twitter facebook instagram

Kalni viņam nieks

05.Jūn.2009 - Portāla Administrators

Numurs: 
174/175
14-Kalnenieks-LEGENDA-2.jpg

Kad pirms vairāk nekā
30 gadiem mūsu izcilais riteņbraucējs Ringolds Kalnenieks izcīnīja kārtējo
panākumu vienā no pasaules prestižākajiem daudzdienu velobraucieniem,
populārais un titulētais treneris Harijs Japiņš sportista paveikto formulēja
šādiem vārdiem - kalni viņam nieks. Šis vērtējums ieguva paliekošu vietu
Latvijas riteņbraukšanas leksikas vēsturē. Tā ir tīra patiesība, jo, astoņus
gadus startējot PSRS izlases sastāvā, puisis no Liepājas puses, patiešām sevi
apliecinājis ne tikai kā kalnos braucējs, bet arī kā augstas klases meistars
solo distancē, grupas un komandu braucienos šosejā. 16 gadu ilgajās
riteņbraucēja gaitās viņš piedalījies 60 daudzdienu velobraucienos, kas ir
milzīgs izturības apliecinājums. Turklāt šajā skaitā iekļauts tikai lielajā sportā
sasniegtais.

 

Brīnumainais lēciens

„Es kā kara gadu
lauku puika no Liepājas rajona Gramzdas pagasta pie lauku darbiem biju radināts
jau kopš bērnības. Visu iemācījos, visu pratu," stāsta Ringolds. „Nekas nebija par grūtu, pamazām krājās
fiziskais rūdījums. Kad mans vecākais brālis tika iesaukts armijā, viņš man
atdeva savu velosipēdu. Sāku braukāt. Trenēties? Kur? Tolaik sporta skolu vēl
nebija. No reizes uz reizi tika sapulcināti puiši riteņbraukšanas sacīkstēm.
Liepājas rajonā tādu nebija pārāk daudz. Pirmajā startā, pārstāvot savas skolas
krāsas, ieguvu trešo vietu, izpildīju III sporta klases normu un saņēmu
diplomu. Tas bija 1959. gadā. Kopā ar gandrīz vienaudzi Nikolaju Pušņicki
rajonā bijām vieni no labākajiem jaunajiem riteņbraucējiem.

Vārpas junioru izlasē treneris Raimonds Andersons mani aicināja 1962.
gadā, lai gan līdz tai dienai Latvijā vēl nebiju ieguvis nevienu republikas
čempionātu medaļu. Un notika negaidītais. Pirmo augsto titulu sportā ieguvu 19
gadu vecumā Kišiņevā, kļūstot par PSRS junioru čempionu grupas braucienā. Pēc šā
panākuma kļuvu par PSRS pieaugušo izlases kandidātu. Vēl šodien man pašam tas
ir liels pārsteigums, kā četru gadu laikā es - tolaik grobiņietis -
iekļuvu lielvalsts izlasē. Pirmo medaļu republikas čempionātā ieguvu tikai 20
gadu vecumā. Toreiz visai populārajā komandu braucienā šosejā."

Ēriks Viķelis un viņa sportiskie armijnieki

Kad pienāca laiks
dienestam armijā, Ringoldam un citiem Latvijas labākajiem riteņbraucējiem
paveicās. Viņiem nevajadzēja doties uz Krievijas vai Ukrainas plašumiem, jo
pedāļus mīt visaugstākajā līmenī varēja arī Rīgā, aizstāvot Armijas sporta
kluba krāsas. Bijušie vārpieši pārtapa par sportojošiem zaldātiem. Savukārt
Ringa (tāda bija Ringolda iesauka) bija dubultā statusā. Startējot no Rīgas
ASK, stipendiju viņam arī kā PSRS izlases dalībniekam maksāja Maskavas Armijas
Centrālais sporta klubs. Tieši tāpat vēl pirms Ringas tika stimulēts slavenais
treka sprinteris Imants Bodnieks, kam Maskava stipendiju sāka maksāt, kad
puisis vēl mācījās Rīgas 45. vidusskolas 10. klasē.

