Kur viss ir savādāks

Pirms divām nedēļām Līga un Atis Plakani, kā arī Kaspars Klapkalns vēl atradās tur, kur sākas bezgalība un dziest jebkura dzīvība. Vienā no pasaules skaistākajām un grūtāk sasniedzamajām vietām - sestajā augstākajā virsotnē Čooiju 8201 metru virs jūras līmeņa Himalajos. Saulē, salā, bezgaisā...
Turpinām publicēt interviju ar Līgu - pirmo latviešu alpīnisti, kas sasniegusi kādu no 14 pasaules astoņtūkstošniekiem. Sarunā piedalās arī Līgas vīrs un ekspedīcijas vadītājs Atis Plakans. Viņi abi virsotni sasniedza, neizmantojot papildu skābekli.

- Kāds, kāpjot Čooiju, bija jūsu iešanas ritms virs 7500 m augstuma, kurā atradās pēdējā - trešā nometne?
- Atpūšoties cenšamies neapsēsties, lai nezaudētu laika kontroli un neieslīgtu miegainā noguruma transā. Tāpat stāvot, noņemam mugursomu, padzeramies - tas jādara regulāri, nedrīkst izkalst, jo zaudēto šķidrumu nevar atgūt, ceļam somu plecos un kāpjam tālāk. Būtībā ritms ir dažāds. Apmēram pirmos 300 vertikāles metrus es gāju pa priekšu, pirmo reizi apstājoties pēc stundas...

- Tikai pēc stundas?! Pērn pavasarī, kāpjot Šišapangmā, jūs apstājāties ik pēc dažiem soļiem, lai veiktu trīs četras ieelpas.

- Te sākumā bez apstāšanās varēja iet ilgāk. Lēnām, bet stundu. Ati, es nemeloju?

Atis Plakans:

- Pēdējo posmu no 7500 m līdz virsotnei var iedalīt trijos lielos pakāpienos. Sākumā ir apsnigušas, apledojušas klintis, kurām seko sniega nogāze, kas ved uz lēzenu plauktu astoņu kilometru augstumā, pēc tam ir stāvāks posms, pa kuru iziet uz milzīgo virsotnes plato. Pats kalna gals nav spics. Tas atgādina nedaudz sagāztus piecus futbola laukumus, pa kuriem ļoti apnicīgi mokoši jāvelkas ziemeļaustrumu virzienā līdz tieši priekšā ieraugi Everesta virsotni. Tā ir zīme, ka Čooiju augstākais punkts sasniegts.

Viena trešdaļa, otra trešdaļa, trešā un tad ir pilna laime...

Līga Plakane:

- Katram posmam ritms ir atšķirīgs. Tevis pieminētajā Šišapangmas pavasara stilā - viens solis, piecas ieelpas, - Čooiju mēs sākām kāpt tikai apmēram no 7900 m augstuma.

Atis:

- Tas atkarīgs arī no aklimatizācijas. Pirmo reizi, ejot uz otro nometni, man tāpat nācās rīkoties gandrīz kilometru zemāk.

- Tātad līdz virsotnes dienai jūs bijāt paspējuši ļoti labi aklimatizēties?

- Jā, aklimatizācijas plānu izpildījām precīzi. Izdevās no tā nenobīdīties ne par dienu.

- Arī segums pērn Šišapangmā bija mīkstāks!

- Tur brīžiem nācās stampāt pat līdz viduklim pa svaigu sniegu. Čooiju segums bija ciets, toties fināla maršruta pirmajās divās trešdaļās kalna stāvums svārstījās starp 40 un 45 grādiem. Ja kādam liekas, ka tas ir lēzeni, lai pastāv uz klasiskas latviešu lauku mājas jumta. Pirmkārt jau no neierastās pozas nenormāli nogurst muskuļi. Jo kāpt var tikai uz pirkstgaliem, izvērstām pēdu iekšmalām vai sāniski. Maini kuru pozīciju gribi, neviena nav parasta. Un tā pa šādu jumtu, kas vietām ir glums, vietām grubuļains, vietām stāvāks, vietām lēzenāks, kāp uz augšu deviņarpus stundas no vietas. Tik ilgā laikā mēs pārvarējām pēdējos 700 vertikāles metrus līdz virsotnei.

