twitter facebook instagram

Ko esmu redzējis — neaizmirstu

17.Dec.2013 - Ieva Runge

Numurs: 
285
Ko esmu redzējis — neaizmirstu

Kad ilggadējais valstsvienības līderis tagadējais basketbola kluba Ventspils galvenais treneris Roberts Štelmahers piezvanījis savam pirmajam trenerim Imantam Pļaviņam, lai paziņotu žūrijas lēmumu piešķirt viņam Latvijas Gada balvu sportā Par mūža ieguldījumu un uzaicinātu uz svinīgo apbalvošanas ceremoniju 27. decembrī, nepilnus 84 gadus vecā meistara pirmā reakcija bijusi lietišķi norūpējusies: Diezin vai paspēšu, man piecos sākas treniņš...” Dažas dienas vēlāk Imants, šķiet, ir apradis ar statusu un uzlādējis daudzo apsveikumu nogurdināto mobilo tālruni, tomēr savu ieguldījumu joprojām vērtē paškritiski: Rindā pēc šīs balvas man noteikti ir priekšā vairāki basketbola cilvēki. Turklāt es taču vēl esmu zālē, turpinu strādāt.”

JAUNĪBA AR FUTBOLA AKCENTU

„Esmu dzimis Ērgļos, bet kopš 1936. gada — rīdzinieks. Vecāki pārdeva māju, pārcēlāmies uz galvaspilsētu un sāku mācīties 1. ģimnāzijā. Sēdēju vienā solā ar nākamo kinorežisoru Imantu Krenbergu. Fiziskās audzināšanas skolotājs bija Edgars Laipenieks — vēlāk slavens treneris Čīlē (viņa audzēkne Marlēna Ārensa Melburnas olimpiskajās spēlēs izcīnīja otro vietu šķēpmešanā, piekāpjoties tikai Inesei Jaunzemei — G. K.).

Klasesbiedrs Lielmanis spēlēja futbolu un regulāri devās skatīties, kā spēlē lielie meistari. Gāju viņam līdzi. Atceros, ASK stadionā biju klāt valstssacīkstē Latvija—Polija. Zināju visus Rīgas Futbola kluba spēlētājus, redzēju, kā spēlēja Aleksandrs Vanags un Kārlis Ārens, kuri bija vienlīdz labi gan futbola, gan basketbola laukumā (1939. gada Eiropas vicečempioni!).

Man ir lieliska atmiņa. Atceros gan skaitļus, gan situācijas. Ko esmu redzējis, to neaizmirstu. Pietiek nosaukt kādu vārdu, un uzreiz acu priekšā kāds notikums vai spēles epizode. Kopš trīsdesmito gadu beigām.

Atceros, kā 1940. gadā Rīgā iebrauca krievu tanki — kā tūristi. 1941. gada jūnijā arī viss notika mierīgi — krievi aizbrauca, vācieši pēc kāda laika ienāca. Toties kara beigās gan bija tracis. 1944. gada vasarā dzīvoju Ērgļu apkaimē pie vecmammas un pats piedalījos tranšeju rakšanā. Redzēju, kā nokalnē izcērt kokus, lai vieglāk aizstāvēties. Kad sarkanarmijas uzbrukumu apturēja, sapratām — jāizmanto atelpas brīdis un jāmūk! Devāmies uz Rīgu, no turienes ar kuģi uz Dancigu, pēc tam pa sauszemi vēl tālāk uz Vācijas ziemeļiem. Tur nodzīvojām līdz martam, tad vienā jaukā dienā atklājām, ka krievi jau ieņēmuši šo apgabalu. Devāmies mājās. Tēvs, bijušais pagasta sekretārs, labi prata arī krievu valodu un sagatavoja tādu kā uzziņu — esam bijuši aizsūtīti uz Vāciju darbos, gribam atgriezties Latvijā. Veselu mēnesi ceļojām. Austrumprūsijā, Tilzītē (tagad Sovetska Krievijā, Kaļiņingradas apgabalā — G. K.), bija filtrācijas nometne, no kurienes daudzus taisnā ceļā veda uz Sibīriju. Kādu nedēļu tur uzturējāmies, līdz ļāva braukt uz Latviju.

