Karotājs Karro

Matīss Karro ir atgriezies. Un atgriezusies ir arī Karro firmas zīme — sprogainie mati, kas kādreiz viņu darīja tik atšķirīgu no citiem braucējiem. Šobrīd Matīss galvenokārt brauc, izbaudot katru mirkli uz motocikla. Iespējams, tā būs panākumu atslēga pārliecībai un veiksmei nākotnē.

Šķiet, ka Matīss Karro motokrosā startē jau veselu mūžību. Taču viņš ir tikai 26 gadus vecs. 2008. gadā kļuvis par pasaules junioru čempionu, bet 2009. gadā nominēts Latvijas Gada balvai sportā kā labākais tehnisko sporta veidu sportists. Pēc neveiksmju seriāla 2016. un 2017. gada sezonā Karro atgriezies motokrosā, taču dažas lietas ir mainījušās.

Viņš atzīst, ka vienmēr zinājis, ka sportistus, kuri nepārtraukti negozējas glancēto žurnālu atvērumos vai televīzijas kameru starmešos, tauta aizmirst. “Nepavisam nedusmojos uz tiem, kas novērsās,” prāto Matīss. “Tas ir normāli, daļa no sportista dzīves. Es to zināju un biju tam pilnībā gatavs. Man blakus palika arī tādi cilvēki, par kuriem pat neiedomājos.”

BEDRES

Matīss ir atklāts un no neērtiem jautājumiem nevairās. Protams, uzdot jautājumus, kas stāstītājā raisa emocionālu spriedzi, nav vienkārši. Tieši ar šādu jautājumu iesākam sarunu. Saņemos un speru laukā. “Matīss, ja godīgi, es un, pieļauju, arī citi neticēja, ka tu atgriezīsies. Nudien, šķiet, ka tavai karjerai pienākušas beigas. Kā tu šajā periodā juties?” Noklausījies jautājumu, Karro pasmaida, iedzer kafijas malku, nopūšas un saka: “Tādā bedrē es vēl nebiju bijis nekad. Un, ja godīgi, arī man pavīdēja doma mest visam mieru. Man negribas braukt tikai un vienīgi Latvijā. Gribas sevi pierādīt ārpus tās. Turklāt motosports ir nežēlīgi dārgs. Neredzēju iespēju, kā atgriezties ierindā. No bedres man palīdzēja izrāpties cilvēks, kurš man ticēja. Un, lai cik jocīgi nebūtu, ne latvietis, bet igaunis.

Viņam pieder motokrosa arēna Igaunijā. Šogad janvāra sākumā viņš man piezvanīja, apjautājās, kā jūtos. Īsāk sakot, teica, lai atbraucu uz arēnu un vēlreiz uzsēžos motocikla mugurā. Atceros, ka, esot ceļā, man pirmo reizi mūžā bija bail no domas, ka jābrauc ar moci. Nekad iepriekš, pat pēc traumām, nebaidījos to darīt. Bet šoreiz biju nobijies. Pēc dažiem apļiem jau atkal biju iejuties. Mans igauņu draugs un atbalsts jautāja, kas man vajadzīgs, lai varētu atgriezties apritē. Atbildēju, ka motocikls. Vislabāk Honda. Pagāja dažas dienas, un igaunis zvanīja atkal, teica, lai atbraucu. Un, kā tu domā, kas mani sagaidīja arēnā? Pilnīgi jauns Honda motocikls, lai varētu trenēties sezonai. Tā īsumā notika mana atgriešanās motokrosā.”

