twitter facebook instagram

Komandu spēle — riteņbraukšana

27.Aug.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
341
Komandu spēle — riteņbraukšana

Toms Skujiņš Tour de France 3 3349  kilometros

Riteņbraukšanā uzvar viens, bet grupas braucieni un daudzdienu velotūres nav individuālais sporta veids. No 176 šāgada Tour de France dalībniekiem, kas visi uzskatāmi par pasaules spēcīgākajiem šosejas riteņbraucējiem, vairāk nekā divas trešdaļas pat nedrīkst sapņot par savu uzvaru kopvērtējumā, jo šis ir komandu sports, kurā septiņi vīri kopējiem spēkiem pretī panākumam virza astoto — savas komandas līderi. Ar izņēmumiem atsevišķos gadījumos, kad par uzvarām ļauts pacīnīties arī citiem.

Šogad pasaules prestižākajā velobraucienā, kas norisinājās 105. reizi, ASV komandas Trek-Segafredo sastāvā cīnījās carnikavietis Toms Skujiņš, kurš piektajā posmā Kempērā pie Biskajas līča kļuva par Kalnu karali, iegūstot arī Cīnītāja balvu, un šajā kreklā nobrauca vēl piecus etapus līdz Legrānbornānai Alpos. Savukārt 15. posmā Karkasonā, pirms Pirenejiem, latvietis finišēja piektais. Bet tie nebija viņa galvenie uzdevumi. Toms Skujiņš Sportam atklāj riteņbraukšanu kā vienas komandas spēli pret 23 citām komandām.

KOMANDAS VEIDOŠANA. PIENĀKUMUS DALOT

No 18 pasaules tūres komandām Trek-Segafredo ir visinternacionālākā, vienojot 30 riteņbraucējus no 16 visu kontinentu valstīm. Tour de France šogad pirmo reizi deviņu sportistu vietā katra komanda varēja pieteikt tikai astoņus. Pamatsastāva veidošana šim un citiem lielajiem velobraucieniem sākas jau janvārī. Tas ir plūstošs un mainīgs process, kuru ietekmē sportistu traumas, sagatavotības kondīcija un vēl citi faktori.

Janvārī arī tiek izvirzīti komandas mērķi gaidāmajā sezonā. Mūsu līderim Baukem Mollemam Tour de France bija uzdevums cīnīties par vietu labāko desmitniekā kopvērtējumā, arī par uzvarām atsevišķos posmos, savukārt sprinta etapos savas dotības jādemonstrē sprinterim Džonam Degenkolbam. Līdz ar to divi braucēji jau zināmi, un kopš janvāra viņi tam gatavojas. Devīto posmu veidoja liela daļa no slavenā Rubē velobrauciena maršruta, kurā daudz jābrauc pa bruģi. Mums ir Jaspers Streivens, kurš visās klasikās (viendienas velobraucienos) finišējis labāko desmitniekā. Tas nozīmē, ka komandai ar pareizajiem vīriem ir lielas iespējas cīnīties par uzvaru šajā posmā. Tātad Jaspers arī brauc.

Tad skatās, kādi vīri komandā vajadzīgi, lai šie trīs sportisti sasniegtu vislabākos rezultātus. Lai gūtu labu vietu kopvērtējumā, nepieciešami divi puiši, kas labi brauc kalnos un spēj Baukem palīdzēt kāpuma sākumā iegūt ērtu pozīciju grupā, šur tur piesegt vēju, atvest dzēriena pudeles un tā tālāk. Vēl vajadzīgi divi vīri, kas 200 m pirms finiša izdevīgā pozīcijā nogādās mūsu sprinteri Džonu.

Septiņas vietas jau aizņemtas, paliek pēdējā — astotā. Vadība prāto, ko vairāk vajadzētu. Varbūt trešo vīru, kas palīdzētu sprintos, vai vēl vienu kalnos braucēju, vai tādu, kas var uzvarēt no atrāvieniem? Galvenā izvēle tika veikta pēc Šveices tūres, kas ir būtisks sagatavošanās posms Tour de France. Jūnija beigās, startējot Latvijas čempionātā, es jau zināju, ka esmu komandā, bet nevienam to nedrīkstēju teikt, jo Trek-Segafredo oficiālais paziņojums bija gaidāms vēlāk.

