twitter facebook instagram

Kaspars, kurš neprot zaudēt

13.Dec.2007 - Portāla Administrators

Numurs: 
102
Daugavins-IMG_5381.jpg
Pērn, kad Rīgā bija pasaules hokeja čempionāts, Kaspars Daugaviņš bija sacensību jaunākais dalībnieks. Toronto Hokeja slavas zāles pārstāvji savai kolekcijai lūdza viņa sejas aizsargrežģi un baltos slidzābakus. Kaspars tagad saka, - ir iemesls pacensties, lai pēc n gadiem viņš tiktu uzņemts šajā zālē. Šonedēļ viņš kopā ar Latvijas junioru izlases kolēģiem ir apņēmības pilns atgūt savai komandai vietu pasaules elitē. Pirms došanās ceļā Kaspara kanādiešu kluba vadība painteresējās, kādā krāsā ir Latvijas izlases forma, ieteica viņam neņemt savas komandas gaiši zilos cimdus un iedeva melnus cimdus, ķiveri. Viņš līdzi atveda arī septiņas nūjas, kas paredzētas piecām spēlēm.

Vairāk nekā puse izlases ir tie paši hokejisti, kuri arī U-18 vienības rindās iekļuva pasaules stiprāko komandu vidū. Vien atšķirība tā, ka toreiz Kaspars spēlēja vienā maiņā ar Mārtiņu Skušku un Mārci Zembergu. Treneri negribēja jaukt saliedēto maiņu Artūrs Ozoliņš - Andris Džeriņš - Gatis Gricinskis. Šogad, ja tā var teikt, Kaspars apmainījies vietām ar Gati. Viņi visi daudzus gadus gadus pazīstami un daudzkārt spēlējuši kopā.

„Treneri, protams, izstāsta savus uzdevumus, savus taktiskos risinājumus," stāsta Kaspars, „taču mačos daudz kas būs pavisam citādāk. Un tad arī savā maiņā aprunājam sīkumus, neiztikt bez improvizācijas. Visi grib vinnēt turnīrā, visi sasniegs maksimumu, lai tā notiktu. Izdosies skaisti gūt vārtus, būs iedvesma nākamajiem, tomēr izlasē māksliniekus gan neatrast."

19 gadu vecais rīdzinieks ir pieredzējušākais junioru izlasē, savulaik ne reizi vien izbaudījis arī jauniešu un pieaugušo valstsvienības cīņas. Varbūt tādēļ nereti izskan runas, sak, ieradīsies Daugaviņš, un viss notiks. Arī viens ir karotājs, taču vienatnē nav iespējams pieveikt konkurentus. Turklāt nevajag aizmirst, ka vēl arī citi ir lieliski jaunās paaudzes hokejisti.

„Patīkami bija no Kanādas atkal atbraukt uz Latviju. Man ir pēdējais gads junioros, turklāt čempionāts notiek Rīgā. Ļoti gribam vinnēt. Jau no bērnības pazīstu daudzus mūsu spēlētājus, esam ļoti draudzīgi. Puiku komandā Dinamo 88 bija Artūrs Ozoliņš, Gatis Gricinskis, es. Vēlāk klāt nāca arī citi, kas tagad ir izlasē. Arī es esmu dzirdējis, ka ar manu ierašanos Rīgā saista ļoti lielas cerības. No tā visvairāk baidos. Nevajag domāt, ka es viens visus uzvarēšu. Protams, centīšos, taču ne jau vienmēr gūšu vārtus. Varbūt kaut ko mazākumā komandai izcīnīšu, bet metīs citi. Esam taču daudzi."

Kaspars, šķiet, kopš dzimšanas ir azartisks. Viņš neprot, negrib zaudēt.

„Man liekas, ka gadus četrus prasījos vecākiem, lai ved mani trenēties hokejā. Viņi strādāja, bet finansiāli nebija iespējas to pavilkt. Sanāca tā, ka sāku trenēties, liekas, nepilnu desmit gadu vecumā. Slidoju jau agrāk, varbūt reizi mēnesī ar daiļslidošanas slidām. Tolaik ļoti populāras bija hokejistu, varētu teikt, reklāmas kartītes. Iemainīju tās pret... drauga spēlētāja veco formu. Tā tas viss sākās. Mans pirmais treneris bija Ojārs Rode, kurš iemācīja slidošanas, nūjas tehniku, puikas trenēja individuāli. Tad pienāca laiks, kad viņš ieteica jau pieteikties kādā komandā. Zaudēt nepatīk nevienam. Pēc neveiksmes centīsies vēl vairāk, lai kaut ko krasi mainītu un tiktu pie uzvaras. Pēdējos gados manas komandas diezgan daudz zaudējušas, esmu pieradis. Bet katrā spēlē darām visu, lai vinnētu."

Inga un Armands Daugaviņi ir tikpat azartiski kā viņu dēls. Cik vien iespējams, abi vai pa vienam braukuši līdzi uz daudziem Kaspara mačiem, līdz asarām nereti pārdzīvojuši neveiksmes, līdz asarām priecājušies par uzvarām. Taču viņi nekad nav bijuši vecāki, kuri, maksādami par dēla treniņiem, vadījušies pēc principa kurš maksā, tas pasūta mūziku.