ATGRIEŠANĀS

2016. gadā Matīss īsā laikā iedzīvojās divās traumās. Nākamajā gadā atkal bija cīņai gatavs un apņēmības pilns pierādīt sevi. Startēja Brazīlijas čempionātā. Taču arī šī sezona aprāvās krustenisko saišu traumas dēļ. Līdz ar to varētu teikt, ka Matīss izlaidis divas sezonas. Šogad viņš ir atgriezies un brauc Vācijas čempionātā vāciešu komandā Monster Energy Kawasaki ELF Team Pfeil. Tāpat Karro priecē vietējos fanus, braucot Latvijas čempionāta ieskaitē. Viņš jau aizvadījis sacensības Vaidavas kausā, kas, kā ierasts, norisinājās Apē. Starp citu, šogad pirmajā braucienā Karro bija pirmais, bet otrā brauciena beigu daļā, vēl esot vadībā, motocikls apstājās. “Tas vīrs tur augšā laikam negribēja mani apbalvot. Varēju būt pirmais. Līdz šim man tas vēl ne reizi Vaidavas kausā nebija izdevies. Uzvara bija tik tuvu, bet pievīla tehnika.” Pēc tam, kad motocikls noslāpis, Matīss to stūmis ārā no trases, bet no visām pusēm viņu pavadījuši vētraini aplausi. “Neatceros, kad tādu sajūsmu būtu baudījis pat pēc uzvarām. Lieliskas emocijas.”

VĀCIEŠI KĀ VĀCIEŠI

Zem jaunās komandas karoga Vācijas čempionātā Karro aizvadītās sacensības var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, taču motociklus, kurus Matīss paspējis jau iznīcināt, — uz abu roku pirkstiem. Kopskaitā septiņi. Arī viņš pats īsti nespēj atbildēt, kas zem tā slēpjas, jo citiem komandas biedriem, lai gan citu ražotāju motocikliem Kawasaki iepaliek, tehnika iet. Bet viņam nodeg. Matīss pieļauj iespēju, ka komanda viņam piešķir ne pirmā svaiguma tehniku, bet pierādīts tas nav. Skaidrs ir viens. Vācieši spēlē jocīgu spēli. Pēc kārtējā iznīcinātā motocikla Karro nonācis aci pret aci ar komandas īpašnieku. “Viņš mani nosauca par Scheisse un Arschloch Rider. Tad gan pateicu, ko domāju. Izstiepu pretī viņa sejai rādītājpirkstu un iesaucos: “Fuck you!” Es viņu respektēju, lūdzu respektēt arī mani un tādos vārdos mani turpmāk nesaukt. To arī pateicu. Un vēl piebildu, ka motociklu nedienas nav mana vaina. Esmu drošs par sevi. Zinu, kur esmu bijis un ko spējis. Teicu, ja vācietis grib turpināt abpusēju sadarbību, lai iemācās cienīt savus braucējus.” Nezinātājam no malas ir grūti spriest, kur īsti rodama vaina. Motociklos, komandas netīrajās spēlītēs vai varbūt tiešām pašā Matīsā? Skaidrs ir viens — Karro sevi ir pierādījis. Un ar motociklu regulāru svilināšanu nebūtu tur, kur ir bijis.

SAJŪTU DĒĻ

Cilvēki ir dažādi. Vienam vicečempions ir pirmais zaudētājs. Citam kaifu sagādā sports kopumā. Ejot laikam, arī Matīsa attieksme pret sportu ir mainījusies. Viņš, gribot vai negribot, ir kļuvis piesardzīgāks un atzīst, ka Latvijas čempionātā pirmo pozīciju otrajā braucienā ir upurējis, jo sapratis, ka nav jēgas triekties pa galvu pa kaklu. Traumas maksā dārgi. Ierindojies trešajā vietā. Un arī tas nav slikts rezultāts.

Bet, runājot par rezultātiem, Karro atzīst, ka šobrīd galvenā ir sajūta un to izdzīvošana. Izjust katru startu, līkumu, lēcienu, atraušanos un apdzīšanu. Tā ir īstā formula, kā baudīt trasi. Tā ir daļa no atgriešanās garšas.