Mana galvenā loma bija palīdzēt Baukem. Gan kalnos, gan ne tik lielos kalnos. Patiesībā es neesmu īpaši labs braucējs padsmit kilometrus garos kāpumos, kuros jātiek 500—1000 metru uz augšu pa vertikāli. Bet es ļoti labi māku iegūt pozīciju un palīdzēt to izcīnīt mūsu līderim. Tas bija viens no maniem galvenajiem uzdevumiem. Un, protams, palīdzēt Džonam sprintos. Strādāju abu labā.

Bija dienas, kurās arī man un vēl citiem komandas biedriem ļāva cīnīties par uzvaru posmā. Tie bija etapi, kuros pastāvēja liela iespēja, ka atrāviens var izdoties un bēdzēji finišēs pirms lielās grupas.

PALĪDZĒT UN TIKAI FINIŠĒT

Pirmās nedēļas maršruts pa Biskajas līča ziemeļu piekrasti ir salīdzinoši līdzenāks. Pirmie divi bija sprinta posmi, kuros bija iespējams kādu uzvaru gūt Džonim. Vienlaikus mums vajadzēja palīdzēt Baukem nezaudēt laiku, jo grupai, nākot uz finišu, ātrums ir liels, tā var tikt saraustīta gabalos, gadās kritieni. Visvienkāršāk no tiem izvairīties, atrodoties grupas priekšgalā, kur mazāk cilvēku un mazāka iespēja, ka kāds no viņiem tev tieši priekšā nogāzīsies.

Tātad jācenšas atrasties grupas galvgalī, kur iekārtojas arī mūsu sprinteris. Lielākoties manā aizvējā. Dažreiz viņam ļauju braukt grupas iekšienē, jo arī tur viņš to var darīt, lieku enerģiju netērējot. Lielā barā grūti visu laiku noturēties tandēmā. Nereti grupas viducī Bauke bīdās pats, un es viņam sekoju. Ja viņam nepieciešams gar grupas ārmalu, kur pūš vējš, pārvietoties uz priekšu, es dodos palīgā. Ja Bauke pārdur riepu vai nokrīt un viņam vajag jaunu riteni, es dodu savējo un gaidu tehniskās palīdzības mašīnu.

Pēc tam cenšos panākt grupu, lai turpinātu strādāt līdera labā. Ja tas vairs nav iespējams vai arī ja finišs ir tik tuvu, ka nav vērts vairs pūlēties, mans uzdevums ir distanci pabeigt kontrollaikā, lai varētu tūri turpināt. Kontrollaiks atkarībā no posma garuma, sarežģītības un braucēju vidējā ātruma parasti beidzas 15—50 minūtes pēc uzvarētāja finiša.

Kad tuvojamies sprintam, divi trīs braucēji palīdz Džonim, pārējie visi ir kopā ar Bauki. Pēc pirmās dienas, kad komanda redzēja, ka es tiešām spēju palīdzēt Džonim iegūt labu pozīciju, no kuras viņš finišēja astotais, man sprinta posmos dienas beigās vajadzēja strādāt ar viņu, bet sākumā palīdzēt Baukem.

PIECI LITRI ŪDENS

Papildus gan es, gan pārējie komandas biedri abus līderus apgādāja ar dzērieniem, tērējot diezgan daudz enerģijas. Tev jāatpaliek līdz grupas aizmugurei, jāsagaida savas komandas mašīna, jāsavāc 8—9 pudeles, ar visu kravu grupa atkal jānoķer un tajā jāaizminas līdz priekšgalam, kur atrodas līderi.

Sacensību laikā katrs izdzeram 5—10 puslitra pudeles, kurās ir gan enerģijas dzēriens, gan ūdens. Tomēr bieži vien iztiekam bez piestāšanas ceļmalā, dažos posmos ātrums ir tik liels, ka pēc tam lielo grupu noķert vairs nebūs iespējams. Distancē ēdam īpaši sagatavotus vārītu rīsu kubikus, kuros nereti ir ievārījums, kā arī tradicionālos sporta pārtikas batonus un želejas pa diviem trim stundā.

