twitter facebook instagram

Kubertēna rēgs biatlonā

12.Feb.2018 - Ieva Runge

Numurs: 
334
Kubertēna rēgs biatlonā

Oskars Muižnieks paveicis šķietami neiespējamo — trijos mēnešos kvalificējies startam olimpiskajās spēlēs. Tā gan nav gluži patiesība, jo šķietami neiespējamus darbus viņš veic jau gadiem. Būdams absolūts amatieris, Oskars Muižnieks elites konkurencē startējis pasaules čempionātos trijos sporta veidos — distanču slēpošanā, biatlonā un riteņbraukšanā. Šosezon, debitējot Pasaules kausa izcīņā biatlonā, Muižnieks jau guva ieskaites punktus, kas pirmajās ziemās nav izdevies ne Bricim, ne Rastorgujevam, apliecinot, ka viņš spēj veidot ne tikai fonu elites cīņām.

Pirms 10 gadiem junioru apritē bija labi zināma Alūksnes biatlonistu trenera Sergeja Sverčkova trijotne — Andrejs Rastorgujevs, pusgadu jaunākais Oskars Muižnieks un paša dēls Aleksandrs, no kuriem katrs savu reizi spēja būt labākais.

KO LABĀK NEATCERĒTIES

Pašreizējais Lietuvas izlases līderis Toms Kaukēns, kas alūksniešiem regulāri zaudēja, 2009. gada pasaules junioru čempionātā Kenmorā (Kanāda) izcīnīja ceturto vietu iedzīšanā, Andrejs finišēja vienpadsmitais 15 km biatlonā, bet Aleksandru un Oskaru, kas iepriekšējā ziemā jau bija kļuvis par 13. labāko junioru pasaulē (15 km), federācija tik tālā ceļā neaizsūtīja.

“Sāpīgs gads, negribu atcerēties,” Oskarā ieskanas metāls. “Beidzu divpadsmito klasi, bija jāizšķiras — palikt sportā vai iet studēt.” Muižnieka lēmumu mēs zinām — Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātes fizioterapijas studiju programma. No šīs Sergejeva Sverčkova trijotnes sportā tālāk turpināja kārpīties vienīgi Andrejs Rastorgujevs. Talantīgais Alūksnes jauniešu treneris lielajam sportam sagatavojis vēl vairākus citus daudzsološus sportistus — Ati Putnu, Linardu Zēmeli, Baibu Šteinerti, Rasmu un Regīnu Rudzītes, kas nav atraduši iespēju šo ceļu turpināt tālāk. Svaigākos zaudējumus Latvijas biatlons piedzīvoja pērn, kad pēc piektās (!) vietas pasaules junioru čempionātā par karjeras beigām paziņoja alūksnietis Ingus Deksnis, kā arī viņa cīņu biedrs Vladislavs Ņedaivodins. Arī viņus pasaules junioru elites līmenim sagatavoja Sergejs Sverčkovs.

Kā nodrošināt talantīgu junioru pāreju pieaugušo konkurencē, dodot iespēju duālai karjerai, ir akūta valstiska problēma ne tikai biatlonā vien. Diemžēl tās risināšana lielākoties izpaužas tikai ar plecu raustīšanu neziņā. Bet individuālajos sporta veidos, kuros atšķirībā no sporta spēlēm neviens naudu nopelnīt nevar, mūsējo pasaules elites konkurencē paliek arvien mazāk. To mums vajag?

FIZIOTERAPEITS BEZALGAS ATVAĻINĀJUMĀ

Oskars Muižnieks pats sevi dēvē par profesionālu amatieri vai pašnodarbinātu sportistu. Pēc četriem fizioterapeita darba gadiem uzņēmumā Baltijas Fizioterapija pērnajā oktobrī viņš devās bezalgas atvaļinājumā, lai gatavotos olimpiskajām spēlēm. “Tagad tērēju naudu, ko biju krājis pirmajai iemaksai dzīvokļa iegādei,” blakus savai sieviņai Laurai, uz ceļgala ucinot abu pirmdzimto Elīzu, Vecgada vakarā atzīstas Oskars. Latvijas Biatlona federācija, protams, apmaksā izdevumus, kas saistīti ar piedalīšanos Pasaules kausa izcīņas posmos, patronas, slēpju servisu. Bet par pārējo, inventāru ieskaitot, jāgādā pašam. Starp citu, Laura arī ir fizioterapeite, tikai no Latvijas otras malas — Liepājas, abi kopā studējuši.

