Kristapa Bokuma misija

Pirms pāris sezonām Kristaps ar absolūtu pārliecību stāstīja, ka agri vai vēlu viņa darba karjera būšot saistīta ar Latvijas armiju. Tagad nekas nav mainījies. No savām iecerēm viņš nav atkāpies ne pa sprīža tiesu. Vien šogad gan studijās ieturēšot pauzi. Tā lielākoties nav saistīta ar drīzumā notiekošo pasaules čempionātu un gaidāmo cīņu par olimpisko ceļazīmi. „Lai mācītos Aizsardzības akadēmijā, vajadzīgs kādas citas augstskolas diploms. To esmu ieguvis. Taču nepieciešamas ļoti pamatīgas angļu valodas zināšanas. Iešu kursos."

Nav jau tā, ka Kristaps no bērna kājas skraidījis pa māju ar plastmasas ieročiem, spēlējis kariņus un par šaudīšanos vien sapņojis. Lai gan puikas gados esot ar gaiseni uz strazdiem tēmējis. Tiesa, tēvs labu laiku bija zemessardzē. Varbūt tas arī netieši iespaidojis vecākā dēla izvēli.

„Mani kopš vidusskolas beigšanas saista armijas lietas, kas šķiet interesantas. Varētu teikt: bija plānā. Tas varētu dzīvē būt īstais virziens. Ne jau garlaikoti deldēt rakstāmgaldu un pie tā pielikto krēslu, atstrādājot laiku armijā. Gribu mācīties, gribu kaut ko vairāk. Neprotu izstāstīt, kāpēc tas viss patīk. Iekritis sirdī, un viss."

Kad Latvijas karavīrus sūta misijās uz Irāku vai Afganistānu, sabiedrībā uzvirmo asas diskusijas par šo tēmu. Ir noliedzēji, ir atbalstītāji. Vai Kristaps spēj iedomāties, ka kādudien būtu kādā no misijām, kur piedalās mūsu valsts?

„Tik tālu vēl neesmu aizdomājies. Ja man būs ģimene, īpaši neplēstos realizēt tik kardinālus lēmumus. Turklāt, lai piedalītos misijās, nepieciešama īpaša apmācība. Man būtu izvēles iespējas: doties šajā apmācībā vai - ne. Turklāt misijas nenotiek vien karstajos punktos."

Ne viens vien sportists apgalvojis: beidzot karjeru, gandrīz neiespējami iztēloties sevi sēdošā darbā, teiksim, no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā. Kristaps nav izņēmums. Pieradis pie aktīva un ritmiska dzīves veida, cer, ka nākotnē varētu būt līdzīgi. Ja treniņos iekrīt ilgstošāks brīvais laiks, bezdarbību necieš. Iestājoties rimtākam brīdim, nereti, kā pats atzīst, ar savām aktivitātēm sākot krist uz nerviem apkārtējiem.

Augstskola pagaidīs

„Aizsardzības akadēmijā var stāties līdz 27 gadu vecumam. Man vēl ir laiks, tāpēc šo gadu turpmāk gribu veltīt airēšanai. Šī ir pirmā sezona, kad startēju vienīgi pieaugušo konkurencē. Tur viss notiek daudz augstākā līmenī nekā junioru sabiedrībā. Tieši tāpēc studijās nolēmu izlaist gadu. Gribu pārliecināties, vai, ar maksimālu atdevi trenējoties, varu teikt savu vārdu stiprāko airētāju kompānijā."

Kristapa ausis nebija sasniegušas versijas, sak, ja šogad nebūtu plēsies pēc augstskolas diploma, varbūt visus spēkus varētu mest sporta lauciņā. Kā nekā gaida olimpiskā atlase. Un kāpēc gan ceļazīmes iegūšanu atlikt uz pēdējo brīdi? Ja neizdosies to izcīnīt pasaules čempionātā, vēl paliek pēdējā iespēja nākamajā pavasarī īpašā atlasē. Tomēr tas varētu būt riskants pasākums.