- Himalajos ir divas kāpšanas sezonas. Pavasara un rudens. Ar ko tās atšķiras?

- Rudenī ekspedīcijas gaitā laiks kļūst aukstāks, bet stabilāks. Pavasarī otrādi - paliek arvien siltāks, bet arī sniegputeņi tur augšā griežas arvien biežāk.

- Teorētiski Everestā vislabāk būtu kāpt decembrī, ja vien skābekļa bada apstākļos spētu ilgstoši izturēt aukstumu, kas var pārsniegt mīnus 40 grādus?

- Ne gluži. Tas, kas pavasarī ir sniegs, uz ziemas pusi arvien vairāk pārvēršas par cietu firnu vai ledu. Ja pa sniegu 45 grādos eju svilpodams, tad uz ledus 45 grādos man ļoti, ļoti jāuzmanās. Tiklīdz kļūdos, tās lidoju. Firns ir bīstamāks par sniegu.

- Latviski firnu varētu saukt par sērsnu?

- Jā, tikai šī sērsna ir stingrāka un desmitiem centimetru bieza, tai cauri nekrīt, toties pa tās virsmu itin labi slīd.

- Kāpēc 9. oktobrī no pēdējās nometnes uz virsotni izgājāt tik vēlu - tikai sešos no rīta?

Līga:

- Tāpēc, ka bija ļoti auksts un pūta stiprs vējš.

Atis:

- It kā jau vēlu, bet... Kad atgriezāmies lejā, tas pats Dima no Maskavas sūrojās: "Nu, vells, kad mēs gājām, neko neredzēju un nesapratu, kas notiek. Divos naktī sākām, caur tumsu briesmīgi ilgi kaut kur kāpām. Kad ausa gaisma, bijām jau pie virsotnes."

Līga:

- Turklāt viņi kāpa ar skābekļa maskām, kas atvieglo pašsajūtu, bet apgrūtina redzamību.

Atis:

- Mēs baudījām kalnu...

- Tagad jau drusku taisnojaties! Principā jūs kavējāties. Lejā tikāt tikai tumsā, tas taču ir bīstami, ne?

Atis:

- Zināmā mērā tev taisnība. Labāk ir iziet naktī un atnākt gaismā, nevis iziet gaismā un atnākt naktī, jo tās otrās nakts tumsa ir daudz lēnāka. Tevī uzkrājies viss nogurums, tu jau esi stundas piecpadsmit kustējies skābekļa badā un aukstumā, pārvietošanās ātrums krītas nenormāli strauji. Tu zaudē arī modrību.

Cerēju, ka varēsim uzkāpt stundās sešās septiņās, atgriezties divreiz ātrāk. Ja nekas nenotiek, tad ar 12 gaismas stundām no sešiem rītā līdz sešiem vakarā mums pietiek. Bet, ja kaut kas notiek, mēs jau "ielidojam" nākamajā naktī. Tāpēc vajag iziet agrāk. Tumsā sataisās, četros ar lukturīti tiek līdz pirmajām virvēm, un, kad sākas klintiņas, tad jau top arī gaišs.

Līga:

- Bet ir otra lieta, cik ātri var sataisīties...

- Kāda problēma sataisīties? Jūs taču esat disciplinēti cilvēki!

- Mēs piecēlāmies tieši kā paredzēts - divos un piecpadsmit minūtēs. Sataisījāmies arī laicīgi un saģērbušies gaidījām teltī, kad pierims vējš un kļūs siltāks.

Viena no svarīgākajām lietām šajā augstkalnu būšanā ir saglabāt ķermeņa siltumu, darbaspējas. Īpaši, ja esi izlēmis papildu skābekli neizmantot. Augstkalnē sašaurinās perifērie asinsvadi, un ļoti viegli gūt apsaldējumus. Tāpēc daudzi, kas kāpj bez skābekļa baloniem, no virsotnes atgriežas bez pirkstiem.

