twitter facebook instagram

Lai būtu iemesls jautāt

17.Okt.2017 - Ieva Runge

Numurs: 
331
Lai būtu iemesls jautāt

Vēl pavisam nesen viņš spēlēja Latvijas rokasbumbas virslīgā un Ogres komandas rindās kļuva par vicečempionu, bet tagad ir Latvijas junioru izlases treneris un vada savu MSĢ/LAT-2000 komandu SynotTip virslīgas spēlēs, kā arī trenē jaunos handbolistus Murjāņu sporta ģimnāzijā. Tas nav nekas ārkārtējs, ka spēlētājam nākas pārlēkt no vienas lomas citā un no sportista kļūt par treneri. Tā noticis arī ar Arnoldu Straumi, taču viņš sevi šādam pavērsienam sāka gatavot jau spēlētāja karjeras laikā.

Svaigas asinis ik pa laikam nepieciešamas ne tikai komandās, bet arī treneru korpusā. Murjāņu sporta ģimnāzijā, kas vienmēr bijusi handbola rezervju kalve (Latvijas izlasē tikai retais nav mācījies MSĢ), tieši Arnolds Straume ienesa svaigas asinis. Tas sāka izpausties MSĢ komandas sportiski nekaunīgākā spēlē virslīgā, un pēdējos gados ar murjāniešiem spiestas rēķināties visas virslīgas komandas. Nekāda respekta pret lielajiem, nekāda respekta pret pieaugušo izlases esošajiem vai bijušajiem spēlētājiem.

“Jau tad, kad vēl spēlēju Ogrē, biju sācis trenēt mazos puikas, savācu grupiņu Pārogrē un sākām mācīties spēlēt,” stāstu par savām trenera gaitām sāk Arnolds Straume. “Spēlēdams pie Andra Gulbja ASK/AB.LV komandā, arī vienu gadu trenēju bērnus, arī Vācijas 3. līgā spēlēdams, reizi nedēļā kopā ar dažiem citiem handbolistiem gāju trenēt skolas vecuma puišus. Minimālas iemaņas man jau bija, un trenera arods nenokrita pēkšņi no gaisa. Varbūt neapzināti, bet uz to jau gāju. Tagad mācos neklātienē LSPA — ar spēlētāja pieredzi vien ir stipri par maz. Patlaban gan esmu paņēmis akadēmisko gadu, jo darba kļuvis divreiz vairāk...”

— Pats nāc no tā laika Celtnieka sporta skolas, esi spēlējis kopā ar nākamo olimpisko vicečempionu Islandes izlases rindās un Vācijas čempionu Aleksandru Pētersonu, ar Mārtiņu Kazinieku. Visi trīs esat bijuši Islandē...

— Rokasbumbā sāku trenēties pie Ilmāra Kazinieka, kurš man iemācīja šīs spēles pamatus. Mārtiņš un Saša uz Islandi aizbrauca gadu ātrāk, pēc tam — es. Islandieši bija atbraukuši uz Murjāņiem, skatījās mūsu jaunos spēlētājus un uzaicināja gan Mārtiņu, gan Sašu. Mārtiņam kaut kas nesanāca, un pēc gada viņš bija atpakaļ. Tad uz Islandi devos es. Visi bijām vienā klubā Grotta, taču es spēļu laikā galvenokārt sēdēju uz rezervistu soliņa — fiziski nebiju pietiekami nobriedis, lai spēlētu. Pāris gadus padarbojos un atgriezos Latvijā. Vispirms gan Andris Gulbis mani uzaicināja Latvijas junioru izlasē uz Eiropas čempionāta finālturnīru Grieķijā (pirmā Latvijas handbola izlase, kas iekļuva Eiropas čempionāta finālturnīrā — A. K.), tad atgriezos Latvijā, un Gulbis aicināja pie sevis klubā. Piekritu. ASK nospēlēju septiņas vai pat astoņas sezonas. Tad komanda izjuka. Pat domāju beigt spēlēt, taču radās iespēja aizbraukt uz Vācijas 3. līgu, un tas manu spēlētāja karjeru pagarināja, atgriezos pat izlasē. Tiesa, bija divu gadu pauze, kad handbola bumbu nebiju vispār ņēmis rokā — likās, ka pietiek spēlēt. Labs paziņa Andris Pozņaks uzaicināja spēlēt Ogres komandā — kļuvu par Latvijas vicečempionu un tad gan beidzu karjeru. Tiesa, ja nebūtu savainojuma, tad vēl nedaudz būtu spēlējis, lieks laukumā vēl nebiju...