Jau 10 gadus Oskars Muižnieks ir pats sev treneris, kas stāda sev plānus iecerēto mērķu sasniegšanai gan riteņbraukšanā, gan distanču slēpošanā un nu arī, protams, biatlonā. Bet par to viņš nesūdzas: “Es savu ķermeni labi pazīstu un pat negribētu, lai kāds cits sāk noteikt, kāda slodze un vingrinājumi tam nepieciešami.” Pat treniņus šaušanā, kur nepieciešama tūlītēja trāpījumu analīze, Muižniekam bieži nākas aizvadīt vienatnē. Latvijā, ja iespējams, palīdz viņa bijušais treneris Sergejs Sverčkovs vai Valdis Bērziņš. Pasaules kausa aprites oficiālajos treniņos, protams, Intars Berkulis un Vitālijs Urbanovičs. “Es ieklausos visos pieredzējušos speciālistos, arī Ilmārs Bricis man devis padomus,” piebilst Oskars.

NE KATRAM, KAS PAZĪST NOTIS

Būdams Stradiņa universitātes 4. kursa students, Oskars Muižnieks, kas iepriekšējā ziemā vairāk uz veco tauku rēķina un spītīgas iedvesmas vadīts bija piedalījies pasaules čempionātā distanču slēpošanā sprintā, ERASMUS programmas ietvaros nonāca Tartu universitātē. Ko gan citu sportiskam jauneklim, kam alus negaršo un ballītes jau apnikušas, Otepes tuvumā darīt, ja ne slēpot?! Turklāt ziema bija padevusies krāšņa un Ziemassvētku noskaņā Otepē notika sacensības biatlonā, kurās piedalījās arī latvieši. Intereses pēc Muižnieks nolēma pievienoties un... visus tautiešus izcirpa. Tas raisīja lielāku intrigu, un viņš sāka piedalīties atlases sacensībās startam 2013. gada pasaules čempionātā. Lai tam kvalificētos, bija nepieciešami arī attiecīgi Starptautiskās Biatlona federācijas (IBU) punkti, bet arī tos izdevās iegūt tajā pašā Otepē, kur janvārī notika IBU kausa izcīņas 4. posms.

“Principā es tam pasaules čempionātam nebiju gatavs,” tagad atzīst Muižnieks. “Sprintā netiku pat simtniekā, bet 20 km Nove Mesto kāpumos man tā sarāva muguru, ka pirmo reizi mūžā nācās izstāties. Beigās vēl ar diviem soda apļiem noraku stafeti.” Nē, lielais biatlons nav pašdarbības orķestris, kurā jebkurš, kas pazīst notis, uzreiz var spēlēt līdzi solistiem.

Šī atziņa lika nopietnāk pievērsties riteņbraukšanai, kurā treniņu apstākļi ir vienkāršāki. Bet vispirms Muižnieku bijušais biatlonists Ivo Irbe un bijušais slēpotājs Andris Gailītis uzaicināja sporta klubā A2 atsākt trenēties distanču slēpošanā. “Pamazām no tās bezkondīcijas bedres sāku rāpties ārā,” atceras Oskars. Viņa interesēs gan dominēja riteņbraukšana, Trek komandā startējot montinbaiku maratonu seriālos, kas savukārt nodrošināja solīdu sagatavotības bāzi ziemai.

XCO KROSI, MTB UN CITI MARATONI

Biatlons vīdēja fonā. Kāpēc gan nepiedalīties sacensībās, ja tās notiek Alūksnē?! Un kāpēc gan nepārstāvēt savu dzimto novadu Latvijas ziemas olimpiādē, par kuras čempionu 2015. gadā Oskars Muižnieks kļuva gan distanču slēpošanā, gan abās biatlona disciplīnās. Rastorgujeva prombūtnē viņš nekautrējās arī papildināt savu zelta medaļu kolekciju Latvijas čempionātos.