Astoņu kilometru augstumā, ieelpojot skābekli, uzreiz paliek silti, - cilvēks atkal jūtas spējīgs darboties.

Ja nolemts kāpt bez papildu skābekļa, gatavojoties virsotnes dienai, nemitīgi jāanalizē meteoroloģiskie apstākļi un jāplāno, kā iespējami labāk saglabāt savu siltumu. Ar Ati diskutējam, kuras zeķes un kādā kombinācijā vilksim starp otro un trešo nometni, kuras, kāpjot uz virsotni. Starp 10 zeķu pāriem siltuma noturības ziņā divu vienādu nebija. Tik daudz zeķu, kā šoreiz, man nekad mūžā nav bijis! Kādi būs cimdi, kādās kārtās tos vilksim?

Tās vēja brāzmas ap trijiem naktī zem Čooiju virsotnes ir tik aukstas! Tās dzen pa gaisu tik svelošu sniegu! Tu sēdi teltī saģērbies ar visiem zābakiem kājās un gaidi, kad vismaz vējš pierims, jo siltāks jau pirms saullēkta tikpat nepaliks.

- Cik grādu bija?

Atis:

- Gan jau ka visi 30.

- Jums termometra nebija?

- Pulkstenī termometrs ir, bet, lai izmērītu gaisa temperatūru, tas jāņem no rokas nost un jāizliek ārā. Tajā augstumā jebkurš darbs prasa lielu piespiešanos. Darbs, kas nav nepieciešams, ir gandrīz neizdarāms.

Mēs kāpām pa ziemeļrietumu nogāzi, saule uz mūsu sienas parādījās tikai ap pusdesmitiem. Pirms tam tā sildīja kalna pretējo - austrumu pusi, tādējādi pēc saullēkta izraisot vilkmi un vēja virpuli ap virsotni. Kāpjot lejā, ir otrādi, mūsu nogāze ir siltāka. Tāpēc pieļāvām iespēju, ka atgriezties nāksies tumsā. Ja pilnīgi godīgi, - mums vajadzēja iziet stundu agrāk.

- Kurš brīdis virsotnes dienas maršrutā bija visgrūtākais?

Līga:

- Pašā augšā uz virsotnes plato. Tu kusties ārkārtīgi lēnā un monotonā ritmā. Solis, piecas ieelpas, lai sakrātu enerģiju nākamajam solim, atkal piecas ieelpas, solis... Bet pat pēc simtā soļa ainava nav mainījusies! Virsotnes pacēlums ir tik minimāls, ka tevi sāk pārņemt izmisums, liekas, ka stāvi uz vietas. Kā ļaunā sapnī - tu ej, bet nekur nevari aiziet. Beigās dusmās taisi - hop, hop! - nevis vienu, bet divus soļus. Tikai nu to mazo skābekļa daudzumiņu nākamajai kustībai tu vari sakrāt ne vairs ar pieciem, arī ne 10, bet tikai ar 15 elpas vilcieniem... Un tā apmēram pusotru stundu. Tu saproti, ka virsotne jau tikpat kā sasniegta, ka fiziski tu spēsi to izdarīt, bet morāli ļoti grūti.

Uzskrienot Gaiziņā, sirds drusku ātrāk pukstēs, bet lejā var nokāpt bez mazākās piepūles. No astoņu kilometru augstuma, arī kāpjot lejā, ik pa brīdim jāapstājas, lai atpūstos. Nepatīkama bija arī pēdējā pusstunda pa tumsu. Kājas un rokas ar vati pilnas... Kaut kāda nedrošības sajūta. Pa virvi ar dulferi jālaižas, it kā labi zinu, kā tā virve stāv, kur caur klintīm jāiziet... Tomēr nepatīkami, ka tā īsti apkārtni neredzu. Zinu, ka telts ir tepat netālu, bet ļoti jāsaņemas, lai droši spertu soli.

- Kur tas lielais kaifs?

- Kaifs?! Es pat nezinu... Pašā augšā bija skaistums bezgalīgs.