Kalnenieks
riteņbraukšanas pamatskolu bija labi apguvis pie trenera Raimonda Andersona un
Ērika Viķeļa rokās nonāca jau teicami izskolots, tāpēc iejušanās jaunajā
komandā, kurā bija arī Vladimirs Ribakovs, Vilnis Skudra, Valdis Klēviņš,
Imants Stradiņš, Aivars Džarcāns, noritēja strauji un bez problēmām. „Mums izveidojās lielisks un draudzīgs
kolektīvs. Cits citu sapratām no pusvārda. Zinājām, kā pareizi taktiski braukt,
kurā brīdī piemest ogles, kad var grožus mazliet atlaist," skaidro Kalnenieks. „Bija jau padomā arī daži niķi. Mēs ar Vovu
Ribakovu, kas komandā bija lielākais joku plēsējs, reiz nolēmām Latvijā
parādīt, kas ir tandēms un kā ar to braukt, jo šis trekistu inventārs tikai
nesen bija parādījies. Nolēmām to demonstrēt braucienā no Rīgas līdz Ribakova
dzimtajiem Varakļāniem. Latgalē cilvēki uz mums skatījās kā uz citplanētiešiem.
Atzīšos, ka garie pārbraucieni allaž bijuši manā gaumē. Dienot armijā, bieži
sēdos ritenim pie ragiem, lai no Rīgas pie savējiem Liepājas pusē aizjoņotu 220
km uz vienu galu un tikpat atceļā līdz kazarmām Rīgā. Baltijas Kara apgabala
riteņbraucēju komanda pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados bija spēcīgākā
Padomju Savienībā. Ne tikai šosejā, bet arī trekā. Tolaik tika sapelnīts lērums
medaļu."

Astoņi gadi PSRS izlasē

No 1966. līdz 1974.
gadam Ringolds brauca PSRS izlases sastāvā. Tie bija laiki, kad lielo resoru
cīņa starp Dinamo CP un CSKA vēl
nebija sākusies, kad ķīviņus par vietām pamatsastāvā pat nepazina. „1966. gadā PSRS izlases virknējumā
debitēju pasaules čempionātā, grupas braucienā finišējot ceturtajā desmitā,
taču treneris Leonīds Šeļešņevs nepārmeta, saprotot, ka ikviens sākums ir
grūts," atceras sportists. „Pieredzējušais
treneris manī saskatīja potenciālu daudzdienu braucēju, jo pēc neveiksmes vienā
no posmiem nākamajā spēju atgūties un labi veikt distanci, turklāt jebkura
reljefa trasēs. Tolaik mums - amatieriem - Miera velobraucieni bija gada
lielākās sacensības, kurām nopietna gatavošanās sākās jau agrā pavasarī.
Karjeras laikā piedalījos četros Miera velobraucienos. 1970. gadā komandu
vērtējumā tikām pie bronzas medaļām. Nākamais gads man bija spožākais, komandu
cīņā uzvara, individuāli biju septītais.Togad man piešķīra PSRS Nopelniem
bagātā sporta meistara titulu ar 1971. kārtas numuru, kas brīnumainā kārtā
sakrita ar panākuma gūšanas gadu. Vēl komandai bijušas arī divas piektās
vietas, tiesa, jau jauna galvenā trenera, Viktora Kapitonova, vadībā."

Sēdošā sporta veida īpatnības

Riteņbraukšana ir sēdošs
sporta veids - tā kādam jaunam žurnālistam pirms daudziem gadiem puspajokam
intervijā apgalvoja Ringolds un, vaicāts par kaitīgiem ieradumiem, ne brīdi
nedomājot, atbildēja, kad tādu vairs neesot kopš septiņu gadu vecuma, kad
atmetis pīpēšanu... Ringa savos sportista ziedu laikos allaž izcēlās ar
asprātīgām atbildēm, lai mulsinātu preses ļaudis. Atceros, Baltijas daudzdienās
pēc posma finiša sportisti, nomazgājuši mutes, manījās uz ēdnīcu. Pamanīju, ka
ēdelīgākais Rīgas ASK rindās allaž bija Ringa. Ātri notiesājis savu porciju,
viņš lūkoja, ko vēl varētu nočiept no kopgalda, vismaz kādu garo gurķi vai
smalkmaizīti. Vaicāts par steigu pie galda, viņš teic, ka riteņbraukšanā ātrums
ir svarīgs visur - gan finiša spurtā trasē, gan pie putras bļodas.