— Izlasē tev bija spilgta spēle ar Franciju 2010. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijā. Francija gan nebija labākajā sastāvā, taču tik un tā viņu trenera Kloda Onestā uzslavas ir jānopelna...

— Toreiz uzvarējām (27:24 — A. K.), biju saspēles vadītājs, un pēc mača Onestā izteica atzinību. Patīkami atcerēties. Visas spēles izlasē ir patīkami atcerēties, arī tās, kurās zaudējām, jo izlase — tā ir īpaša komanda.

— Mērķtiecīgs trenera darbs laikam tomēr sākās tikai Murjāņos?

— Noteikti. Pirms tam tā bija drīzāk palīdzēšana. Man patika trenēt, taču tad vēl biju spēlētājs. No Handbola federācijas piezvanīja Renārs Līcis un piedāvāja pārņemt trenēt 1998. gadā dzimušo un jaunāku spēlētāju grupu Murjāņos. Toreiz no Murjāņiem aizgāja Ivars Serafimovičs un komanda palika bez trenera. Ilgi nedomāju — jau nākamajā dienā pieņēmu piedāvājumu. Toreiz MSĢ strādājām mēs ar Valdi Rozentālu, kurš tagad ir pensijā, bet savu padomu neliedz. Dobelnieku vārtsargs Ivars Lācis tagad darbojas ar vārtsargiem, pērn atnāca Gatis Ciematnieks, bet augustā pēkšņi paziņoja, ka iet prom. Nācās piesegt otro fronti, proti, man tagad sanāk divas komandas, tāpēc nācās paņemt pauzi mācībās LSPA.

— Un kas notiks, ja tev Murjāņos neatradīs palīgu?

— Nezinu... Prom neiešu, bet steidzami jāmeklē vēl viens treneris. Cietīs kvalitāte, ja ilgi būs tik liela slodze. Vēl taču vajag skatīties spēles, gatavoties treniņiem... Nav labi, ja bieži mainās treneri. Īpaši jaunajiem, jo katrs nāk ar kaut ko savu un atkal kaut kas ir jāmaina.

— Neviens negrib iet uz MSĢ par treneri?

— Nezinu. Uz sitienu nevienu nevar atrast, nav jau to handbola treneru tik daudz. Tas nav arī darbs, kur uz maizes ir biezākā sviesta kārta. Vienojāmies, ka šo sezonu tādā režīmā — četri treniņi dienā — nostrādāšu, taču ilgi tā nevar un nedrīkst — zūd kvalitāte. Labi vēl, ka Ivars Lācis palīdz, Handbola federācija nāk pretī ar iespēju vecākajiem spēlētājiem apmeklēt papildu jeb speciālos fiziskos treniņus, arī lielās izlases fizioterapeite Agate Ādiņa palīdz. Man bija 1998. gadu komanda, nu nāca klāt 2000. gadā dzimušie un jaunāki.

— Katru gadu virslīgā parādās jauni un perspektīvi spēlētāji, taču retais pēdējā laikā ir aizbraucis uz ārzemēm. Mūsējos nepamana vai arī viņi nav pietiekami labi?

— Mūsu puiši nav mazāk talantīgi par saviem vienaudžiem ārzemēs, taču mums pietrūkst iekšējās konkurences, daudzi apstājas tā sauktajā pārejas posmā. Savulaik, kad Andra Gulbja vadībā bija ASK/AB.LV komanda, pēc Murjāņiem tu divus trīs gadus nostrādā profesionālā vai gandrīz profesionālā līmenī, tevi paspēj pamanīt izlasē vai Eiropas kausa izcīņā un praktiski vari braukt uz ārzemēm. Latvijā uzvarējām bez lielas konkurences, Eiropas kausos ar mums rēķinājās nopietnas komandas, uzvarējām Baltijas līgā, izlase par divām trešdaļām sastāvēja no ASK spēlētājiem — ar to rēķinājās gan Čehija, gan Rumānija. Tāpēc no trenera Gulbja komandām mums arī ir visvairāk spēlētāju ārzemju klubos. Bija, kur dzīvot, gandrīz katru dienu bija divi treniņi, maksāja naudu, bija iespēja apvienot treniņus ar mācībām.

