta veidi (basketbols, hokejs, futbols, sinhronā peldēšana), daiļslidošana …
Ja dominē flegmatiskā tipa iezīmes, cilvēki ir intraverti, mierīgi, vienmēr nosvērti, uzstājīgi un mērķtiecīgi; spēj saglabāt mieru pat sarežģītās situācijās. Viņi spēj pretoties vilinājumam, nenovērš uzmanību uz sīkumiem, kādēļ var veikt uzdevumus, kas prasa ilgstošu un metodisku piepūli. Šim tipam piemīt arī ļoti liela izturība. Nodarbojoties ar sportu, šādi bērni viegli apgūst grūti koordinējamas kustības. Flegmatiķiem vispiemērotākie sporta veidi ir peldēšana, vieglatlētika (garās distances), vingrošana, šahs, ātrslidošana, velosports, biatlons, slēpošana…
Pieaugot, – labi piemēroti intensīvam darbam trenažieru zālē.
Melanholisko iezīmju tipu no citiem personības tipiem atšķir vājas darbspējas. Viņus vienmēr biedē jauna vide; viņi nav komunikabli un bieži vien samulst, runājot ar nepazīstamiem cilvēkiem. Mēdz noslēgties sevī. Taču tiek uzskatīts, ka šie cilvēki lieliski spēj piemēroties apstākļiem un vismaz viduvējā līmenī spēj veikt dažādu veidu kustību vingrinājumus. Lai gan šāda tipa bērns nejutīsies labi lielajā sportā, tomēr arī viņam var piemeklēt piemērotu sporta veidu, kurā viņš jutīsies pietiekami komfortabli. Atbilstoši sporta veidi ir peldēšana, šahs, kalnu slēpošana, galda teniss.
Bieži vien, izvēloties sporta veidu savam bērnam, vecāki nepārdomā jaunā sportista personības iezīmju tipa atbilstību sporta darbību raksturam. Arī tad, ja tas ir zināms, sporta veida izvēlē nedrīkst paļauties tikai un vienīgi uz personības iezīmju analīzi. Atvērta tipa sekcijās treneri vispirms pievērsīs uzmanību fiziskajiem dotumiem un fizisko īpašību attīstībai. Ja jūsu bērnam medicīnisku iemeslu dēļ nav liegtas sporta nodarbības, izvēloties sporta veidu, ir jācenšas ņemt vērā viņa miesas uzbūvi un viņa fizioloģiskās īpatnības.
Ir vairāki miesas uzbūves tipi (Ernests Krečmers):
Pirmajam tipam (astēniskais, ektomorfais) ir raksturīga garena un tieva ķermeņa uzbūve, liels plaušu tilpums, garas ekstremitātes. Tādi bērni ir ļoti izturīgi, taču fizisku spēku no viņiem nevar gaidīt, neskatoties ne uz kādiem treniņiem. Šādiem bērniem tiek rekomendēti izturības vingrinājumi, kurus veicot, progresē arī citas viņu kustību īpašības. Sākumskolas bērniem ir jāpievēršas ātruma un spēka vingrinājumiem (lēcieni, mešana, vingrinājumi ar bumbu, sporta spēles). Tajā pašā laikā šādu bērnu mīļākie sporta veidi ir velosports, slēpošana, peldēšana, airēšana, garu distanču skriešana.
Otrajam tipam (piknētiskais, endomorfais) ir raksturīgi lieli muskuļi, liels daudzums zemādas tauku (ir tendence uz lieko svaru). Tādiem bērniem piemīt liels spēks, taču viņi nespēj panest ilgstošu slodzi. Lai attīstītu šo bērnu potenciālu, ir jāveic vingrojumi, kas attīsta ātrumu un spēku. Vislielākos panākumus viņi var gūt cīņas sporta veidos (sambo, džudo un austrumu cīņu veidos), diska mešanā, dažās sporta spēlēs (hokejs, ūdenspolo). Nedaudz vecākiem bērniem piemēroti sporta veidi ir svarcelšana, vingrošana. Meitenēm vislabāk piemērotas ir aerobikas nodarbības. Pusaudžu periodā tādi bērni labprāt uzturas fitnesa zālēs, lai veidotu vizuāli pievilcīgu figūru un nostiprinātu veselību.
Trešajam tipam (atlētiskais, mezomorfais) pieder cilvēki ar izteikti proporcionālu ķermeni un labi attīstītiem skeleta muskuļiem. Šim tipam pieder 50 procenti cilvēku, un lielākā daļa normatīvu ir piemērota tieši viņiem. Tādiem bērniem labi padodas gandrīz visi fizisko vingrinājumu veidi un sporta veidi.
Krasi izteikta astēniskā un piknētiskā miesas uzbūves tipa bērnu vecākiem ieteicams ar lielu atbildību izvēlēties sporta veidu, – izvēlēties tādus sporta veidus, kuros bērns nodarbojas ar prieku un kuri viņam vislabāk padodas; lai sports būtu emocionāli patīkams vaļasprieks, nevis smaga darba nasta.
Svarīgi ir arī izprast, vai bērna vecums ir atbilstošs aktivitāšu uzsākšanai konkrētajā sporta veidā.
Fiziskās aktivitātes veidus var iedalīt trīs kategorijās:
Sporta veidi, kuros galvenais ir precīza koordinācija un kustību tehnika (vingrošana, akrobātika, lēkšana uz batuta, peldēšana, daiļslidošana, lielais teniss un galda teniss), – darboties tajos jāuzsāk pēc iespējas ātrāk;
Ja sporta veids prasa izturību, spēku un taktisku domāšanu (cīņas veidi, volejbols, vieglatlētika, slēpošana, ātrslidošana), – darboties šajos sporta veidos jāuzsāk vēlāk, kad bērna ķermenis ir pietiekami izveidojies;
Sporta veidi, kas prasa fizisku briedumu, lielu izturību un spēku (airēšana, svarcelšana, velosports, vieglatlētikas mešanas disciplīnas, bodibildings), – bērniem līdz 14 gadiem nav ieteicami.
Sportiskās aktivitātes ieteicams uzsākt tad, kad straujāk attīstās galvenās motorās īpašības un spējas:
1. Kustība:
● lokanība (6-7 gadi);
● ātrums (8-11 gadu);
● izturība (pēc 11 gadu vecuma);
● spēks (12-13 gadu);
2. Koordinācija:
● reakcijas ātrums (8-9 gadi);
● ritma izjūta (9-12 gadu);
● līdzsvars (10-11 gadu);
● sarežģīta kustību tehnika (10-12 gadu);
● orientēšanās telpā (pēc 12 gadu vecuma).
Lai katra sportā pavadītā diena sekmē bērna personības izaugsmi un nodrošina labu veselību visas dzīves laikā!
Informācijas avoti
1. Jungs K.G. Psiholoģiskie tipi. Rīga, 1993.
2. Зайцева В.В., Сонькин В.Д. Такие разные дети: Шаги физического развития. Екатеринбург: У- Фактория, 2006.
3. Степаненкова Э.Я. Теория и методика физического воспитания и развития ребенка. М.: Издательский центр Академия, 2001.