Mums ir radioaustiņas ar miniatūriem mikrofoniem, savukārt abās tehniskās palīdzības mašīnās rācijas. Direktors ziņo, kas mūs gaida priekšā, vai ir kādi negaidīti šķēršļi, bedres, asi pagriezieni, sānu vējš…

Varbūt jāmaina dienas plāns. Braucēji arī var izteikt savu viedokli, kas galvenokārt saistīts ar pašsajūtu vai nepieciešamību pēc kādas palīdzības. Pamatā komunikācija notiek no direktora puses.

IESILDĪŠANĀS. KOMISĀRS UN PAVĀRS

Reizēm iesildīšanās vispār nav vajadzīga. Lielākās pilsētās posmi sākas ar ceremoniālo startu, jo ielas šauras, pilnas asiem pagriezieniem, gājēju saliņām, krustojumiem un citādiem šķēršļiem, kas gādātu masu kritienus vienā laidā. Tad mēs 5—10 kilometrus visi kopā draudzīgi ripinām aiz sacensību komisāra mašīnas, līdz nonākam vietā, kur paredzēts īstais, tā dēvētais lidojošais starts. Auto jumta lūkā parādās komisārs, tiek novicināts baltais karogs, un mūsu ātrums no 30 km/h uzreiz pieaug līdz 50 km/h.

Pirms citiem posmiem, atbilstoši gaidāmās distances garumam, sarežģītībai un laikapstākļiem, iesildos 20—25 minūtes uz velotrenažiera, izmantojot to pašu velosipēdu, ar kuru braukšu sacensībās. Pie reizes arī pārbaudu, vai ar riteni viss ir kārtībā.

Ja pēc līderu labā nostrādāta posma mierīgi finišēju lielajā grupā, nekāda dižā atsildīšanās nav vajadzīga. Bet ir dienas, kurās pēc finiša 15—20 minūtes nākas pavadīt uz tā paša velotrenažiera. Pēc tam lecu busā, kur ir divas duškabīnes, nomazgāties un dodamies uz viesnīcu, kas parasti atrodas kādas stundas brauciena attālumā. Tur vispirms mūs gaida fizioterapeits, pēc tam kārtīgas vakariņas, kuras taisījis komandas pavārs, jo ar ēdiena kvalitāti sacensībās nebūtu vēlams riskēt.

SPRINTERI VED UZ FINIŠU

Kā to dara? Plānu sāk veidot pirms sacensībām. Izpētām pēdējos kilometrus, kādi ir līkumi, cik tie sarežģīti, no kuras puses pūtīs vējš. Ja no labās, tad visi brauks pa kreiso malu un garām varēs tikt tikai pa labo, tiesa, ar grūtībām. Nospriežam, piemēram, ka trīs kilometrus pirms finiša gribam būt pirmajā divdesmitniekā, pēdējam kilometram sākoties, — desmitniekā. Izcilā variantā, kad palikuši 200 metri, es vai kāds cits komandas biedrs, kas Džoni ved, paiet malā, un viņš kā pirmais sāk finiša spurtu.

Vai es arī drīkstu sprintot un cīnīties par uzvaru? Protams, bet, ja godam esi izdarījis savu darbu, nogādājis savu sprinteri pirmajā grupā, ar ātrumu 50—60 kilometri stundā aizvilcis viņu no pēdējiem piecsimt metriem līdz divsimt, tu vairs nejūties labi. Izklausās jau smieklīgi—ar riteni nobraukt vēl 300 metrus, nu kas tas ir?! Bet šie 300 metri jānobrauc ar 60 km/h un vēl pretvējā. Pēc tam, kad 10 kilometri no vietas jau braukti vismaz ar 50 km/h. Cik ilgi tādu ātrumu var turēt? Finiša taisnē sprinteru ātrums jau sasniedz 70 km/h. Neaizmirsīsim, ka pirms tam jau 4—6 stundas esam nemitīgi strādājuši.

