twitter facebook

Kurpēs ar auto riepas zoli

31.Jūl.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
328
Kurpēs ar auto riepas zoli

Trīs darba dienas meklēju kurpes!” tā sievišķīgi sākās saruna ar Latvijā titulētāko rogaininga meistari, soļotāju, olimpieti Anitu Liepiņu. Kurpes izrādās tika meklētas pamatīgai ballītei — šogad 18.—19. augustā Rāznas ezera apkaimē norisināsies pasaules čempionāts rogainingā. Klasiskajā 24 stundu distancē Anita, kā ierasts, dosies kopā ar savu komandas biedru Valteru Kaminski. Gandrīz vienlaikus ar pasaules čempionātu rogainings Latvijā svin 15. gadskārtu, jo nosacīti par tā dzimšanas dienu var saukt 2002. gada 26. jūliju, kad Latvijas rogaininga aizsācēji Guntars Mankus, Raimonds Lapiņš un Anita Liepiņa Čehijā, Lesnā, kļuva par pasaules čempioniem XO (Mix Open — jauktajām komandām visu vecumu kopvērtējumā) grupā.

Par to, kā norisinās 24 stundu sacensības rogainingā un kā tām sagatavoties, kā tikt līdz finišam, lai pēc tā uzkāptu uz pjedestāla piecas reizes pasaules čempionātos un 14 reizes Eiropas čempionātos (to skaitā vairākkārt arī Mix Open vērtējumā), stāsta Anita Liepiņa.

— Cik bieži un kur notiek pasaules čempionāti rogainingā un kā tajos iespējams piedalīties?

— Tradicionāli pasaules čempionāti rogainingā norisinājās katru otro gadu, ik reizi citā kontinentā, pat pēc gadaskaitļa varējām iepriekš izrēķināt, kurā gadā un kurā valstī notiks sacensības, jo, piemēram, Austrālijā čempionāts notika gados, kas beidzās ar 6, Eiropā ar 2, Amerikā ar 4. Tad tā sistēma nojuka, jo kopš 2011. gada eiropieši pieprasīja, lai pasaules čempionāts notiktu katru gadu.

Kvalifikācijas pasaules čempionātam nav, var piedalīties jebkurš, kurš jūtas gatavs orientēties apvidū2—3 cilvēku (citās sacensībās līdz 5 dalībniekiem) komandā 24 stundas. Ierobežo vienīgi dalībnieku skaita limits, un pirmās pāris nedēļas priekšroka reģistrēties ir titulētākiem sportistiem, kuri pēdējos 2—3 gados guvuši medaļas pasaules un Eiropas čempionātos, valstu čempioniem. Pēc tam var pieteikties jebkurš. Ir atļautas jauktas valstu komandas, un sportisti to izmanto. Dalībnieku skaita limits parasti ir ap 800, bet šogad Latvijā būs 1000, no kuriem vairāk nekā 400sportisti no Latvijas. Mēs ar Valteru vilkām pieteikšanos līdz pēdējam, kamēr sapratām, ka palikušas pēdējās 30 vietas un varam nokavēt.

— Kā ar komandas izvēli?

— Pirmos gadus godalgas vācām kopā ar Guntaru Manku un Raimondu Lapiņu, bet tad viņi vairāk pieslējās sacensību organizēšanai, dažādi kļuva arī spēku samēri, un man vajadzēja meklēt jaunu komandu. Tā kopš 2009. gada startēju kopā ar Valteru Kaminski. Var jau runāt par psiholoģisko saderību un citām augstām lietām, bet galvenais komandā ir mācēt paciest otru.

— Kāds ir rogainera optimālais ekipējums?

— Ļoti svarīgi ir atrast pareizos apavus. Parasti laikoju un meklēju modeli, kurš perfekti uzlien uz kājas. Turklāt nākamajā gadā jau tā modeļa vairs nav un jāsāk meklēt no gala. Tikko pēc trīs dienu meklējumiem nopirku Adidas kurpes takām ar mašīnas riepu zoli, kas nejūkot ārā. Parasti gan man virspuse jūk ārā, jo man ir soļotāja īkšķis — pēdējā mačā pat divi pirksti izlīda ārā.