- Pa satelīttelefonu no trešās nometnes telts tu teici, ka esi laimīga!

- Tāpēc, ka biju vietā, atgriezusies. It kā drošībā. Kaut gan, vells, kas tā par drošību septiņarpus kilometru augstumā. Dažkārt pēc pārslodzes tieši tad paliek slikti un sākas ļoti nopietnas problēmas.

Laime ir par to, ka tas ir izdarīts. Iepriekš jau neviens nevar garantēt, ka izdosies. Ir pietiekami daudz iemeslu, lai nesanāktu.

- Galīgi droši var justies tikai bāzes nometnē?

- Jā. Pirmajā nometnē jau arī. Tālāk uz leju - stāvas nobiru nogāzes, viena, otra, tad gar ledāja malu augšā lejā pa morēnām - tās jau arī ir mājas.

Faktiski drošībā sajutos tad, kad atkal jutos fiziski stipra. Tas notika 7000 metru augstumā. Mazliet zem otrās nometnes skābekļa daudzums asinīs atkal bija pietiekams, lai justos kā funkcionējošs cilvēks.

- Jūs pārnakšņojāt trešajā nometnē un tad pa dienu nokāpāt līdz bāzes nometnei, kas atrodas augstāk par Eiropas augstāko virsotni Elbrusu?

- Vienlaikus novācot un nonesot lejā visas trīs augšējās nometnes.

- To, ko jūs augšā nesāt pamazām, vairākos paņēmienos, lejā nostiepāt vienā reizē?

- Jā, neko aiz sevis neatstājām. Tas ir goda jautājums. Bet smags, ļoti smags... Tuvu pie divdesmit kilogramiem katram uz muguras sanāk. Daudzi, aizbildinoties, ka viņi esot uz spēku izsīkumu robežas, augšā atstāj pat 500 latu vērtas teltis, kuras agri vai vēlu vējš saplēš lupatās. Tāpēc kalns ir pieķēzīts. Pārtikas atliekas vismaz apēd kraukļi...

- Varbūt tomēr ērgļi?

- Nē, tieši melnie kraukļi. Iedomājies, septiņarpus kilometru augstumā šiverē nenormāla lieluma kraukļi. Viņi daudz ko atrod.

- Varbūt kādu saļimušu alpīnistu arī?

- Ja atrod, tad viņiem tas ir pāris dienu darbs. Noknābā līdz baltiem kauliņiem. Tas ir zināms. Milzīgi putni. Reizēm pat nevar saprast, kas tur uz klints tālumā tup. Liekas, ka cilvēks.

Tagad kraukļu tur vairs nav. Rudens kāpšanas sezona beidzas, cilvēki aiziet lejā un putni viņiem līdzi.

- Čooiju ir bīstams kalns?

- Salīdzinoši drošs. Maza lavīnbīstamība. Lai gan tieši blakus maršrutam starp pirmo un otro nometni, kamēr bijām lejā, bija ļoti liels ledus nogruvums. Nākam augšā, skatāmies, kas tas?! Spoži zili ledi. Viens piecstāvu mājas apjoms nonācis 100 metrus uz leju. Tomēr 99 procentos gadījumu uz Čooiju kāpēji nelaimēs iekuļas paša kļūdu dēļ. Tas dod mieru naktīs. Tu guli, laiku pa laikam dzirdi gāžamies lavīnas, bet zini, ka tev netrāpīs.

Atis:

- Tāpēc Čooiju ir tik populārs. Maz objektīvu briesmu. Ātra atkāpšanās, visu laiku tikai uz leju, turklāt strauji. Arī tehniski tikai dažas problemātiskas vietas. Ejot uz virsotni, vairākas klinšu joslas. Uzkāp uz divstāvu mājas jumta, kādu gabaliņu paej, tad atkal rāpies pa nākamās "mājas" sienu... Tādiem pakāpieniem 200 metrus uz augšu. Ja no kāda kritīsi, atsitīsies pret apakšējo plauktu, lidosi tālāk, un nekas daudz no tevis pāri nepaliks... Vēl starp otro un pirmo nometni ir divi ledus pakāpieni.