Pēc daudziem gadiem, kad mani pierunāja stāties kompartijā — citādi nevarēšot strādāt par sporta skolas direktoru! —, partijas komisijā prasīja, ko es darīju vācu laikā. Atbildēju — dzīvoju laukos. Pie tā galda sēdēja arī kāds bijušais klasesbiedrs, kurš mani 1945. gada pavasarī bija redzējis starp tiem, kuri atgriezušies no Vācijas. Par laimi, izrādījās godīgs puika — nenodeva.

1945. gada rudenī atsāku mācīties 1. vidusskolā un arī sportot. Ar basketbolu darīšana iznāca īsa. Kopā ar citiem puišiem pieteicos pie trenera Hugo Krūmiņa. Viņš visus nostādīja ierindā pēc augumiem — pirmie 12 varēja palikt, mazajiem vajadzēja iet prom. Man, protams, arī. No 1. vidusskolas Rīgas čempionātā spēlēja astoņas komandas, es nebiju nevienā. Pats uztaisīju devīto, bet arī tajā netiku sastāvā.

Trenējos futbolā — Daugavā pie Vadima Ulberga. Spēlēju, kamēr mācījos Fizkultūras institūtā, spēlēju arī Kuldīgā, kur mani nosūtīja strādāt par rajona Sporta komitejas priekšsēdētāju. Tur bija brīva volejbola trenera vieta. Divus gadus nostrādāju. Skolēnu spartakiādē izcīnījām trešo vietu, Marts Palms vēlāk spēlēja Radiotehniķī.

DIREKTORA JAUNĀ SPECIALITĀTE

Kad likumā noteiktos divus gadus Kuldīgā biju nostrādājis, sāku skatīties pēc darba Rīgā. Avīzē izlasīju, ka 49. vidusskolā vajadzīgs fiziskās audzināšanas skolotājs. Dzīvoju gleznotāja Mauriņa mājā Veidenbauma un Stabu ielas stūrī — turpat blakus. Gāju pieteikties, bet pa ceļam satiku studiju biedru: „Sveiks, Pipin, kur ej?” Izstāstīju. Viņš pretī: „Rīgā katrā rajonā organizē sporta skolu, Kirova rajonā meklē vadītāju. Ejam!” Tas bija 1956. gada augustā.

Septembrī 2. BJSS jau sāka darboties. Vieglatlētikas, smaiļošanas, modernās trīscīņas nodaļas. Arī basketbola. Pie basketbola ķēros nopietni. Sarunāju, ka pie mums strādās Aleksis Ailis, kam Pionieru pilī bija laba 1940./41. gadā dzimušo puiku grupa. Uzaicināju treneri Gunāru Čaksti. Vajadzēja arī meiteņu grupas. Pazinu Andri Purkalnu, kurš strādāja Lokomotīvē un 6. vidusskolā. Es viņu Lokomotīves šefam Pētersonam nocopēju kopā ar visām meitenēm, un šā iemesla dēļ mums ar Peķku iznāca drausmīgs konflikts. Pēc tam uzaicināju Aivaru Brigmani, kurš strādāja 7. vidusskolā. Un pats sāku trenēt 1942.—1944. gadā dzimušos puikas.

Fizkultūras institūta izglītība man bija, bet no basketbola smalkumiem sākumā neko, protams, nezināju. Skatījos, kā strādāja pieredzējušākie kolēģi, un darīju pakaļ. Atceros, pirmajā turnīrā Tallinā pamatīgi dabūjām pa muguru, un Jāzeps Sarguns — vēlāk labs draugs un kolēģis Basketbola federācijā — avīzē uzrakstīja, ka jaunais treneris Pļaviņš atgriežas ar divnieku mugursomā. Tagad par to pasmejamies, bet toreiz ķērās pie sirds.

Pa īstam basketbolā kaut ko sāku apjēgt pēc dažiem gadiem, kad jau strādāju ar piecdesmit pirmajiem. Tā bija laba grupa — Ivars Žvīgurs, arī Igo Japiņš, kurš tagad laikam izlobējis man to balvu... Viņa tēvs bija riteņbraukšanas treneris, bet toreiz riteņbraukšanā varēja trenēties tikai no 14 gadu vecuma, un Haris puiku atveda pie manis. Pamatpiecniekā spēlēja, ar savām tievajām kājām pa malu gāja kā velns. Bet tikko apritēja 14, Haris viņu paņēma pie sevis.