Būtisks ir komandu brauciens, ja visi kopā nav pietiekami spēcīgi, komandas līderis kopvērtējumā var zaudēt minūtes. Mēs trešajā posmā šajā disciplīnā finišējām četrpadsmitie — minūti un 15 sekundes aiz uzvarētājiem BMC Racing Team.

PIEKTAIS POSMS. KALNU KARALIS

Tas bija interesants, manā grāmatiņā atzīmēts posms — sprinterim nedaudz par grūtu, jo visa diena jāpavada, braucot augšā un lejā, arī pēdējie 500 metri pret kalnu, kuros īsts finiša spurts nav iespējams. Toties varēja rasties iespēja iesaistīties atrāvienā un tajā arī aizbraukt līdz finišam. Komanda man ļāva darboties.

Pirmajos simt kilometros notikumus pēc šāda scenārija arī izdevās veidot — septiņi vīri aizbraucām atrāvienā, cītīgi un secīgi mainoties, centāmies pārsvaru palielināt, cik vien tas iespējams. Bet starp mums divi braucēji bija no vienas komandas. Simt kilometrus pirms finiša viens no viņiem pēkšņi aizgāja prom un bija skaidrs, ka otrs mums viņu noķert nepalīdzēs. Ja arī mēs bēgli panāksim, muks projām viņa komandas biedrs, kas visu laiku būs sēdējis mūsu aizvējā un taupījis spēkus. Turklāt mūsu pārsvars pār grupu nebija lielāks par četrām minūtēm, kas uz 100 kilometriem nav daudz.

Tāpēc bija skaidrs, ja mēs nespējam sadarboties savā starpā, tad nekur tālu netiksim. Turklāt viens no mūsu atrāviena nokrita. Tātad esam tikai pieci, no kuriem viens nestrādā. Ja arī, darbojoties četratā, viņa biedru noķersim, būsim iztērējuši milzumu enerģijas, bet tas viens to tikai krājis. Ja arī ar šo atrāvienu aizbrauksim līdz finišam, tad par uzvaru cīnīties nebūsim spējīgi. Tādā veidā katrs vairāk sāka domāt par sevi, sadarbība vairs nebija tik laba, pārsvars nepalielinājās, un kļuva skaidrs, ka atrāviens līdz galam neizdzīvos.

Es izmantoju iespēju cīnīties par punktiem Kalnu karaļa ieskaitē. Manī ir arī mazliet no sprintera, un, ja 200 metrus pirms kalna gala piebraucam kopā, es varu pacīnīties. Tajā posmā bija pieci starpfiniši, kas ir kategorizēti — lielākos kalnos var dabūt vairāk punktu, zemākos — mazāk. Es uzvarēju pēdējos divos starpfinišos, kas bija vērtīgāki par iepriekšējiem, kuros ražu ievāca Šavanels — tas vīrs, kas no mums aizbrauca prom vienatnē un kuru mēs pēc tam panācām. Man ar viņu bija vienāds punktu skaits, bet, ņemot vērā, ka uzvarēju augstākas kategorijas starpfinišos, kalnu karaļa titulu piešķīra man. Tas nebija mūsu komandas svarīgākais mērķis, bet, protams, šis panākums patika sponsoriem un tika novērtēts atzinīgi. Viņiem tā bija arī reklāmas iespēja.

Vai reizēm arī atrāvienos nedodas tikai reklāmas nolūkos? Jā, mazākas komandas tā arī dara. Nereti televīzijas tuvplānā viņu krekli, riteņi un ķiveres redzami stundām, bet uzvarētājs finiša spurtā tikai pārdesmit sekundes. Tiesa, šo skatu gan atkārto ne reizi vien.

ALPOS, KUR VĒDERAM VIEGLĀK

Pēc finiša 9. posmā Rubē tās pašas dienas vakarā lido uz Anesī Alpos. Visa apkalpes mašīnu karavāna šos 800 kilometrus veic pa nakti. Nākamā ir brīvdiena, pēc kuras ceļš ved īstajos kalnos.