Rogainings ir dārgs sporta veids, tā tikai saka, ka mežā iet ir lēti. Kurpes ap 130 eiro, zeķes, apakšveļa, kas nespiež, 50 eiro augšiņa, 50 eiro apakšiņa, mugursoma, pareizā jaciņa, lai būtu viegla un lai arī kaut ko turētu. Un tas viss, lai tikai mežā ieietu pa dubļiem pamīcīties. Ideālo apģērbu, kas 24 stundu laikā nesamirktu slapjā, nepļautā zālē vai lietū vēl neesmu atradusi. Arī kompass un pieres lukturis tumšajām diennakts stundām jāiegādājas.

— Kā notiek gatavošanās šāda ilguma sacensībām — kādi treniņi tiek aizvadīti, kāds uzturs uzņemts, vai tiek ievērots speciāls miega režīms?

— Mēs speciāli negatavojamies, turpinām strādāt, jo darbu ir daudz. Es vadu vingrošanas nodarbības un organizēju kāzas — tieši šobrīd arī ir trakais kāzu laiks, un man kā floristei jāraujas dienu un nakti, tā kā nakts treniņš man ir darbā, kad strādāju. Muskuļus izstaipu, kad vadu vingrošanu meitenēm. Tomēr ir jāatrod laiks izgulēties pēdējā nedēļā, nedrīkst iet distancē miega badā. Trasē jau gulēt var, bet tad tu atdziesti un salsti, tevi ēd odi.

Par ēdienu — pēdējās divas nedēļas pirms sacensībām ēdu pilnu vēderu. Nav nozīmes, vai ogļhidrāti, vai kas cits — vienkārši jāuzkrāj pilni vaigi ar taukiem. Kā treniņmačus izmantojam sešu stundu rogaininga sacensības, kuru Latvijā tagad ir daudz. Sešās stundās 50 km noejam ar karti. Ja tādas sacensības sanāk divas reizes mēnesī, tad ļoti labi, lai normāli atjaunotos.

— Kas tiek ņemts līdzi mugursomā tik garā distancē?

— Parasti eju pa veikalu un skatos, kas kārojas. Sporta pārtiku neņemu, ja nu minimāli rezervē, bet tik garā distancē kuņģīši jau kairināti, tāpēc maizītei, sieram jābūt līdzi vienmēr. Lai piesietu dūšu, ņemam cietās kūpinātās desiņas. Arī kaut ko graužamu ņemu, lai nenāk miegs — mazās baranciņas. Jebkurš sporta dzēriens kairina kuņģi, sākumā vieglu var, bet pamatā ņemam ūdeni. Daudz ne, bet kad pudele tukša, smeļam visur, kur ūdens daudzmaz caurspīdīgs. Dzirdināšanas punkti distancē ir, bet tas atkarīgs no tā, kur organizatori tos ieliek. Mēdz salikt abās kartes malās, bet varam neieplānot tik tālu aiziet vai arī izkrītam no plāna, tāpēc ar tiem nerēķināmies. Ja ir mājas pa ceļam, fermas, ejam prasīt ūdeni un neiespringt uz organizatoru sarūpēto.

Ja distance kalnos, tad nepieciešams paņemt kādu jaciņu, jo tur aukstas naktis. Zeķes neņemu, jo nav vērts kurpes vilkt nost. Kādu termoveļu, cimdus kādreiz der līdzi paņemt, bet tas atkarīgs no laikapstākļiem. Igaunijā parasti zāle ir augsta, līst un ir dzīvais slapjums, tad salst — velc, ko gribi. Pa tādu zāli arī nepaskriesi, lai sasildītos.

— Cik daudz tiek skriets distancē?

— Tas atkarīgs no sacensību apvidus. Ja ir ceļa varianti, tad skrienam, bet es to nesauktu par skriešanu, tā tāda tipināšana — 6—7 minūtēs kilometrs. Komandu līmeņi ir ļoti dažādi, un ir komandas, kas tikai iet. Pēc kādām 8 stundām tomēr iestājas iešanas režīms visiem. Bet beigās, ja nepieciešams, tad jāpiespiež sevi paskriet.

— Kuras ir spēcīgākās rogaininga valstis šobrīd un ar kuriem konkurentiem jārēķinās Rāznā?

— Mixgrupās igauņi ir ļoti stipri, arī jaunie vīrieši, stipri ir paši latvieši, somi, austrālieši, jaunzēlandieši, ir pa kādai stiprai spāņu komandai, ukraiņi ir satrenējušies un tiek trijniekā iekšā, krievi arī.