UZ LAUKIEM — PĒC SPĒKA UN MEISTARĪBAS

Lai kā treneris strādātu, pats svarīgākais ir tas, kas paliek pēc tevis. Ko esi izdomājis jaunu. Ļoti labu mantojumu atstāja Tālivaldis Pētersons. Minibasketbols, skolēnu turnīrs Oranžā bumba — tas bija fantastisks darbs. Lai ko runā par Valdi Valteru, bet Jaunatnes līga un metodiskais centrs — tas viss strādā, viss ir vajadzīgs basketbolam.

Par savu pienesumu Latvijas basketbolam varu nosaukt vasaras treniņnometnes. Ideja radās nejauši — kā Ņūtonam. Atcerējos, kā Ulmaņlaikos pie vecmammas laukos dzīvoja pilsētas bērni — puika un divas meitenes. Elpoja veselīgo lauku gaisu, palīdzēja saimniecībā un rudenī atgriezās Rīgā, līdzi dabūdami kādu kartupeļu maišeli un gaļas gabalu. Laba iespēja pavadīt vasaru, ja pašam nav radu laukos. Tā nu pats savācu savējos un braucām uz Mičurina kolhozu blakus slavenajam Lāčplēsim. Gulējām šķūņaugšā sienā. Pa dienu strādājām — sienu vācām, ravējām —, bet saimniecība mūs par to apgādāja ar pārtiku. Paši sarunājām saimnieces no pavāru skolas, kur Zeltiņu Jānim sieva strādāja. Vakaros trenējāmies. Basketbola laukuma kolhozā nebija, tāpēc skrējām un driblējām uz šosejas. Kad brauca mašīna — lēcām nost. Futbolu spēlējām aplokā, līkumodami starp govju pļeckām.

Pirms mums vasarās neviens tā nebija darījis. Efektu jutām uzreiz — 2. sporta skolai rezultāti gāja uz augšu. Priekšniecība uzķēra šo ideju, Sportā parādījās raksts, ka tāda lieta atbalstāma. Valsts sāka piešķirt naudu vasaras nometnēm, sākām taisīt divas trīs pēc kārtas. 10. jūnijā braucām prom no Rīgas, ap 5. augustu atgriezāmies. Gan trenējāmies, gan piestrādājām. Ja kāds treniņos sāka slaistīties, sūtījām burkānus ravēt. Sastrādājām pat naudiņu, ko vasaras beigās puikām sadalīt uz galviņām.

Darbojāmies no rīta līdz vakaram, un tieši vasaras darbs bija tas, kas puikām un meitenēm palīdzēja progresēt. Šajā ziņā nekas nav mainījies. Pat ja ļoti cītīgi apmeklē treniņus tikai sporta zālē — nekas nebūs. Kā toreiz, sešdesmitajos gados sāku, tā tagad turpinu. Vasarā manējie katru dienu trenējas sešas stundas, un daudzi zālē darbojas arī brīvajā laikā. Liekam iekšā tehniku. Pareizs dribls, pareizas rokas kustības, pareiza stāja... Īsā laikā var iemācīties to, ko sezonas laikā nevar pusgadā. Kas tam iziet cauri, uzreiz ir cits spēlētājs.

Mums Jaunpilī ir ideāli apstākļi — zāle mūsu rīcībā, desmit grozi. Tikai — nometnes mums ir garākas nekā citiem, tomēr tās ir uz pusi īsākas, nekā bija kādreiz. Desmit dienas jūnijā, desmit jūlijā un piecas augusta beigās.

ZVAIGŽŅU PLEJĀDE

Piecdesmit septiņos darba gados talantīgu puiku bijis daudz. Piecdesmit piektie bija ļoti labi — Aivars Birze, Jānis Eglītis, kuri spēlēja meistarkomandā. Piecdesmit sestais — Jānis Tauriņš — bija PSRS kadetu izlases pamatpiecnieka spēlētājs, Eiropas čempions. Drausmīgs plēsoņa aizsardzībā, cīnītājs līdz pēdējam! Viņš tā īpatnēji sedza — ne visai garo augumu salocījis deviņos līkumos (Imants pieceļas un parāda — G. K.). Žēl, ka ne ASK, ne VEF viņu nepaņēma. It kā augums bija par mazu... Puika pārdzīvoja, aizgāja no basketbola, trāpījās kaut kādā kautiņā, pat cietumā pabija.