Savā biogrāfijā Muižnieks ierakstīja arī startu 2016. gada pasaules čempionātā MTB riteņbraukšanā olimpiskajā XCO krosā. Tomēr labāk viņam veicās Eiropas čempionātā klasiskajā MTB maratonā tepat Siguldā, kur Oskars finišēja četrpadsmitais. Cita starpā Muižnieks vairākas reizes aizskrēja līdz pjedestālam 55 km Siguldas kalnu maratonos, arī klasiskos 42,195 km spēja pieveikt ātrāk par trim stundām.

Atvaļinājumus Muižnieks ņēma agros pavasaros, kad par savu naudu devās uz riteņbraucēju treniņnometnēm Eiropas dienvidos. Viņš vai gluži fanātiski izmantoja katru iespēju, lai kustētos. Pat sešus kilometrus uz darbu un atpakaļ brauca ar velosipēdu vai veica skriešus. Savukārt fizioterapeita darbs trenēja savus roku un plecu muskuļus. “Uzlaboja korseti,” kā smējās sportists. Pērn Oskara mērķis bija beidzot uzvarēt SEB kalnu riteņbraukšanas seriālā elites grupā. Pirms pēdējā posma viņš atradās otrajā pozīcijā. Bet tad bija jābrauc uz pirmā sniega treniņnometni biatlonā, un Muižniekam nācās samierināties tikai ar uzvaru Vivus.lv MTB seriālā.

Patiesībā biatlona velns viņu bija iekārdinājis jau pirms pērnās ziemas, kurā izšķīrās, vai Latvija izcīnīs tiesības Phjončhanas spēlēs startēt ar pilnu komandu. Arī Biatlona federācija bija ieinteresēta Muižnieka līdzdalībā, bet tai nebija līdzekļu, ar ko kompensēt to naudu, ko viņš zaudētu, pametot darbu. Ne tikai PK posmos, arī otrajā līmenī — IBU kausa izcīņas posmos piedalās tikai un vienīgi pilna laika biatlonisti. Bet laika biatlonam vajag daudz.

Iepriekšējās sezonas PK izcīņai Oskars Muižnieks nebija kvalificējies. Tas nozīmēja, ka pēc obligātajām rudens treniņnometnēm uz sniega par šīm tiesībām vēl vajadzētu cīnīties IBU kausa posmos. Un vai maz uzreiz tās izdotos iegūt? Pasākums šķita pārāk riskants, lai tam uz sava rēķina ziedotu trīs četrus mēnešus. Tomēr decembrī slēpošanas treniņnometni kopā ar Sportlife riteņbraucēju komandu Muižnieks sev noorganizēja.

PAVASARA ŠĶELME UN VĒLĀ IZŠĶIRŠANĀS

Ziema pagāja pašmāju ritmā, vairāk velosezonai gatavojoties, bet pavasarī atkal šķelmīgi aci piemiedza dzimtā Otepe, kur martā notika sezonas pēdējais IBU kausa izcīņas posms. Pirmajā sprintā Muižnieks šāva nekļūdīgi, bija labākais no latviešiem un, izcīnot 42. vietu, kvalificējās olimpiskās sezonas Pasaules kausa izcīņas pirmajam trimestrim. Ko nu? Viela pārdomām bija smaga kā soļankas zupa. Pēc divām dienām IBU pēdējā sprintā viņš katrā šautuvē nopelnīja pa diviem soda apļiem. Biatlonā nevienam vēl nav izdevies atnākt, ieraudzīt un uzvarēt.

Tomēr bija pavērusies reāla iespēja kvalificēties startam olimpiskajās spēlēs, kurās Latvijai diemžēl cerēto četru vietu vietā pienācās tikai divas. Viena — Andrejam Rastorgujevam. Par otru sākās cīņa starp Daumantu Lūsu, Aleksandru Patrijuku, Robertu Slotiņu un spēlējošo treneri Ilmāru Brici, kas, sezonā ieskrējies, Latvijai palīdzot vākt olimpiskajai komandu kvalifikācijai tik nepieciešamos punktus nāciju vērtējumā, nolēma pēc četru gadu pārtraukuma pamēģināt piedalīties vēl vienās spēlēs, kas viņam jau būtu septītās.