Mēs braucam arī augstāk par 2000 metriem virs jūras līmeņa pa kalnu serpentīniem, kuros tūristi autobusos, lai nezaudētu labsajūtu, cenšas neskatīties pa logiem uz leju. Bet, ar riteni braucot, vēderam ir vieglāk. Lai arī lejup braucam krietni ātrāk par autobusiem, slikta dūša nemetas. Šajā tūrē nobraucienos mans maksimālais ātrums bija 99 km/h. Kaut gan vienīgo reizi nokritu astotajā posmā gandrīz līdzenā vietā. Bet arī tas patīkami nebija. Priekšā cilvēki nesadalīja ceļu, krita, un es vienīgi varēju censties samazināt ātrumu, lai gaidāmie notikumi būtu mazāk sāpīgi.

Man grūtākā bija trešā nedēļa pa Pirenejiem. Kalnu finiši vēl augstāki, pastāvīgais karstums, ķermenis fiziski sāk pagurt… Bet nebija tādu brīžu, ka man vajadzētu satraukties par iekļūšanu laika limitā. Tieši starp abām kalnu grēdām — 15. posmā — sasniedzu savu labāko rezultātu.

15. POSMS. ATRĀVIENA ORGANIZĒŠANA

Tas arī bija atrāvienam piemērots maršruts. Bet tā izveidošana prasīja stundu ilgu darbu. Tikai pēc 50 kilometriem mums izdevās aizbraukt prom no grupas, jo ir komandas, kas grib, lai atrāviens izveidotos, un ir komandas, kas dara visu, lai tas nenotiktu. Tās tur grupu kopā — tiklīdz kāds bēg prom, sēžas tam astē un ar komandas biedriem velk visus pārējos līdzi vai arī ar pārsvaru kontrolē situāciju grupas priekšgalā, cenšoties neļaut no tā nevienam izlauzties. Ceļš arī nemitīgi mainās  — te platāks, te šaurāks, kāpumi, nobraucieni, līkumi…

Tu meklē sabiedrotos no citām ieinteresētām komandām. Mēģini sarunāt: “Pēc diviem kilometriem laižam!?” Šoreiz ar sarunāšanu nekas neizdevās. Bet bija situācija, kurā sānu vējš grupu izstiepa virtenē. Tad pirmie pieci aizbrauca prom, viņiem sekoja nākamie, tad vēl un vēl. Beigās atrāvienā salasījāmies kādi 30 braucēji. Kad redzējām, ka vairs nav neviena, kas grupu varētu pievilkt klāt, sākām sadarboties. Šķiet, braucēji bija no visām komandām, no mūsējās pat trīs, ieskaitot Bauki.

Bet viegli nebija, tuvojoties galamērķim katrs arvien vairāk sāka domāt par sevi, kā tieši viņš varētu uzvarēt. Distancē bija liels, apmēram astoņus kilometrus garš kāpums, kurā augšā braucām ilgāk par pusstundu un kas beidzās 40 km pirms finiša. Pirms tā mēs no Trek-Segafredo, būdami trijatā, citiem centāmies likt tērēt vairāk enerģijas. Kāds no mūsējiem mēģināja bēgt prom, pārējiem nācās sakoncentrēt spēkus, lai viņu panāktu, bet mēs mierīgi sēdējām aizvējā. Beigu beigās mans komandas biedrs Žiljēns Bernārs patiešām aizbrauca, faktiski ziedodams savas izredzes, jo bija skaidrs, ka 30 minūšu kāpumā vajag pamatīgu pārsvaru, lai divdesmit braucēji bēgli nepanāktu. Bet iedzinējiem nāksies pamatīgi pūlēties, turklāt mēs ar Bauki šajā procesā nepiedalīsimies, tikai brauksim līdzi.