Pēc tam nāca sešdesmit ceturtie. Kārlis Muižnieks bija drusku loderis, viņam nepatika skriet, bet roka bija ļoti laba. Un viltīgs! Basketbolistam tādam jābūt. Labi gēni bija — viņa tēvabrālis Valdis taču arī bija ļoti gudrs un viltīgs basketbolists.

Vistālāk tika Igors (Miglinieks). Viņš bija saspēles vadītājs, un pēc tiem vienmēr ir pieprasījums. Pozitīvi spītīgais tips. Viens no tiem, kurus visvairāk esmu dzinis mājās. Runāja pretī, par basketbolu, protams. Bet nākamajā dienā atkal bija klāt. Kad Biruta Veldre gribēja taisīt filmu par basketbolu (Tāpēc, ka es esmu Aivars Līdaks), uz galveno lomu kandidēja arī Igors, bet izvēlējās Aigaru Brigmani. Kā Igors nostrādāja tajā vasaras nometnē Kaibalā! Gribēja parādīt, ka ir labāks, un patiešām kļuva par labāko. Tika PSRS jaunatnes izlasē, 17 gados debitēja Vefā.

Kristapam Janičenokam vienmēr vajadzēja visus vinnēt. Kad treniņā puikas spēlēja viens pret vienu, viņš prasīja divus pretī. Tie viņu krampēja, bet neko nevarēja izdarīt.

Tehnika ir visam pamatā. Kā komisārs vienmēr tiesnešus brīdinu, ka nedabūs no manis labas atzīmes, ja nesvilps noskrietos. Treneri neseko līdzi, tiesneši Latvijas mačos laiž brāķi garām, bet starptautiskajās spēlēs neviens neko nepiedod.

Man divreiz piedāvāja trenēt VEF meistarkomandu, bet paliku pie bērniem. Nevaru strādāt, ja nav patiesuma attiecībās. Man ļoti svarīgs ir gandarījums, prieks. Nepatīk plātīties, līst priekšplānā. Labāk klusi strādāju tā, lai būtu pirmais.

Puikām dodu, ko varu, un skatos — kurš pieņem, kurš ne. Ja ņem, katrā treniņā viena mana acs visu laiku būs pievērsta viņam un spēles laikā nevienu minūti neņemšu nost. Kā savulaik Robčikam Štelmaheram.

Katru dienu no pusvieniem līdz pusčetriem esmu zālē Daugavas sporta namā. Kuram beigusies skola, tas nāk zālē, un darbojamies. Pēc manis nāk Raivo Otersons, vakarā Mārtiņš Fomins. Tāds konveijers iznāk. Tikai paši vecākie trenējas pa grupām. 92./93. gadus atdevu Fominam, 94. gadus — Očam. Man sit pa sirdi, redzot, ka laukumā skrien un met uz dullo, nepareizi kustas. Labāk strādāju ar mazajiem.

JANIČENOKS VIENSUN PĀRKERS NO KREISĀS

Piecdesmit gados viss mainījies līdz nepazīšanai. Inventārs, basketbola taktika, elki... Arī apstākļi. Ilgus gadus sports puikām bija vienīgā pieejamā izklaide. Katru dienu lielas cīņas notika pagalmos. Izveidojās savi brīvdabas sporta centri. Pats esmu spēlējis futbolu Grīziņkalnā un Mežaparkā, pirmās un otrās vidusskolas puikas sportoja Kronvalda bulvāra laukumos aiz Nacionālā teātra vai Dinamo stadionā. Pēc skolas, bet dažkārt arī pēdējo stundu laikā sāka un tad līdz vēlam vakaram. Tagad vairāk ir zāles bērni, bet tas nav tas.