Galu galā — sports ir tādēļ, lai tajā uzvarētu stiprākais. Oskars jutās konkurētspējīgs un vispirms nopietnāk sāka pievērsties šaušanas treniņiem. Bez žēlastības pa asfaltu tika drāztas rollersslēpes, un Muižnieks pārliecinoši uzvarēja visās trijās Latvijas čempionāta disciplīnās vasaras biatlonā. “Augustā izšķīros, ka reiz jāziedo sevi pilnībā biatlonam, un darbā sāku runāt par bezalgas atvaļinājuma iespējām,” Muižnieks pārsteidz, atklājot, ka galīgā izšķiršanās notikusi tik vēlu.

Patiesībā vēl oktobra beigās jautājuma zīme karājās gaisā. Tikai dienu pirms došanās uz treniņnometni Norvēģijā Muižnieks saņēma ieroča pārvadāšanas atļauju. Ja šo eksāmenu neizdotos nokārtot, varēja gadīties, ka par Oskaram spējām Pasaules kausa izcīņā mēs neko nezinātu. Menedžēt savas šautenes transportēšanu uz treniņiem un sacensībām ar citām personām viņam būtu pārāk sarežģīti.

SAPŅOT NEKAUNĪGI

Bet Sjūsenā biatlonā Muižnieks atgriezās kā nazis siltā sviestā. Novembra beigās pirmajos divos IBU kausa sprintos Oskars, kurš otrajā mačā finišēja pat sešpadsmitais, un Aleksandrs Patrijuks no latviešiem bija labākie un ieguva tiesības startēt PK pirmajā posmā Estersundā. Oskaram Muižniekam 27 gadu vecumā tā bija debija Pasaules kausa izcīņas apritē. Un vienlaikus arī nopietns pieteikums uz olimpisko ceļazīmi. 20 km klasiskā biatlona četrās šautuvēs viņš nopelnīja divas soda minūtes un izcīnīja 48. vietu, kļūstot par Latvijas izlases otro numuru. Dažas dienas vēlāk 10 km sprintā divās šautuvēs gan viņš pieļāva trīs kļūdas, bet vienalga no mūsējiem bija otrs labākais aiz Rastorgujeva.

Nākamā PK posmā Hohfilcenē ar 51. vietu sprintā Muižnieks jau kvalificējās iedzīšanas sacensībām. Bet trešajā kārtā Anesī Legranbornānā 10 km šo rezultātu atkārtoja, iedzīšanā jau paceļoties līdz 35. vietai un gūstot karjerā pirmos PK ieskaites punktus, kas pienākas 40 labākajiem. Biatlona dižākā seriāla vienīgais amatieris bija sagādājis pārsteigumu ne tikai citiem, kas sāka interesēties, no kurienes viņš te tāds uzradies, bet mazliet arī pats sev: “Džeki, uz kuriem entos gadus esmu skatījies televīzijā, tagad cīnījās ar mani kopā. Un arī līderi nav nemaz tik tālu — 10 km sprintā viņiem zaudēju minūti pusotru, reizēm pat mazāk. Vēl jāņem vērā, ka Furkads un Bē kādas 20 sekundes ieliek trešajai vietai. Tāds plāns arī bija, lai ar vienu sodu tiktu pie iedzīšanas sacensībām, līderim distancē nezaudēt vairāk par pusotru minūti, kopā — divas. Par ko vairāk sapņot būtu nekaunīgi.”

Kā vēl no rezultāta varētu nomest sekundes nost? “Visvienkāršāk ar niansēm — šaušanā, slēpju kvalitātē, iespējams, arī slēpošanas tehnikā. Pats sevi no malas neesmu redzējis, varbūt manas kustības nav pilnīgi racionālas, to var izanalizēt tikai treneris, kāda man nav,” uzskaita alūksnietis, piebilstot, ka tagad kaut ko mainīt jau nu nebūtu gudri. Galvenais, ka pēc pirmajiem trim PK posmiem radusies pārliecība — elites vīri nav nekādi pārcilvēki, ar viņiem var konkurēt! “Šī pārliecība daudz ko dod,” atzīst Muižnieks.

Bet ko viņš darīs martā, kad sezona būs beigusies? “Kā ko?” brīnās Oskars. “Visa nauda būs iztērēta un vajadzēs iet strādāt.”