GAN VILKT, GAN BREMZĒT

Mūsu grupā arīBora-Hansgrohe komandai bija vairāk par vienu braucēju, turklāt teicams kāpumu speciālists, Rio olimpiskās bronzas laureāts polis Rafals Majka, kas iepriekš Tour de France divas reizes ieguvis Kalnu karaļa kreklu. Bora-Hansgrohe jau kalna pakājē sāka turēt augstu tempu, un Majka mēģināja bēgt no mums prom. Braucot kalnā, ātrums mazāks, vēja ietekme nav tik liela, smagākiem puikām grūtāk, un grupa sāka dalīties. Kalna galu Majka jau sasniedza vienatnē ar kādu 30 sekunžu pārsvaru pār mūsu Žiljēnu un Magnusu Kortu Nīlsenu no Astana. Tālāk sekoja grupiņa, kurā biju es, divi braucēji no Bahrain-Merida, viens no Direct Energie un vēl viens Astana pārstāvis — Mihaels Valgrens Andersens. Protams, mēs ar astanieti varam nestrādāt, jo mums nav nekādas vajadzības noķert tos divus savējos, kas jau ir priekšā. Tomēr trīs ieinteresētie mūs aizvilka līdz viņiem. Tad nu mēs visi atkal sākām sadarboties, jo priekšā bija vēl viens — Majka, bet starp mums neviena viņa komandas biedra, kam šāds process nepatiktu.

Kad polis bija noķerts, turpinājām draudzīgi sadarboties līdz palika nepilni desmit kilometri un raidītāju austiņās saņēmām ziņu, ka pārējie atpaliek vairāk par minūti un viņiem vairs nav lielu izredžu mūs panākt. Sākām spēlēties, mēģinot cits no cita atrauties.

Izveidojās situācija, kurā pāris metru mums priekšā nokļuva Jons Izagirre(Bahrain-Merida), Magnuss Korts Nīlsens (Astana) un Bauke Mollema (Trek-Segafredo). Sekotājos bija trīs viņu komandas biedri, ieskaitot mani, un vēl divi, kuru pārstāvju starp līderiem nebija. Šiem tad nu vajadzēja censties šo divdesmit metru atstarpi pārvarēt bez mūsu palīdzības. Bet viņi to nespēja, un atstarpe palielinājās līdz trīsdesmit, četrdesmit metriem, beigās pārvēršoties vairāk nekā 20 sekundēs. Mēs savu bijām panākuši, finišā vietas uz goda pjedestāla sadalīja mūsējie. Uzvarēja Magnuss Korts Nīlsens, Bauke izcīnīja trešo vietu. No mūsu grupiņas beigās Valgrēns nedaudz atrāvās, un es finišēju piektais.

TRIUMFS PIE TRIUMFA ARKAS

Pēc 20. posma 31 km individuālā brauciena, kurā ar Latvijas čempiona kreklu no mūsu komandas biju trešais labākais, izcīnot 56. vietu (Bauke Mollema finišēja 111. vietā), nākamajā rītā no Po izlidojām uz Parīzi, lai no lidostas autobusos policijas eskorta pavadībā dotos uz starta vietu Uijā. Tur pāris stundās sagatavojāmies braucienam. Kā parasti — komandas sapulce dienas plāns… Loģiski, būs sprinta finišs, jāpalīdz Džonam. Elizejas laukos ieradāmies, pa bruģi pabraukājām, un Džons gandrīz, gandrīz vinnēja (finišēja otrais).

Pēc finiša (to sasniedza tikai 145 dalībnieki) pie Triumfa arkas pārņēma ļoti liela pacilātība un lepnums par to, kas paveikts. Trijās nedēļās necīnījāmies tikai par izdzīvošanu, bet arī kaut ko izdarījām. Mēs, visa komanda, bijām iesaistīti sacensībās, nevis tikai veicām noteiktu maršrutu pa Francijas ceļiem. Jā, prieks. Protams, gandarījums. Jā, daudz emociju.

Būtu vēl izcilāk, ja Bauke kopvērtējumā iekļūtu pirmajā desmitniekā, bet Rubē posmā viņš piedzīvoja divus kritienus, mazliet traumēja muguru un vairs nevarēja strādāt ar pilnu jaudu.