Un vēl kāds vērojums
no Baltijas daudzdienām. Kad Latvijā velobrauciena kustības nodrošinājumam sāka
izmantot sakarus gaiss-zeme, presei tika piedāvāts notikumiem trasē sekot no
helikoptera borta. Lūdzām pilotu, lai nolaižas drusku zemāk, jo nevaram saskatīt
dalībnieku numurus. Zemāk nevarot, jo vējš braucējus noslaucīšot no šosejas kā
putekļus. Vienīgais no peletona, kuru varēja pazīt, neredzot dalībnieka numuru,
bija Kalnenieks, - pēc īpatnējās uzsēdes uz velosipēda. Grupas vidū viņš bija izslējies
kā stalts briedis. Vaicāju, kāpēc ļaujas pretvējam, atbildē saņemot - „lai mani
labāk redzētu gan no zemes, gan no debesīm". Kārtējā atbilde Kalnenieka stilā.

Reizēm grūti saprast,
kad viņš joko un kad saka taisnību. „Meksikas
olimpisko spēļu gada pavasarī Miera brauciena Berlīnes posmā kritu un sasitu
ceļgalu. Izstājos. Rīgā bojāto ceļgalu izārstēja slavenais dakteris Henriks
Runds, noguldīja mani uz kušetes, ar rokām uztaustīja kādu nervu kamolīti un
ātri likvidēja vainu, bilstot, ka, ja viņš būtu bijis sacensībās Berlīnē, es
varētu turpināt sacensības. Taču negadījumam Vācijā bija tālejošas sekas. Tikai
vēlāk uzzināju, ka Berlīnē padomju sportists nedrīkst nokrist. Mani uz Meksikas
spēlēm izlasē neiekļāva.Tā ir patiesība, un ne jau treneri to izdomāja," sāji
pasmaidīja Ringa.

Kalnenieks ilgajās
riteņbraucēja gaitās nav piedzīvojis daudz kritienu. „1972. gadā Dienvidslāvijas daudzdienās
kritienā salauzu roku, taču pēc diviem mēnešiem biju jau uz strīpas un rudenī
kļuvu par PSRS čempionu daudzdienu riteņbraukšanā. Sava laime nelaimē."

Kā iemantot cieņu

Ringolds daudzās
lielās sacensībās bijis PSRS izlases kapteinis. Tā lēma puiši, un lēmumam
piekrita treneri. Lai kļūtu par kapteini, ir vajadzīgi vairāki priekšnoteikumi.
„Jābūt labā sportiskā formā, ja
būsi stiprs, tevi cienīs, jābūt arī godīgam savstarpējās attiecībās. Šķiet, ka
tas viss manī bija," lēš Ringolds. „Čaļiem
patika arī mans humoriņš un atklātas sarunas. Stāstīju viņiem par Latviju pirms
Otrā pasaules kara, par to laiku panākumiem olimpiskajās spēlēs, par Daliņu,
par cīkstoni Kundziņu. 1971. gadā Maskavas funkcionāri negribēja mani ņemt uz
Miera velobraucienu. Tad strikti iestājās komandas biedri - bez Ringolda mēs
nebrauksim. Maskava piekāpās. Senā draudzība saglabājusies vēl šobaltdien. Pēc
Latvijas neatkarības atgūšanas man zvanīja un apsveica kādreizējie cīņubiedri
Vladimirs Sokolovs no Omskas, Jurijs Polujanovs no Moldovas.