Tagad arī Baltijas līga būtu laba vieta, kur sevi apliecināt, taču tagad nav tādas komandas, kurā pēc Murjāņiem būtu profesionāls darbs. Vienkārši nav tādu iespēju. Tāpēc jāmeklē iespējas aizbraukt jau pēc Murjāņiem vai vidusskolas, kā to savulaik izdarīja Dainis Krištopāns, kā šogad to izdarīja Raivis Gorbunovs. Žēl, ka neizdevās aizbraukt Emīlam Kurzemniekam, taču pēc šīs sezonas viņš, cerams, būs prom. Par vairākiem mūsu jaunajiem spēlētājiem ir interese no ārzemju klubiem, kuros viņi varētu turpināt attīstīties. Ar dažiem treniņiem nedēļā progresa nebūs. Nobriedis meistars var tā sevi uzturēt labā formā vairākas sezonas, bet ne jaunais spēlētājs. Vienam vai vēl labāk vismaz diviem kaut vai pusprofesionāliem handbola klubiem Latvijā vajadzētu būt. Mums taču virslīgas komandās gandrīz nav treneru, kuru pamatdarbs vai vismaz pirmais darbs būtu trenēšana.

— Ja būs profesionāla komanda vai pāris pusprofesionāli klubi, tad atkal viss būs skaidrs Latvijas virslīgas čempionātā...

— Jā, piekrītu, virslīga no tā cietīs, intriga nebūs tik liela, kāda tā ir pēdējos gados, taču izlases interesēs un jauno spēlētāju izaugsmes interesēs tas būtu tikai ieguvums. Koks ar diviem galiem. Profesionāls klubs pašreiz laikam pie mums nemaz nav iespējams, taču, pašam sevi organizējot, arī pusprofesionālā līmenī var labi uztrenēties. Jābūt tikai mērķim, jāgrib vispirms pašam kaut ko sasniegt.

— Ko darīt jaunajiem?

— Trenēties. Un tiekties aizbraukt uz spēcīgākām komandām spēcīgākās līgās. Pareizi Dainis Krištopāns teica — nav jāskrien tur, kur tev maksās par 100 eiro vairāk, bet gan tur, kur ar tevi strādās, kur tu augsi, kur ar tevi rēķinās nākotnē arī kā ar spēlētāju, kuru var izdevīgi pārdot, piemēram, uz Vāciju, Franciju, Spāniju vai kādas citas valsts augsta līmeņa klubu. Nav jābrauc uz kuru katru Vācijas 3. līgas klubu, tur paspēsi aizbraukt arī pēc 30 gadu vecuma. Protams, ir izņēmumi, Vācijas 3. līgā spēlē 1. bundeslīgas komandu fārmklubi, tur ir komandas, kam ir lieli mērķi nākotnē un kas tiecas attīstīties. Rūpīgi jāizpēta piedāvājumi, ja grib nevis tikai aizbraukt uz ārzemēm, lai tur strādātu un brīvā laikā spēlētu.

Jāmeklē iespējas, lai jaunie spēlētāji tiktu uz ārzemju komandām, ja reiz pašreiz paši nevaram piedāvāt kaut vai pusprofesionālas komandas līmeni. Kamēr mācies skolā vai MSĢ, tikmēr spēlēšana Latvijas virslīgā nāk tikai par labu, jo spēlēs pret vīriem norūdās gan fiziski, gan morāli. Mēs cenšamies nevienam negriezt ceļu, jo tikai tā varam augt paši. Mums ne no viena nav jābaidās, lai baidās no mums, lai ir kauns zaudēt jaunajiem un zaļajiem. Tāds ir mans uzstādījums. Pagājušajā sezonā virslīgā regulārajā čempionātā palikām 5. vietā, un, ja drīkstētu piedalīties izslēgšanas spēlēs, tad tur arī nebūtu peramie zēni. Izslēgšanas spēlēs puiši spēlēja savos klubos, kur daudziem jau ir svarīga loma. Ja Murjāņos tik ilgi nebūtu ritējusi sporta zāles rekonstrukcija, kuras dēļ mēs dažreiz vārda tiešā nozīmē trenējāmies uz ielas, tad progress būtu vēl lielāks. Visvairāk priecē tas, ka lielākā daļa puišu grib kaut ko sasniegt — vispirms Latvijā, bet pēc tam tikt ārzemju komandās.

— Jaunie spēlē gan MSĢ, gan savos klubos. Nav par daudz spēļu?