„Mūsu komandas spēlētājiem daudzi vecāki nebija tik labi situēti, lai bezgalīgi varētu mūs finansēt, lai varētu vienība attīstīties. Bija diezgan labas divas 1988. gadā dzimušo puiku komandas. Laimējās, ka mūsu vārtsarga Jakovļeva tēvs ļoti rūpējās par vienības sponsorēšanu, palīdzēja talseniekiem, piemēram, Gatim Gricinskim. Tikām daudz trenēties uz ledus. Taču vienmēr var atrast vecākus, kuriem kaut kas nepatīk, kuri sūdzas trenerim. Mūsu treneris skaidroja: jūs maksājat par ledu, es garantēju rezultātu, pēc sezonas varēsiet kritizēt, ja kaut kas neizdosies. Nedrīkst vecāki spēles laikā iet ģērbtuvēs, nedrīkst skaidroties ar treneri, kāpēc dēls nespēlē vienā maiņā ar to vai citu hokejistu. Mans tēvs vienmēr mani kritizējis, ja spēlēju slikti. No tā vienmēr mācījos. Zināju, ja spēlēju slikti, mašīnā mājās braucot, visu ceļu tēvs skaidros, ko esmu ne tā darījis. Tāpēc centos spēlēt arvien labāk. Bet mans tēvs nemūžam nav karojis ar treneri vai komandas vadību, teiksim, par Kaspara Daugaviņa vietu pirmajā maiņā."

Šonedēļ pasaules junioru čempionātā Rīgā cīnās sešas komandas. Un visas prot spēlēt hokeju.

„Visi saka - baltkrievi būs mūsu īstākais pretinieks. Manuprāt, vismaz pagaidām par viņiem nav jādomā. Latvijas hokejisti zina, kā spēlē Baltkrievijā. Tur viss ir apmēram tāpat kā pie mums. Nezinām, kādi ir franči, ne reizi neesmu viņus redzējis. Lasīju komandas pieteikumu. Zinu, ka viņiem ir daudzi kanādieši ar franču pasēm. Viņi skries, sitīs. Tas ir pats grūtākais. Ja viņi spēlē ātri, mums jāspēlē gudri. Tāpat ir ar angļiem, kuriem arī daudz kanādiešu. Ungāriem ir vairāki naturalizēti slovāki, daudzi stalta auguma. Pret tādiem ir grūti cīnīties. Ja spēlēsim ātri, viņi varētu pelnīt noraidījumus. Tad pierādīsies, - protam un varam spēlēt vairākumā vai ne. Slovēņiem ir trīs hokejisti no manas līgas, kuri var vienā periodā uztaisīt visu spēli."

Varbūt arī Artūrs Ozoliņš - Andris Džeriņš - Kaspars Daugaviņš var vinnēt spēli?

„Var, bet tas nenozīmē, ka mēs vien metīsim. Vajag arī lai citi uzbrucēji gūst vārtus. Mēdz gadīties, ka pirmā maiņa nevar iemest, to vispirms izdara otrā, un tad arī mums aiziet spēle. Šādās reizēs tieši otrā maiņa sākusi uzvaras gājienu. Bet pirmā nodrošināja pārsvaru."

Kaspars bija gan U-18, gan U-20 izlašu rindās, kad tās tika elitē. Komandām noturēties pasaules labāko vidū neizdevās. Kā pietrūka?

„Protams, gribam spēlēt ar stiprākajiem. Latvijā, man šķiet, hokeja saimniecībā nav kārtības. Junioriem ir tikai viena bāzes komanda, tagad LSPA/Rīga. Neskaitāmās valstīs ir junioru līga. Tas ir pats galvenais. Krievijā, piemēram, hokejs slīd lejup. Juniori spēlē meistarkomandās, nedabū lielu spēles laiku, zaudē azartu, sēžot uz rezervistu soliņa. Kanādā uz NHL jaunos ņem tikai tad, kad viņi tam ir gatavi. Tie, kuri spēlē junioru līgās, viņi pieraduši pie šī hokeja, zina, kā spēlēt. Skaidrs, ka bez šādas pieredzes ir ļoti grūti. Daudzās zemēs valsts finansiālais ieguldījums ir vērā ņemams, uz šī rēķina tiek uzturētas arēnas. Pagājušajā gadā Kasparu draftēja Otavas Senators. Viņš piedalījies Nacionālās Hokeja līgas komandas vasaras treniņnometnēs.

„Ja kārtīgi strādāšu, ja paveiksies, ja kādudien būs laba spēle Amerikas Hokeja līgā, domāju, paies trīs līdz pieci gadi, kad nonākšu NHL. Esmu pacietīgs. Cita ceļa nav. Mans mērķis ir vienu dienu būt Nacionālajā Hokeja līgā. Un tad tur palikt uz ilgu laiku. Darīšu visu, lai sasniegtu mērķi."

Kaspars Daugaviņš

hokejists

Dzimis           1988. gada 18. maijā Rīgā

Augums, svars        1,83 m, 84 kg

Pozīcija         uzbrucējs

Pirmais treneris      Ojārs Rode

Draftēts         Otavas Senators 2006. gadā 3. kārtā

Sasniegumi  2007. gada sezonas pasaules junioru čempionāta (1. divīzijā) guvis visvairāk vārtu, zelts pasaules jauniešu čempionāta 1. divīzijā, zelts pasaules junioru čempionāta 1. divīzijā

Spēlējis         Dinamo 88, Rīga 2000, Maskavas CSKA-2, Binghemtonas Senators (AHL), Misisogas St. Michael's Majors (OHL), spēlējis trijos pasaules jauniešu, divos pasaules junioru un divos pasaules pieaugušo čempionātos  

Māra JURŠEVICA

Foto

Dzinējspēks. Kaspars Daugaviņš ar savu azartu iedvesmo komandas biedrus

Foto: Mārtiņš Aiše