Lai šo sajūtu pastiprinātu, uz katrām sacensībām Latvijā ar Matīsa gādību ierodas kāda Latvijas bērnunama bērni. “Viņi to ir pelnījuši — būt laimīgi. Man patīk redzēt viņu starojošās sejas. Sabiedrībā ir pieņemts domāt, ka šie bērni ir B kategorijas cilvēki. Gribu, lai tie, kuri paši to vēlas, izaug laimīgi. Iespējams, tas notiks caur motokrosu. Esot sacensībās, iespējams, kāds ar laiku gribēs braukt krosā, kāds kļūs mērķtiecīgs un kādreiz nopirks pats savu motociklu, bet vēl kāds būs sporta fans. Katram savs ceļš. Man ir svarīgi, ka varu būt šī ceļa rādītājs. Zini, bija vienas sacensības, kurās ne pārāk labi gāja. Nobraucu malā un vēl, nenoņēmis ķiveri, īgņojos. Tad pie manis pienāca kāda meitenīte no bērnunama, apķēra mani un teica: “Tu biji pirmais, tu uzvarēji.” Tajā brīdī mana pasaule atvērās, jo tas bija pa īstam. Kā, lai dusmojas pēc šādiem vārdiem?” Varbūt tas bija atspīdums, bet, manuprāt, Matīsa acis kļuva miklas. Ne velti viņš saka, ka pavisam labi zina, ka nākotnē viņu gaida ģimene un bērni. Viņš par to ir drošs.

SKOLOTĀJI UN MĒRĶI

To, kā turpmāk izvērtīsies Matīsa Karro karjera, grūti prognozēt un arī saprast viņu pašu. No vienas puses, viņš vēlas sevi pierādīt pasaulē, no otras puses, braukt sajūtu dēļ. Bet, vai tas garantē augstāko rezultātu pat tad, ja ir sapnis par vēl nesasniegto, nav zināms.

Iespējams, tas, ko Karro piedzīvo šobrīd, ir sava veida viedums vai iniciācija. Dažus treniņus viņš pavada kopā ar Lauri Freibergu, kurš nu jau vairs nestartē, bet trenē jaunos. Savā pieredzē Lauris ir kļuvis par dziļdomīgu prātotāju un uz lietām skatās kā uz diviem kailiem, pie elektrības pieslēgtiem vadiem. Viņš labi zina, kurā brīdī var dabūt pa pirkstiem. Vēl, atgriežoties pie stāsta par Igauniju, atgūstot braukšanas iemaņas, Karro arēnā sastapies ar leģendāro Avo Leoku, kurš motokrosam pārvilcis strīpu un naudu pelna ar zivju biznesu. Leoks arī skaidri pateicis, ka vairs netrenē, taču dažus padomus Matīsam labprāt sniegtu. Izrādās, ka divas dienas pirms mūsu tikšanās Avo Leoks bija pastrādājis ar Matīsu. “Vai viņš man iemācīja ko jaunu? Nē. To visu, par ko runājām, zinu. Drīzāk jānostiprina pārliecība. Taču, ja atklāti, domāju, ka rīkošos līdzīgi kā Avo. Kad beigšu braukt motokrosā, aiziešu no tā pavisam uz neatgriešanos. Ja aiziešu, nesēdīšos ne uz motocikla, ne kā savādāk iesaistīšos šajā sportā. Citādāk aiziet nav iespējams. Lai gan, no otras puses, man vēl nav skaidrs, ko darīšu tālāk. Kad beigšu braukt, sākšu savu biznesu. Negribu strādāt pie kāda. Man tas riebjas. Gribu pats būt sev saimnieks. Gluži kā sacensību uzvarētājs.”

Matīss KARRO

Motosportists

Dzimis: 1991. gada 21. oktobrī Rīgā

Izglītība: mācījies Rīgas 84. vidusskolā un Apes vidusskolā

Augums, svars: 182 cm, 74 kg

Pirmais treneris: Andris Bārbalis

Lielākie sasniegumi: 2008. gada pasaules junioru čempions, 2009. gadā nominēts Latvijas Gada Balvai sportā kā labākais tehnisko sporta veidu sportists

Līgumi ar komandām: 2011. g. — MVR-D Honda , 2013. g. — Team STR KTM, 2016. g. — 24MX Lucas Oil Honda, 2017. g. — Honda Racing Brasil, 2018. g. — Monster Energy Kawasaki ELF Team Pfeil

Startē: ar 91. vai 291. numuru

Autori: Augusts Brants