twitter facebook instagram

Kārtīgais bliezējs

16.Dec.2013 - Ieva Runge

Numurs: 
285
Kārtīgais bliezējs

Protams, būšu. Un paskatieties, lūdzu, kāpēc ielūgumu nav saņēmis mans senais cīņubiedrs Jānis Dāvids,” vēl pirms nedēļām divām Valdis Muižnieks moži runāja tālruņa klausulē, apstiprinādams, ka Latvijas basketbola Gada balvu pasniegšanas sarīkojumā būs klāt — kā allaž bijis klāt valstsvienības un klubu komandu svarīgākajās spēlēs. Taču kopš 2013. gada 29. novembra viena vieta mūsu basketbola goda ložā paliks tukša, bet Latvijas komanda aizsaules valstībā kļuvusi vēl stiprāka...

TRĪS GADOS LĪDZ LATVIJAS IZLASEI

Valdis piedzima 1935. gada 22. februārī — dažus mēnešus pirms Latvijas basketbolistu pirmā starptautiskā triumfa — uzvaras pirmajās Eiropas meistarsacīkstēs. Būtu skaisti uzrakstīt, ka Ženēvas panākuma izraisītā groza bumbas mode mazo Valdiņu jau no pirmajiem solīšiem pievērsusi basketbolam, taču tā nebūs taisnība. Patiesībā viņa apzinātā bērnība pagāja skarbajos četrdesmitajos gados, kad Grīziņkalna apkaimes puikas savu enerģiju lika lietā dažādās izklaidēs ielās un pagalmos, nevis organizētās sporta nodarbībās.

Tomēr arī tādā veidā gūtais fiziskais rūdījums iznācis krietns. 1951. gadā, kad nepilnus 16 gadus vecais Muižnieks nonācis sporta biedrības Dinamo basketbola trenera Jura Silarāja rokās, debitants Eiropas 1939. gada vicečempionu pārsteidzis gan ar sprintera starta ātrumu, gan augstu lēcienu un gargabalnieka izturību. Basketbola bumba gan sākotnēji nav lāga gribējusi pakļauties, taču Valda centība darījusi savu.

Pats Muižnieks vēlāk atcerējās, ka liela nozīme viņa karjerā bijusi Maigoņa Valdmaņa olimpiskajai pieredzei. Tikai divus gadus par Valdi vecākais Maigais basketbolu bija sācis spēlēt dažus gadus agrāk, 16 gados jau bija stabils pieaugušo komandas spēlētājs un 1952. gadā iekļuva PSRS olimpiskajā izlasē, kas piedalījās Helsinku olimpiskajās spēlēs. „Radās ticība: ja jau Maigais var, kāpēc gan lai arī es nevarētu?! No aizraušanās basketbols pamazām kļuva par dzīvesveidu.” Pēc trīs gadu treniņiem Muižnieks jau aizvadīja pirmo spēli Latvijas izlasē un, iesaukts armijā, tika pieņemts Rīgas ASK komandā, kas nesen bija izcīnījusi augsto 4. vietu Padomju Savienības čempionātā.

1. VIDUSSKOLAS UN GRĪZIŅKALNA RŪDĪJUMS

Allaž sarkano vaigu dēļ bērnībā par Bieti iesauktais Muižnieks izcēlies ne tikai ar labu spēlētprasmi vien. Viņa āriene — grūti savaldāmais matu ērkulis un ēverģēlīgais smaids lūpu kaktiņos — saskanēja ar dzīvespriecīgo raksturu un prasmi ātri saprasties ar dažādiem cilvēkiem. Toreizējais ASK treneris Aleksandrs Gomeļskis Muižnieku dēvējis par komandas dvēseli un īpaši uzsvēris enerģiskā puiša pozitīvo ietekmi uz augumā dižo, bet sportista karjeras pirmajos gados pārlieku lēnīgo Jāni Krūmiņu. Abiem saskanējis gan sadzīvē, gan laukumā. Muižnieks labāk par visiem citiem pratis izmantot Lielā Jāņa veidotos aizsegus, lai uzbruktu pats, un izdevīgā brīdī pratis bumbu iespēlēt varenajam partnerim.

Taču ne jau tikai plika prasme spēlēt basketbolu Rīgas ASK piecdesmito gadu vidū padarīja par labāko komandu Eiropā, bet Muižnieku un citus latviešus pacēla starptautiskas klases zvaigznes godā. Ne mazāka nozīme bija pēckara Rīgas ielās rūdītajiem raksturiem, kas neļāva ne atkāpties, ne padoties.

To laiku tikumus un notikumus mūsu pirmais Eiropas čempions PSRS izlases sastāvā un ASK pirmo panākumu līdzdalībnieks Gunārs Siliņš savulaik atcerējies šādi: „Pirtiņā(piecdesmitajos gados populāra izklaides vieta), pagrabā, kur nebija nekādas ventilācijas, bet publika — neaprakstāma, es parasti pa trepītēm lejup gāju pirmais. Man nebija jābaidās, jo aiz manis nāca Aivars Ļeončiks un Valdis Muižnieks. Kārtīgi bliezēji, ja gadījumā vajadzīgs...” Šie vārdi apliecina, ka Rīgas 1. vidusskola izaudzinājusi ne tikai talantīgus matemātiķus, viedus fiziķus un veiklus politiķus, bet arī kārtīgus cīnītājus.