PSRS izlasē gaisotne
bija patīkama, katrs darīja savu darbu pēc labākās sirdsapziņas. Toreiz gan riteņbraukšana
bija pavisam citāda. Pirms daudzdienu posma netika sprausti konkrēti mērķi, kas
jutās labāk distancē, tam arī vajadzēja sevi pierādīt finišā. Nebija arī gregari, nebija taktisku rēbusu, ja
uzvarēja savējais, saņēma paredzēto prēmiju tieši viņš, ar pārējiem nedaloties.
Tagad profesionālajā peletonā valda gan nerakstīti, gan rakstīti likumi,
samaksa par darbu trasē ir pavisam cita, jo aizmirsts netiek pat
melnstrādnieks, kurš nesavtīgi strādājis komandas līdera interesēs. Tagad
lielajās profi komandās uz katru braucēju ir gandrīz pusducis apkalpojošā personāla.
Riteņbraukšana strauji mainījās, pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē amatieriem
un profesionāļiem apvienojoties vienā saimē. Par inventāru. Sešdesmitajos gados
PSRS izlasei bija Start šosse Harkovā
ražotie velosipēdi, vēlāk - Francijā un Itālijā ražoti braucamie (Cinelli un Colnago). Tehniskā revolūcija velosportā sākās krietni vēlāk."

Sakārtoja arī privāto dzīvi

Ringolds pats brīnās,
kā visu paspējis izdarīt. Pabeidza LVFKI, strādāja par Vārpas riteņbraucēju izlases vecāko treneri, aktīvi metās arī funkcionāra
darbā, veicot lauku sporta biedrības Vārpa
priekšsēdētāja vietnieka pienākumus, apguva mēbeļnieka profesiju, nodibināja
ģimeni, palīdz vecākajai meitai audzināt mazbērnus, ticot, ka arī jaunākā reiz
dāvās mantiniekus. Baldonē Kalneniekiem ir lauku īpašumi, kas prasa čaklas
darba rokas. Tur katram - lielam vai mazam - kāda šepte mūždien
atradīsies.

Kalnu ritenis pa ķērienam

Vasarā Ringa ir ļoti
aizņemts cilvēks, neiznāk pat laika apsēsties pie braukšanas kārtībā sagatavotā
kalnu divriteņa stūres. Par savu vaļasprieku viņš uzskata palīdzēšanu Igo
Japiņam kalnu divriteņu maratona seriāla visu posmu organizēšanā. Pirmais no
tiem Valmierā jau aizvadīts, klāt nākamais - Siguldas un Krimuldas pusē. Un
visam tam klāt arī dienišķais darbs par sagādnieku mēbeļu kombinātā Zunda.

Gatis ĶĪSIS

Ringolds Kalnenieks

riteņbraucējs

Dzimis           1944. gada 4.
jūlijā Liepājas rajona Gramzdas pagastā

Riteņbraukšanā      kopš
1959. gada

Treneri           Raimonds
Andersons (Vārpa), Ēriks Viķelis (Rīgas ASK), Leonīds Šļešņevs un Viktors
Kapitonovs (PSRS izlasē)

PSRS izlasē no 1966. līdz 1974. gadam

Lielākie panākumi  četrkārtējs
Miera velobrauciena dalībnieks PSRS izlases sastāvā - 1971. gadā 1. vieta
komandu vērtējumā, 7. vieta individuāli, 1970. gadā 3. vieta komandu cīņā, vēl
divas piektās vietas komandu ieskaitē, PSRS čempions daudzdienu riteņbraukšanā
1972. gadā, vairākkārtējs godalgotu vietu ieguvējs Meksikas, Austrijas,
Dienvidslāvijas velobraucienu atsevišķos posmos, klasiskajos braucienos
Čehoslovakijā, Vācijā, Polijā, daudzkārtējs PSRS Bruņto Spēku čempions un
godalgoto vietu ieguvējs, Baltijas daudzdienu velobrauciena uzvarētājs, desmitkārtējs
Latvijas čempions šosejā, godalgoto vietu ieguvējs trekā

Atzinība         PSRS Nopelniem
bagātais sporta meistars (1971)

Darbs Vārpas
izlases vecākais treneris, Vārpas CP priekšsēdētāja
vietnieks, mēbeļu kombināta Zunda sagādnieks

Izglītība         Priekules
vidusskola, LVFKI

Ģimene          sieva Aina, meitas
Agnese un Elita, mazbērni Kristers un Dārta

Vaļasprieks  piedalīšanās SEB kalnu divriteņu
seriāla sacensību organizēšanā