AR DRAUGA SLĒPĒM

Par savām slēpēm Oskaram gandrīz vai neērti stāstīt. Profesionālam biatlonistam ir apmēram 15 sacīkšu slēpju pāri, kas rūpnīcā īpaši atlasīti dažādiem sniegiem un laikapstākļiem. Tie visi trijos čeholos tiek vadāti līdzi no vienām sacensībām uz nākamajām. Oskaram pagaidām pietiek ar vienu slēpju maisu. Dažus slēpju pārus iedevis Fischer oficiālais izplatītājs Latvijā, tā teikt, siltajam un aukstajam laikam. Savas labākās slēpes Oskaram aizdevuši viņa bērnības draugi un treniņu biedri — Artūrs Švūksts un Atis Putnis, vēl divus pārus nosponsorējis krusttēvs. Visos trijos pirmajos PK posmos Oskars startējis ar Artūra slēpēm, kurš tās savukārt pērn nopircis no Andreja Rastorgujeva. Jaunajā gadā Muižniekam kaut ko piemērotu sagādāt jau solīja arī Fischer oficiālais pārstāvis Pasaules kausa izcīņā. Par attiecīgu samaksu, protams.

Olimpisko gadu biatlonisti sāka ar sprintu Oberhofas miglā, kurā Muižniekam trīs lodes skāra mērķa gabarītus, tomēr tos neaizvēra. Stafetē miglas vāliem vēl pievienojās brāzmains vējš, šautuvē sajaucot tik neprognozējamu kokteili, ka katra valstsvienība nopelnīja vidēji... sešus (!) soda apļus. Oskars liekos 150 m dabūja slēpot divreiz, tomēr savā otrajā posmā bija piektais labākais, apsteidzot pat tādus biatlona dūžus kā šveicieti Benjaminu Vegeru, kas arī nopelnīja divus soda apļus, un slovēni Klemenu Baueru, kas savukārt tika galā ar visiem 10 mērķiem. Ziemassvētku brīvdienās dzimtajā Alūksnē pie mammas ēstajā treniņu rupjmaizē bija spēks!

MĒRKAĶA ĀTRUMS VAI VANAGACS PRECIZITĀTE

Vācu un pasaules biatlona Mekā Rūpoldingā savus 20 km Muižnieks sāka ātrā tempā, bet pēc pirmās tīrās šautuves otrajā nopelnīja trīs soda minūtes. “Pārtēmēju un zaudēju ritmu,” pēc finiša biatlonists norādīja nevis uz pārlieku steigu, bet pārspīlētu cenšanos. Nākamajās šautuvēs Oskars bija precīzs un sasniedza 69. rezultātu 107 vīru konkurencē. Bez sodiem viņš būtu devītais, pat ar divām liekām minūtēm iekļūtu PK ieskaites četrdesmitniekā... Stafetē pēc veiksmīgas guļus šaušanas (pieci ar piecām!) Muižnieks stāvus sadomājās darboties lielmeistara tempā. Turpat priekšā bija paliela sāncenšu grupiņa, kuru tā kārojās noķert! Ja izdotos visu izdarīt mērkaķa ātrumā un ar vanagacs precizitāti... Biatlons avantūras nepieļauj — Muižnieks devās uz soda apli.

Nu viņam, kas visu sagatavošanās periodu pavadījis zemienē, nācās doties arī uz PK 6. posmu Antholcā, kur trase atrodas vairāk nekā 1600 m virs jūras līmeņa, jo cīņā par olimpisko ceļazīmi atkal bija iesaistījies Bricis. Rūpoldingā ar divām soda minūtēm Ilmārs Oskaram zaudēja piecas vietas, bet Antholcā veterānam varēja būt priekšrocības, jo, trenējot Baibu Bendiku, viņš augstkalnē aizvadījis vairākas treniņnometnes, arī Ziemassvētku brīvdienās, kad Muižnieks kašājās pa sniega un ledus druskām Alūksnē vai netālajā Igaunijas Hanjā pie Munameģa. Domājot par olimpisko startu Korejā gandrīz kilometru zemāk, Oskaram šī ķermeņa mocīšana maksimālā sacensību režīmā retinātā gaisā galīgi nebija vajadzīga. Bet tādi ir nacionālās atlases kritēriji — kurš PK tiks augstāk, tas brauks. Bricis Itālijas Alpos varēja labot Muižnieka Francijā sasniegto rekordu.