IZSPRAUCĀS CAUR CENZŪRAS SIETU

Rīgas ASK komandā Muižnieka enerģija organiski papildināja Maigoņa Valdmaņa taktisko gudrību, Jāņa Krūmiņa varenā auguma spēku, Gunāra Siliņa precizitāti metienos, Oļģerta Hehta universālo meistarību. 1955. gadā rīdzinieki pirmo reizi uzvarēja PSRS čempionātā un komandas līderi nokļuva PSRS izlases vadītāju redzeslokā. „Kaut ko bijām dzirdējuši par to, ka Latvija kādreiz bija startējusi Eiropas čempionātā ar savu komandu, bet tolaik tā šķita sena pagātne. Dzīvot vajadzēja tagadnē, un tas nozīmēja, ka jātiek PSRS izlasē. Jo vairāk latviešu tur būs, jo labāk. Tā toreiz domājām,” Valdis atcerējās pēc daudziem gadiem.

Vienubrīd uz sbornaju saukti pat pieci seši ASK spēlētāji, taču sastāvā nostiprinājušies tikai trīs. „Aivaram (Ļeončikam) tēvs kara laikā bija pazudis bez vēsts. Kad izbraukšanas komisijā viņam pavaicāja, vai gribētos tēvu satikt ārzemēs, puisis vaļsirdīgi atbildējis, ka gribētos gan. Ar to pašu viņa karjera izlasē bija galā. Mani arī ķēra uz muļķa: sak', kas tie mums par likumiem, ja nieka divu darbavietā paņemto spirta pudeļu dēļ mans tēvs nosacīti notiesāts uz vairākiem gadiem... Taču biju viltīgāks par Aivaru: tirdītājiem pateicu, ka man, padomju jaunietim, kauns par tēvu, kurš apzog tautu... Pēc tam abi ar fāteri pasmējāmies par to, kā piemānīju čekistus.”

EIROPAS ZELTS, OLIMPISKAIS SUDRABS, PASAULES ČIKS

1956. gada rudenī Muižnieks kopā ar Valdmani un Krūmiņu no Melburnas olimpiskajām spēlēm mājās pārveda sudraba medaļu. Liela prieka gan neesot bijis, jo pašam laukumā izdevies tikt reti. Tiesa, olimpiskajai medaļai bijis arī gluži taustāms segums — 50 000 rubļu prēmija, kuras lielāko daļu Valdis licis lietā, iegādājoties automašīnu volga. Lepnāku nekā Krūmiņš un Maigais, kuri apmierinājušies ar nepretenciozo pobedu.

Mūža otrajā pusē, vaicāts par seno spēļu sižetu un spilgtākajām epizodēm, Valdis mēdza mest ar roku: varbūt bija tā, varbūt citādi — kurš gan vairs var atcerēties... „Salīdzinot ar mūsdienu basketbolu, mēs spēlējām pavisam savādāk. Cits ātrums, cits asums. Tagad skatos, ko laukumā dara Dairis Bertāns — kā reaktīvā lidmašīna! Mēs jau bijām tikai lēnie divplākšņi,” atšķirībā no daudziem veterāniem, Muižniekam nekad nelikās, ka viņa jaunībā zāle bijusi zaļāka un meitas — smukākas. Kaut arī smukas bijušas tik un tā.

„Eiropā PSRS izlase visus apspēlēja un mēs, trīs latvieši, tur pielikām savu roku. Tikai olimpiskajās spēlēs netikām galā ar amerikāņiem. 1960. gadā Romā spēlēju diezgan daudz un labi, bet, tiklīdz pretī nāca amerikāņi, kļuvu kā nolēmēts. It kā nebiju ne nobijies, ne uztraucies, bet pats pēc tam skatījos nofilmēto spēli un brīnījos par sevi — apspēlēju sedzēju, bet no groza apakšas metu garām... Tiesa, Romā ASV izlase bija traki stipra un viens grozs neko mums tik un tā nebūtu devis. 1964. gadā Tokijā gan viņi bija ņemami, bet paši nebijām ņēmēji. Tā paliku bez olimpiskā zelta. Savukārt pasaules čempionāta zeltu man nozaga Ņikita Hruščovs, kurš 1959. gadā, kad Čīlē jau bijām vinnējuši visus stipros konkurentus, aizliedza spēlēt ar Taivanas izlasi, lai nenokaitinātu draugus Ķīnā. Toreiz mūs diskvalificēja...”

GOMEĻSKIM PATEICA, KO DOMĀJA

Basketbola laukumā Valdis Muižnieks līdzdarbojās gan Latvijas vīriešu basketbola spožāko panākumu kaldināšanā, gan pakāpeniskajā nokāpšanā no pjedestāla. Līdz ar ASK tituliem krājās arī komandas galvenā trenera Aleksandra Gomeļska lielās ambīcijas un pakāpeniski samilza konflikts ar spēlētājiem, izgaismojot atšķirības gan basketbola izpratnē, gan mentalitātē. Tādās reizēs tieši Valdis kļuva par komandas karognesēju, teikdams acīs to, ko citi domā pie sevis.