- Turpinot salīdzināt ar mājām, cik tie lieli?

- Viens Pēterbaznīcas tornis un pēc tam otrs tāds pats.

- Cik slīps?

- Aptuveni 60 grādi. Ļoti vienkārši atpūsties, nav ne jāapsēžas vai jāapguļas, vienkārši jānostājas uz pirkstgaliem un piere jāatspiež pret sienu.

- Alpīnisms vairāk ir izturības sports?

- Ja tas ir sports... Sporta likumā rakstīts, ka sports ir fiziskas aktivitātes drošā vidē. Mums ar to vidi kā ir, tā ir...

Līga:

- Izturība ir pats pamats, tā jātrenē viscītīgāk. Plus tehniskās iemaņas.

Atis:

- Var trenēties līdz ārprātam, bet augstāk par piecarpus kilometriem netikt.

Līga:

- Pēc klasiskās fizioloģijas datiem, cilvēka enerģētiskās rezerves virs 5500 m augstuma pilnībā atjaunoties vairs nespēj. Tātad pat bāzes nometnē, ilgstoši uzturoties, cilvēks pamazām sāk dzist. Protams, organismi ir dažādi, un kāpējiem tie varētu būt augstumiem vairāk pielāgoti.

Atis:

- Maskavieša Abramova ekspedīcijā kāpa arī slavenais tenisists Marats Safins. Viņš netika līdz bāzes nometnei 5700 m augstumā. Vietai, kurā četras piecas nedēļas jādzīvo kā mājās, gatavojoties īstajam kāpienam. Viņam bija par smagu.

- Labi, viņš ir tenisists. Maratonistam taču būtu vieglāk?

Atis:

- Bija mums Krievijas grupā arī ukraiņu maratonists, kurš 42 kilometrus skrien divās stundās un 21 minūtē. Apmēram tikpat ātri kā Prokopčuka.

Līga:

- Es viņam gāju garām kā niekam!

Atis:

- Pie otrās nometnes viņš teica: "Maratonā es piecu minūšu robežās varu prognozēt laiku, kurā sasniegšu finišu. Te skaidrs nav gandrīz nekas. Ļoti daudzi apstākļi ietekmē pārvietošanās ātrumu, daži no tiem ir pat neparedzami." Pat tie, kas kalnus pazīst ļoti labi, ne vienmēr var garantēt, ka diena beigsies tieši tā, kā plānots. Tas ir maratons nepiemērotā vidē un nezināma ilguma distancē.

Līga:

- Tur ir tā interese, tas stiprums un izturība. Turklāt ilgums ir ierobežots, tu nevari bezgalīgi ilgi gaidīt īsto dienu. Beidzot ir jāiet prom. Uz augšu vai uz leju.

- Ukraiņu maratonists virsotnē uzkāpa?

Atis:

- Uzkāpa, bet ar papildu skābekli.

Līga:

- Ir virkne nepatīkamu sīkumu, kas, trenējoties zemienē, nevienam sportistam nav pazīstami. Sausā mute, piemēram. Gaisā skābekļa ir mazāk, lai varētu notikt pietiekama gāzu apmaiņa, organisms nemitīgi cenšas mitrināt gļotādas. Sausais gaiss tās padara trauslas un jutīgas. Visu laiku elpceļos plīst asinsvadi. Tu nemitīgi kraukā ārā asiņainas gļotas, līdz dziļākajām alveolām viss ir pilns ar to drazu.

Sevišķi nepatīkami tas ir naktī. Tu guli un nemitīgi klepo, cenšoties tikt vaļā no gļotām. Šīs nepatīkamās sajūtas beidzas tiklīdz nonāc lejā, zaļumos, mitrā gaisā.

- Vai tur pašā augšā teltī vispār ir iespējams aizmigt?

- Kārtīgi ne. Būtībā arī gulēšana ir slodze.

- Kāpjot Šišapangmā, tu kā fizioloģe veici īpašus pētījumus...