 

105.TOUR DE FRANCE

Startē visas 18 World Team komandas, kuru skaitā ir arī Trek-Segafredo, un organizatoru uzaicinātas četras labākās profesionālās kontinentālās komandas

Katrā komandā 8 dalībnieki

Kopā 176 riteņbraucēji

Distance — 3 351 km

21 posms

Starts 2018. gada 7. jūlijā Nuārmutjē, finišs 29. jūlijā Parīzē

Gar Biskajas līci aizlīkumojis līdz Brestai, maršruts vispirms ved Parīzei garām — līdz leģendārajai Rubē, no kurienes riteņbraucēji ar lidmašīnu pārceļas uz Anesī Alpos, lai no Legrānbornānas — garām Monblānam, cauri vairākiem pasaulslaveniem kalnu slēpošanas kūrortiem un 1992. gada ziemas olimpisko spēļu galvaspilsētai Albērvilai — dotos uz Pirenejiem. Uz mirkli iebraukušiarī Spānijā un atkal sasnieguši Biskajas līci, sportisti lido atpakaļ uz ziemeļiem, lai pēdējā posmā uzvarētāju varētu sveikt pašā Parīzes centrā — pie Triumfa arkas.

 

* Par 105. Tour de France uzvarētāju kļuva brits Geraints Tomass no Sky komandas (Lielbritānija), kurš, līdera kreklu uzvilcis pēc uzvaras 11. posmā, to tā arī paturēja mugurā līdz pat Parīzei, lai gan pēc tam guva tikai vēl vienu uzvaru, divas reizes finišēja trešais, reizi — otrais. Uzvarētājam 3 351 km veikšanai bija nepieciešamas nepilnas trīsarpus diennaktis — 83.17:13.

* Trek-Segafredokapteinis Bauke Mollema izcīnīja 26. vietu (+1.06:33). Labāko desmitniekā viņš finišēja trīs reizes — trešais 15. posmā, ceturtais 16. posmā, septītais 6. posmā.

* Vienīgo uzvaru Trek-Segafredo komandai guva Džons Degenkolbs, finišējot pirmais slavenajā maršrutā uz Rubē. Viņa rēķinā vēl otrā vieta pēdējā posmā Parīzē, trešā vieta 8. posmā, ceturtā — 13. posmā, astotā — pirmajā posmā un devītā — otrajā.

* Kalnu karaļa titulu ieguva Žiljēns Alafilips (Quick-Step Floors), kas 11. posmā šajā nominācijā vadību pārņēma no Toma Skujiņa.

* Toms Skujiņš kopvērtējumā finišēja 82. vietā (+2.53:41), komandas sprinteris Džons Degenkolbs 111. pozīcijā (+3.26:35).

* Velobrauciena finišu sasniedza 145 riteņbraucēji no 176.

 

Toms SKUJIŅŠ

Trek- Segafredokomandas riteņbraucējs

Dzimis: 1991. gada 15. jūnijā

Izglītība: Rīgas Valsts 1. ģimnāzija, studē Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā

Pirmais treneris: Jānis Krišlauks

Lielākie sasniegumi: 1. vieta Amgen Tour of California posmos (2015., 2016. un 2018. g.), 1. vieta Trofeo Lioseta (2018. g.), 1. vieta Coppi e Bartali posmā un 2. vieta kopvērtējumā, 1. vieta Latvijas čempionātā individuālajā braucienā (2018. g.), 5. V. Tour de France posmā (2018. g.) 59. vieta Riodežaneiro olimpiskajās spēlēs grupas braucienā, 2. vieta Latvijas čempionātā individuālajā (2017. g.) un 3. v. grupas braucienā (2016. g.), 1. vieta Winston Salem Cycling classic, 2. vieta The Reading 120, 2. vieta Tour de Beauce kopvērtējumā (2015. g.), 1. vieta Tour de Beauce kopvērtējumā (2014. g.), 3. vieta Eiropas U-23 čempionātā grupas braucienā, 5. vieta pasaules U-23 čempionātā grupas braucienā (2013. g.), 2. vieta Nāciju kausa izcīņas posmā — Tour of Flanders (2011. g.).

Ģimenes stāvoklis: neprecējies, ir draudzene

Autori: 
Dainis Caune