Sniega un saules pārpilnajā Antholcā naski blēņojās šaudīgs vējelis, kas sprintā tikai dažiem vīriem ļāva šaut nekļūdīgi. Oskars guļus šautuvē nopelnīja divus soda apļus, stāvus — vēl vienu. “Vējš pa labi aizpūta,” pēc finiša viņš atklāja, kur lidojušas lodes. “Vēl pieredzes par maz, lai vējā noreaģētu pareizi.” Ilmārs Bricis, kas startēja ceturtdaļstundu vēlāk, pirmajai šautuvei tika cauri sveikā, bet otrajā... pieļāva četras kļūdas. “Sveicam tevi kā olimpieti!” parādījās ieraksts Oskara Muižnieka ģīmjgrāmatā. “Jāsāk dzīvot pēc Korejas laika,” vakarā sekoja atbilde.

Ar pilngadībā dāvinātu šauteni

“Fizioterapeitiem jāmācās visu mūžu, tāpat kā ārstiem,” Oskars Muižnieks katru gadu, ne tikai strādājot krājis pieredzi, bet arī regulāri papildinājies kursos. Viņam izveidojies savs, stabilu klientu loks, kuru galvenokārt veido sportisti un aktīva dzīvesveida cienītāji, kam jāatgūstas no traumām vai jātiek vaļā no muguras sāpēm. Nu viņiem jāpaciešas līdz martam.

Un pēc tam biatlons atkal paliks bez Muižnieka? Plinte tiks atdota sporta skolai vai federācijai?

“Nē, šī ir mana personīgā šautene, ko vecāki man uzdāvināja tieši pirms 10 gadiem, kad gatavojos savām pirmajām starptautiskajām sacensībām — Eiropas Jaunatnes olimpiādei Spānijā,” iebilst Oskars. Ar to viņš toreiz sprintā izcīnījis 21. vietu, vēl mazliet labāk veicies Aleksandram Sverčkovam, kurš finišējis sešpadsmitais. Starp citu, tieši šī iespēja izmantot šauteni, kad vien tas nepieciešams, Muižniekam pēdējos gados laiku pa laika ļāva uzplaiksnīt mūsu biatlona sabiedrībā, te kļūstot par valsts čempionu, te uzvarot Latvijas olimpiādē un pat piedaloties pasaules čempionātā.

Savulaik 2000 latus vērtais vācu Anschutz ierocis morāli ir mazliet novecojis, bet pati galvenā sastāvdaļa — stobrs vēl nav svina un pulvera izdedzināts un spēj kalpot godam. Jo pēc trijām sacensību sezonām četrus gadus šautene vispār netika lietota. Tiesa, tā ir vismaz puskilogramu smagāka par jaunajiem modeļiem, kam stobri ir no vieglāka metālu sakausējuma un mazliet īsāki. Turklāt tās aizslēgā reizumis mēdz iesprūst patrona. Šāda vaina gan gadās arī visjaunākajām plintēm. Abi ar Ilmāru Brici aizslēgu esot jaukuši ārā un centušies kaut ko pielabot, bet ne pārāk sekmīgi. Hohfilcenes un Anesī Legrānbornānas sprintos atsevišķu patronu pārlādēšanas dēļ zaudēts vismaz pa 10 sekundēm. Ja šo ķibeļu nebūtu, droši var teikt, ka Muižnieks pie pirmajiem PK ieskaites punktiem, ko saņem labāko četrdesmitnieks, būtu ticis jau agrāk. Itin reāli tas bija pat sezonas pirmajā individuālajā distancē — 20 km biatlonā Estersundā, kur viņš ar divām soda minūtēm finišēja 48. pozīcijā. Par vienu precīzu šāvienu vairāk, un Muižniekam pienāktos 33. vieta. Bet tā jau ir rindiņa no biatlona mūžīgā skaitāmpantiņa — kā būtu, ja nebūtu...

“Principā šautene kalpo labi un trāpīt es varu,” uzsver Oskars. “Sajūtas nav zudušas. Vienīgi darbības šautuvē ir pārāk lēnas. Vasarā darba dēļ es varēju atbraukt uz Alūksni pie Sergeja Sverčkova pašaut labi ja dažas reizes mēnesī. Tikai oktobrī pirmajā treniņnometnē uz sniega sāku strādāt, lai dabūtu daudzmaz konkurētspējīgu šaušanas ātrumu. Pagaidām katrā šautuvē es zaudēju ap astoņām deviņām sekundēm. Mērķis ir guļus sēriju pabeigt 30 sekundēs, stāvus — 25.