Pats visu laiku skatos līdzi, kas jauns parādās basketbolā. Pirms dažiem gadiem paraugs bija Janičenoka tehnika. Pateicu: „Taisām Janičenoku viens vai Janičenoku divi pa labi, un puikas zināja, kas jādara. Skatījos tikai, vai pareizi iztaisa — pagriezienu, gājienu ar pauzi, metienu atlēcienā.

Tagad etalons ir Tonijs Pārkers. Un Rondo no Boston Celtic. Puikas skatās NBA, redz, ko var izdarīt, un mēģina taisīt pakaļ. Tehnika. Jāņem viss labākais un puikās jāliek iekšā. Pārkeru no labās puses, Pārkeru no kreisās viņi taisa katrā treniņā. Spēlēs vēl ne. Jāpaiet gadiem, lai iznāktu arī spēlēs. Bet Janičenoku jau taisa.

Ļoti svarīgi ir pieslēgt domāšanu. Kāds būs māņu gājiens, kāda pauze, vai galva visu laiku augšā? Ko kurš dara, saņēmis bumbu, — paskatās un novērtē situāciju vai uzreiz sāk driblēt?

Visu laiku jāskatās basketbols un jāmācās. Ja iedomāsies, ka visu jau zini, tad ir beigas. LBL spēlēs strādāju kā komisārs un visu laiku ķeru momentus. Kas kuram interesants iznāk tīši vai netīši. Piemēram, ja redzu labu gala auta izspēli — uzreiz pierakstu. Nesen spēlē Rēzeknē 12 reizes brīvi iemetām pēc gala auta izspēles. Lētie punkti...

Basketbolā domāšana ir ļoti svarīga. Galotne — tas ir šahs, īstais trenera darbs. Pēdējā minūtē uztaisīt maiņu tā, lai uzmainītā spēlētāja uzreiz iepļauj trijnieku, kā Aivars Vīnbergs to izdarīja ar meitenēm U-20 Eiropas čempionātā — tas nav uz dullo! Jāpazīst savi spēlētāji. Vislabākais psihologs ir treneris pats.

Šogad lielākais atklājums bija Artūrs Štālbergs. Trenera stāža viņam tikpat kā vēl nav, bet kāds ņuhs! Mēs jau neesam Spānija, kas var aizvest uz Eiropas čempionātu 12 vienādus spēlētājus un tad skatīties, kuram tajā dienā iet labāk. Mums jābūt skaidram pamatpiecniekam, no kura trijiem visu laiku jābūt laukumā. Un pēdējās piecās minūtēs atkal jāspēlē pamatsastāvam. Štālbergs U-20 izlasē to saprata un izdarīja. Bet Nikolajs Mazurs U-18 čempionātā pārturēja laukumā abus garos, kuriem beigās vairs nebija spēka.

Ainars Bagatskis? Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, redzēju pozitīvas pārmaiņas, bet man noteikti viņam ir jautājumi. Pret Latvijas izlases rotācijām pretiniekiem bija ļoti grūti spēlēt, bet, kā sākās nepareizais baskets, brīvais uzreiz meta. Vienmēr gan tas negāja cauri. Kapitāla kļūda, ka pēc spēles ar Franciju ļāva spēlētājiem atpūsties. Viņi izgāja no spēļu ritma! Spēles pēc brīvdienām — tās ir visbīstamākās. Un viņš pats bija pārāk mierīgs. Nebija kā zvērs, kurš no spēlētājiem izplēsīs pēdējos spēkus.

NO RAMANA LĪDZ VALTERAM

1973. gada 13. martā sāku strādāt Sporta komitejā. Amats saucās — valsts treneris basketbolā. Bija jādara apmēram tas pats, ko tagad dara Basketbola savienības ģenerālsekretārs. Toreizējais Basketbola federācijas prezidents Miervaldis Ramāns pierunāja. Negribēju, bet viņš teica, ka vienā darbavietā nedrīkst strādāt ilgāk par astoņiem gadiem — kaut kas esot jāmaina. Apsolīja, ka varēšu turpināt strādāt ar bērniem. Rāvos no agra rīta līdz desmitiem vakarā. 1975. gadā Rīgā ļoti labi noorganizējām PSRS tautu spartakiādes turnīru sieviešu komandām. Maskavieši bija sajūsmā, ielika štatā Vissavienības sporta komitejā.