"Nedomāju, ka kaut kas būtu citādāk, ja pārtrauktu mācības. Visu studiju laikā arī trenējos divas reizes dienā. Vien atšķirība būtu tā, ka laiku, kuru pavadīju lekcijās, pavadītu airēšanas bāzē. Pāris treniņus izlaidu, jo kārtoju eksāmenus, taču tie neiesita robus manā sagatavotībā. Turklāt es negribēju riskēt ņemt augstskolā akadēmisko gadu. Visu biju labi pārdomājis, tādēļ nav iemesla īpašam satraukumam."

Kristapa diplomdarba tēma bija Spēka, jaudas un līdzsvara attiecība airēšanā. Viņš tagad ir pilntiesīgs sporta un bioloģijas skolotājs. Kā pats saka: „Nekad jau nevar zināt un paredzēt, kā dzīve iegrozās. Lai gan tagad noteikti apgalvošu, ka patiesībā negribu strādāt par skolotāju. Praksē strādāju skolā un pārliecinājos, ka ar skolēniem cīnīties negribu. Pats taču vēl nesen sēdēju skolas solā. Iedomājieties, bioloģijas stundā kontroldarbs. Lieliski redzu, kā kurš špiko. Nu neiešu taču ķert pie rokas, raut penāli, kur akurāti salikti špikeri. Ja citādāk neprot uzrakstīt kontroldarbu, lai tak iedomājas, ka mani piešmaukuši. Es pats savulaik arī tā darīju, jo sports prasīja pārāk daudz laika. Man šķiet, ka jaunieši tagad uz skolu iet kā uz spaidu darbiem. Vidusskolnieki prātīgāki, toties pamatskolā reti kurš domā, kas būs nākotnē, tāpēc arī pašreizējo nodarbošanos uzskata kā lielu un smagu slogu."

Ne naudas dēļ

Ar airēšanu bagāts nekļūsi. To apliecinās ikviens mūsu valsts atlēts, kurš izvēlējies šo sporta veidu. Kristaps Bokums lieliski apzinās, ka agri vai vēlu nāksies likt svara kausos nākotnes profesiju un airēšanu.

„Ne jau naudas dēļ trenējos. Bet skaidrs arī - ne jau visu mūžu smelšu ūdeni."

Divdesmit gadu vecumā latviešu airētājs kļuva par pasaules junioru čempionu, cīnoties pat ar trīs gadu vecākiem konkurentiem.

„Toreiz teica, ka  es esot trāpījis īstajā laikā un īstajā vietā. Nevaru tā apgalvot. Vienkārši darīju, kas jādara, lielākoties to, ko lika treneres."

Kristapam bija četrpadsmit gadu, kad Sandra Bremze un Gunta Rotšteina talantu kārtējos meklējumos iegriezās arī Rīgas 85. vidusskolā. Treneres sporta stundā uzreiz ievēroja 1,97 metru slaido puisi. Vien vēlāk Kristaps uzzināja, ka sporta skolotājs trenerēm esot klāstījis, ka viņš esot pārāk tizls, lai kaut ko mēģinātu uzsākt. Nekas taču nesanākšot.

„Biju fiziski spēcīgs, kā nekā laukos Dundagā pa vasarām strādāju. Taču nekur trenējies nebiju: kur lai rodas kustību koordinācija un daudz kas cits? Mūsu treneres nodarbības, īpaši pirmajā gadā, prata pārvērst par sava veida izpriecu. Pat tulzniņas nespēja samaitāt labo omu. Brauc ar laiviņām pa ūdeni, prieks skatīties. Kad pašam parādījās labs rezultāts, pietuvojos Latvijas rekordiem, radās arvien lielāka interese. Arī pienākums."

Nebija tā, ka treneres strikti turējās pie devīzes pirmie kucēni jāslīcina. Jaunpienācēji kāpa vienā laivā ar pieredzējušajiem kolēģiem. Kristapam tas bija četriniekā.

„Vieniniekā uz ūdens pirmoreiz izgāju, šķiet, trešajā sezonā. Treneres agrāk nelaida. Īpaša, manam auguma atbilstošas laivas, protams, nebija. Treneres centās kaut ko pārtraisīt, kaut ko pielabot, lai būtu ērtāk airēt. Laiva izskatījās visai komiska, bet citas nebija. Ar laiku tiku pie sev piemērotas laivas,"

Apstrīdot vispārpieņemto

Nespeciālistam, no malas skatoties, airēšana varētu šķist vienmuļa un monotona. Tiem, kuri šajā sporta veidā jau gadiem ilgi, protams, iebildīs tik primitīvam vērtējumam. Airēšanā ir tik daudz tehnikas nianšu, tik daudz filigrānu sīkumu, kurus ne katrs spēj samanīt.

