twitter facebook instagram

Kamanās kalnup

02.Jan.2012 - Ieva Runge

Numurs: 
249
Kamanās kalnup

Šosezon mūsu kamaniņu braucējs Riks Kristens Rozītis startē jaunā konkurencē. Augumā raženais, bet gados vēl jaunais puisis pirmo sezonu trasē dodas kā juniors un sacenšas ar pāris gadiem vecākiem konkurentiem. Galvenais starts paredzēts janvāra vidū pirmajās Jaunatnes ziemas olimpiskajās spēlēs.

— Kādas ir galvenās atšķirības, jaunajā kārtā ieejot?

— Vispirms tā ir pozīciju maiņa — no dāmu starta esmu pacēlies uz vīru starta vietu. Lielāki ātrumi, virāžās jāielido daudz ātrāk, kamanas novaldīt ir grūtāk, jādomā ātrāk un citādāk, jāreaģē zibenīgi. Cits spiediens.

— Kā tevi uzņēma lielie puiši?

— Daudzus jau zinu no iepriekšējiem gadiem, startēju kopā arī ar saviem pērnās sezonas konkurentiem, tāpēc īpaši nav jāiedzīvojas. Vienīgi vairums ir par mani vienu divus gadus vecāki, līdz ar to fiziski stiprāki, vairāk pieredzējuši. Bet mēs jau esam visai draudzīga saime, svešs nejūtos.

— Tava debija teju vīru kārtā notika Amerikā...

— Pirms startiem Amerikā biju ja ne nobijies, tad nedaudz satraucies gan, jo pirmssezonas treniņnometnē Norvēģijā, raujot kamanas startā, iespiedu roku starp aptecētāju un bortu. Atjēdzos, — roka ģipsī. Tā arī mēnesi nostaigāju bez kamanām. Cik varēju darīt ar lauztu pirkstu, tik arī trenējos.

Baidījos, ka daudz būšu iekavējis, jo Siguldas trasē vispār nebiju braucis. Par laimi, Pasaules kausa posmā Pārksitijā viss sanāca diezgan normāli. Laikam septiņu gadu rūdījums nav tik viegli ieģipsējams. Pirmajā posmā biju desmitais un atviegloti uzelpoju. Turpat otrajā cīniņā jau pakāpos uz astoto vietu.

Trešajā posmā Kalgari —15. vieta, bet, pārceļoties uz Eiropu, ceturtajā posmā austriešu Īglsā biju trīspadsmitais. Kopvērtējumā junioru konkurencē esmu devītais. Vēl atlikuši divi posmi, un ceru pakāpties. Vēlreiz iemēģināju trasi, kur notiks jaunatnes olimpiāde. Tā ir it kā samērā viegla un īsa (man gan labāk veicas garajās trasēs, jo lielāko ātrumu uzņemu distances lejas daļā), taču tā nepiedod kļūdas.

— Vai daudzi no pirmo posmu konkurentiem startēs arī jaunatnes spēlēs Īglsā?

— Tie juniori, kas ir par mani divus gadus vecāki, Insbrukā nestartēs. Olimpiādē mēs atkal brauksim no dāmu starta, kas man nav izdevīgi, jo katra niecīgākā aizkavēšanās starta rāvienā samērā mierīgajā trasē nav tik viegli atgūstama.

— Iznāk, ka esi līderis pasaules jaunatnes olimpisko kamaniņu braucēju rangā!

— Tie punkti neko nenozīmē, jo Īglsā viss sāksies no nulles. Pretendentu uz medaļām netrūks. Protams, ka par trijnieku, vismaz sešinieku gribētu pacīnīties. Esmu priecīgs, ka nebūšu viens, jo startēs arī Rihards Lozbergs, kurš tāpat grib tiekties pēc augstām vietām. Divniekā labas iespējas ir Kristenam Putinam un Imantam Marcinkēvičam. Jo vairāk tāpēc, ka viņi Īglsas trasi iepazinuši ar varenu kritienu, kurā paši daudz neapskādējās, bet kamanas gan bija lupatās. Domāju, ka viņi tagad zinās, kā izbraukt pēdējo virāžu... Ceru, ka mums ir labas iespējas arī stafetē, kur startēsim kopā ar Ullu Zirni.