— Nedrīkst būt vairāk kā divas spēles nedēļā, citādi patiešām ir par daudz. Es būtu par to, lai MSĢ būtu tikai sava komanda, taču pašreiz tas nav iespējams, jo jāievēro klubu intereses un mums nav arī tik daudz audzēkņu, lai pietiktu spēlētāju savai komandai. Nedrīkst teikt, ka mums nav nekā. Ludzā un Dobelē regulāri parādās perspektīvi jaunie spēlētāji, taču gribētos vairāk un no vairākiem centriem. Vēl viena mūsu problēma ir masveidība — Lietuvā, piemēram, 2000. gadā dzimušajiem vietējā čempionātā ir 16 komandas, bet mums — tikai četras vai piecas... Igaunijā arī ir vairāk nekā mums, viņiem ir divas handbola akadēmijas — Pilvā un Tallinā. Ir atrasti un ieguldīti līdzekļi, ir treneru apmācība, ir sadabūta tā sauktā Eiropas nauda.

Turklāt handbolam ir milzīga konkurence, jo mums taču gandrīz visās lielajās sporta spēlēs trūkst spēlētāju. Šķiet, ka tikai basketbolā jaunatnes ziņā mums viss ir sakārtots. Savulaik, kad es sāku spēlēt, uz vienu vietu Murjāņos bija 10 pretendenti, bet tagad ar uguni jāmeklē. Visi vecāki negrib laist bērnu prom no mājām. Ko viņiem drīkst pārmest? Tas nav ne viena, ne divu un ne dažu cilvēku darbs, lai handbolu kopumā paceltu augstākā līmenī. Tas ir visu darbs handbola sabiedrībā.

— Minihandbols, kas pēdējā laikā plaši attīstās, nevarētu kļūt par glābiņu?

— Varētu. Tas ir tikai apsveicami, ka minihandbols aptver daudz bērnu, tieši tā daudziem tagad notiek pirmā iepazīšanās ar handbolu jau bērnībā, taču tas ir tikai pats sākums. Interese radīsies, gribēsies spēlēt, un jābūt iespējām to darīt, kad bērns izaugs no minihandbola vecuma.

MSĢ handbolā uzņem no 8. klases, kaut kur jātrenējas un jāspēlē līdz tam, lai sasniegtu līmeni, kas interesētu sava vecuma izlasi. Jābraukā pa skolām, jārunā, jāieinteresē bērni, skolotāji un vecāki. Izlases līmenī handbols nav sporta veids, no kura būtu jākaunas — pēdējā laikā drīzāk otrādi. Mums ir arī augsta līmeņa spēlētāji ārzemēs — Čempionu līgu un Vācijas 1. bundeslīgu ieskaitot. Ir, ar ko ieinteresēt un piesaistīt, taču... Tas ir jādara. Neapgūts lauks ir Rīga, tāpēc priecē, ka virkne jaunu spēlētāju parādījās Rīgas Celtnieka rindās. Taču viens pats Celtnieks visu Rīgu nevar aptvert. Var pamācīties, kā savulaik Islande sāka attīstīt handbolu, kā to dara Lietuvā un Igaunijā, nav nekas jākopē, bet daudz var pārņemt. Tikai — kas to darīs... Ja mums būtu daudz vairāk bērnu un jauniešu komandu, tad parādītos vēl vairāk talantīgu spēlētāju.

— Tev jau ir kāds spēlētājs, kuru tu drīksti nosaukt par savu audzēkni?

— Daži ir, taču tik strikti nevar teikt, ka tie ir tikai mani audzēkņi. Vēlāk viņi droši vien nonāks citu treneru rokās un varbūt tad arī tiks pamanīti un kaut ko sasniegs. Tad vēlāk viņiem pašiem varēs jautāt — kuru viņi uzskata par savu pirmo treneri. Svarīgāk, lai būtu iemesls viņiem šo jautājumu uzdot...

 

Arnolds STRAUME

MSĢ handbola nodaļas un Latvijas junioru handbola izlases treneris

Vecums: 37 gadi

Izglītība: studē LSPA neklātienē

Handbolā: kopš Rīgas Celtnieka sporta skolas laikiem

Pirmais treneris: Ilmārs Kazinieks

Lielākie sasniegumi: spēlējis Islandes virslīgas klubā Grotta, Rīgas ASK/AB.LV un ASK, Vācijas 3. līgas klubos ISV Ibbenburen un HSC Bad Neustadt, kā arī HK Ogre/Miandum.

Latvijas izlases sastāvā piedalījies 80 spēlēs (pēdējā spēle — 2014. gada 1. novembrī Dobelē pret Slovēniju 2016. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā). Latvijas junioru izlasē piedalījies 2000. gada Eiropas junioru čempionāta finālturnīrā

Autori: Anatolijs Kreipāns