„Es jau arī to nesaskatu, visu redz treneres. No malas taču visu labāk var pamanīt. Katrā ziņā, jo lielāka ķermeņa masa, jo grūtāk ar niansēm tikt galā. Piemēram, pie katra smēliena laiva stiprāk tiek atsista atpakaļ. Man nav konkrētu kilogramu robeža, kuru nedrīkstu pārkāpt, lai pats sev neapgrūtinātu dzīvi. Tomēr cenšos, lai būtu vieglāks. Tagad esmu vieglāks nekā pagājušajā vasarā, un viss liekas vieglāk paveicams. Reizēm satraucos, jo šķiet, ka tā zūd arī spēks. Ceru, uztraukumam tomēr nav nopietna iemesla."

Kristaps Bokums ir pasaulē slaidākais airētājs. Nav vienkārši tik daudzus auguma centimetrus perfekti salāgot ar tehniku, ātruma izjūtu vēl daudz ko citu. Jau pērn viņš izmēģināja, kā ir cīnīties līdzās ar pasaules stiprākajiem pieaugušo konkurencē. Bet toreiz bija vēl izvēle, jo rīdzinieks vēl varēja startēt arī junioru sacīkstēs. Šogad izvēles vairs nav.

Vīru kārtā

„Augstas klases rezultāts ir garants iekļūšanai Olimpiskajā vienībā. Un tas savukārt ir garants finansiālam atbalstam. Taču ir nesalīdzināmi lielumi - tikt pasaules vīriešu vai junioru stiprāko desmitniekā, par sešnieku nemaz nerunājot."

Pērn cīnoties ar vīriem, Kristaps pārliecinājās, ka ir iespējams ierindoties kārotajā desmitniekā. Tomēr cīniņš ir krietni nežēlīgāks.

„To es reāli apzinos. Nav vairs tādu spēļu kā junioros. Viņi bija visai neprognozējami, kuri pēdējos piecsimt metros varēja atlūst, un es pagāju garām. Večus finiša spurtā nav tik viegli apspēlēt. Viņi cīnās līdz pēdējam milimetram, iekšas nežēlojot. Kompleksos neesmu iedzīvojies. Apzinos, ka ļoti daudz jāstrādā, lai būtu pasaules labāko sešniekā. Tie stiprākie ņem ar tehniku, spēj perfekti noturēt tempu visā distancē. Man tas vēl neizdodas. Izturība ir, taču laikam nespēju izmantot visu, ko protu."

Ūdeni daudzi airētāji smeļ it kā vienādi, toties laivas slīd atšķirīgi.

„Es distancē minūtē eju ar trīsdesmit smēlieniem, viņi - ar trīsdesmit sešiem. Atšķirība krietna. Nupat Jūrmalā mačos kilometra distancē nogāju ar trīsdesmit četriem īrieniem. Ja vēl vienu kilometru tā varētu, būtu lieliski. 250 metrus vēl tādā pašā tempā varēju izturēt. Ar to par maz."

Eksperimentiem laika nav

Šajā sezonā nekādas ekstrēmas pārvērtības Kristapa airēšanā nenotiks. Pēc nepilnām divām nedēļām viņš jau lido uz pasaules čempionātu Minhenē.

„Treneres nevar manus spēkus sadalīt distancē. Viņas nevar ielīst manā ādā. Izeju uz starta, viss pilnīgi skaidrs, loģiski šķiet, ka visu varēšu. Sevi nežēloju, bet vienubrīd izrādās, ka kaut kādā metrā palikuši pēdējie spēki, bet finiša vēl nav. Man vajag izjust to pirmo reizi, kad piespiežu sevi, izturu līdz galam. Tā ir visiem. Kad uzzini, kā ir zināt - es varu! Vienkārši nedrīkstu ļaut šaubām ņemt virsroku, ka varētu neizturēt."