Latvieši Mix 55 grupā (superveterāni) parasti aizņem visu pjedestālu, 40 grupā (veterāni) divas mūsējo komandas parasti ir trijniekā. Mums ir uzradusies spēcīga jauno vīriešu komanda — Andris Ronimoiss un Zigmunds Bībers ar skanīgu nosaukumu Laid mums tur laimē diet!

— Kura distance no pasaules un Eiropas čempionātiem palikusi atmiņā kā skaistākā, varbūt ne vieglākā?

— 2006. gadā čempionāts bija Austrālijā, eksotika uz katra soļa — varāni, ķenguri, kalnu grēdas — bijām augstu. Kalnos ir liela nozīme plānošanai. Var paņemt visus punktus pa vienu grēdu, tad iet atpakaļ pa citu grēdu, nešķērsojot grēdas. Svarīgi saprast, kā tas kalns būvēts, un vizuāli kartē jāprot tas saskatīt.

Man patīk kalni un nepatīk slapjums. Latvijā, Igaunijā, Krievijā ir slapjums, džungļi, bebrāriji. Uzskatu, ka mežs ir, lai tajā atpūstos, bet, kad man liek brist pa purviem, neesmu priecīga, jo sacensību laikā tai purvā nekā skaista neredzu. Sacensībās nebaudi to rasas pilīti uz dzērvenes, bet salsti, kad ar katru soli kārtīgi iegrimsti dūksnājā. Varbūt vienīgi prieks uzrodas tajā beigu galā, sacensību protokolu izlasot. Bet kalni man patīk jebkuros apstākļos. Patīk Spānija, Austrālija, Jaunzēlande — viss, kas nav Igaunija un Latvija.

— Kā norit distances plānošana un cik viegli pieturēties pie plāna?

— Parasti plānojot mēģinām nolīst, jo pie mums daudzi gribētu pienākt un paspiegot. Tas ļoti traucē koncentrēties, gribas klusumu. Pasaules čempionātos plānošanai tiek dotas divas stundas no kartes saņemšanas brīža līdz startam, bet laiks aiziet ātri. Tu saplāno un tad sāc mērīt un skatīties atkāpšanās variantus, ja neies tik labi, tad, kā nāksim atpakaļ centrā. Uzvar tas, kas diennakts laikā kontrolpunktos, kam dažāda vērtība, savāc visvairāk punktu. Būtībā tā ir orientēšanās izvēles distancē. Tikai kontrolpunktu ir daudz vairāk, nekā tos iespējams fiziski apmeklēt.

Mēs vienmēr distanci plānojam divos apļos, lai ieietu sacensību centrā un nakts ēšanu taisītu ar normālu ēdienu, ko piedāvā organizatori — siltu ēdienu dod no pulksten 18.00, parasti gaļu, makaronus. Un, kad tu esi paēdis, tad kādu laiku tavs kuņģītis ir mierīgs un nesastreikos turpmāk tik ļoti. Galvenais, lai normāls ēdiens — kāds tauciņš, gaļiņa. Mūsu komandām vienmēr uzvarošais gājiens ir labi paēst. Mēs vienmēr to ieplānojam, lai gan tas ir laika kavēklis un zaudējam vienmēr stundu, bet pēc tam labi jūtamies un tas atmaksājas. Ļoti maz komandu izmanto barošanas punktu, bet mums vajag paēst un vēl, lai atslogotu mugursomas, otru pārtikas daļu, kaut kādas drēbītes paņemam sacensību centrā ēšanas pauzē.

Plānojam parasti maksimāli izmantot visu dienas gaismu un tad uz septiņiem astoņiem vakarā apmeklēt sacensību centru. Taisām mazo apli un tad lielo. Tad distance neliekas tik nenormāli gara — pirmais posms, tad paēd un turpini otro.