Ļoti gribu sajust olimpisko gaisotni, jo mans mērķis ir reiz startēt lielajās spēlēs. Par Sočiem 2014. gadā tikai sapņoju, jo tur nokļūt varētu, pateicoties brīnumam, bet par aiznākamajām gan pacīnīšos. Ja tik daudz esmu atdevis kamaniņām, tad gribas, lai tās man reiz skaisti aizvizina līdz visaugstākajam kalnam.

— Līdz jaunatnes spēlēm vairs tikai trīs nedēļas. Kas tajās ieplānots?

— Trenēsimies. Vēl gan cīnos ar iekavētajām mācībām, taču skolotāji Murjāņu sporta ģimnāzijā daudz nāk pretī, un visu pamazām sakārtoju.

Ar treneri Aivaru Kalniņu esam izrunājušies, un secinājums ir viens — vispirms jāuzlabo starts: gan tehniski, gan jāpanāk ātrāka starta reakcija. Jānotur un jāuzlabo fiziskā formā. Mānīšos, ja teikšu, ka man ļoti patiktu skriet krosiņus, kaut gan labi zinu, ka ar manu svaru (ap 100 kg) tas būtu svētīgi. Gribētu, lai kaujas apstākļos būtu kādu piecu kilogramu mazāk. Jātrenējas... Murjāņos šajā ziņā ir ļoti labi, jo varam mācīties un trenēties divreiz dienā.

Par laimi, šogad ļoti labi ir izdevušās kamanas. Tas ir liels Mārtiņa Rubeņa nopelns, jo viņš uzņēmies gādību par mums. Lielisks mehāniķis! Brauks līdzi arī uz Īglsu. Man ir divi slieču pāri, no kuriem esmu atradis vienu ātrāko. Protams, ka tehniskajā ziņā mēs neesam konkurenti vāciešiem, krieviem, kuri savos neskaitāmajos komplektos var ilgi maldīties, bet, kad atrod vispiemērotākos, tad tikt līdzi ir grūti.

— Vai tev kamaniņu sportā ir kāds ideāls, kam centies līdzināties?

— Tiem, kuri uzvar. Es ieskatos visu spēcīgāko startos. Paraugs man ir Martiņš Rubenis, kurš kamaniņu sporta ir kā mākslinieks, jo viņš savas līnijas virāžās gluži vai zīmē. Reiz arī gribētos būt tādam meistaram.

Kad startēšu kopā ar lielajiem, varēšu novērtēt, cik tuvu viņiem esmu. Gribētu jau cīnīties par pirmo trijnieku, bet tas nebūs viegli, jo priekšā gan Mārtiņš, gan Inārs Kivlinieks, gan Kristaps Mauriņš, gan gadu vecākais Artūrs Dārznieks (viņš savulaik mani ievilka kamaniņās), bet bez cīņas nepadošos.

 

Riks Kristens ROZĪTIS

Kamaniņu braucējs, skolnieks

Dzimis: 1994. gada 4. jūlijā Rīgā

Augums, svars: 188 cm, 100 kg

Izglītība: mācās Murjāņu sporta ģimnāzijas 11. klasē

Sporta gaitas: kamaniņu sportā no 10 gadu vecuma

Treneri: pirmā trenere Ingrīda Amantova, pašreiz Aivars Kalniņš

Lielākie panākumi: 1. vieta Pasaules kausa izcīņā jauniešiem (2010./2011. gads)

Vaļasprieks: riteņbraukšana

Autori: 
Juris Bērziņš Soms