18 gadus nostrādāju. Kad sākās jaunie laiki un par LBS prezidentu ievēlēja Induli Ozolu, viņš mani izsauca un pateica: „Paldies, Pļaviņa kungs, par ilgu darbu, bet tagad dosim ceļu jaunākiem. Neko, aizgāju mājās, bet nākamajā dienā zvana Valdis Valters: lai nākot vadīt Jaunatnes basketbola metodisko centru. Viņš liedzas, bet es gan domāju, ka viņš pats to visu noorganizēja — lai Ozols atlaiž, un viņš man var piedāvāt darbu. Metodisko centru vadīju līdz tā likvidēšanai lielajā taupīšanas laikā 2009. gadā. Visas jaunatnes izlases bija manā pārziņā.

Trenera praksē bija divu gadu pauze, kad pensionārs nedrīkstēja strādāt. Tad Valters piedāvāja savā skolā strādāt ar 1983./84. gadā dzimušajiem. Negribēju, bet, ja Valdis kādai idejai uzsēžas, tad... Pateicu: „Labi, strādāšu, bet tu nejaucies...” Tā sarunājām, un nevarēju apstāties. Kad VBS pajuka, palika grupas Daugavas sporta namā. Jaunākais audzēknis? Jāņa Blūma dēls — 2005. gadā dzimis. Eiropas čempionāta laikā Jānis pats zvanīja, lūdza paņemt. Kristaps Janičenoks esot telefonu iedevis.

ŠAHS, BRIDŽS UN LABS SPEĶĪTIS

Kad iezvanās mobilais, parasti paskatos pēdējos ciparus un uzreiz saprotu, kas zvana. Trenēta atmiņa. Kopš skolas laikiem spēlēju šahu, ģimenē kopīga aizraušanās bija zolīte, tagad — bridžs. Es pārī ar jaunāko meitu pret vecāko meitu un znotu Sigvardu Kļavu. Tādas cīņas iet vaļā! Manā laikā skolā daudz dzejoļus vajadzēja mācīties no galvas. Lielisks treniņš.

Par fizisko formu nesūdzos. Viss notiek kustībā. Cik varu, visur eju ar kājām. Daugavas sporta namā man piedāvāja kabinetu pirmajā stāvā, bet pats palūdzu ceturtajā. Dienas laikā reizes astoņas jāuzskrien augšā lejā. Labs treniņš

Basketbola paņēmienus gan cenšos pats nerādīt, kopš Zeidaks jaunākais mani reiz salīdzināja ar Čārliju Čaplinu. Ja treniņā kaut kas jāparāda citiem priekšā, lieku to izdarīt labākajam.

Par ēšanu manas domas saskan ar Anatoliju Danilānu: speķītim nav nekādas vainas! Dietologi var runāt, ko grib, bet man ir pašam savas lietas, ko ēdu un ko neēdu. Jā — cūkgaļas kotletēm, speķītim saceptam ar sīpoliņiem, zivīm, visādām zupām, bulciņām. Nopriecājos, kad Ķirsons Purvciemā netālu no manām mājām atvēra savu ēstuvi — pie viņa ir īsta gaļa manā gaumē. Nē — vistai, liellopam, aknām, ikriem, nēģiem.

Dzeru kokakolu, jo tā ļoti labi palīdz kuņģim tikt galā ar smagu ēdienu. Ne jau litriem, protams.

No rīta noteikti izdzeru glāzi ūdens, lai kuņģī būtu šķidrums. Katru rītu ēdu rupjmaizi ar biezpienu. Labi galvai. Kādas trīs karotes medus. Pēdējā laikā, kopš dabūju trombu, arī sešas tabletes. Cenšos vienmēr ēst noteiktā laikā — gan brokastis, gan pusdienas, gan vakariņas.

Daudz kas piedzīvots, ilgi varētu stāstīt. Galvenais, ka apkārt bijuši un ir labi cilvēki. Sporta skolā, Basketbola federācijā... No katra posma labas lietas, ko atceros. Bet tagad vispār ideāli apstākļi darbam. Silta, liela zāle, daudz laika treniņiem. Strādā tik!”

Autori: 
Guntis Keiselis basket.lv