Kad gaisma ar nakti mijas, tad mums iet slikti. Naktis nav labas. Iepriekšējai komandai bija ideāla nakts bez kļūdām, Guntars mācēja iet naktī, Raimonds — dienā. Bet mums ir ļoti labas pēdējās četras stundas, varam labi saņemties. 2013. gadā Eiropas čempionātā paskatījāmies, līdz kurai stundai neesam trijniekā, un ka pēdējās četrās stundās esam apskrējuši visus. Starts parasti ir pulksten 12 un līdz nākamās dienas 12. Ap 22 nāk pirmais plīsiens, otrais — ap puspieciem, kad gaisma aust. Lielākās kļūdas ir tad, kad mainās gaisma un lukturiem nav nozīmes, tas ar smadzenēm saistīts.

Sērga pēdējā laikā kavēt finišu, vismaz īsajās distancēs, garajās ne tik ļoti. Karte nelasās, acumērs pieviļ, reizēm paši organizatori sajauc mērogus, kā pērnruden Jelgavas rogainingā. Ir gadījies Ziemsvētkos peldēt pāri upei, lai paspētu finišēt laikā. Pasaules čempionātos jau organizatori parasti nekļūdās, jo tos organizē cilvēki, kas paši tādos mačos gājuši un paredz visus sīkumus. Mums pie organizēšanas šogad ir pieredzējusī Ilze Lapiņa — viņa parasti ļoti izanalizē visas sacensības, tāpēc ar mērogiem un punktu izvietojumu viss būs kārtībā.

— Vai distancē, zinot, ka esat titulēta komanda, nemēdz kāds uzsēsties uz astes?

— Pēc nolikuma komandām nedrīkst sakrist trīs punkti pēc kārtas vienlaicīgi, bet parasti jau komandas ļoti izklīst. Gadās, ka četras stundas nesatiekam nevienu. Dažreiz liekas, ka mači varbūt atcelti, bet mēs par to nezinām. Parasti satiekam citas komandas ap pusnakti un no rīta, kad jāgriežas uz māju. Startā satiekas, bet, ja sākumā uz kādu punktu jāstāv rindā, tad tā ir ļoti liela organizatoru kļūda. Parasti sataisa pietiekoši daudz variantu un tos tuvākos punktus tālu no starta, jo ir dažādi tempi un komandas sadalās.

— Vai notiek komunikācija, kopīgi pasākumi ar citu valstu komandām pasaules čempionāta ietvaros?

— Parasti cilvēki šos mačus apvieno ar ceļošanu. Jaunzēlandē mēnesi pavadījām, izbraukājot šo zemi no augšas līdz apakšai. Tāpēc kopīgu pasākumu sacensību dalībniekiem nav, jo katrs plāno savu ceļojumu pats. Satiekamies tikai pirms starta, pēc finiša ne visas komandas gaida apbalvošanu, bet dodas tālāk. Atšķiras arī sacensību norises vietas, piemēram, ASV vientuļā pļavā bija tikai viena organizatoru telts.

— Vai iepriekš ir būts Rāznas apvidū un ko no tā sagaidāt?

— Pērn tur skrēju Stirnu bukā. Nekā skaista, mežus neredzēju. Paredzu, ka būs pļavas un zāle pāri galvai. Stirnu bukā gan tikai 30 km skrēju, rogainingā būs ap 150 km, bet nepārzinu to apvidu. Plakanajā distancē mums rekords ir 148 km, tas pie nosacījuma, ja ir mežu ceļi un nav ļoti jāpeld. Kalnos visu sarežģī augstummetri, tad ap 120 km 24 stundās sanāk.

Bet Rāzna? Augustā redzēsim!

 

Anita LIEPIŅA

Trīskārtēja pasaules čempione rogainingā, trīskārtēja olimpiete soļošanā

Dzimusi: 1967. gada 17. novembrī Talsos

Izglītība: Latvijas Universitāte, mākslas pedagoģe; Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija, trenere

Nodarbošanās: pašnodarbinātā — vada vingrošanu, nodarbojas ar floristiku

Lielākie sasniegumi sportā: triju olimpisko spēļu dalībniece soļošanā, labākais sniegums 1996. gadā Atlantā — 22. vieta 10 000 m distancē; trīskārtēja pasaules čempione rogainingā, divreiz PČ izcīnītas bronzas medaļas

Ģimenes stāvoklis: precējusies, dzīvesbiedrs Modris Liepiņš — sporta darbinieks, soļotājs, olimpietis; meita Kristīne — sociālā darbiniece, aktīvo pārgājienu, taku skrējienu cienītāja, zumbas trenere

Autori: 
Santa Roze