Labākais kapteinis

Māra Jurševica

Viss notika ļoti ātri. Pirms pasaules čempionāta par Latvijas izlases kapteini tika ievēlēts Rodrigo Laviņš. Tas notika pavisam neilgi pēc tam, kad šā amata īpašnieks Viktors Ignatjevs guva traumu un kļuva skaidrs, ka pasaules čempionāts viņam ies secen. Mačā ar zviedriem Laviņš tika atzīts par labāko mūsu komandā.

Nez vai tobrīd Rodrigo to vien darīja, kā tikt pie krekla ar maģisko burtu C. Taču, kad komandas biedri bija izdarījuši izvēli, pieredzējušais aizsargs šķita pat nedaudz samulsis. Par kolēģu uzticību. „Esmu pagodināts par komandas biedru balsojumu," teica Rodrigo. „Kapteiņa pienākumi ir īpaši. Viņam vienlīdz labi jāsaprotas ar spēlētājiem un treneriem, ja nepieciešams, jāpanāk taisnība diskusijās ar tiesnešiem."

Katrā ziņā pieredze pasaules nozīmīgākajās sacensībās Laviņam ir vērā ņemama. Viņš Latvijas valstsvienībā ir no pirmā iesaukuma kadriem. Taču, piedalījies pasaules junioru čempionātā, strikti izlēma - gribu doties pāri okeānam, varbūt tieši tur pavērsies īstais hokeja ceļš. Tieši šī iemesla dēļ spēlēšana valsts izlasē vairākus gadus gāja secen.

Rodrigo bija pietiekami godkārīgs, lai visai pasaulei, taču vispirms jau sev pierādītu, ka arī viņam šajā sporta veidā savs vārds sakāms. Katram trenerim ir savas darba metodes, taču Rodrigo bija alerģija pret despotiem, pret tiem, kuri savus audzēkņus uzskatīja vien par marionetēm, par bezdomu cilvēkiem. Viņam pašam vienmēr paticis visu pamatīgi izgudrot un tikai tad izmēģināt praksē. Nereti ir grūti, citreiz - pat neiespējami samierināties ar trenera viedokli, kas ir krasi atšķirīgs vai pat nepieņemams viņam pašam. Lai arī lieliski saprot, ka komandā jābūt disciplīnai un nevar taču treneris izpatikt katra spēlētāja viedoklim. Tad patiesi valdītu haoss, un Rodrigo arī to nekad nav gribējis.

Vairākas sezonas aizvadījis Austrumkrasta Hokeja līgā, Laviņš nolēma atgriezties Eiropā, saņemot pieņemamu piedāvājumu no somiem. Tā kopš 1998. gada sākās Rodrigo Laviņa karjera ne tikai Somijā, bet arī Vācijā, Krievijā, Rīgā un pēdējos divos gados - Zviedrijā. Gandrīz vai pavisam tuvu mājām, arī ģimeni iespējams biežāk satikt nekā tad, kad spēlēja Permā.

Rodrigo Laviņam vienmēr par visu ir savs viedoklis. Varbūt ne vienmēr pareizākais, taču savs. Ne reizi vien tieši tā dēļ iznākusi saķeršanās ar treneriem. Rodrigo savus principus nenodod. Tādēļ arī nepretendēja uz vietu izlasē pērn pasaules čempionātā. Bet šogad, atsaucoties savu agrāko gadu cīņu biedru Oļega Znaroka un Harija Vītoliņa aicinājumam, atkal ir izlases ierindā. Rodrigo aizsardzībā lielākoties darbojas vienā pārī ar tikpat pieredzējušo Oļegu Sorokinu. Viņu uzbrucēju maiņā ir Miķelis Rēdlihs, Armands Bērziņš un Lauris Dārziņš. Šāds savienojums ir viens no veiksmīgākajiem mūsu izlasē. Tā veiksmīgai izpausmei savu roku allaž pieliek kapteinis.

Māra JURŠEVICA