Varbūt tieši šī reize Minhenē ir īstā, kad vērts pamēģināt.

„Man katru reizi tā ir, līdz noiet tas klikšķis, un - viss. Protams, iespēja pirmoreiz iegūt olimpisko ceļazīmi ir vilinoša. Beigu beigās ne jau šī olimpiāde varētu būt arī pēdējā. Ļoti gribētos kļūt par olimpieti jau pirmajā mēģinājumā."

Šogad Kristapam redzēt dabā potenciālos sāncenšus bija vienreiz, piedaloties vienā no Pasaules kausa posmiem.

„Sacīkstēs sistēma bija citādāka nekā gaidāmajā čempionātā. Turklāt manā braucienā pēdējos piecsimt metros uznāca riktīgs lietus. Zaudēju trīs desmitdaļas, lai tiktu par vienu finālu augstāk. Es paliku 22. vietā, lai gan nākamajā startā man bija tāds pats rezultāts kā 14. vietas ieguvējam."

Lai tiktu pie olimpiskās ceļazīmes, jāizcīna vismaz vienpadsmitā vieta.

„B finālā ir sešas laivas. Jau esi nocīnījies, lai tiktu divpadsmitniekā, un te būs viens liekais. Es veču vidū laikam būšu viens no nepieredzējušākajiem. Vai tas būs izšķiroši? Nezinu. Man ir visai mazsvarīgi, kuri airē blakus celiņos. Vien tie ātrākie, kad aiziet priekšā, aiz sevis atstāj mazos vilnīšus. Tad airēšana kļūst ļoti sarežģīta. Vislabāk startēt prom no celiņiem, kur citi iesildās, jo tur viļņi ir nepārtraukti. Vilnītis nāk, paceļ laivu un nes distanci norobežojošajos bumbuļos. Nāk nākamais, un atkal tas pats."

Izlozei arī ir liela loma, jo labākie startē vidējos celiņus, pārējos pielozē. Un kā ietekmē laika apstākļi?

„Negribētu sānu vēju. Bet arī tas īpaši vairs neizšķir. Vien no citu laivu nākošie vilnīši. Netraucē arī lietus. Vien nevajadzētu lielu karstumu, tas gan nepatīk."

Airēšana ir vienīgais sporta veids, kurā atlēti finišē atmuguriski. Viņiem ir trešā, ciklopa acs, pakausī, spējot perfekti orientēties situācijā?

„Lai saprastu, kas notiek, nereti nākas pagrozīt galvu. Bet tas ir slikti. No ritma jau īpaši neizsit, tomēr nav vēlams. Apkārt skatās visi, distancē tas notiek automātiski. Katrs grib redzēt, ko dara konkurenti."

Būs brāļu Bokumu divnieks?

Kristapa mazais brālis Rūdolfs vienu brīdi trenējās basketbolā, tomēr nolēma iet brāļa pēdās. 15 gadu vecumā viņš jau izstiepies līdz 1,92 metriem un arī trenējas Sandras Bremzes un Guntas Rotšteinas vadībā. Šoruden uzsāks mācības Murjāņu sporta ģimnāzijā.

„Gribu paprovēt arī kaut ko citu. Pamēģināt nopietni airēt varbūt divniekā. Ja nu saprotu, ka tieši tas ir īstais? Tagad esmu stiprākais, bet līdz nākamajai olimpiādei varbūt izaudzināšu komandas biedru."

Pekinā vēl nesanāks, bet varbūt Londonā, airētāju Mekā, olimpiskajās spēlēs jau startēs brāļu Bokumu pārairu divnieks?

Kristaps Bokums

airētājs

Dzimis           1984. gada 4. aprīlī Rīgā

Augums, svars        2,07 m, 110 kg

Pirmās un pašreizējās treneres Sandra Bremze un Gunta Rotšteina

Sācis trenēties        14 gadu vecumā

Izglītība         Rīgas 85.vidusskola, Murjāņu sporta ģimnāzija, Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola, bakalaura grāds 2007. g. (sporta un bioloģijas skolotājs)

Sasniegumi  pasaules junioru (U-23) čempions

Ģimenes stāvoklis             neprecējies, draudzene Zane

Māra JURŠEVICA