- Es tagad arī to darīju! Visiem un sev arī pirkstus sadurstīju. Ņēmu kapilārās asinis un pētīju glikozes daudzumu. Jo intensīvāka slodze, jo kā enerģijas avotu vairāk izmanto glikozi, ja slodze mazāka, - vairāk taukskābes. Hipoksijas jeb skābekļa bada apstākļos organisms maina enerģijas avotu izvēli. Skatījos arī, kas notiek ar triglicerīdiem un holesterīnu, kurš piedalās vitamīnu un hormonu būvē. Starp citu, hipoksijas apstākļus savos treniņos izmanto arī vairāki mūsu olimpieši.

Atis:

- Līga teiks, ka atkal lecos, bet principā, es Čooiju jau biju uzkāpis Rīgā. Uz turieni es aizbraucu tikai uztaisīt bildi virsotnē.

Šie bezgalīgi daudzie sīkumi. Taktikas izstrādāšana, ekipējuma izvēle... Pēc tam jau tur uz vietas divas nedēļas strādājam, nesam, iekārtojam nometnes, apgūstam maršrutu, pierodam pie kalna. Kad tas izdarīts, nonākam lejā bāzes nometnē atpūsties, zvanām pa satelīttelefonu vecākajai meitai Lailai uz Rīgu un prasām, kāds būs laiks. Laila internetā izpēta īpašās meteoprognožu lapas alpīnistiem un beidzot ziņo, ka laiks būs mums derīgs. Viss, rīt mēs startējam... Pirmā nometne, otrā un trešā, katrā pārlaižot pa naktij. Pēc tam virsotnes diena un - pilna laime!

Tagad saku, ka pavasarī dosimies uz Everestu, un tas nozīmē, ka ar šo brīdi jau sāku kāpt tajā kalnā.

- Līga arī jau kāpj?

Līga:

- Par kalniem iepriekš man netīk runāt. Turklāt Everests ir kaut kas pilnīgi cits - gandrīz deviņi kilometri... Nav mans dzīves mērķis par katru cenu uzkāpt vai arī tur palikt. Man to galvu dzīvē vēl vajag, kaut vai, lai bērniem pateiktu, kas ir labi, kas - slikti. Neesmu tik ļoti droša, ka, galvu ilgstoši bezskābeklī turot, tas cilvēkam nāk par labu (smejas). Neviens vēl nav skaitījis tās smadzeņu šūniņas ne pirms, ne pēc virsotnes...

Dainis CAUNE

Līga Plakane

alpīniste, fizioloģe, LU pasniedzēja, bioloģijas zinātņu doktore

Dzimusi 1970. gadā Rīgā kalnos kāpēju Visvalža un Rutas Švinku ģimenē

Izglītība beigusi Rīgas 2. vidusskolu, LU Bioloģijas fakultāti

Lielākie sasniegumi pirmā Baltijas alpīniste, kas sasniegusi astoņtūkstošnieku - 8201 m augsto Čooiju Himalajos. Kopā ar vīru Ati Plakanu piedalījusies 10 augstkalnu (virs 6000 m) ekspedīcijās. Pērn sasniegusi Ismoila Somoni (Komunisma) smaili (7495 m) Pamirā un 7600 m augstumu, kāpjot Šišapangmā Himalajos. Sasniegusi arī Makkinliju, Akonkagvu un citas virsotnes

Ģimenes stāvoklis precējusies, divu meitu māte

Atis Plakans

alpīnists, ekspedīciju organizators

Dzimis 1968. gada 24. maijā Rīgā

Izglītība Rīgas 6. vidusskola, Rīgas Politehniskā institūta Radiotehnikas un sakaru fakultāte

Lielākie sasniegumi Čooiju (8201 m), Šišapangmas Centrālā virsotne (8008 m), sniega leopards, septiņas reizes uzkāpis citās virsotnēs, kas augstākas par 7000 m

Ģimenes stāvoklis precējies, divu meitu tēvs

Līga uz sienas ceļā no pirmās uz otro nometni...

Foto: Alekss Abramovs