PĒC 100 GADIEM OLIMPIJĀ…

“Es būtu apmierināts ar vietu divdesmitniekā,” par olimpisko Phjončhanu Oskars Muižnieks nekaunīgus sapņus neatļaujas.

Pieņemsim, kas tas viņam izdodas, ka veicas ne tikai cienījami, bet arī izcili, un Muižnieks spēlēs kvalificējas pat distancei ar kopējo startu, kas nozīmētu, ka viņš ir pierakstīts pasaules biatlona elites trīsdesmitniekā. Bet šie rezultāti negarantē vietu LOV, kas nodrošinātu materiālu atbalstu karjeras turpināšanai, lai sasniegtu vēl labākus rezultātus. Bet Muižniekam reāli vēl pat divi olimpiskie cikli iespējami, turklāt Latvijas biatlona puķu podā talanti uzzied reti.

Tiešām arī tad viņš biatlonam teiks čau?! “Bet nauda būs iztērēta,” ar smaidu pārdomās slīgst Oskars. “Nezinu. Jārunā ar sievu… Man jau ļoti patīk šis sporta veids, motivācija un gribēšana ir, bet vienam pašam cīnīties tajā gaļas mašīnā, kāds ir Pasaules kauss, — tas ir ļoti skarbi!” Varbūt pēc šīs sezonas viņu savā komandā pieņem Rastorgujevs Team, kas pagaidām savus resursus tērē tikai vienam atlētam — Andrejam? “Varbūt...” Oskars novelk gandrīz neticīgi. “Bet nezinu jau, kā vēl būs? Varbūt šis ir tikai tāds uzplaiksnījums, un pēc tam viss aizies uz leju. Pieredze man ļoti maza. Ceru, ka tā nebūs.”

Pēc gadiem simts, tiekoties aizsaules olimpiskajās spēlēs, Pjērs de Kubertēns Oskaram Muižniekam spiedīs roku kā īstenam amatierim, kas viņa idejas patiesi turējis cieņā pat mūslaiku profesionālajās spēlēs. Arī mohikāņi viņu sagaidīs ar ovācijām kā vienu no pēdējiem cilts brāļiem.

Ko mums no tā mācīties šolaiku Latvijā?

 

Oskars MUIŽNIEKS

Fizioterapeits (Baltijas Fizioterapija), sportists amatieris

Dzimis: 1989. gada 9. decembrī Jūrmalā

Augums, svars: 182 cm, 71,5 kg

Izglītība: Alūksnes Valsts ģimnāzija, Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātes fizioterapijas studiju programma

Sportā: septiņu gadu vecumā sācis nodarboties ar basketbolu (pirmais treneris Juris Iesalnieks), vienpadsmit gadu vecumā pārgājis uz biatlonu (treneris Sergejs Sverčkovs)

Lielākie sasniegumi

Biatlonā: 13. vieta pasaules junioru čempionātā 15 km biatlonā (2008), vairākkārt izcīnītas vietas labāko piecpadsmitniekā Eiropas junioru čempionātos, vairākkārtējs Latvijas čempions, 35. vieta 2018. gada PK posmā, startējis 2013. gada pasaules čempionātā

Riteņbraukšanā:SEB kalnu maratonu kopvērtējumā 2. vieta elites klasē (2017), 3. vieta Latvijas čempionātā XCO krosā, 14. vieta Eiropas čempionātā MTB maratonā (2016), startējis 2016. gada pasaules čempionātā XCO krosā

Distanču slēpošanā:Latvijas čempions (2015), startējis 2011. gada pasaules čempionātā

Citos sporta veidos: startējis Eiropas kausa izcīņā ziemas triatlonā (slēpošana, skriešana, riteņbraukšana); maratonā labākais rezultāts 2.50:13, Siguldas kalnu maratonos 55 km distancē 3. vieta (2012) un divas 2. vietas 33 km (2013, 2014); Latvijas ziemas III olimpiādes (2015) čempions biatlonā un distanču slēpošanā

Ģimenes stāvoklis: precējies, ir meita

Vaļasprieks: literatūra

Autori: 
Dainis Caune