„Gāja visādi. Bija reizes, kad tiešām bijām pelnījuši trenera brāzienu, jo nebijām nekādi svētie. Bet bija arī reizes, kad tikko vēl leitnanta uzplečos skraidījušais Gomeļskis sāka runāt ģenerāļa tonī bez kāda pamata. Skaidrs, ka puikām tas nepatika, un mēs devām pretī. 1963. gadā īsi pirms spartakiādes turnīra pamatīgi saķērāmies un pat priekšniekiem kļuva skaidrs, ka kaut kas jādara. Gomeļski atcēla no Latvijas izlases trenera amata, un to viņš mums ilgi nepiedeva. Mani uzreiz izmeta no PSRS izlases, tiesa, pirms Tokijas spēlēm paņēma atpakaļ, jo tolaik ļoti labi spēlēju — to viņš prata novērtēt. No Latvijas Gomeļskis aizbrauca, apvainojies uz visiem. Bet pēc daudziem gadiem atbrauca, uzsauca čaļiem galdu — pasēdējām, atcerējāmies jaunību. Puspasaulei viņš ir dižais Gomeļskis, lielais treneris. Bet mums, kas viņu pazinām jaunībā, — veikls puika, kurš Rīgā paveica gan labas, gan ne tik labas lietas.”

KAD SKATUVES STARMEŠI IZDZISUŠI

Sportista karjeras pēdējos gadus Muižnieks kopā ar vēl dažiem ASK vīriem pavadīja VEF meistarkomandā, tomēr kopīgais sapnis apvienotiem spēkiem atgriezties PSRS tronī palika nepiepildīts. Tajā laikā treniņus un spēlēšanu Muižnieks apvienoja ar studijām Universitātes Juridiskajā fakultātē. „Psiholoģiski ļoti grūti pārvarama tā barjera, kuras vienā pusē tu stāvi laimē starojošs ar uzvaras priekā paceltām rokām, bet kuras otrā pusē tev pēkšņi jākļūst tikai par dažu darba biedru pazītu kolēģi. Nav vairs ne slavas, ne amata prasmes,” viņš izgāja to pašu ceļu, ko lielākā daļa padomjlaika sportistu, kuri jaunībā bija tik tikām izmantojuši valsts sagādāto iespēju sportot, īpaši nelauzot galvu par ikdienišķajām vajadzībām, bet arī neko neiekrājot dzīvei pēc sporta.

Pirmajos pēcsporta brīžos kritiski izvērtējis pagātni („Tagad zinu, kādus upurus prasa sports...”) Valdis Muižnieks drīz pēc atvadīšanās no lielā sporta atgriezās basketbolā. Gan ilgus gadus strādādams kā ASK komandas priekšnieks, gan pats spēlēdams veterānu komandās. Arī piedalīdamies pasaules čempionātos maksibasketbolā.

„Kas vainas, dzīvo tik,” viņš bija un palika optimists gan skarbajos deviņdesmitajos, kad pēc vecās ASK komandas izjukšanas kādu brīdi palika bez stabila darba, gan vēlāk, kad dzīve pamazām sakārtojās. Allaž možs, allaž lietas kursā par pēdējiem notikumiem gan basketbola laukumā, gan politikā, saglabādams labvēlīgi dzēlīgo skatu uz Latvijas basketbola un visas dzīves varoņiem un nevaroņiem.

Vieglas smiltis un veiksmi aizsaules basketbola laukumos...

 

Valdis MUIŽNIEKS

Dzimšanas dati: 1935. gada 22. februāris — 2013. gada 29. novembris

Sportā: 1951.—1953. gadam spēlējis Rīgas Dinamo, 1954.—1964. gadam Rīgas ASK, 1964.—1969. gadam Rīgas VEF

Lielākie sasniegumi:

·      četrkārtējs PSRS čempions (1955.—1958.)

·      divkārtējs vicečempions (1962., 1964.)

·      četrkārtējs bronzas ieguvējs (1959., 1961., 1973., 1966.)

·      trīskārtējs Eiropas kausa izcīņas uzvarētājs (1958.—1960.)

·      1954.—1967. gadam spēlējis Latvijas izlasē, aizvadīdams 103 spēles. PSRS tautu spartakiādes čempions (1956.) un 3. vietas ieguvējs (1959., 1963.)

·      1956.—1964. gadam spēlējis Padomju Savienības izlasē. Trīskārtējs olimpisko spēļu sudraba medaļas ieguvējs (1956., 1960., 1964.), trīskārtējs Eiropas čempions (1957., 1959., 1961.)

·      kopš 1981. gada aktīvs veterānu basketbola dalībnieks. Pasaules veterānu vicečempions 1997. un 1999. gadā

·      1988. gadā viens no pirmajiem parakstījis aicinājumu atjaunot Latvijas Olimpisko komiteju

Apbalvojumi: Triju Zvaigžņu ordenis

Autori: 
Guntis Keiselis basket.lv